Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

JAUNI DAILES UN DAIĻRADES AVOTI UN AVOTIŅI − ATBALŠU NOMENKLATŪRA:

... un kā tie aizplūst, tek, žūst... Vai − kā šī tecēšana atbalsojas pirtī, pasaulē... Šis − sākums no kāda mirkļa, kāda punkta, kuŗa vairs nav, tā sakot − no šodienas. Vēres − uzskaites beigās vai turpinājumos. Ja tādi būs.

Zinta Aistara 1984. g. ieguvusi pusi no Jāņa Jaunsudrabiņa fonda prozas balvas (kas nodēvēta par otru godalgu) par stāstu un noveļu krājumu Ievainots zelts, bet 1985. g. − žurnāla Treji vārti literārajā jauno autoru sacensībā augstāko ārpuskārtas godalgu: ieskaitīšanu jau atzītajos autoros. (Laiks.)

Margita Gūtmane, pusmūžniece, 1984. g. ieguvusi otru pusi no Jāņa Jaunsudrabiņa fonda balvas (t.i. otras godalgas) par meditāciju prozā (Astrīdes Ivaskas raksturojums) Tā pati diena. Agrāk Gūtmanei iznākuši 3 dzejoļu krājumi. (Laiks.)

Ingrīda Cāzere, studente, ieguvusi balvas un panākumus 4 daiļrades kapacitātēs: humoresku rakstīšanā latviešu valodā žurnāla Treji Vārti literārajā jauno autoru sacensībā − augstāko ārpuskārtas godalgu − ieskaitīšanu jau atzītajos autoros; lugu rakstīšanā angļu valodā studentu sacensību ietvaros ASV apjomā − pirmo vietu un naudas balvu; pati tēlojusi vienu no galvenajām lomām savas lugas izrādēs uz skatuves kolledžu teātŗu festivālā un − latviešu lugu tulkošanā angļu valodā (Eglīša, Blaumaņa) savai maģistres tezei, liekas, − tieši vai netieši Dr. A. Straumaņa vadībā. (Laiks, A. Vilnis.)

Laila Robiņa, latviskas izcelsmes un divkultūru izaugsmes aktrise, beigusi Viskonsinas universitāti ar bakalaures gradu mūzikā (dziedāšanā) un Jēlas universitātes drāmas skolu ar maģistres gradu (Laiks − Seko sapnim – „Playbill”, Rebecca Morehouse. I.S.) un ar panākumiem tēlo galvenās lomas iestudējumos uz Brodveja un citām amerikāņu skatuvēm (Laiks, A. Šķipsna.)

Baņuta Rubesa, zinātņu doktore (Rhodes Scholar 1978, Oxford), autore, režisore un aktrise, pusi no sava nepabeigtā pusmūža jau bijusi iesaistīta dažādos latviskos, angliskos un kanadiskos skatuves pasākumos, skatīta un vērtēta gan atzinīgi, gan kritiski (Laiks, Latvija Amerikā, Jaunā Gaita, Ziņotājs u.c), dzirdēta runājam publiski latviskās ārpusskolas izglītības kursos, jaunāko paaudžu kongresos un citur, lasīta periodiskos un vienreizīgos preses u.c. izdevumos (visu aktīvitāšu uzskaite iznāktu par gaŗu) abās valodās − joprojām strādā nepārtraukti, bet, V. Hausmaņa vārdiem runājot (Literatūra un Māksla, 3.8.84.), „vēl nezina, ko darīs rīt”. Akadēmiskai karjerai, šķiet, pagaidām pagriezusi muguru. Latviski pietiekami neizmantota, „pārtiek no iesaistēm kanadisko un pasaulīgo problēmu risināšanā.

Skaidrīte Leja, režisore un aktrise (arī dziedātāja, tulkotāja), pēc pavisam agrās jaunības panākumiem latviešu maz- un lielsarīkojumos režisoru H. Miķelsona, nelaiķa O. Uršteina u.c. vadībā un pēc atzītām sekmēm nelatviešu skatuves ansambļos, vēlāk arī filmā un televīzijā (Laiks, Latvija Amerikā), − šķiet, it kā „atgriezusies” pieticīgākā vidē un DVTK ietvaros iestudē kanadiešu lugu Jitters Ontario Daudzkultūru teātŗu rudens festivālam. Joprojām dzied solo un „Zīlēs”.

Lolita Ritmane, Kalifornijas valsts universitātes (Northridge) mūzikas fakultātes studente, − liekas, diezgan izspēlējusies un izdziedājusies dažādos ansambļos pelnīšanas nolūkos − pieteikusi ienākšanu latviskās mūzikas jaunradē pa trimdā „pārbaudītu” ceļu: caur dziesmu svētku vārtiem ar kantāti korim, solistiem un simfoniskajam orķestrim (Laiks, A. Rasiņš). Citu atbalšu līdz šīs uzskaites sakopošanas brīdim vēl nav.

Dace Aperāne latviskās mūzikas jaunradē pa dziesmu svētku vārtiem pagājušajos 5-6 gados jau ienākusi vairākkārt, šur tur pamanīta arī rakstām presē, bet muzikālām „atskaņām” par sevi nav ļāvusi parādīties. Vismaz ne tādām, kas paliek prātā.

Anita Kuprisa saņēmusi Ģenerāļa Goppera fonda balvu par muzikālām folkloras apdarēm Precību dziesmas (Laiks, Latvija Amerikā). Nesen devusi arī 4 kompozicijas „beverīniešu” skatuviskam iestudējumam „Raibā zeķe” Bostonā (Laiks, 1985. maijā). Iestudējums, pēc apraksta spriežot, pelnījis vismaz „Paiju”, bet tam bijis tik daudz „līdzradītāju”, ka izšķirot katra nopelnus pēc vienas vien atbalss nav iespējams.

Vizma Maksiņa, jau spožus panākumus guvusi kordiriģente, parādījusi plašu diapazonu arī dziedāšanā, bet joprojām studente un reizē skolotāja. Šķiet, apnikusi veco koŗdziedātāju diriģēšanu un atteikusies no vairāku „ziedu laikus” pārdzīvojušu koŗu vienību vadības. Iespējams, ka atteikšanās pārvērtīsies par spēku pārgrupēšanu jaunām cīņām un jaunām uzvarām. (Pa daļai avīzes, pa daļai VST.)

Valdis Kupris latviskajā uzskatāmās mākslas pasaulē, šķiet, ienācis pa mazāk pārbaudītu ceļu: ar gleznu, atlējumu un zīmējumu izstādi un demonstrējumiem „kā taisa atlējumus no dzīviem cilvēkiem. Daudzi apmeklētāji bija aizkustināti,” vēstī LATS (Latvian Arts Trust Society) divlapiņu izdevums bez paraksta. „Viņš taisa citādi, bet pierāda, ka prot arī tā, kā taisām mēs,” mutvārdiem apliecina vecmeistari. (Noklausīts.)

Inese Jansone, gleznotāja, turpretī, liekas, izvēlējusies: jo ceļš līkumaināks, jo mani darbi pievilcīgāki... „Viņas darbi tēmē uz lācīšiem, mītoloģiskiem attēliem un satiru,” vēstī LATS divlapiņa, nepasakot, − ka „večiem” satira − hm, hm − ne visai pa spalvai.

Fabiola Laima Annusa, nelaiķa gleznotāja prof. Augusta Annusa latviski italiskās izcelsmes un daudzkultūru izaugsmes mazmeita, pirmoreiz debitējusi izstādē Bostonā kopā ar tēva, Eiropā pazīstamā gleznotāja Jāņa Annusa māsu, vecmeistari grafiķi, skulptori, gleznotāju Annu Annusu-Hāgenu un tās vīru, vecmeistaru grafiķi, gleznotāju, norvēģu izcelsmes Tomasu Juliānu Hāgenu. Atsauksmes debitantei ļoti labvēlīgas, liek gaidīt uz turpmākām sazarojušās Annusu ģimenes kopējām vai katra(as) mākslinieka(ces) atsevišķām izstādēm. (Laiks, M. Šlesere un Latvija Amerikā, O. Akmentiņš.)

Jānis Vilks, gleznotājs, pirmajā personālizstādē apliecinājis sevi par talantīgu un nopietnu abstraktistu „ar noslieci uz šodien pasaulē populāro neoekspresionisma gleznošanas manieri” (Laiks, N. Bulmanis.).

Guntis Tannis, 54 g.v. satiksmes lidotājs, ar polītiskas daiļrades palīdzību gaisā (kāds gigantisks zemes ainas pārveidošanas projekts) gandrīz ievēlēts par parlamenta deputātu. Lai uzvarētu amatā esošo pretinieku partijas deputāti un izglītības ministri, tomēr nedaudz pietrūcis − polītikā „lietojamās mākslas” (Laiks, M.D.).

Vēres:

1)    Jau minētās.

2)    Reader’s Digest, June 1985, Canada, 101.-102. lp. Var likties, ka tur teiktajam ar te sakopoto nav nekāda sakara. Sakars tomēr liels, atklāsies turpinājumos.

3)    Var likties arī, ka še sakopotajam vairāk lokāls raksturs. Nelaime, ka atbalsis no citiem kontinentiem pienāk vēlu vai nemaz. Nelīdz, ka klausītājam bārda gar vienu vaigu aug uz leju, gar otru uz augšu. Tā tas nedrīkstētu palikt − palīgā!...

O.L.
1985. g. jūnijā

 



Atbalšu nomenklatūras un nodaļas redaktors Osvalds Liepa ar kundzi Kanadas latviešu kultūras CENTRA 25 km soļojumā daudziem jaunajiem parādīja priekšzīmi.

 

 

RĪGAS KINOSTUDIJAS FILMAS

Latvijas filmu entuziasti nesen Toronto noskatījās filmas Pārdomas pie molberta un Vilkatis Toms (90 min. platekrāna krāsu filma).

PĀRDOMAS PIE MOLBERTA: Eduards Kalniņš, ainavists ar episku amplitūdu; Rūdolfs Pinnis, Latvijas „parīzietis”, kuŗa darbu krāsainība, pārdrošība un novatorisms ir allaž mīkla; Valdis Kalnroze, sidrabaini pelēkā meistars. Visi šie trīs populārie, individuālie sava ceļa gājēji atplaukst ar neviltotu sirds degsmi un pārliecību par patiesību. Acīs asaras. Īsā laikā daudz pateikts. Laba dokumentācija, kameras lēcai pastaigājoties pa trīs studiju iekšieni. 

VILKATIS TOMS − pirmais latviešu „vesterns” ar Gunāru Cilinski nevainojamā formā. 16./17. gadsimts, kad zemnieki, mežos aizmukuši, cīnās ar muižniekiem. Vilkači nāk palīgā zemniekiem cīņā par taisnību. Ja runājam par filmas atklāto iepretim apslēptai darbībai, tad pirmā dominē. Tā ir piedzīvojumu filma. Darbība neatslābst, taču šī izsvērtība vietumis gaŗlaiko. Jauki skati no Madonas, Gaiziņkalna apkārtnes. Pietrūka kāda iekšēja konflikta, dziļāka personīga pārdzīvojuma. Filmas vispārējais plūdums neļāva atsevišķām personām veidoties kā raksturiem, izņemot Cilinski. Pēdējais patiesībā izglāba filmu. Šāds filmu žanrs nupat tik sācies, un te varētu būt daudz vielas līdzīgām iecerēm nākotnē, ja vien būs labs scenārijs. Pieņemot, ka Rīgas kinostudijas iespējas nav techniski spīdošas, labāk veicas ar intimitāti, telpisku sašaurinājumu (piem., Ezera sonāta), nevis ar Holivudas stila action film mēģinājumu. Ja, piemēram, V.T. būtu darbojušās tikai, teiksim, 3 personas, uzsveŗot psīcholoģiski tuvskatā tēlojamo, varbūt rezultāti būtu labāki. Zirgu, vilku auļošana, cīņu skati prasa veselu armiju ar stuntman spējām, lai filma izsprāgtu acīs kā petarde. Šo Holivudas hegemoniju, liekas, neiespējami pārspēt.

Tālivaldis Ķiķauka

 

*  *  *

 

 

 

DAŽI NO BIJUŠAJIEM EI PIRMO 100 NUMURU 36 REDAKTORIEM PAR SEVI, SAVU LAIKU, SAVĒJIEM, ELJU TAGAD UN NĀKOTNĒ:

„Mēs ticam atbrīvošanas brīdim un nekavēsimies ne mirkli, lai steigtos mājup.” − ELJAs pagaidu valde, priekšsēde A. Ķiploka, 1955. g.

„ELJA pārliecināja mani, ka varu piederēt tikai latviešu tautai.” − J. Poņemeckis.

„Ja cilvēka veidošana pirmo 15 gadu posmā atrodas vecāku un audzinātāju rokās, tad otrus 15 gadus individs sevi veido pats.” − Alberts Spoģis, 1958. g.

„Dabā ir divi elementi, kas mani vienmēr valdzinājuši ar savu mistisko spēju paveikt neticamo − tie ir uguns un ūdens.” − Pauls Tamsons, 1958. g.

„Fakts 1955. g. vasarā bija presē un citur paustā vienotības ideoloģija, nedodot tai citu recepti, kā vecu veco ‘domāsim visi vienādi’. Augustdorfas kongress pamodināja jauniešos atziņu, ka pie vienotības var tikt arī uz dažādību līdztiesības bazes.” − Gunars Irbe.

„Brīvo latviešu jaunatni nav iespējams sastapt, dodoties oficiālos apciemojumos uz totalitārajām valstīm, sevišķi uz Padomju Savienību.” − Vilma Tenese, 1960. g.

„ELJA man bija mājas. Kongresi un semināri bija kā magnēts ar lielu pievilkšanas spēku. ELJA arvien papildinās ar jauniem spēkiem un jaunām idejām.” − Tālivaldis Mednis.

„Mēs ar ELJU augām reizē. Ikdiena nebija cēla un mūs bieži dēvēja par vasarnieku biedrību. Bet mēs bijām jauni − dziedājām, sekojām Taunam, Saliņam, Krēsliņam, Irbem, Stumbram ‘Jaunajā Gaitā’, sapņojām par kuģi, kas, Baltijas jūrā peldēdams, Latvijai stāstītu par brīvību. Berlīnē sadūrāmies ar varu, kas valda Latvijā, aprakstījām savu veco franču 2C V ar saukļiem, kā Vorsicht, bissige Letten, vācieši uz Hanoveras autoceļa mūs apsveica taurēdami. Biju jau aizgājusi tautās un divu bērnu māte, līdzdarbību ELJA izbeidzu Florefā kopā ar trešo bērnu... Viens no galvenajiem ELJAs uzdevumiem joprojām ir risināt trešās trimdas paaudzes − skaitu tā: pirmā paaudze − mani vecāki otrā – es, trešā − mani bērni − identitātes jautājumus.” − Velta Bajāre-Skujiņa.

„ELJA man nozīmēja demokratiskās izglītības bērnu dārzu, pamatskolu, ģimnāziju un augstskolu. Brīvais vārds nu reiz ir visas demokratijas pamats. Nenožēloju nevienu pilnsapulcēs nosēdēto minūti. ELJAs sarīkojumos joprojām jūtos labi.” − Austris Grasis.

„Nozīmīga bija satikšanās ar sava vecuma latviešu jauniešiem no visām pasaules malām un skaistākais − naktīm ilgā dziedāšana. Šodienas ELJAs locekļi piedalās gandrīz visās trimdas polītiskajās organizācijās un, pretēji mums, cieši sadarbojas ar vecāko paaudzi.” − Ilze Soikane-Mannekinga.

„Nevaram sastāvēt apvienībā kuŗas pilnsapulce ieceļ priekšsēdes amatā jaunieti, kas piesavinājusies tautai kaitīgus polītiskos uzskatus − Tenis A. Liepiņš. (Seko vēl 3 citi paraksti.)

„Mana tauta? ... Es vingrinos pie sevis vienatnē, jo, kad reiz to sacīšu skaļi, tam jāskan īsti.” − Juris Kronbergs.

„Cūkas barojas labi. Celsim godā aitas.” − Mārtiņš Būmanis. (Citāti arī citā „Atbalsu” vietā.)

„Latvijas jautājums trimdā nav vēl pazudis no dienas kārtības vai aprakts nodeldētās frazēs. Esmu vēl arvien pārliecināts, ka arī trimdai vajadzīgi kreisi domātāji. Zināju no sākta gala, ka tas būs risks − darboties kā kreisajam visnotaļ konservatīvi noskaņotā sabiedrībā. Risks, kas beigās atspēlēsies ar zināmu vientulību.” − Ojārs J. Rozītis.

„Polemika ar Mārtiņu un Ojāru deva vienreizējus pienesumus latviešu polītrakstniecībai. Negrēko, kas guļ, un gulēja tie, kas gāja ērto, plašo ceļu otrā virzienā. ELJA pierādīja, ka latvieši var un spēj dzīvot demokratiskā režīmā.” − Atis Lejiņš.

„Šķiet, ka ELJAs rindās sāk izmirt dažādība.” − Māris Bite, 1976. g. − „Cilvēki pārāk daudz jūsmo par momenta aktualitātēm, nespēj tās saistīt ar pagātni, kur nu vēl ar nākotni.” − T.p. gandrīz 10 g. vēlāk.

„Nedomāju, ka ELJA daudz mainījusies, salīdzinājumā ar manu darbības laiku. Šodien priecājos par tās veiksmēm un šķendējos par reizēm pārlieku aizrautīgu pļurzāšanos polītiskos jautājumos. Cik iespējams, cenšos neizvairīties no izpalīdzēšanas.” − Vilnis Zaļkalns.

„Maģisko 35 gadu robežu sāk pārkāpt ELJAs otra paaudze. Man labāk patiktu, ja ELJA paturētu skeptiskā „enfant terrible” lomu, uz kuŗu tā reiz pretendēja, nevis − ar šlipsi un pelēku uzvalku...” − Juris Rozītis.

„Kāda būs trešās paaudzes nostāja − vēl grūti spriest. Nav izslēgts, ka tā izpaudīsies apātijā „ − Juris Kaža.

„ELJU pēdējos piecus gadus vadījušas tikai dāmas − trūkusi vīrieša roka.” − Kārlis Kangeris.

„Cilvēka dabas aspekts pēdējā analizē ir spēcīgāks nekā tautas vienība.” − Juris Jostiņš.
 

O.L.

KATALOGS TRIMDAS DOMĀŠANĀ, bet − KUR PALIEK VECĪŠI?

ELJAs INFORMĀCIJAS 100. numurs, retrospektīvi pieminot agrāko darbību, atkārtojis daudz domu, kommentāru un ideju par latviskumu, nākotni, kultūras sakariem, iespējām un varēm. Kā nekā Eiropa ir un paliek latviskumam tuvākā vide, kur jaunā paaudze labāk informēta un vērīgāka par notikumiem Latvijā un mūsu izredzēm. Piemēram, Valdis J. Āboliņš jau 1971. gadā rakstījis:

„... jāapzinās, ka no asimilācijas varam izsargāties vienīgi tad, ja radikāli atraidām šeit pastāvošo sabiedrisko iekārtu un tās tradētās vērtības − neskatoties uz to, kādas ir attieksmes ar t.s. latviskajām resp. pakļaujot tās tai pašai kritikai − un mēģinām izstrādāt un pielietot kvalitatīvi tālāk ejošu sabiedrisko sistēmu par šeit valdošo!” (Neviena konservatīva emigrācija nav vēl atgriezusies savā dzimtajā zemē!)

Nosodot kapitālismu un uzskatot sociālismu par pārāku sistēmu, V. Āboliņš tomēr nevar akceptēt šīsdienas Latvijas sociālismu, bet grib iet daudz tālāk tā, lai mēs būtu progresīvāki, jo citādi, viņš saka:

„No mūsu sabiedriskās teorijas aspekta skatoties, mums nav itin nekā ko piedāvāt, kā vienīgi galējs konservatīvisms ar dažkārtēju pilsoniskā liberālisma mērci.”

Īstenībā, ko V. Āboliņš pasaka, to neteikdams, ir, ka gāzt komunismu Latvijā vajadzētu ar progresīvu sociālismu, kas savā būtībā tuvāks mūsu tautas kodolam nekā kapitālisms. Protams, nevar šaubīties, ka autoram prātā demokratiska valdība ar pietāti pret tautas interesēm.

Gaŗākā apcerē Ojārs Rozītis, rakstot par visām mūsu sasāpējušām lietām, piemin trimdas nacionālismu, saukli „Latviju latviešiem” un jautā, kāpēc mēs nevaram pieņemt Latvijas kultūras sniegumus, kas ir polītiski nevainīgi. Autors secina, ka mums ir „nespēja un negriba domāt šķērsām fleksibli par lietu. Tālāk viņš saka: „Trimdas un šīsdienas Latvijā gala vārds mēdz piederēt bunkura mentalitātes dvakotājiem, kārtības un mīļā miera sargātājiem, betona pierēm un pauriem.” O. Rozītis pievienojas Latvijā reiz izteiktajai domai, ka trimda sirgst ar latviskuma nepietiekamību”, neļaujot izveidoties kultūras progresam, kā tas, piem., noticis ar uzbrukumu B. Rubesas Varoņdarbiem un kā tas atkārtojās vēlāk ar bultām pret Sasalšanas autoru, Žurnālu un „Mazo teātri”. Kādi progresīvi vēji tad lai pūš brīvajās rietumu zemēs, ja mūsu sabiedrība ir sasalusi?

Interesanti ir paraksti uz foto montāžas izdevuma 53. un 54. lp.: „Nu − kā iet? − Nav jāiet. Mums jāpastāv”. „Laiki nāk, laiki iet − latvietis stāv pie piestātnes” un „Pastāvēs, kas... pastāvēs”. Te bēdīgā patiesība − tālāk par piestātni neesam tikuši, kaut gadi aizskrējuši. Jau 1957. g. ELJAs IV kongresā t.s. Etlingenas deklarācijā pirmais teikums skanēja: „Mēs esam par neatkarīgās un demokratiskās Latvijas republikas atjaunošanu”. Teksta autori bija Gunars Irbe, Ervīns Grīns...

Mūsu attiecības ar tautu Latvijā savā ziņā līdzīgas tām, kādas pastāv starp Rietum- un Austrumvāciju, kur par apvienošanos gan sapņo, taču realitātes pavisam atšķirīgas. Austrumvācijā radusies paaudze, kas parliecināta, ka sociālisms ir pareizais ceļš kaut − pēc pārtikas jāstāv rindās, kamēr Rietumvācijā veikali lūzt. Protams, te runa par „patērētājkultūru”, kas savā būtībā ir brīvās tirdzniecības lieta, par kādu runā arī Ķīnā.

ELJAs Informācijas 100. numurs ir „trimdas domāšanas katalogs”, mēģinājumi atrast jēgu latviskās kultūras turpināšanai, daudz kritikas par veco paaudzi, kritika par itin visu, kas noved pie amizantās J. Jostiņa piebildes, ka viņam „patīk strīdēties: dzīves mērķis ir piedzīvot kapitālisma sabrukšanu.” Patiesībā autors saredz individa tiesību sabrukšanu arī brīvajā pasaulē, nākotnē sagaida lielāku policijas un drošības iestāžu varu. Ja tagad ELJAs darbībā iestājies pagurums, pelēcība, tad ar vienu pagriezienu vien nepietiks. Liekas pat, ka jau turpat 30 gadu pastāvējusī ELJA apmetuši pilnīgu loku un varētu sākt no jauna, bet nevainosim pašu jaunāko paaudzi: mēģināts ir daudz, gan „galēji kreisajā”, gan Florefas pirmā kultūras sakaru kongresa nospraustajā virzienā, gan ar braucieniem uz Latviju, piedaloties Vasaras kursos u.t.t. Ir spītēts čekai, aģentiem, riskēts, eksperimentēts, domāts un darīts. Starplaikā pasaule turpina mainīties, birokrātija pieaug un individa tiesības irst. Ceļveža Rēgena ietekmē arī mūsu „trimigrantu” sabiedrība lēnām čāpo uz labā spārna pusi, gatava „sodīt un izstumt” citādi domājošos, jo − nezāles jāizravē, tās kaitē „mūsu kopīgajām interesēm”...

ELJAs darbība nepilnās trijās dekadās ir īsts latviskās dzīves seismografs ārzemēs un daudzējādā ziņā atspoguļo reakciju pret vecāko paaudžu rīcību, uzskatiem un to pelēcīgumu un cerību, ka „nākotnē lietas uzlabosies”. To, ka pastāv „paaudžu plaisas”, definē Kārlis Kangeris (107. lp.) un saka, ka jaunatne „drīkst iet uz ielām un demonstrēt par Latvijas brīvību, tā var braukt uz Latviju un vākt materiālus par padomju nelikumībām, bet polītiskā domāšana tai ir jāatstāj citiem...” Un tā kā „dumpīgo paaudzi” tagad ir nomainījusi jaunākā, rezultātā notikusi „kollaborācija” un jautājums pārgājis „no sakariem uz konfrontāciju, ģenerāciju maiņa notikusi grupu veidā.” Ja arī runājam par pašreizējo pagurumu ELJAs darbībā, Vilnis Zaļkalns to pasaka īsi: „Nav vajadzīgs daudz, lai situācija krasi mainītos, ELJAi pietiek ar dažiem enerģiskiem, ideoloģiski neapmautiem, nacionālpolītiski domājošiem cilvēkiem, lai pagurums tiktu pārvarēts.” (80. lp.)

Bet jaunā maiņa var atcerēties vārdus, ko reiz rakstīja Voldemārs Kārkliņš: „...Ļaudis visu pasaulē grib redzēt pēc savas līdzības, sevišķi jaunatni, un tiklīdz tā rāda nepareizus vaibstus, to lēti mēdz nosodīt,” un citā teikumā: Jaunatni mēs ļoti mīlam, ja tā ir tāda, kādu to vēlamies redzēt, bet jau mazāk, ja tā mums laupa ērtības.”

ELJAs INFORMĀCIJAS 100. numurs gadu perspektīvā parāda, ka Eiropas nacionāli domājošā jaunatne nav beidzamos 30 gadus stāvējusi dīkā, bet iespēju robežās piedalījusies „Latvijas ražošanas” procesā, to darot samērā neatkarīgi un bez plašākas sabiedrības atbalsta. Ģeogrāfiski būdama tuvāk Latvijai, tā bijusi latviskāka un, Minsteres ģimnāzijai daļēji piepalīdzot, demonstrējusi „latviski literāru pietiekamību”, ko gluži nevarētu teikt par atbilstošiem pasākumiem Amerikā, kur daža laba jaunieša latvisko izrunu nokauj „r” un „t” burtu intonācijas... Daudz baltu dieniņu „eljotājiem”!

Tālivaldis Ķiķauka

 

*  *  *

 

Kanadas ziemeļos, kaut kur tuvāk 57. parallēlei, droši vien, daudz zīmju un norāžu, ka tur reiz dzīvojuši, dzīvo un varētu ilgi vēl dzīvot − latvieši... Ceļu kartēs atrodami pat tīri latviski, kaut dažreiz „salonnespējīgi”, vietu nosaukumi, piemēram − Kakabeka... Vienu tādu norādi nupat „gaismā cēlis” un trimdpolītiskā akcijā pārvērtis Ād. Svenne (Latvija Amerikā 1985. g. 2. martā).

Norāde kultūrvēsturiskas dabas − Maikapara tabakas izstrādājumu firmas sludinājums „Kur palika Ozoliņš?” (Atbilde: „Aizskrēja nopirkt paciņu papirosu ‘Rīga’”.) Žēl, ka bez illustrācijām. Tās esot bijušas šī sensacionālā sludinājuma sensacionālākā daļa.

Trimdpolītiskajam temata iztirzājumam tomēr dots mazāk sensacionāls virsraksts: „Kur palika vecīši?” Bet jau tūliņ pēc ievada paskaidrojumiem autors, it kā pakāpies mežā uz celma, patētiski skaļi sauc: „Kur palika trimdas latviešu vecīši?” Un tad viņš min vārdus, vienam pievienodams agrāk ieņemtos sabiedriskos amatus, otram akadēmiskos gradus, trešajam personības raksturojumus, citam nekā... (Visi lai piedod: citējums jāsaīsina!)

„Kur palika profesors Pēteris Lejiņš, kultūras darbinieks Jānis Kadilis, spīdošais runātājs Viktors Upeslācis, aizrautīgais Jāzeps Grodnis kad Jāzepu kāds aizkaitināja, gāja dūres pa gaisu? ... Kur profesors Aleksis Dreimanis, čaklais mācītājs Eduards Ķerģis, dzejniece Ingrīda Vīksna, prāvests Arturs Voitkus, konsuls Dr. E. Upenieks? ... Kāpēc tik maz vairs dzird par populārajiem darbiniekiem Gunāru Meierovicu, Spūrmani, Zoldneru?”

Esot vēl daudz ievērojamu „vecīšu”, visus vārdā nosaukt neesot iespējams un nevienu citu vārdā viņš nesauc, bet turpina „plašākā mērogā”: „Kur palikusi Latvijas universitātes studentu organizāciju un korporāciju rosība? Vai pensionāru apvienības nevarētu nodarboties arī ar polītiku, mācīt mūsu vadošo paaudzi vienprātības, sadraudzības un saskanas mākslā? Kur palikuši latviešu saimnieciskie darbinieki? 1977. g. Latviešu Kredītsabiedrību gada grāmatā bija reprezentēts 131 saimnieciskais darbinieks vai uzņēmējs, 1982. g. grāmatā vairs tikai 26.”

Vārdā minēto skaits un „aizmugure” līdzīgi skaitam, kāds vajadzīgs, piemēram, ministru kabinetam... Vai jauns „gājiens”, vai būtu jau „laiks”? ... Vai − kabinetam autora vadībā? ...

Jautājumu rodas tik daudz (sauc atmiņā pat rakstu par vācu nacistu patvēruma brīnumzemi Paragvaju − sk. The Toronto Star, 27. 3. 85.) un tie tik neatbildami, ka jāsāk pabīdīt sāņus. It kā Svennes „vecīši” − jā! ... Kāpēc starp tiem tikai viena „vecenīte”, kāpēc tāda „kārtas diskriminācija”? It kā viņa „nominētie” vairs nedarbotos − ne sabiedriski, ne ģimeniski, it kā Grodņa dūres vadāmās paaudzes mācību un pārmācību stundās vairs neietu pa gaisu! ... It kā joprojām vēl pastāvētu Latvijas universitāte un tajā studenti! ... It kā pensionāriem, nogurušiem no darbošanās (arī politikā!), vēl nebūtu tiesību izbaudīt „zelta rudeni”, it kā ...

Izlasot tālāk „uzrunā no celma tūkstoškārt jau citur dzirdētos vārdus par „tagadējo sarežģīto polītisko situāciju, kad stāvam būt vai nebūt priekšā”, nomierina, ka autors drīz pāriet uz citu tematu un sāk runāt par „tautas tradicijām”. „Vecos laikos latvieši savus vecākus aizveduši dziļi mežā un tur pametuši. Tik dziļi, ka tie nav varējuši vairs atnākt mājās. Vai vecīši tur miruši dabiskā nāvē, vai vilki un lāči tos apēduši, nav zināms,” viņš saka. „Kādreiz šajos vecajos, labajos laikos...”

Nosalšanu viņš nepiemin un jāmirst reiz katram tā ne tikai latviešu „tradicija”. Un vilki, lāči vai tārpi − kāda starpība? ... Ja „jaunais vadonis” vēl piešķirtu pāri jaunu pastalu, lieku pāri vilnas zeķu un katram pa paciņai „Rīgas”? ... Droši vien, viņam vēl kas no „vecajiem, labajiem laikiem” ... „Tradicijās” varētu justies silti un gala iznākumā viss nacionāli, tautiski, pat lepni ... Paliktu arī izredzes vēl pārdzīvot ...

Un tiešām − seko propaganda: iepriecinoši stāsti par gadījumiem, kuŗos vecīšiem, kad pienācis pavasaris, braukts pakaļ. Lai tie dotu padomus: kā novērst neražas dēļ radušos badu: kā novelt akmeni no ceļa, ko „visgudrākie inženieri techniķi un profesori” nav spējuši kustināt: kā atvērt dārglietu kastīti, kuŗai pazudusi atslēga. Toreizējie vecīši, „pagrozījuši sirmās galviņas” to izdarījuši kā nieku. Pirmais licis izkult salmus, kas uz ēku jumtiem, otrs − izrakt akmenim blakus bedri, kur tam ievelties, bet trešais − atvēris kastīti bez nekā, jo tā izrādījusies neaizslēgta. Pēc tam vecīšus uz mežu vairs neesot veduši.

Gribas gan pajautāt autoram: vai tad toreiz, kad vecīšus veda uz mežu, jau bija − inženieri, profesori, atslēgas? ... Kad pats vēl augu, mums mājas durvju stenderē bija tikai tāds koka krampītis ... Bet − laikam jau − autors arī tikai vecītis − mežā... Tā nu mums iet...

Ko par šo „trimdpolītisko akciju” teikuši „ministru kabinetam” nominētie, ko par to lēmušas bijušās Latvijas universitātes bijušo studentu organizācijas un korporācijas (tagadējo universitāšu tagadējos studentus un to organizācijas viņš nepiemin), kā uz to reaģējuši 105 no reprezentēšanās” gada grāmatā atturējušies saimnieciskie darbinieki − nav dzirdēts. Šī varbūt vienīgā atbalss. Nu − Jāpaskatās vēl ceļu kartē...

Vecais Santīms.

  

*  *  *

 

 

Ka avīzes iekārtojums dažreiz spēj rosināt vairāk labu domu, nekā tās teksts, liecina šāds piemērs (LA 23. 3. 1985.):

Virsraksts un apakšvirsraksts lieliem burtiem: „Nāve krievu okupantiem! Otrā pasaules kaŗā Maskava radio raidījumos brēca − nāvi vācu okupantiem!”

Teksts: „1944. g. 13. oktobrī brīvās Latvijas galvaspilsēta Rīga krita” utt. (Nav gan taisnība: tā toreiz bija vācu okupētā, bijusī Latvijas galvaspilsēta, kas krita.) Bet virsrakstam tieši blakus tikpat lieliem burtiem sludinājums: „Brašie tautu dēli, kur jūs slēpjaties? Latviska, izglītota tautiete vēlas saņemt no 30-40 gadu veciem latviešiem kādu rindiņu − rakstiet!” Un zem tā, blakus pirmā raksta tekstam: „Ierīko, labo un maina eļļas, gāzes un elektriskās apkures, siltā ūdens tankus” utt. Kas te vērtīgākais?

Atbildēt nav grūti. Nelaime tikai tā, ka par vecu, sen nederīgu kaŗasaukļu „sludinājumiem” avīze, liekas, maksā, vismaz − iedod brīveksemplāru. Bet par aicinājumiem uz jaunradi, tautas dzīvā spēka atjaunošanu un eļļas maiņu − jāmaksā strādātgribētājiem pašiem un − jāmaksā bargi!... Kā tik aplami iekārtotā trimdā lai nerastos pagurums?

 

 

*  *  *

 

 

K. Kangera atziņu, ka jaunatne gan drīkst... bet polītiskā domāšana tai jāatstāj citiem” (sk. augstāk) izteiksmīgi pastiprina PBLA (J.A.) publikācija „Iesim visi talkā tēvzemei” (LA 15): „Mēs to varam darīt, iegādājoties PBLA Brīvības nedēļas lozes...”

Pareizi! To varām. Ko vēl?...

O.L.

 

Jaunā Gaita