Jaunā Gaita nr. 157, aprīlis 1986

 

 

 

 

Aina Zemdega

 

 

 

 

 

 

 

ŠAI VIETĀ


(Foto: V. Neimanis)
1.

Vai tu esi Latvijā?
Jā, jā, jā!

balts taurenis pamāj spārniem

un pārvēršas ievā.

Pienene pieklauvē akmenim

un akmens atbild:

jā, jā! nāc iekšā!

Bet ābeles, vecās ābeles

sakrusto zarus un domās nogrimušas

aizmirst ziedēt

un aizmirst šūpoties vējā.

Vecās ābeles par mani domā

un par tautasdziesmām,

ko sievas dzied,

skalojot kreklus Gaujā,

un jautā:

vai tu paliksi Latvijā?

Un mans taurenis atbild –

Jā, jā!

laika atlicis pārāk maz

vēlreiz prom iešanai.

2.

– bet šeit

tie ir tādi dēstīšanas

un sēšanas darbi,

kas jādara lēnām

un tā,

lai zeme ieaug miesā

un avoti asinīs,

un saule iesien gaismu acīs

ar rīta putnu dziesmām

uz laiku laikiem,

un diendusas apburtību

nekas vairs neatbur.

3.

 

Zemainām rokām,

sabristām kājām

tu atgriezies no meža malas

un aizej man gaŗām.

 

Bruģa akmeni

arvien ciešāk un ciešāk

sien mani cilpā.

„Zied zemenes, būs daudz ogu,”

tu saki

un visu mežu aiznes

un ieliec savā logā.

4.

 

Pie lazdas turēdamās,

pie lakstīgalas pusdziesmas,

pie zaķskābenēm un kosas,

kāpju zemāk un zemāk,

arvien dziļāk un senāk,

arvien nedzirdamāk

līdz tumsai zemes plaisā

un ieplūšanai

Gaujā.

5.

 

Caur iedomu upēm un bilžu grāmatu lapām

tek tagad šī tumši brūnā un aizskalo

manu logu krāsainos stiklus.

Dzīvības sulas pasmeļ no zemes,

pasmeļ spēku pati no sevis

un nes tos uz mani,

man gaŗām un tālāk

bez iesākuma un gala –

no sapņa uz sapni,

īsā īstenības mirklī

šeit aizskaŗamu.

 

Sausām rokām ieķēros upē,

kājām straumē, pēdām smiltīs –

mūsu aizplūšana jāsaliek kopā,

kopā uz palikšanu.

6.

 

Nieki!

Lakstīgala nedzied:

kurbij’, kurbij’?

tirgū, tirgū!

kopirk’, kopirk’?

zirgu, zirgu!

Lakstīgalai nerūp ne traktori, ne zirgi,

pat ne kā var iztikt bez viņas,

bet vistīrākās skanas saglabāšana,

visīstākās meldijas noturēšana,

visskaidrākie ritma piesitieni

dvēselēm un laika sienām,

lai nekas nezūd no tā,

kas cilvēkos un putnos

ar dziesmu iedots.

 

Lakstīgalai nerūp par kādu cenu

viņas dziesmā klausos

lāsta un pestīšanas jausmu.

7.

 

Šai vietā nevar bez mīlestības.

Vai ir vēl kas cits, kas spēj apvilkt ap tevi to loku,

kam svešas skanas netiek caur un neievaino?

kas no ūdeņiem un no zemes spēj aizkaru izaust

un to paceli starp tevi un īstenību, īstenību,

ko ik stunda kokos un kapakmeņos iecērt

arvien dziļāk un neizdzēšamāk?

 

Šai vietā nevar,

ja roka rokai nepieskaŗas

ar to bezvārdu zināšanu,

ar ko savijas koku saknes ceļa malā,

pa kuŗu dārdējuši kaŗa rati

un dziedot gājis svētku gājiens.

 

Šai vietā pie vārtiem

guļ dzīvas lauvas un dzīvas bailes,

bet tām pāri gadsimtu rētainās sejas

noslēpumaini piemiedz ar aci

un gandrīz vai smaidot

aicina ienākt –

tos, kas nevar bez šīs pilsētas.

 

 


 

Rita Gāle

 

 
RĪGA

Tu manī skaties

ar pievērtām

logu acīm.

 

Ļauj skatīties tevī,

kas zini un redzi

vairāk par citām!

 

Ņem mani klēpī,

paņem mani

tuvu pie akmens sirds!

 

Es viņas dunēšanu

caur dzīvi un tālumu

nēsāju līdz.

 

Vai tu nezini,

ka es gāju ik dienas

ar tevi zem sirds?

 

BĒDAS

Kad aiz asarām

redzēt vairs nevar,

sāk viss rādīties.

Atnāk saules meita,

jūŗā mazgātiem matiem.

Nu glāsta plecus, nu glāsta rokas,

nu met vizuļu jostas.

 

Grimst jūŗā pati,

vēl zelta mati

debesīs spīd.

Vai tevi rīt redzēsim mostamies?

Vēl tikai brīdi

tava piere pār ūdeņiem slīd,

Saulīt!

Satumst pelnu trauks rokās.

Ne vairs dzīvības siltuma,

Ne vairs saules siltuma.

Ne vairs siltuma.

 

PIRMĀ NAKTS

Ja tu nezini, kā dzīvot,

sāc no viena gala.

Bet kā lai zina, kur gals?

Ja tu nezini, sāc no otra –

to tu pazīsi

no kvēlas ilgošanās,

no drausmas par to,

cik neliela laipa

pāri aizgājušā bezdibenim,

cik smalka un sīka un

trausla ir staru laipa

uz nākošo dienu.

 

Ja tu nezini, ko domāt,

sāc no staru laipas,

tikai nomet daudz,

pirms pa to ej.

Stunda pirms miega

ir kā stunda pirms nāves,

kad ir jāatdod viss

un neko nevar paturēt.

 

Kad virs Rīgas sarkaniem jumtiem

rotājas saule,

tu neesi gulējis,

bet tu esi otrā pusē.

Palikusi

dreboša sirds, un ar to ir

jādzīvo.

 

MINSTERES DZIESMU

DIENU PIEZĪMES

Puisītis, bāleliņš,

tik tikko izšķīlies no bērnu dārza,

stāv rožu dobē un prasa:

„Vai tālu brauci?”

 

Mans draugs, kas vija vainagus

no ozoliem un mārpuķītēm

un priecīgs dziesmas dziedāja

no vakara līdz agram rītam,

reiz, saulei lecot, apklusa

un itnekad vairs nepamodās.

Es viņa vietā gribēju

uz tāliem dziesmu svētkiem doties.

 

Šī ir apburta vieta

aiz septiņām jūŗām.

Kā senos laikos reiz gaismu,

mēs svētku dziesmas te sanesām maisiem

un ejam, un plūstam,

līdz paši kļūstam

par svētkiem.

 

Mēs dziedam kaujas

un izdziedam Jāņus,

mēs izdziedam senus

rēgus un māņus,

un nāru naktis,

un kāzu vārtus

un nāvei nolemto

ugunssārtus.

Mēs izdziedam laimi,

un izdziedam bēdas

un izdziedam pelnos

zūdošas pēdas.

 

Mīļā Laima pulkā iet,

Sirmu galvu apsegusi.

Ai, Laimīte, kur tu biji

Visu manu gaŗu mūžu?

– Ne tavam mūžiņam

Bēdu nasta mugurā.

Kaŗa kungi brāli cērt,

Zobens deg asinīs.

Mīļā Laima pulkā iet,

Klusu balsi locīdama,

Cieši klāt stāvēdama

Jaunajam balinām.

 

Minsteres Doma eņģelis

simtgadīgs

zaudējis kājas

pēdējā kaŗā.

Tur nu viņš ir

savā vietā pie jaunās sienas

un tālāk nav jāiet.

 

Mēs katru dienu

ejam bez kājām,

mēs sakustam dziesmā

un ceļamies pāri

zibens ceļiem, pērkona draudiem,

dzeloņu sētām.

Mēs katru dienu

ejam uz mājām

un uzceļam tās

no jauna.

 

 


 

Anna Rancāne

 

 

MĀJU VĀRDI

 
I

Tepat zem sliekšņa tam jābūt. No tuvuma

noreibst galva,

aizslāpst mute un gribas

pasmelt ūdeni krūzītē turpat no spaiņa,

kuŗa apveids Jau izplēnējis. Tepat zem sliekšņa.

Ceļmalīšu saknes sakrustotas kā dzīsliņas plaukstā

un akmeņu šķembas asas. Aizmirsta rotaļlieta,

sasista šķīvja lauska ar dīvainu zīmējumu,

pa kuŗu velkot ar pirkstu var

stāstīt par visu, visu,

kas bijis un kas vēl notiks.

Tepat zem sliekšņa tam jābūt. Starp asarām,

gružiem, nātru sēklām un pēdām. Tikai jāmeklē.

Noreibst galva no tuvuma.

II

Sauciens pār pagalmu, tikai sauciens pār

pagalmu, vakara debesis mežu galiem

saskrāpētas, koki savu atspulgu debesīs pēta,

tad aizklāj spoguli ciet ar tumsu, kā sērās,

no tās nakts, kad debesīs vēros, vairs nespēju

acis pacelt uz augšu, tikai uz sliekšņa pusi,

no sliekšņagaismas esmu es apžilbuši.

Sauciens pār pagalmu, tikai sauciens pār

pagalmu, slieksnis tumsā un mēness

kā durvju spraudziņa debesīs.

 

* * *

Logi pavasaŗa pieelpoti. Ar pirkstu

vējš zīmē debesu apveidus rūtīs,

neiznāk, dusmojas, nodzēš. Velēnai katrai

atkusušā! skaudri pēc glāstiem sāp krūtis.

 

Pilsētai sievietes maigums acīs un kustībās,

kā māsu ap pleciem to apskauju. Divas sievas,

raudam un smejamies reizē. Vienā lietū asaras sajaucas.

Caur parku aizejam kopā. Katra pie sava dieva.

 

Literatūra un Māksla 8. martā, 1985. g.

 

* * *

Jasmīnu smaržā, balta un vērīga, –

Uzpūš tai netīru elpu, – un lūst...

Var jau padziedāt „Pūt, vējiņi...”,

Slikti, ka tiešām tie vējiņi pūš.

 

Vējiņi pūš un līdz asinīm nobrāž,

nejautā, gribi tu dzīvot vai mirt.

Neaizskaŗ senkapos glabātas seģenes,

Zem rupjiem pirkstiem Austraskoks irst.

 

Skaisti plūst dziesma un kutina pasirdē,

Aplaiza maigi brūces, lai dzīst.

Padziedi „Pūt, vējiņi” saldi,

Kad vīns un medalus mutē līst.

 

Vējiņi pūš, un asinis nerecē,

Pūtīs vēl sāpīgāk parīt un rīt,

Kad jātek būs bārenei agrā rasā

Zemes asaras salasīt.

 

(Literatūra un Māksla 6. sept. 1985. g.)

 

 


 

Jānis Gorsvāns

 

 
VARIĀCIJA

Ir tiešām viegli apsūbēt,

Ja nav, kas sārtu rozi met.

Ai, kur tu esi,

– Elīzabet?

 

Ir tiešām viegli apsūbēt,

Ja teiksi „jā” un beigās – „bet”.

Ai, kur tu esi,

– Elīzabet?

 

Ir tiešām viegli apsūbēt,

Ja negribas vairs varēt, spēt.

Varbūt tu vari,

– Elīzabet?

 

Ja vari, ja tu tiešām vari,

Met rozi sārtu,

– Elīzabet!

 

NO MANIS NEAIZEJ

(Variācija)

 

No manis neaizej,

Bet teic, ka mani mīli –

Bet rīt,

Bet parīt –

– smaidot,

– smejot

atzīsies, ka –

– vīli.

 

No manis neaizej,

Bet teic, ka mani mīli.

Nāc, rokā nes

Gan skābenes,

Gan čiekurus,

Gan ozolzīli.

Un – varbūt –

zemenes.

 

No manis neaizej,

Un nesaki, ka vīli,

Jo beigās –

– tā tak pienākas –

mēs tikāmies,

mēs šķīrāmies,

mēs skūpstus

mijām mīļi.

 

No manis neaizej,

Bet teic, ka mani mīli,

Teic, ka mani mīli,

Teic, ka mani mīli –

 

This is a recording...

 

 

 

 

Jaunā Gaita