1

VECAJĀS ELORAS DZIRNAVĀS

Malēji šodien šeit citi,

rati un riteņi citi, citādi kumeļi

rindā pie apsarmojušas slitas,

bet klintis vēl tās,

kur indiāņu bultas atsitās.

Pret akmeņiem, basu kāju staigātiem,

ūdens krītot plīst.

Ceļš tagad cits uz dzirnavām,

bet izsalkums pēc maizes

no laba maluma,

pēc miltu smaržas un baltuma,

pēc viegluma un smalkuma

tas pats no senlaikiem.

Vēl vienmēr šeit vīru balsīs

dūc zudušie dzirnakmeni,

vēl vienmēr tie rit un griežas

sievu un meiteņu soļos,

sijājot baltu svētvakaru

malēju sejās.

2

ELORAS

Pār ūdens tumsu

balts ledus lapu klājiens –

pa lotusa ziediem

aizstaigāju

uz mājām,

kur miltu putekļos uz rūtīm

vēl manu pirkstu vilktas zīmes,

un pēdas dēļu grīdā

sauc staigātājus

atpakaļ;

kur putu palagi aužas

kāzu un dzemdību gultām,

un saule lāstekas spēlē

kā svētā vietā.

3

– bet krišanas mirklī

smagums

ne vairs uz zemi velk,

bet sviež pret gaismu un debesīm.

Ar vieglumu,

vasaras mākoņiem rada,

skrien upe pret kalnu

un krišanas burvestībā

sauc arī

mani.

4

AR MILTU GARŠU UZ

Tā ūdens skanēšana

un akmens balsis,

kas krastmalas klintīs un kokos,

tie ritmi, tik tikko samanāmi,

plaukstu piespiežot dzirnavu sienām,

un pulsēšana grīdās,

ko sajūt pēdas,

nebeidz asinīs riņķot tiem,

kas ar miltu garšu uz lūpām,

miltu putekļiem drēbēs

no dzirnavām izgājuši.

Ar ievziedu pasē

viņi

visu mūžu

staigās.