MEZGLI XIV

Gaiss san skaņas pilns, radības pilns.
Saule sveldzē un spiež. Akaču pilnā
purvā krokodīlis slīd.

Prīmārā zupa.

Mēs esam lieli. Mēs lieli esam par to,
ka stāvam uz milžu pleciem.

1985. g. vasarā mūsu grāmatniecībā ieslīdēja vācu okupācijas laika Liepājas polītiskās policijas šefa Kārļa Siljakova atmiņu Mana at­bilde II sējums. Te nu viņš solījās un varbūt arī ir pateicis visu, mums tikai trūkst pareizās atslēgas, varbūt grāmata mums jālasa vairākas reizes, lai Siljakova atklāsme parādītos. Vairāk kā uz kādu citu latvieti, izņemot Arāju un Teidemani (Rīgas polītiskās policijas galvu), aizdomu krusa no Padomju Latvijas smagi birusi pāri Sil­jakova galvai.

Vai nu viņš bija vai nebija?

Tādu pilnīgu un tiešu atzīšanos mēs nevaram sagaidīt.

Siljakovs sevi atklāj kā pirmās šķiras rakstnieku, un tas jau par sevi var radīt aizdomas un padara šo šifras problēmu bezgala sarežģītu. Visas aiz­domas Siljakovs par sevi neizdzēš, un darbs ir arī tā rakstīts, lai tās neizdzēstu, jo nav bez literārām pretenzijām un vērtības. Siljakovs ar lielu aizraušanos mums stāsta, kā Macpāns, viens no vissekmīgākiem Kurzemes sarkaniem partizāniem, jauniem rekrūšiem bija kā pārbaudījumu pieņemšanai grupā noteicis viena vācieša, policista vai šucmaņa nošaušanu.

Pārbaudījums primitīvs − tāds krokodīlisks.

Zinot, ko mēs zinām par tiem gludi noskūtiem teutoņiem, kam Siljakovs kalpoja, mums būtu viegli noticēt, ka viņu pārbaudījums nebūtu mazāks kā Macpāna pārbaudījums. Par to, ka vienam otram „pa purnu atrāvis”, viņš tā arī pasaka (viņa kollēga Laipenieks savā prāvā par to bija atklāti atzinies). Tas jau laikam toreiz polītiskai policijai bija stilā, un, kā liekas, to viņš darītu atkal un atkal, un droši vien arī šo rindiņu rakstītājs nebūtu Siljakova rokas saudzēts.

Siljakova atmiņas ir nežēlīgas, tās ir par kādu brutālu laiku mūsu pagātnē, bet tās nav vien­tiesīgas − tanī ir vairāk līkumu un liekumu nekā Rīgas ūdens kliņģerim un vairāk kūleņu nekā krastā izrautai raudai.

Daudz Siljakova grāmatā ir pateikts: polītiskās policijas struktūru Kurzemē tagad mēs varam iz­prast tīri labi. Mēs zinām, kādas attiecības lat­viešu policistiem bija ar vāciešu priekšniecību, kādas metodes viņi lietoja un arī daudz viņa kollēgas ir vārdos saukti, − lai arī droši vien tikai nobumbotie un bēgot Baltijas jūrā noslīkušie. Darbiņš nav arī uzrakstīts bez simpātijām pret vajātajiem un vietām pat liekas, ka dzenātiem zaķiem ir vairāk uzslava dota nekā suņiem - dzinējiem.

Grāmatā ir dažādas pretišķības. Sākuma daļā liekas, ka autors atkal atkārtos visu to garo litāniju par žīdu „grēkiem” Baigajā gadā. −

Dienā pēc vāciešu ienākšanas kāds no paslēp­tuves izlīdis žīdu paziņa lūdza Siljakovam ie­spēju nomazgāties un noskūties, ko bija arī ļāvis, bet par cenu − „taisnību” pateicis:

Manī pamodās naids un neiecietība. Žīds, taisni žīds un neviens cits atļāvās man lūgt palīdzību, kur es tos kā pirmos sāku nicināt pirms gada, kad kā uz burvju mājienu tie visi sāka lepoties savās zilās galifē biksēs... Pēc tam visu gadu bija re­dzami ar sarkano zvaigzni svārku atloku pogu caurumā. Un tagad tas lops atļāvās man liekulīgi prasīt − palīdzi man!... Piepeši mani pārņēma doma, ka pirms aiziešanas man viņam jāpasaka kaut kas rupjš, bet nevarēdams atrast īsto vārdu, pateicu − nāciet! (39. lp.)

Apmēram tādā garā viņš turpina vēl kādu lap­pusi, bet tad viņš žīdus gandrīz pavisam aizmirst un sāk mīcīties ar latviešu komūnistiem. Kas notika ar Liepājas žīdiem, 7 000 Latvijas pilsoņiem, no Siljakova grāmatas mēs neuz­zināsim. Iznāk, ka latvieši Liepājas žīdu šāvēji nebūtu bijuši, tā lieta it kā būtu tikai vāciešu nokārtota.

Ja no vienas puses Siljakovs šķietami turpina visu to nacionālsociālistu propagandu, ka žīds ir komūnists (ka žīdi bijuši 1941. g. krievu tanku skūpstītāji), bet no otras − kad viņš sāk atstāstīt savus dienesta piedzīvojumus, viņš šo uzskatu sagrauj.

Viņš gribētu uzsvērt, ka latviešu komūnistu ir bijis niecīgs skaits, bet tad izrādās, ka pietika visam vācu laikam ko tvarstīt, un viņu skaits auga ar katru mēnesi, un piepeši parādījās vie­tās, kur nebija bijuši. No vienas puses viņš grib mums uzspiest, ka tikai plānprātiņi, latviešu padibenes ir bijuši komūnisti, bet tad brīnās, kādēļ tik daudz latviešu saimniekdēlu iegājuši sarkano pulkos un daudzi, ko viņš noķēra, liekas būtu bijuši viņa paša intellektuālo spēku lī­dzinieki un varbūt arī morālā apziņā pārāki. Komūnistus ķerdams pa Kurzemes mežiem, viņš tos un arī viņu ģimenes labi iepazīst un mēģinādams izprast, kādēļ tādi latviešu komūnisti ir izperinājušies, viņš nonāk pie tīri pārsteidzošiem un arī dziļi izprastiem iemes­liem. Savelkot šos iemeslus kopā: 1) svarīgs bija tas „nogrieztais pagasta rieciens”, kas vairs nepielipa − Staļina desmithektarnieki [Komūnistu varai Latvijā nodibinoties 1940. g., lielsaimnieku zemes sadalīja − pašam saimniekam atstājot 30 hektārus, bet pārējo izdalot bezzemniekiem 10 hektāru lielumā.]; 2) vai­rākos veidos viņa izziņu pavediens noveda at­pakaļ pie 15. maija; 3) vāciešu lielmanības un leģionā iesaukšanas. Visvairāk viņam ir ko teikt par otru iemeslu − kā ulmanisms sagatavoja lat­viešu komūnistus un šinī virzienā viņam ir atbilde no trim meklētiem un sagūstītiem partizāniem. Pirmo atbildi dod meklēta partizāna Barona māte.

Mani dēli ceļu negrieza, un viņi iemantoja naidu un ienaidniekus. Viņi gribēja iestāties aizsargos, lai būtu līdzīgi pārējiem, bet kādam no Ulmaņa ieliktiem vīriem tas nepatika... Kad viņiem šī neveiksme kremta, tad mierinātājs vienmēr bija mans vecais, kas viņiem stāstīja, ka 1905. gadā tā neesot bijis. Tad visi bijuši brāļi, skolotājs vai skrīveris, saimnieka dēls, bagāts vai nabags vai arī tikai gājēju cilvēks...

Pēc tam, kad Siljakovs viņai atgādinājis, ka visi viņas radi Ezeres pagastā bijuši „krievu līdzskrējēji”, mammiņa viņu atkal pārtraukusi un pateikusi kādu patiesību, kas Siljakovam vēl šo­dien liekot pārdomāt.

...kad visa noteikšana piederējusi muižniekiem. Toreiz zemnieka cilvēkam bija maza vara un viņiem pie lauku amatu personu un mācītāju iz­raudzīšanas bija tikai tiesība nodot savu balsi par barona noteiktiem kandidātiem vai rēķināties ar represijām no tā, kam piederēja meži, ūdeņi un ne mazums lauku. Un tomēr bija tādi, kas pret to sacēlās un panāca savu. Padomājiet pats, cik tādi gadījumi Kurzemē ir bijuši, kur mācītājs un skrīveris, skolotājs un pagasta vecākais tika ievēlēts pret kunga gribu. Bet Ulmanis atņēma pat tās tiesības, kuŗas tiem jau bija devuši ba­roni. (206. lp.) (Uzsvars mans. A.E.)

Otru atbildi viņš izvilka no Botanikera, veca lat­viešu komūnista, kas atstāstījis latviešu komūnistu vēsturi, nonākot pie secinājuma, ka pēc Staļina latviešu komūnistu izšaušanas 30os gados partija būtu galīgi izjukusi, ja 15. maija pārmaiņas nebūtu komūnistu rindās sadzinušas jaunus karstgalvīgus sociāldemokrātus, un tie esot bijuši tieši tie, kas apsveikuši padomju tan­kus 1940. gadā vissirsnīgāk.

Trešo atbildi Siljakovs saņēma no Vimbas, pazīstamā latviešu gleznotāja sievas, kas 1941. g., atstājot vīru un dēlu Rīgā, bija aizbēgusi līdzi komūnistiem un tad 1944. g. nomesta Kurzemē pagrīdes organizēšanai. Vimbas kundze, labi izglītota, pirms 15. maija strādājusi par skolotāju Rīgas 4. ģimnāzijā, bet ulmanieši viņu no darba izmetuši. Un tā viņa bija sākusi visu ortodokso Latviju ienīst.

Tā, piemēram, es sāku nicināt katru policistu, aizsargu, kaŗavīru, jo pirmām kārtām viņi bija vainīgi pie mana tagadējā stāvokļa. Ja kāds no viņiem savu formas tērpu bija pielāgojis sevišķi labi un viņa stāja bija braša un vīrišķīga, tad tas manās acīs bija švauksts. Ja turpretī tērps tam īsti nepiegulēja, tas manās acīs bija lempis. Es biju pat nonākusi tik tālu, ka baidījos ieslēgt radio ziņu laikā un lasīt laikrakstus, lai man nebūtu jāsaduŗas ar vārdiem par tautas kopību un vadoņa rūpēm. (324. lp.)

Siljakovs sev jautā: „Kā tas nācās, ka Baigajā gadā komūnistiem bija samērā liels līdzskrējēju skaits no mūsu lauksaimnieku ģimenēm?” Un viņš dod sekojošo atbildi: „Vai tādēļ, ka latvieši nebija kā dzenams lopu bars un mūsu izteiktā individualitāte un lielā taisnības izjūta, daudziem ievainojumi bija radušies pēc 15. maija pārvēr­tībām?” (207. lp.)

Savā veidā Siljakovs ir uzrakstījis asi pret-vācisku darbu, gandrīz tā kā pretestības kustības loceklis. Apziņa, ka vācieši ir kaitīgi lat­viešiem, liekas, viņam bija iesēdusies daudz agrāk nekā daudziem citiem, bet neskatoties uz visu to, viņš turpināja vāciem kalpot mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada līdz pēdējai stundiņai. Būdams tuvu vācu drošības policijai, viņš zināja vācu plānus par Latviju un redzēja viņu arroganci, zināja par visiem tiem lieliem asins plūdiem, kuŗus teutoņi mūsu zemē bija izrīkojuši − viņš nebija vientiesis un nebija naīvs, bet visus tos, kas meklēja atbildes citos virzienos: vai nu uz Rietumiem vai Maskavu, viņš uzskatīja kā Latvijai kaitīgus un nesavtīgi dzenāja pa Latvijas siliem, purviem un šķūņiem.

Vienam ieganstu sindromam, kas veicināja lat­viešus slēpt partizānus un pagrīdniekus, Sil­jakovs nepieskaŗas, proti, ka lielā izrēķināšanās ar latviešu komūnistiem 1941. g. atstāja dau­dzus piederīgos, māsas, mātes un brāļus dzīvus, kuŗi izveidoja drusku cita paveida at­grieztu riecienu. Teiksim, ja ar vācu ienākšanu Latvijā tika nošauti tikai kādi 4000 latviešu komūnisti, mēs varam pieņemt, ka tas gandrīz tūlīt radīja kādus 12 000 simpatizētājus komūnismam, kas slēpa partizānus − tiem pa­sniedza klaipu.

Es ticu Siljakovam, ka nekādās masu slep­kavībās viņš nebija piedalījies, bet gluži saprotams man nav, kādēļ tik ilgi un dedzīgi viņš šo vācu slepkavu kalpībā sabija. Apdāvinātam asu prātu, bez kaut kādu aizmugurisku saišu varas, agrāk vai vēlāk Siljakovam būtu bijis jānāk pie apziņas, ka ļaunumam arī ir savas pakāpes, ka komūnisms varbūt nebija tas absolūtais ļaunums. Var jau būt pretkomūnists, bet Siljakovs mums parāda atkal un atkal, cik akls fanātiķis viņš ir.

Šo grāmatu jau mēs ilgi gaidījām. Ja visi vācu laika šefi tādu darbiņu jau 1946. g. būtu sarakstījuši, tad jau līdz šai dienai tas mūsu rūg­tais latviešu biķeris būtu izdzerts. Mēs būtu iz­lamājušies un izstrīdējušies, un varbūt arī vie­nam otram asinis būtu nolaistas, bet mēs pasaulē varētu skatīties gaišu skatu.

Ir jau arī latviešiem bijuši laiki, kad esam auguši no paaudzes paaudzē un raudzījušies nākotnē, uz savu milžu pleciem pakāpušies. Bet vienmēr izvēle nav mūsu.

Ir stāstīts, ka indiāņu sirotāji purvu ūdeņus pār­gājuši, lecot no viena slīdoša krokodīļa muguras uz otru. To jau droši vien latvieši arī varētu veikt, bet vai mums ir pietiekoši to raupjo muguru, kur atsperties. Artavu tautai Siljakovs nu ir nodevis. Nu būtu kārta Siljakova Rīgas kollēgam Laipeniekam pasniegt savu tautisko kupri.

Sējumu nolieku skumīgā omā: tik gaišam cil­vēkam būtu vēlējis uzsākt dzīvi ar grāmatu − kā kriminālromānu rakstniekam nākotne viņam būtu. Grāmatas pirmo nodaļu, kaŗa sākšanās atstāstu, pat mūsu labākie romānisti varētu apskaust.

Neliekas, ka viņā saulē Siljakovam būs sīpola laksts, kam pieķerties.

 

Andrievs Ezergailis