Jaunā Gaita nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

 Andrejs Irbe

 

ROŽU VĒSTULE

Paldies par sveicienu, labajiem vārdiem!

Draugi, jā - draugi: Ir jau pa kādam.
Bet man gribētos sadzirdēt tevi
Pilsētas trokšņiem un svilpieniem cauri.

Tavu balsi vakarā siltā:

 

Dzeltens mēness, lūk,

tāpat kā roze man matos!
Pļavā aiz pēdējās mājas

rasainā dābolā grieze griež vālu -
Rītu būs saule,

būs saule -
Kā dzeltena roze man matos.

Man matos ...

 

- Tev matos:

Ir dziļa, ir plūstoša, ir tumša straume

Kā palu ūdeņi naktī -

kuŗos var noslīkt, lēcot

pēc dzeltenas rozes:

Mēness, dzeltena mēness spīduma straumē.

Varbūt ir labi tā noslīkt –

ne ūdenī, ne palos, ne naktī,

bet tavos matos?

 

 

 

 


 

 

 

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

 

MĪLESTĪBA

 

 

Mani vēstneši klajumam pāri,
Mani vēstneši gravā jau krīt.
Melnumā aizlaižas zeltaini spāri,
Zeltaini spāri laižas tūlīt.

 

Pasaule sarūk par sēklu sausu.
Spējā elsa kāds projām to pūš.
Vai es dumpojos tagad vai klausu?
Vai tas mirklis bija vai mūžs?

 

PĀRVĒRTĪBA

 

 

Nodzeltē zaļie kalni,
Kūp strautos putekļu stabi.
Klusē, vienkāršā sirds!
Gan jau iztiksim abi.

 

Mute, kas nepazīst Tevi,
Roka, kas neceļas glāstam --
Skumjas un zināmas beigas
Jaunam, priecīgam stāstam.

 

SĀPES

 

 

Tāds rudens.

Jau kuŗo dienu

lapas melnē vienmuļā lietū,

jau kuŗo nakti

sveces izdeg pirms zvaigznēm,

jau kuŗo sapni

apmaldos Tavā tumsā, kur balti pirksti

tikai pagaidām vēl

melnu grāmatu auklē.

 

 

Zinu:                                                       Un tad?

gan jau reiz pūtīs                                            gribēju tālajos laukos vēl iet

mitri vēji,                                                      satumsa nakts

gan jau reiz izsprāgs                                  vai nē?

pavasaris                                                      gribēju tālajos laukos - -

no pumpuru sveķainām čaulām,                    jāklusē, jāklusē

gan jau reiz naktī

uzstaros narcise Tavās mājās un manās.       Ai, kur Orfejs, kur dievi?

 

 

 

 

 


 

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

VĪZIJA

 

 

Viduslaicīga tumsa

zema, melna

noklāj gaisu.

 

Pretim parožaina celtne,

kuŗas sētsvidū cilvēka augumā,

gaŗš, košbiksains gailis.

 

Spilgts, žilbi brūns, starojošs, prāvs, it kā spuldzes apspīdēts

ar pārgailisku izteiksmi

visā savā tērpā (un uzstāšanās!)

 

Pa kreisi otra celtne, it kā staduļa - -

tās priekšā liela vista tumšā izskatā

ziņkārīgi ielūkojas acīs.

 

Aiz puspavērtiem, pazemiem cetrrūšu logiem

un durvīm, rožainajām sienām -

iegrimst dīvainā, noslēpumainā mājvieta.

 

Vai šis gailis ir mans ciltstēvs,

kas parādās sapnī,

un izskatās ģimenei draugs?

 

Jeb tas ir teiksmainais

ābeces vāka gailis

un ne tas lielais baltais, spalvainajām kājām,

 

Kurš mani, baltgalvainu puiku, saplucināja,

mazam esot?

 

 

 

 

 


 

 

 

Eduards Silkalns

 

 

 

ĀRĒS

 

 

I

Nesapņosim vairāk ārēs
Vienatnē, bet līksmos pāŗos,
Raudzīdamies rieta spārēs;
Jo - ja vieni iesim ārēs,
Spāres mūsos iekost kāros.
Bet, ja divi būsim kopā,
Skries tās kaunā savā stropā.

 

 

II

Bet vēl labāk līksmot ārēs
Trijatā, ne nieka pāros;
Jo - ja divi iesim kopā,
Spāres ieskries savā stropā
Un vairs nevarēsim, ārēs
Staigādami, vērties spārēs,
Jo tās zudušas būs stropā.

PARKĀ

 

 

I

Neklejosim vairāk parkā
Divatā, bet līksmā trio,
Dziedādami „Sole mio!”
Jo - ja divi iesim parkā,
Amors slepu uzbrukt var kā
Skudra mistiskajai Rio.

 

 

II

Bet vislabāk klejot parkā
Kvartetā, ne nieka trio,
Jo - ja neskandēsim „Mio”,
Pazudīsim īsti klusi
Pāros katrs uz savu pusi,
Brīnoties, kā dažs vēl var kā
Skudra gudrot, kas ir Rio!

 

 

 

 


 

 

Richards Rīdzinieks

 

 

 

PUĶU PODS

 

 

Tikdaudz iets,

Tikdaudz skriets,

Iets, skriets - skriets, iets.

 

Noguris sēdot redzi:
Māla puķu podā
Izaudzis Zieds.



 

 

IZDEGUMS

 

 

Skujas putekļi kļuva,
un spodrās oglēs
pārvērtās koki.
Tad melni kā spoki
zilajās debesīs vērās.

 

Mūžības rasā

jaunaudžu lapas un skujas

melnu pārklāj ar zaļu.

 

 

LATVIJAS VASARA

 

 

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,

uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)

sēd spāres.

Es guļu un lūkojos debesīs;

visapkārt ir saule

un Dievs.



 

PAGĀTNES SAJŪTAS

 
 

Lapas

sarkanas, brūnas un zaļgandzeltenas -

zūdošais skaistums un gadi

aizslīd un saplūst daudzkrāsu dūmakā,

tad izgaist

pelēkā miglā.
 

 

SPĪTS

 

 

Katrs solis ir grūts

un katram seko vēl grūtāks,

nesot atziņas sāpes;

savas un citu.

Un tomēr

soli pēc soļa,

ļodzīgiem ceļiem, kaut rāpus

tu nes -

nes, lai nebūtu akls.

 

 

 


 

 

 

Valdis Krāslavietis

 

VĒSTULE NO KAŖA DRAUGA

 

 

Bads

 

Nu - sveiki, vecais!

Vienmēr,

kad laiks tā taisās uz lietu
(jūtu, kā šķemba rūs plecā),
un Melnais grib mani tirdīt,
gribas uzrakstīt draugam
un izkratīt sirdi.

 

Jā.. kur tas laiks jau,

kopš pēdējo reizi tikāmies Gronā...

Tad noskaidrojās,

ka šāvuši bijām tikai uz gojiem.

un vārti uz Leiputriju plaši atvērās, -
cik priecīgi toreiz mēs sakāpām galērās! –

 

Jā;

zini,

mums, letiņiem,

traki savāds ir niķis:
tiklīdz kur spēlē ko līdzīgu maršam,
mēs kājas stulmeņos bāžam,
pirmo sitamo tveŗam un drāžam

un - gāžam!
Bet par ko?

un kādēļ?

un kāpēc? –

 

vai to vairs kāds prasīs! -
kaut tikai principa pēc -
dēļ kompānijas -
krāmē starp acīm!

 

Jā - tas mums tāds nelāgs niķis,

un vēstures pliķi

mūs neizmācīs.

Kā sakrājas rūgtums,

tā - tankš! -

krievs tas vai vāciets ...

 

Bet naidu, kā tādu, sen nepazītu
(liekas, viņš īsti man nav nekad bijis)
šodien viss aizmirsts un dzijis;
bet,

teiksim,

ja rītu man atkal kāds teiktu: -
Nāc, Mārtiņ, krieveļus mācīt! -

vadzi' - tas būtu tiešām ko vērts!

 

Zini - tāpat bez naida -
tikai tīrā principa pēc,
jo kārtībai pasaulē jābūt,
un viņa būs,

lai saprot to vaņkas!

Vienreiz būs jāiztīra

tas sarkanais zaņķis.

 

Bet -

par naidu pret tautām -

par to nevar būt runa!

Vai tad netikām burzījuši

Grietiņas,

Duņas?

Jo visu rasu un krāsu

meitenes vienādi glaužas
(un melo un laužas),

 

bet citādi, draudziņ,

ir bads!

Viņš totāls un galīgs,

kaut vēderam netrūkst nekā

(esmu bosam palīgs

un lādēju desas pie A & P).

 

Jā;

nu beidzot zinu:

- ir bads!

Cedelheima?

Tas jau bij nepārtraukts rauts!
Sirdi jau nomērdēt nevar,
un sirdij jau nevajag daudz...

 

Tā;

nu atkal vieglāk man tika -

tā kā pēc bikts -

un nemoka mani vairs krika un ģikts.

 

Bet,

velns,

kas tie par ērmīgiem putniem

priecīgi čivina krātiņos,
ja kārtīgam vanagam šeit

vienmēr

jācieš ir

- bads?

Sveiki!

Tavs Mārtiņš.

 

  

KARNEVĀLS

 

 

Uzliksim maskas! Būsim reiz tie, kas
īsteno sapņus, pirms viņi zūd!
- Dvēseles kailas naktī lai tiekas;
dvēselēm apnicis maskotām būt.

 

Šonakt neprātam dziedāsim odas, -

kam vairs šīs drānas ? - Lai silda mūs vīns!

Trīsas ap tavu plecu ja lodās,

sagūstīs viņas mans serpentīns ...

 

Mirkli nozib kā glodenes naskas,
rīta stari glāzēs jau lūst...
Vēl tikai brīdis - nokritīs maskas, -
Masku izsauktā burvība grūs - -

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

- Vakar vēl lakām rāvu no kaskas,
šodien - vīnā noslīka rīts ...
Kungs, kā virmo un mainās šīs maskas!
Kā nemanot maskām maināmies līdz!

 


Valdis Krāslavietis

 

ATZĪŠANĀS

 

 

Par cilvēkiem vairāk
es mīlu putnus un zivis,
jo putni,

kad attaisa knābjus,

- tie dzied!

bet zivis

-         zivis tur vienmēr

savu

mazo

mutīti

ciet.

 

 

 

 


 

 

Jānis Klāvsons

 

 

TUMŠĀS IELĀS
 

Es staigāju tumšās ielās;
Vēl migla to nemieru glabā.
Bet pašam man negaisi krūtīs,
Un nezinu ļaunu no labā.

Es staigāju tumšās ielās.
Pat zvaniem skaņa ir klusa.
Bet atmiņā skumīgi vārdi;
Un bēdās aizdzīta dusa.

Es staigāju tumšās ielās,
Pie pelēkiem mūriem placis.
Bet sāpīgu dzīvību jūtu -
Mani dedzina tavas acis.

 

.

 

 

 

Ārija Elksne

 

 

 

SMAIDS NO AIZJŪRAS

 

 

Mazais fotoattēls,

darināts aiz jūrām,

Tavu smaidu atved

man pēc gariem gadiem,

„Maniem mīļiem draugiem,”

rakstīts tam uz stūra.

 

Ilgi pētu foto -

tevi pazīt grūti,

Kaut gan kādreiz bijām

tuvākas par radiem,

Tolaik pratu lasīt

tevī katru jūtu.

 

Redzu tagad atkal

tavus plecus smulgos,

Redzu tavas lūpas,

kuras līksmi smejas,

Tikai acu dzīlēs

prieks vairs neatspulgo.

 

Nebija tev agrāk

tāda tukša smaida,

Toreiz gaišas domas

atstarojās sejā,

Tumšo skropstu ēnā

slēpās lielas gaidas...

 

Vai varbūt ar smaidu,

kas tev stindzis vaigā,

Gribi tu mums aizsegt

ilgu smeldzi aso,

Sapņus, kuri sadrūp

bezcerībā baigā?

 

Ilgi pētu foto -

tevi pazīt grūti,

Velti tavām lūpām

atbildi es prasu:

Kādēļ tukšu smaidu

dzimtenei tu sūti?

 

 

 

 


TIKŠANĀS

 

 

Viņš nebij mans pazina, biedrs, nedz draugs,
Mēs nejauši tikāmies miglainā rītā
pie jūras, kad viļņos jau ledus peld čaugs
Un dūmaku vālos gaist mežzosu svīta.

 

Es sacīju toreiz: Cik pelēka daba!

Viņš atteica: Daba ir krāšņa arvienu,
Pats cilvēks ir pelēks, ja nesaredz labo, -
Un aizgāja, iegrimdams miglāja pienā.

 

Šos vārdus es sevī nēsāju ilgi

Un pētīgi vēroju dabu un ļaudis

Un meklēju cilvēkos tās pašas ilgas,

Ko zaļajos asnos nes dīgstoši graudi...

 

Nu jaušu, cik daudzveidīgs cilvēka gars,
Ka dažkārt ir maigums ar raupjumu vienots,
Ka otrai dvēselei tuvoties var,
Vien patiesi mīlot un dziļi to cienot.

 

 

 

 

 

 

PŪRS

 

 

Un kad aiz loga atausa mans kāzu dienas rīts,
Tad māte linu palagus man pūrā deva līdz.

 

Lai mierīgi un gludeni

Man dzīve rit pret rudeni.

 

Ko savai meitai došu es?

 

Es došu viņai nemieru, ko jūra vētrā dveš,

Lai rudens rāmo dienu miers tai mūžam būtu svešs.

 

 

Vai tu neredzi: es tagad esmu cita,

Bet tu gribi runāt vēl tāpat, -

Tad mums nesaprasties vairs nekad.

 

 

Ar tevi kopā ejot, daudz ko iemācījos:
Visgaišāk smaidīt, kad vissūrāk sāp,
Un kausu atstumt, kad visvairāk slāpst,
Un panest to, no kā es agrāk bijos.

 

 

Spurainam cinim pieglaužu seju,
Negribas tālāk vairs iet,
Klausos, ko pakalns tērzē ar leju,
Dzirdu, ko ziedam čukst zieds.
Kā gan lai šodien es nerakstu dzeju,
Ja manī pašā viss dzied?

 

 

 

 

 

 

(„Literatūra un Māksla”, 1958.) („Karogs”, 1958.)

 

 

 

 

Jaunā Gaita