Jaunā Gaita nr. 158, jūlijs 1986

 

Lidija Dombrovska. Austrālijas primavēra. Eļļa. 135 cm x 100 cm.

 

Lidija Dombrovska

PAR DZĪVI, MĀKSLU UN ORANŽDZELTENAJĀM KLIŅĢERĪTĒM

 

Tagad, kad mūsu skaits ik gadu saplok, kad no ieražu un apātijas plēnēm aizvien grūtāk izvīstīties, kāda balss mums uzsauc: „Vai vēlies gūt jaunu skatījumu, dzīves apliecinošu vitalitāti jeb vai ir jau par vēlu?” Vai mūsu agrākā dzīves ziņa, kuŗā bija ieslēgtas dabas tuvuma un dāsnuma izjūtas, nav pārvērtusies mazdūšībā vai traģiskā bezcerībā?

Mūsdienu mākslinieku sniegumi liecina par dzīves baigo absurdumu. Izbīļu valgos sapīti, stingstam nevarībā vai uzrādām panisku, bieži bezmērķīgu rosīšanos un varmācību. Varmācība un brutalitāte ir ikdienas parādības. Tās izkūņojas no nepiepildītām ambicijām un iecerēm, no izmisuma, no uzkundzēšanās, no demagogu dogmām, no autoritātes, − no pazemes, kad izverd vulkāni vai kad rodas zemestrīces. Aistētiskā bezpriekšmetība varēja būt itin pievilcīga, bet dzīvei tuvāka māksla ir interesantāka.

Dzīve ir pirmā kārtā cilvēks, visa dzīvā radība, daba: izmisīgais, radošais, raudošais cietējs, − prieka pilnais, mīlošais individs ar savām piecām dziņām, ar saviem sapņiem un murgiem, ar alkatību, ar izvirtību. Ar varonību, dvēselīgumu un ģenialitāti.

Mākslai ir dažādas izpausmes. Ir mākslinieki, kas atkailina dekadentās cilvēces ķēmīgumu, daimonisko cilvēku, kas pārvērties nezvērā. Citi stāv tuvāk lielajiem metafiziķiem, kuŗu vide ir apokaliptiska ainava, mītoloģiskie klaji, universāla bezlaicība.

Ota, saskardamās ar audeklu, formulē kādas esmes iekšējo bezkompromisa drāmu, tirdošo kaismi pateikt kaut ko būtisku par pasauli, kuŗā mēs visi esam ceļinieki.

Bet dažkārt gleznojot rodas fantastiskas formas, fantomi, kas bezsvara stāvoklī plīvo telpā. Pasaule kļūst par skatuvi, uz kuŗas risinās dinamiskas spēles, kosmiskas metamorfozes.

Tad notiek kaut kas savāds, negaidīts. Cilvēks ieaug dabā, saplūst ar tās elementiem. Kādā sarepuša stumbra veidolā pavīd seja, akmenī − putna vai dzīvnieka atveids.

Tā strādājot, formālistiskie elementi plāksnē pārtop fabulas tēlos. Un tieši tas man patīk. Šis vienreizējais radības process. Lielais neaprakstāmais, vārdiem neizsakāmais acumirklis, kad vīzija gūst formu, veidols kļūst par simbolu.

Šāsdienas simbolisti turpina morālistu tradiciju, cenšas ielenkt, fokusēt cilvēka aktuālo situāciju.

Bet nav jau tik baiļu vien, ir taču arī prieki un sapņi, vēlme radīt emocionāli iedarbīgu pārdzīvojumu, saskatot skaistumu žuburainu zaru ēnojumā uz mūra sienas, žilbīgajās staru strēlēs, ausmas atspīdumā uz putna spārna; mūžību simbolizētu smilts viļņojumā, kaut ko nebeidzami būtisku kāda cilvēka apskaidrotības izgaismotajos vaibstos.

Rītdienas solījums ir mākslinieka spējā atklāt citas varbūtības un − pabrīnīties.

Cilvēka bailes ir monumentālas, bet dzīve, radot burleskas situācijas, spēj arī pārsteigt.

Izrādot nenovīdību, norobežošanos, bailes no epigonisma, sargāšanos no kritiskas izvērtēšanas, mēs nekā neiegūsim.

Radīt nozīmē atklāt un uzrādīt jaunas alternatīvas, uzņemt sevī dzīvi ar visām tās daudzveidībām, ar dinozaurismu, naidu un nāves solījumu.

Pasaule ir sasirgusi, bet mākslinieka uzdevums nepastāv izārstēšanā. Vientuļais izmisīgais individs var gūt jaunu apņēmību, rosinošus impulsus. Ir tikai jānonāk pie pārliecības, ka mūsu pasaule nav irstoša, determinēta.

Mūsdienu kaujas sauciens ir − pārdzīvošana. Mums šodien ir jāizvēlas dzīve. Jāpasargā mākslinieciskā iejūtība. Jārada jauna aistētika. Kamēr izprot savu laikmetu, paiet zināms laiks.

Vēl vakardien jaunrade nozīmēja konstruktīvistu, sirreālistu, ekspresionistu, mini, maksi, op- un popmākslas sniegumu paveidus.

Mākslinieki, cenzdamies atbrīvot mākslu no morfoloģijas ietekmes, pieklaigā internacionālās mākslas arēnas ar antiaistētikas saukļiem. Konceptīvistu uztverē svarīgākais ir abstraktā ideja.

Īstenībā visu, kas raida kādu informāciju par mākslu, piem., datorus, varētu uzskatīt par komponentiem šajā, no objekta atbrīvotajā, radīšanas procesā − viskonsekventākajā no visiem abstrakcionisma virzieniem.

Lūžņu un plastmasas lietošana ir jau kļuvusi par konvenciju. Ambiciju trenktie mākslas pareģi dzenas pēc oriģinalitātes, nepievēršot lielu uzmanību integrācijas procesam. Ekstrēmisms ir kļuvis par tādu kā zelta teļu, ap ko sajūsmā drūzmējas mākslas snobi.

Apkārtējās vides − ārpasaules iespaidi, var izraisīt dažādas asociācijas. Tie var saindēt jūtīgu dvēseli vai pacelt maģiski brīnumainās sfairās, daudzkrāsainā izplatījumā.

Nesen apciemoju kādu pazīstamu tēlnieku, kas savā zālāju pieaugušajā, sarūsējušu dzelžu un skārdu piemētātajā dārzā darina metalla skulptūras.

Zaļajā vidē pelēcīgie objekti rādās kā agresīvi, nedraudzīgi biedēkļi no citas planētas.

Kāda apgāzta robota dzelžainā ķetnā iesprūdušas dažas izstīdzējušas, oranždzeltenas kliņģerītes. Tās iekrīt redzes lokā, žilbina kā izkausēta dzelzs. Kvēl, kvēl. Izlādējas.

Krāszieda zvīļums ieķeŗas uztverē, izskan kā kliedziens.

Tu varbūt domā, ka tā ir kūsājoša nostalģija, kas sakulstīja un izraisīja emocijas. Varbūt arī tā. Bet baismīgais robots ar kliņģerītēm rokā neradīja tikai vīzuālu pārdzīvojumu vien. Radās tāda savāda sajūta it kā tā būtu kosma iemītnieka vēsts vai atvainošanās.

Lai nu kā, es mīlu visu, kas spēj izraisīt fantāzijas lidojumu, rosina radīt, dejot, dziedāt, smiet un kādreiz pārsteigumā iekliegties.

Dzīvās mākslas avoti ir tepat ap mums.

Un tieši tādēļ es tev gribēju par tām dzīves apliecinātājām, oranždzeltenām kliņģerītēm, pastāstīt.

 

Austrālijas iedzimto - aborigēnu zīmējumu attēli.

 

Jaunā Gaita