Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

 

 

Nu saprotams, ka lietām ir dvēsele! Varbūt lietu fetišisma laikmetā, kad valdnieku tronī iesēdies patērētājs, mēs ikdienas steigā šo dvēseli nepamanām, bet māja taču nav tikai plikā celtne − logi, durvis, samūrēti ķieģeļi un sanagloti dēļi. Katrai mājai pavisam nenoliedzami ir savs gars. Visvaldim Lāmām tas ir „pavarda kungs Ašgalvis”, un mums katram pavisam cits − bet ir!

Visbrīnumainākais cilvēku roku darbs tomēr, man šķiet, ir tilts. Tornis iestiepjas debesīs, tunelis ieurbjas zemē, bet tilts savieno divus krastus − šodienu ar vakardienu, zināmo ar nezināmo, Rīgu ar Pārdaugavu. Uz tilta cilvēki sastopas, pirmo reizi pār tiltu ejot, var kaut ko vēlēties un zem tilta ir ne jau tikai ūdens, bet arī mūžam mainīgā plūsma. Plūsma ar nemainīgo virzienu uz lielumu un plašumu, uz savienošanos ar jūŗu un visumu. Un kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem soļoju pāri Eslingenas tiltam uz Pārnekāras pusi, atceros to tālo pēckaŗa laiku, kad še cepuri paceļot cits citu sveicināja, tikai maigi hiperbolizējot, vai it visa Latvija. Volfgangs un Anna Dārziņi runājās ar ciemiņiem Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu, uz ģimnāziju steidzās mūžam nopietnais direktors Nagobads, vāji dzirdēdams, bet vingru soli ar lielu bumbu maisu pār taisno muguru soļo Richards Dekšenieks. Polītiķi Klīve un Bastjānis, cienījamais archibīskaps Grīnbergs un jaunais mācītājs Lūsis, profesori Kuga un Liberts. Vīri un sievas spēka gados ar aizgājušā kaŗa pārdzīvojumu sejās, vecie, ko priekšlaicīgi pieliekusi pazaudētās dzimtenes sāpe, ģimnāzisti ar jaunības neatbildīgo bezbēdību un dzirkstošo prieku... Tagad tilts sarāvies tāds šauriņš, ka pietrūktu vietas toreiz daudzajiem gājējiem, zemnieku vēršu pajūgiem un amerikāņu armijas automobiļiem. Arī pati Nekāra iespīlēta tāda krietna grāvja platumā. Pārnekāras pusē tagad ūdens vietā plūst automobiļi un tikai 13. gadusimta Plenzauas tornis ir tikpat pamatīgs kā toreiz.

No tilta nogriežoties pa labi uz Štutgartes ielu, stūrī pazudis mazais veikaliņš, kur pārdeva latviešu grāmatas un kur kādreiz noklausījos, kā jaunais dzejnieks Teodors Tomsons dedzīgi skaidroja, ka franči tādu dzejnieku kā Frici Bārdu kategoriski atteiktos „ņemt par pilnu”. Ielas otrā pusē Ūlandielas krustojumā, pakāpjoties pa mazām kāpnītēm, iegāja Arvīda Klāvsona Latviešu Ziņu pasaulē. Aiz veikala telpas, kur pārdeva avīzīti, sākās redakcijas valstība ar redaktora kabinetu pašā galā. No redakcijas darbiniekiem prātā palicis Jānis Porietis, ko vēlāk Amerikā dēvēja par latviešu preses senioru un kuŗam ilgus gadus Bostonā bija latviešu mākslas salons. Latviešu Ziņas iznāca no 1945. līdz 1949. gadam un diez vai kur vēl saglabājies pilns šīs kultūrvēsturiski nozīmīgās avīzes komplekts. Katrā gadījumā, uzkāpjot pa mazajām kāpnītēm, tagad varēsit vērt drēbniekdarbnīcas durvis un tālāk bijušās redakcijas telpās ir krogus.

Tanenberga ielas galā aiz pēdējās blokmājas, kuŗā toreiz dzīvoja kolonijas vecākais Kārlis Kalniņš, Valija Priedīte, − Richards Dekšenieks (Varbūt lai domās pieceļas visi, kas toreiz dzīvoja Tanenberga ielas blokos!) inženiera Strautiņa vadībā izbūvēja sporta laukumu, ko nosauca UNRRAs priekšnieka francūža Pinzona di Sela vārdā. Nez kur šodien šis svarīgais franču priekšnieks un viņa toreiz izdarīgā latviešu draudzene? Tagad bijušā laukuma vietā uzbūvēta vēl viena tikpat neglīta blokmāja.

Veila un Breitena ielu stūrī krietni pavecā blokmājā iesākumā bija pārtikas sadales punkts un vēlāk provizora Krēsliņa aptieka. Tā vien liekas, ka tajā mājā dzīvoja Volfgangs un Anna Dārziņi, bet pagrabā pēdējā laikā bija Ziga Ozola un Viestura Kleinopa veikaliņš. Tagad mājas priekšā čalo fontāns un pāri Breitena ielai (kas nemaz vairs nav iela, bet kājnieku aleja) pamatskolā mācās vācu bērni, kamēr viņu latviešu priekšgājēji Amerikā audzina mazbērnus un skaita gadus līdz pensijai. Breitena ielas pamatskola bija gan daudz vairāk kā skola. Vakaros šeit rosījās dažādākie tautas augstskolas kursi, skanēja Lindemaņa koŗa dziesmas un dunēja Valijas Priedītes dejotāju soļi (toreiz deju grupas vēl nesauca tagad ierastajos vārdos, kā: pastalnieki, tītaviņas vai daiļdancis). Te arī pārsprieda jaunās Latvijas polītisko struktūru, dalīja portfeļus, rīkoja izstādes, priekšlasījumus un ārpusē kārtojās dziesmu svētku gājiens.

Bet skolas pagalmā bija vingrotava. No sākuma vingrotavā dalīja kopkatla viru, bet vēlāk amerikāņu armija te rīkoja „skrīningus” un Zigurds Kaktiņš paukošanas kursus un sacīkstes. Tautas sapulcēs izsvilpa boļševiku pārstāvjus, kas gribēja aģitēt par atgriešanos dzimtenē, bet pats galvenais − šeit bija mājvieta Latviešu teātrim Eslingenā. Tas patiesi bija brīnišķīgs teātris. Mūsu pelēkajā bēgļu ikdienā tas mirdzēja kā dārgakmens: No saldenās pudeles, Skroderdienas (ar Lindemaņa kori Jāņu skatos) Āksts, Minhauzena precības ... Ar Liliju Štengeli, Irmu Graudiņu, Kārli Veicu, Jāni Lejiņu, Augustu Mitrēvicu, Jāni Neimani, Reini Birzgali un vēl daudziem ... Dekorācijas prof. Kugas vadībā gleznoja A. Treibergs, V. Rubis, R. Stāmere un T. Stubis tālāk uz Nekāras pusi „Flīgeršūlē”. Tālivaldis Stubis pēc ģimnāzijas nobeigšanas mācījās Eslingenas latviešu mākslas skolā. Pēc laika biedru atmiņām mākslas skolā Stubim bijis tāds kā „primadonnas” statuss. Amerikā dzīvojis Ņujorkas apkaimē. Piecdesmito gadu beigās viņa gleznas reprodukcija parādījās Jaunajā Gaitā (20. num.), un viņš darinājis vāka metus JG 3 numuriem (22, 23 un 24). Strādājis komerciālās mākslas laukā, nopircis jachtu un iegājis amerikāņos. Žēl!

„Flīgeršūle” tagad ir nojaukta, bet toreiz tā bija pasaule pati par sevi ar kartupeļu noliktavām, bridža un šachu klubu, boksa ringu, dančuzālēm, galda tenisa telpām, teātŗa dekorāciju darbnīcām...

No Breitena ielas skolas (kur tolaik arīdzan bijusi svētdienas skola ar 600 (!) bērniem), ejot pret kalnu, nonākam pie Dienvidu baznīcas, kas celta no sarkaniem ķieģeļiem. Baznīcā iekārtota pirmā latviešu luterāņu archibīskapa Teodora Grīnberga piemiņas istaba. Grāmatas, amata tērps, fotogrāfiju albumi, bēru vainagu lentes. Uz rakstāmgalda Latvijas republikas pase CZ 004178. Pasi izdevis 1928. g. 5. janvārī Ventspils policijas priekšnieks. Dzimis 1870. gada 2. aprīlī Dundagas pagastā. Piedalījies Saeimas vēlēšanās 1928. un 1931. gadā. Vairāki Valkā iespiesti zīmogi 30.os gados par iebraukšanu un atgriešanos no Igaunijas. 1941. gada 24. jūlijā atzīme par 2 kg cukura iegādi Rīgā, bet augustā Rīgas pilsētas tirdzniecības pārvalde izdevusi apgādes grāmatiņu. 1945. g. 7. aprīlī izdota uzturēšanās atļauja „Kreis Sonnenberg” (Vācijā). Pēdējo sprediķi teicis Dienvidus baznīcā 1961. gada 14. jūnijā, miris tieši vienu gadu vēlāk un apglabāts Eslingenas Plinsauas kapos.

Šī lielā latvieša monogrāfijas uzrakstīšana ir viens no pavisam noteikti izdarāmiem svešuma latviešu nākotnes projektiem. Šķiet nenozīmīgi, vai iniciatīvu uzņemas trimdas luterāņu baznīca, korporācija „Lettonia” vai kāds cits. Darbs ir svētīgs un veicams. Pāršķirstām latviešu bēgļu 1949. g. 21. maijā 50 gadu amata svētkos dāvāto fotogrāfiju albumu. It kā pārskats par latviešu Vācijā izdzītās tautas daļas likteni. Acis pakavējas pie Augusta Annusa altārgleznas Valkas nometnes baznīciņai, pie Jūlija Jēgera altārgleznas Lībekā. Vēlāk runājot ar jauno prāvestu Rozīti, noskaidrojas, ka šai piemiņas istabā saglabātā dokumentācija ir vienīgais pāri palikušais archīva materiāls par toreiz pāri par 8000 cilvēku aptverošo Eslingenas latviešu koloniju. Prāts lāga nevar aptvert, kā var aiziet nebūtībā vesela manas jaunības pasaule. Saprotams, nekāda lielā, bet tomēr nozīmīga latviešu kultūras vēsturē.

 

*  *  *

 

Jūnijā Virtenbergas „Kunstfereina” telpās Štutgartes pilslaukumā redzējām ļoti asprātīgu tagadnes un pagātnes mākslas salīdzinājumu − pašportretu fotogrāfijas laikmetā. Plašajā izstādē dominēja tagadnes, galvenokārt vācu un itāliešu, glezniecības lielie dūži ar savu asprātīgo, nereti ironijas un humora iestrāvoto pieeju portreta žanram. Cita starpā skate asi iestādīja fokusā, cik gan sekundāra nozīme tagadējā priekšmetīgā glezniecībā ir zīmētprasmei. Tā par portretglezniecību vakar un šodien bija jādomā, kad tramvajs, paveŗot panorāmiskas ainavas uz ielejā paliekošo Štutgarti, rāpās kalnā, lai aizvestu mūs pie gleznotāja Paula Šprenka. Varbūt it īpaši tāpēc, ka tikai vakardien Eslingenas Dienvidu baznīcā skatījām Šprenka arch. T. Grīnberga reālistiskās sīkdaļās izstrādāto portretu ar totāli dominējošo precīzo, varētu teikt, virtuozo zīmējumu. Gaŗām Sillenbuchai, kur četrdesmitajos gados bija bēgļu nometne ar latviešu grupiņu, uz Hojmādenu, kur uz pašas pilsētas un lauku robežas ir Šprenku mīlīgi nepretenciozais dzīvoklis. Mākslinieks iznācis mums pretī labu gabalu un, it kā neliekot manīt savus 87 gadus, brašā solī ved mūs uz dzīvokli un darbnīcu. Lielajā istabā visu galveno sienu aizņem 1943. gadā Meklenburgā gleznots darbs (1.63 m x 2 m) „Mucu fabrika Grabovā”. Šis darbs jau apsolīts Rietumvācijā topošajam Meklenburgas mākslas muzejam. Šprenka kundze, kuŗai tagad jāpārvietojas ar braucamo krēslu, skaidro, ka arī toreiz pašos spēka gados komplicētā kompozīcija ar trīs atsevišķiem gaismas avotiem prasījusi no mākslinieka jo lielu darbu. Lielo gleznu blīvi ieslēdz mazāki vēlāka laika audekli − portrets, puķes, žanrs un ainava. Darbnīcā ar lielu dabīgās gaismas avotu no augšas blīvi nokrauts pēdējā laika gleznu klāsts. Par katru no saviem gara bērniem, arī mazāko, māksliniekam ir kāds paskaidrojums vai kommentārs. Gaužām īsu laiciņu pašķirstām dažus no daudzajiem albumiem, kur Pauls Šprenks sakopojis fotogrāfijas un citu dokumentāciju par savu un sava laika biedru mākslas gaitām. Cita starpā Latvijas Mākslas Akadēmijas matrikula Nr. 1. Jā Šprenks bijis Akadēmijas pirmajā studentu grupā darbības iesākumā 1921. gadā. 1926. gadā Šprenks ir arī Akadēmijas figūrālās meistardarbnīcas pirmo beidzēju grupiņā. Diplomdarba tema atkal daudzfigūru kompozicija industriālā ainavā. Diplomdarbs „Podniecības darbnīca” nopirkts tūliņ pēc izstādes par 55,000 rubļiem Saeimas reprezentācijas telpām. Tagad ar ņujorkieša Jāņa Krastiņa starpniecību Šprenku kontaktējusi Rīgas muzeja direktore Ināra Ņefedova, pastāstot, ka muzejs mēģinot sadzīt pēdas Šprenka diplomdarbam un vēl kādām tā laikposma gleznām. Par savas garās un bagātās dzīves priekiem un bēdām Pauls Šprenks atstājis interesantu atmiņu pierakstu. Šais atmiņās īpaši atzinīgi vārdi par Jāni Tilbergu un šķiet, ka audzēkņa un profesora respekts un cieņa bijusi abpusēja. Pēc Šprenka atstāsta Tilbergs pēc viņa pabeigtā diplomdarba apskates ir teicis: „Vēl vienu tādu darbu un tad var mirt!” Katrā ziņā kā Tilberga, tā Šprenka reālistiskā māksla balstās uz zīmējuma pārvaldīšanu un ir radniecīga. Šī tad ir tā reālistiskā mākslas tradīcija, ko vēl šobaltdien Rīgā māca Akadēmijā un apjūsmo konservatīvās mākslas zinātnieces. Vai tā patiesi ir tik būtiska latviešu mākslai, ir visai debatējams jautājums. Tāpat, šķiet, nebūs grūti uzminēt, kādu viedokli šādās debatēs ieņemtu Grosvalds, Kazaks un Suta! 

Bez Tilberga Šprenka atmiņās daudz siltu vārdu veltīts skolotāja darbam 2. pilsētas ģimnāzijā (1928.-1941.), ģimnāzijas direktoram Nagobadam un citiem kollēgām („iecienītai un darbīgai Priedītis jaunkundzei”). Kāda liktenīga sagadīšanās, ka pēckaŗa gados, kad jaunieši no Sillenbuchas nometnes brauca uz Eslingenu, lai mācītos Nagobada vadītajā ģimnāzijā, Pauls Šprenks krievu okupētajā Meklenburgā šķīra savas dzīves drūmākās lappuses. Paula Šprenka tēvs bija vācietis, māte poliete, un latviski nākamais mākslinieks sāka mācīties tikai pēc atbraukšanas uz Vidzemi, kad pašam jau pāri par 20. No savas dzīves daudzajiem gadiem Šprenks Latvijā vadījis tikai nedaudz vairāk kā divdesmit, bet (neieejot viņa mākslas dziļākā izvērtēšanā) droši varam teikt, ka šai salīdzinoši īsā laikā Latvijas Mākslas Akadēmijas pirmās matrikulas īpašnieks ir atstājis paliekamas zīmes latviešu mākslas kopainā.

 



Pauls Šprenks. Mucu fabrika Grabovā. Eļļa. 1,63 m x 2m. 1943.

*  *  *

 

NUNSKU ir Zviedrijas valdības organizācija, kuŗas uzdevums rīkot zviedru mākslas izstādes ārzemēs. Izstāde „Zviedru oriģināls” 1984. un 1985. gadā apceļoja kaimiņu valstis Norvēģiju, Somiju un Dāniju. Izstādē starp 13 māksliniekiem arī Laris Strunke no Stokholmas. Jauku izstādes katalogu Jaunajai Gaitai atsūtīja Imants Zilberts un tur bez īsas biogrāfiskas skices arī 4 Strunkes darbu reprodukcijas. Kataloga esejā B. Mats raksturo Strunki kā gaismas gleznotāju. Gaisma Strunkem ir pretpols matērijai, un bez gaismas nebūtu mākslas, cilvēka un cilvēcības.

Tad vēl Zilberts raksta, ka Stokholmas modernās mākslas muzeja jaunieguvumu skatē līdz septembrim būs izstādīti divi Strunkes lielformāta darbi.

Sandras Ikšes tekstilmākslas izstādes aizgājušā gada beigās Gēteborgā (Gallerie 54) un aprīlī, maijā Stokholmā (Gallerie Doktor Glas) guvušas plašas un pozitīvas zviedru preses atsauksmes.

 

*  *  *

 

Ņujorkā izdotā amerikāņu dizaina žurnāla PRINT marta/aprīļa numurā Džeimza Freizera un Sandras Bašēnas raksts par tagadējo latviešu plakātu mākslu („Remarkable Posters from Latvia”). Raksts illustrēts ar 16 pazīstamo Rīgas plakātistu darbu reprodukcijām.

 

*  *  *

 

Šī gada janvārī Losaltosā Arnolds Liniņš stāstījis par darbu Latvijas teātrī. No Skaidrītes Rubenes atreferējuma Ziemeļkalifornijas Apskatā: „Interesanta, jauna tendence esot dekoratoriem vairs nepiemēroties lugām, bet radīt dekorācijas, AP KUŖĀM jāgrozās spēlei.

(Raimonda Staprāna iespraudums: Turpmāk režisoriem būtu jāglezno pašiem savas dekorācijas.).”

 

*  *  *

 

Martā un aprīlī 12 māksliniekiem (to skaitā Ģirtam Puriņam) Pitsburgas universitātes galerijā izstāde − „Ainava apkaimes mākslinieku tulkojumā”. Kāds kontrasts ar ainavas tulkojuma variantu, ko mums piedāvā Tatjana Kačalova savā, gandrīz vai nelasāmā, grāmatā „Ainava − dabas attēlojums latviešu padomju glezniecībā” (Liesma, Rīgā, 1985).

 

*  *  *

 

Imantam un Dženiferei Tilleriem 3. jūlijā piedzimusi meitiņa − Isidore Madeleine. Oktobrī Tilleram „Bess Cutler” galerijā Ņujorkā plānota personālizstāde, bet nākamajā gadā mākslinieks pārstāvēs Austrāliju Venēcijas biennālē.

 

Nikolajs Bulmanis

 

 

Jaunā Gaita