Jaunā Gaita nr. 160, decembris 1986

 

 

 

KAS LĒNI NĀCIS

Marta Landmane. Pretstati. Dzeja. O. Mierīga grafiskais iekārtojums. Terensa Danna (Terence Dunn) vāks. Mansfield, England: Selga Press, 1985.

 

Šinī grāmatā nav lielāka pretstata kā tās trešā nodaļa "Logs jumtā" salīdzinājumā ar abām iepriekšējām. Nedaudzie dzejas lasītāji un vēl retākie pircēji, - nepārsteidzieties spriedumos, Pretstatos sākumā nedaudz ieskatījušies un tur tikai ļoti konvencionālus pantus pamanījuši. Prātīgi darīsit, grāmatu neizlasītu no rokām neizlaižot. Tās kodolā un galvenajā daļā ir nevis atdarinājumi, bet īsta, nobriedusi savdabība.

Pārsteigums? Ne gluži, jau labu laiku atsevišķi dzejoļi laikrakstos, nesen arī pusotra lappuse Jaunajā Gaitā lika ausīties, gaidīt vēl. Un nu krājums, Martas Landmanes pirmais, ir klāt. Tam ir glīts ietērps. Varēja gan būt pamatīgāk lasīta korrektūra, un labi būtu derējis kāds īss iepazīstinājums ar autori. Te var palīdzēt Dz. Purmales recenzija Vācijas Latvijā (1985. g. 2. dec.), kur pastāstīts, ka Marta Landmane jau turpat četrdesmit gadu dzīvo Anglijā un ka viņas grāmatā sakopotie dzejoļi radušies vēl ilgākā laika posmā, sākot ar jaunības gadiem dzimtenē.

Tātad mūža gaita dzejā, liekas, ar lieliem laika robiem. Dzejoļiem nav datējumu, bet tematikas un formas maiņās pamatota nojauta saka, ka to secība krājumā ir aptuveni chronoloģiska, varbūt nobeigumu atskaitot.

Šoreiz negribētos pieminēt katru nodaļu atsevišķi. Ikvienam ir savi skolas gadi un savs tapšanas laiks. Dažam tas it kā nemanot savienojas ar turpmāko, ar brieduma gadiem, bet Martas Landmanes dzejā pārmaiņa ir krasa. Tā ir tik liela, ka te vairs nav runas par reiz iesākta ceļa turpinājumu, bet par kaut ko gluži jaunu.

Jādomā, ka nodaļu "Logs jumtā" no iepriekšējās - "Nekur" - šķiŗ gaŗāks laika posms. Katrā ziņā no vienas līdz otrai dzejoļu rindās ir ienākusi ilglaicīgas emigrantu dzīves reālitāte. Avarējuši sapņi, drūms, verdzībai pielīdzināts ikdienas darbs Anglijas rūpnīcas sprostā, mānīgas izpriecas, tautiska izlikšanās un neatvairāma pārtautošanās. Vaļējām acīm vērota, tāda īstenība ir prasījusi jaunu, daudz aprautāku izteiksmi, kuŗā liriskiem izskaistinājumiem tikpat kā nav vietas. Cik pārmaiņa ir liela, var rādīt divi dažādi Kurzemes pieminējumi.

Bija laiks, kad autore, labi domādama, bet pati savu valodu vēl neatradusi, rakstīja:

Man sili Kurzemē un klusās sētas tuvas,
un platās pļavas, kuŗās bēri zirgi ganās.

Daudz vēlāk, kad nomoda sapņi par tālo malu jau sen vairs nenāk, nevar arī būt runas par tuvu saderību. Vismaz tad ne, ja grib sargāties no pašapmāna. Dzejā tas ir svarīgi.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu? -
Ko darīsim, svešnieki, Kurzemes krastā?
Mums tepat labi

Protams, tā ir ironija, turklāt rūgtena. Īsti labi jau tepat nav, tāpēc ir arī radusies šī grāmata. Precīzāk, tās dzejoļi par dzīvi svešumā.

Tiem ir liela loma, bet Martas Landmanes brieduma dzejas tematika ar to vēl nekādi nav izsmelta. Atjaunojums un grodums viņas valodā liekas nācis roku rokā ar skata paplašinājumu, ar dzejā iekausētu filozofisku apcerīgumu, kas sakņojas konkrētā pieredzē un kuŗa raksturs reizēm ir sociāls, reizēm liriski intims un reizēm eksistenciāls. Pretstatu skāla ir apjomīga.

Martas Landmanes krājumam vajadzējis iznākt jau labi pasen "Ziemeļblāzmas" apgādā, bet Jānis Abučs šo darbu vairs nav paguvis padarīt. Pārlūkojot daļu dzejoļu, kas atrodami pēdējo gadu periodikā, atklājas, ka tie Pretstatos nav ievietoti, kaut arī to kvalitāte ir neapšaubāma, vairākos gadījumos pat ļoti ievērojama. No vienas puses jānožēlo iztrūkums, no otras puses te ir itin kā norādījums par pirmo devumu nākamajai grāmatai.

Recenzijās parasti nav vietas gaŗākiem citātiem. Šoreiz varētu atļauties izņēmumu. Daļēji tādēļ, ka Jaunajā Gaitā līdz šim ir publicēti tikai pāris Martas Landmanes dzejoļu un daļēji tādēļ, ka sekojošais, 1983. gada 8. augusta Latvijā iespiestais un krājumā neuzņemtais sacerējums, var labi papildināt šeit teikto:

Marta Landmane

***

Sūnu atjaunošanas terapiju?
- Labprāt! Katrā laikā!
ja vien ir garantija,
ka bērna izskatā un prātā,
platu smaidu nosmulētā vaigā,
vēlreiz jūnija dienasvidū
varēšu sēdēt Mežmuižas dīķī uz laipas,
klausīties vēja žūžošanu
krasta kalvenēs,
mērcēt kājas duļķainajā ūdenī
un no zemes bišu šūnām medu laizīt.
Tas nekas, ja melnas dēles
ap sasprēgājušiem lieliem staipās,
un kaut kur tālu, mājas pagalmā,
baltu lakatiņu pakausī sasējusi,
delnu acīm pārlikusi, māte rājas.
Tikai spāre - lai nelido pāri!
Tā ir helikopters, kas mani var
aizlidināt svešumā.
Un ja nu tur jāpaliek visu mūžu? -

 

Mārtiņš Lasmanis

Jaunā Gaita