Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

 

Pēdējā laikā Latvijas presē lasītie raksti, kas apcer mūziku, liecina par lielāku domu brīvību un plašumu. Sava nozīme te veco Staļina laika „ajatolu” izmiršanai, jo pēdējo varā bija rakstīt un veidot latviešu mūzikas vēsturi. Tā, piemēram, pret Grīnfelda rediģēto Vispārējās mūzikas vēsturi pacēlās daudz jauno mūziķu un arī literātūras kritiķu balsis, aprādot simtiem gan lielākas, gan sīkākas kļūdas. Grīnfeldam un kompānijai aizstāvju neradās, nav zināms, ko darīs ar grāmatu, bet autors pēc visa lielā trokšņa paspējis jau nomirt. Lasītāji varbūt atcerēsies, ka Grīnfelds sešdesmitos gados nikni uzbruka Jēk. Vītoliņam par pāris trimdas mūzikas darbinieku vārdu pieminēšanu J. Zālīša recenziju sakopojumā. Šogad turpretī trimdas komponisti tiek pieminēti visai bieži, un kā pirmais te jāmin Volfgangs Dārziņš sakarā ar viņa 80. dzimšanas dienu. Literatūrā un Mākslā 1986. g. 12. sept. numurā plašākā raksta „Volfgangu Dārziņu atceroties” autors ir Marģeris Zariņš. Šis ir ļoti interesants un pievilcīgs apcerējums pavisam brīvā un viegli kaprizā valodas stilā. Bez tam Zariņa rindas aizved Rīgas koncertu sabiedrībā 20tos un 30tos gados, kad V. Dārziņš darbojās kā mūzikas kritiķis. Tagad trimdā kritiķus izvadā tautu meitas un nosēdina pirmajās rindās. Toreiz katrs pats bija spējīgs sameklēt savu attiecīgo vietu. Emīls Dārziņš esot vienmēr nācis pēdējais un tad, spraucoties gaŗām, mīdījis citu apmeklētāju kājas. Izskaidrojums vienkāršs: Emīls Dārziņš bija ļoti tuvredzīgs, viņam vajadzējis, kā A. Austriņš saka, divai briļļu, kuŗas nekad nevalkāja. Te arī daļa iemesla viņa pāragrai traģiskai nāvei. Nezinu, kā bija ar V. Dārziņa acīm, bet arī viņš koncertos ieradās kā pēdējais, un Jānis Zālītis vienmēr pavīpsnāja: „Kā tēvs, tā dēls!” Profilā viņš tiešām atgādināja tēvu un Zariņam taisnība, ka meitenes aizgrābtībā jūsmoja. Rakstā attēlota arī Volfganga nīkšana pa kafejnīcām, jo viņš ienīda krogus. Tā viņš arī lāgā nepanesa savus kollēgas, no kuŗiem laba daļa bija krogus brāļi. Bet ne jau krogus vien, jo komponisti:

Ne tie interesējas par glezniecību, ne par literātūru, pat savu dienišķo maizesmāti − operu − patiesībā nav ne redzējuši, ne dzirdējuši, orķestŗa bedrē tupēdami un čīgādami. To vien prot kā jēlus anekdotus stāstīt!

Jānis Ivanovs žēlojies, ka Volis iedomīgs. Volis žēlojies, ka Ivanovs liels savādnieks. Turpretim literāti un gleznotāji pie Vola jutās kā mājās. Jo Dārziņu māja, labāk sakot dzīvoklis, bija šo profesiju diskusiju vieta un saiets.

Un ne par velti Volfgangs D. apprecēja gleznotāju. Visi lasītāji pazīs un atzīs Annu Dārziņu, ievērojamo latviešu mākslinieci, Voldemāra Tones skolnieci.

Marģeris Zariņš arī apraksta Volfganga Dārziņa, Alberta Jēruma un Marģera Zariņa kopējo koncertu 1944. g. 24. maijā Universitātes aulā. Kritiku rakstīja Knuts Lesiņš. Liekas, šī arī bija pēdējā gaišā diena draugiem tiekoties, jo sekoja „vasara zaigā”:

Bet pienāca jūnijs un jūlijs, un nu jau vajadzēja steidzīgi izšķirties, ko darīt. Jo sākās totālā mobilizācija. Pirmo parāva Albertu. Pagaidām gan, pateicoties Smiļģim, muzikantu rotā par bundzinieku. Volfgangs ar ģimeni devās uz Kurzemi. Ilgi pūlējies dabūt balto biļeti, bet nekā... Pie Bruņa nosēdēju visu nakti un kopīgi nolēmām: nekur nebrauksim, paslēpsimies tepat Rīgā un gaidīsim, kas notiks. Bet no rīta telefona zvans: ja gribi vēl Bruni satikt un atvadīties, tad skrien uz Daugavmalu. Viņš stāv uz kuģa „Kraft durch Freude” klāja krietni iereibis, bet sieva turpat klāt par sargu...

Es daudzreiz domāju: ja netiktu tik pamatīgi nosargāts, būtu latviešiem paglābts viens izcils diriģents. Diriģents ar pasaules slavu, varu likt savu galvu ķīlā.

Brunis ir Bruno Skulte (1905.-1976.), kas neapšaubāmi būtu ļoti izcils latviešu orķestra diriģents. Bet šajās rindās aprakstīta arī interesanta nianse 1944. g. notikumos. Kādreiz vīrs gaidīja, kad sieva aizbrauks un otrādi. Kāds mans paziņa izvēlējās „vieglāko” ceļu: izvadīja sievu uz ārzemēm, pēc tam pats caur filtrācijas nometni nonāca Sibirijā, kur nomira dažu dienu laikā. Te bija daudz personīgu iemeslu, tāpat arī daudz nejaušību: dažas minūtes bija ļoti liktenīgas vienādi vai otrādi. Bet ļoti daudziem nebija izvēles, jo bija jābrauc tur, kur pavēlēts. Katrā ziņā katrs latvietis te varētu sarakstīt garu garo romānu.

Nekrologam līdzīgas ir Marģera Zariņa nobeiguma rindas:

Ar Volfgangu Dārziņu vairs neredzējāmies. Pēc divdesmit gadiem saņēmu bēdu vēsti, ka svešumā miris. Taisni Jāņu dienā. Sietlā, zemeslodes otrā pusē. Sev līdzi aizsaulē paņemdams iecerētos baletus, neiesāktās simfonijas un izdomātās operas. Jo kas gan šos skaņdarbus tur, Sietlā, atskaņotu? Kas dotu orķestri? Tas taču maksā baigo naudu!

Un prātā nāk Emīls Dārziņš. Arī „Rožainajām dienām”, arī „ Vientuļai priedei” tāds pats liktenis. Varbūt traģiska sakritība ? Via dolorosa turpinājums no paaudzes uz paaudzi? Kuŗš šodien var dot atbildi uz tik sarežģītiem jautājumiem... Tagad visi esam gudri, bet kā bija toreiz?
 

Marģeris Zariņš

 

 

 

Taču tas vēl nav viss. Literatūras un Mākslas 26. sept. numurā Vizbulīte Bērziņa recenzē V. Dārziņa piemiņas koncertu Rīgā, kur atskaņotas abas Dārziņa klavieŗsonātas (1947., 1955.), divas pēdējās „Mazās svītas” (1962.), „Trittico barbaro” (1958.) un tautasdziesmu apdares balsij un klavieŗēm. Piedalījušies: Maija Krīgena, Venta Zilberta, Valda Krastiņa, Lelde Paula, Gunta Laukmane un Aldis Liepiņš. Skaņdarbu analīzes sniedza muzikologi Arnolds Klotiņš, Dace Jaunslaviete, Ludvigs Kārkliņš, Valdis Krastiņš. Viņu visu vienprātīgs spriedums: nekā līdzīga latviešu mūzikā vēl nav bijis.

Ieklausoties V. Dārziņa pēckaŗa gadu darbos, gribot negribot bija jāsalīdzina, jādomā par to mūziku, kas, pārsteidzīgu lēmumu apsaukta, dezorientēta un maldināta, tai pašā laikā dzima Latvijā. Jāpievienojas muzikologiem, kuŗi izteica nožēlu, ka V. Dārziņa pēckaŗa mantojums mums nebija pieejams jau pirms gadiem trīsdesmit, − tas būtu aiztaupījis laušanos vienās otrās jau atvērtās durvīs un, kas zina, ļāvis pamanīt kādas durvis arī uz dažu labu vēl joprojām nezināmu pasauli.

Recenzijas sākumā ir zīmīgi vārdi:

VARBŪT IR PIENĀCIS V. DĀRZIŅA LAIKS

... vairāk kā jebkad esmu nacionālās skolas piekritējs. Lai kļūtu universāls, vispirms jākļūst nacionālam, tas ir mans visdziļākais ieskats. (..) Studēt, iedziļināties savas tautas garā, kamēr beidzot jūties kā šī gara sastāvdaļa − tas ir mans mērķis.

Lai nu tas piepildītos!

Savukārt Imants Zemzaris, apcerot Jāņa Ivanova „Rudens simfoniju”, Padomju Jaunatnes 9. okt. numurā, runā par latviešu simfonisko mūziku, pieminot arī ārpus Latvijas dzīvojošo komponistu jaunradi:

Pēc kaŗa mūsu komponistu − potenciālu simfoniķu − dzimtenē palika mazākums. Atliek vienīgi iztēloties, kāda būtu tālāk veidojusies latviešu simfonija, ja radošas konkurences atmosfērā blakus Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem, Marģerim Zariņam un Pēterim Barisonam būtu strādājuši viņu laikabiedri − Tālivaldis Ķeniņš, Volfgangs Dārziņš, Bruno Skulte, Jānis Kalniņš un citi...

Uzmanību saistīja arī šīs pašas avīzes 1. oktobŗa numurs, kur Ligita Asme intervē pašreiz populāro Latvijas komponistu Romualdu Kalsonu. Jautāts, kā klausītāji uztveŗ mūziku, komponists atbild:

Diemžēl gadās pārliecināties, ka nopietnu mūziku nenovērtē ne tikai jaunieši, bet visu vecumu un visdažādāko sociālo grupu klausītāji. Vajadzētu strikti nodalīt izklaidējošo un nopietno mūziku, un to arī izskaidrot, jo katrā ir savi „spēles noteikumi”: vienai ir milzīgs pieprasījums, otrai − nozīmīgums. Tas ir jāizprot. Es nebūt neesmu pret izklaidējošo mūziku. Bet mēs sevi apzogam, domājot, ka mums nav vajadzīga nopietna grāmata, arī nopietnas izstādes, nopietna mūzika... Ja tas attiecas uz darba cilvēkiem, tad tas mani vēl tik ļoti neuztrauc, bet visvairāk man sāp, ka inteliģences redzesloks sašaurinājies. Ja literātam vai vadošajam darbiniekam, piemēram, mūzika − tās ir tikai Raimonda Paula dziesmas, bet tēlotājmāksla − Jāņa Anmaņa gleznas u. tml.

Te ir rindas par darba cilvēkiem, kas it kā nopietno mūziku, nopietno grāmatu un nopietno izstādi nevarētu saprast. Tātad strādnieki it kā būtu zemākas šķiras, nav augstākas kultūras spējīgi radījumi.

Bet mēs visi zinām, ka tas tā nav.

 

Imants Sakss

 

 

 

Edmunds Zirnītis: „Ko jūs sakāt par putekļiem, ko ap Jauno Gaitu sacēla par saviem darbiem neatbildīgi vīreļi, nedodami paskaidrojumus redaktoriem?”

Volfgangs Dārziņš: „Paldies Dievam, ka tāds žurnāls ir! Jauniešiem vajag ļaut savu vaļu, lai tie dara tur, ko tie grib. Kļūda vai nekļūda, bet tā ir viņu lieta. Mums nekas tur nav labojams. Ja kas tur labojams, viņi paši labos. Mums nav nekāda iemesla domāt, ka tā būs dekadence. No tā mums jātur nagi nost un jāatbalsta. Laidīsim pie velna Evening Post un tā vietā abonēsim Jauno Gaitu izsaucas komponists.

Edmunds Zirnītis, atceroties sarunu ar Volfgangu Dārziņu 1960. g. septembrī. Treji vārti, 1986, 114.

 

 

ŅUJORKAS LATVIEŠU KORIS (BRONX ARTS ENSEMBLE)

Ņujorkas latviešu koŗa desmit gadu jubilejas koncerta programma 1986. g. 7. jūnijā „Alice Tully” zālē Ņujorkā sniedza konspektīvu ieskatu latviešu koncertmūzikas vēsturē no tās iesākumiem līdz šai dienai. Tā neaprobežojās vienīgi ar koŗa darbiem. Programmas pirmajā daļā Bronx Arts Ensemble atskaņojumā dzirdējām Tālivalža Ķeniņa „Tautas deju un fugu Nr. 2” (pirmatskaņojums) un Jāņa Mediņa „Koncertu klavierēm cis-mollā ar orķestri”, ar solistu Arturu Ozoliņu.

Kaut gan Ķeniņš darbojas kā skolotājs Toronto un oficiāli viņu uzskata par Kanadas komponistu, viņa darbā atspoguļojas latviešu folklora un tas rakstīts tieši ŅLK desmitajai jubilejai. Savā uzbūvē un noskaņā tas atgādina Polku un fugu no Jaromīra Veinbergera (Weinberger) operas Švanda Dudák, kas kādreiz gluži pelnīti bija ļoti populārs darbs un kalpo kā loģisks paraugs šāda veida sacerējumiem, apvienojot sevī sirsnīgu, tautiskumā sakņotu, materiālu ar izsmalcinātākām un sarežģītākām muzikālām struktūrām, padarot pēdējās daudz pieņemamākas plašākai publikai. Ķeniņa darba pirmajā daļā pavīd pat it kā slepens amerikāņu „Yankee Doodle” motīva pavediens, kas, varbūt neapzināti, atgādina kodīgo ironiju, ka tik lielai daļai latviešu mūzikas jādzimst trimdā. Ka trimdinieki nebūt nav zaudējuši sparu, bet patiesībā vēl jo dedzīgāk kopj latviešu mūziku svešās zemēs, to lieku reizi pierāda Ķeniņa darba ņiprais un priecīgais plūdums, kas programmu jau pašā sākumā ievirzīja pozitīvā gultnē.

Mediņa „Klavieŗkoncerts” ir senāks un daudz plašāks skaņdarbs. Lai gan tas ir romantiskāks un konservatīvāks kā apm. tai pašā laikā rakstītais Ravela „Klavieŗkoncerts” (1932), tas uzrāda arī jau zināmu interesi par politonālitāti, kādu pirms vairākiem gadiem bija lietājis Pučini operā Turandota. Ar neatlaidīgi pulsējošiem, motoriskiem ritmiem un krāšņām, bet tai pašā laikā eleganti atturīgām harmonijam, Mediņa darbs drīzāk atgādina Medtneru kā Rachmaņinovu, un laiku palaikam parādās komponista aizraušanās ar orientālismu, it sevišķi beigu daļā. Kā to pierādīja Ozoliņš, klavieŗu partija ir domāta „vecās skolas” pianistam ar neierobežoti ekspresīvu virtuozitāti, kamēr orķestŗa partija solista pūliņiem liek pretī pati savu visdažādāko sonoritāšu paleti.

Citu komponistu pieminēšana nebūt nenozīmē, ka šīs programmas darbi bija atdarināti. Katram no tiem ir savs individuāls zīmogs, un visos jūtama nepārprotama latviska piegarša. Taču tā kā komponisti, diemžēl, ir maz pazīstami, salīdzināt viņu darbus ar labāk pazīstamiem laika biedriem kalpos vismaz to aprakstīšanai un palīdzēs parādīt, kā tie iederas pasaules mūzikas plūsmā. Šeit pārāk daudz neeksperimentē ar avangardismu: šie darbi ir it kā stūrakmeņi, ar ko komponisti nepārprotami cenšas ne tikai izteikt tautisku raksturu, bet arī saistīt to ar vispārējo plašāko kosmopolītisko mūzikas pasauli.

Labs paraugs šādam nolūkam ir Lolitas Ritmanes „Dziedāj’ tautu tālumā”. Ritmane ir 24 g. jauna komponiste, kas Kalifornijā raksta filmu mūziku. Viņas darbs ir latviski amerikānisks tādā ziņā, ka tajā sajūtami ne tikai folkloras avoti, bet arī rietumu prērijas plašie tālumi. Kā filmu mūzikā parasts, darbam ir izteikta tradicionāli episka kvalitāte, pie kam komponiste nebaidās atklāt plašu un vaļsirdīgu izjūtu skālu. Viņa dzied no trimdinieces redzes viedokļa, kuŗā dzimtās zemes vīzija izceļas jo skaidrākās aprisēs tieši sava skaudrā tāluma un neaizsniedzamības dēļ. Šai darbā izdzirdam arī kori, kas ar spēcīgu un kaismīgu koptoni un blīvu skaņu sabiezinājumu atbalstīja atksaņojamā darba pamatdomu. Tāpat kā Prokofjevs „Aleksandrā Ņevskī”, tā arī šī komponiste, saprazdama, ka patriotisms ir pārāk vienkārša un tieša emocija, lai to visai plaši izstieptu, uzrakstījusi tikai tik daudz, lai izveidotu pārliecinošu kulmināciju. Nedaudzajās solo taktīs mecosoprāns Laila Saliņa, šķiet, mazāk ērti jutās zemajā reģistrī nekā vidējā un augšējā, kur viņas balss uzziedēja koši. Jānim Kļaviņam bija maz iespējas iesildīt savu baritona balsi dotajam uzdevumam.

Apmēros daudz plašāks darbs ir Alfrēda Kalniņa „Jūŗa”, sešdaļīga, simfoniski iecerēta apdare sešu dažādu angļu un amerikāņu autoru dzejoļiem par jūŗu. Kalniņš uz laiku emigrēja uz ASV un darbu uzrakstīja Ņujorkā, bet šis tomēr bija pirmatskaņojums Ziemeļamerikā. Tāpat kā Sibeliuss Somijā, Kalniņš piederēja mūzikas novirzei, kas ir dēvēta gan par tautisko romantismu, gan romantisko tautiskumu un slavinoši apdzied dzimtās zemes episko pagātni ar moderniem, bet savos pamatos romantiskiem muzikāliem līdzekļiem. Šai gadījumā „dzimtā zeme” nav Latvija bet okeāns, kuŗa raksturu viņš visveiksmīgāk izpauda ar milzum plašiem skaņu viļņiem vai arī rāmi klusinātām interlūdijām. Kaut arī meco soprāns Marga Apkalna un baritons Kārlis Grīnbergs solo daļās nesasniedza sevišķu izcilību, jāpiebilst, ka komponists solo balsīm nav pievērsis rūpīgu uzmanību, daudz ērtāk iejuzdamies koriskajās sonoritātēs.

Programmu nobeidzot, diriģents Andrejs Jansons, kas visnotaļ diriģēja ar simpātiski pārliecinošu savu tautiešu stila izpratni un ciešu sazināšanās tuvību ar plašo atskaņotāju pulku, atgriezās pie latviešu klasiskās mūzikas pirmsākumiem. Rimska Korsakova skolnieks Andrejs Jurjāns (1856-1922) tiek uzskatīts par pirmo profesionāli izglītoto latviešu komponistu, un viņa zinātniskais darbs par latviešu tautasdziesmām izvērtās par vispāratzītu rokasgrāmatu. Taču viņa kantātē „Līgojiet, līksmojiet” nav ne vēsts no akadēmiska stīvuma. Tā ir gavilējoša skaņu poēma korim un četriem solistiem, kas pavadīja publiku mājupceļā ar līksmības un gandarījuma sajūtu.

Šis koncerts pierādīja latviešu talanta un mūzikas rakstura pārstādīšanās un piemērošanās spējas. Brīvprātīgu vai spaidu kārtas trimdu liktenis lēmis daudziem latviešu komponistiem, un tie uzturējuši dzīvu savas dzimtenes garu, tai pašā laikā nenoslēgdamies arī no starptautiski mākslinieciskās attīstības strāvojumiem. Šāda veida programma ir svinīga, kas cildina un arī izglīto, jo tā parāda, ko komponisti (no agrīnākā līdz vēlākajam laikam) ir sasnieguši un rosina cerību, ka daļa viņu darbu pievienosies plašākas mūzikas pasaules repertuāram.

 

Džons V. Frīmens (John W. Freeman) Associate Editor, OPERA NEWS Magazine

No angļu valodas tulkojusi Biruta Sūrmane.

 

 

Jaunā Gaita