Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

 

 

Arturs Baumanis
 

KRIŠJĀŅA BARONA GADU SĀKOT (1835-1985)

 

Indulis Ranka pie savas Kr. Barona skulptūras Dainu parkā, Siguldā, starptautiskās zinātniskās konferences „Tautasdziesma un kultūra” laikā 1984. g. oktobrī. Pa labi: konferences dalībnieks − JG līdzstrādnieks Dr. Imants Freibergs. (Foto: V. Strautniece) Nākamie JG numuri būs veltīti tautasdziesmu mantojumam un tā nozīmei.

 

Šogad latvieši visā pasaulē atzīmēs ievērojamu notikumu: paiet 150 gadu kopš Dainu Tēva − Krišjāņa Barona − dzimšanas. Uz šo jubileju gatavojoties, jau pagājušā gada rudenī iespieda Artura Baumaņa sarakstītās biografijas 3. izdevumu („Grāmatu Draugs” Ņujorkā, 454 lp., ieskaitot 23 attēlus un indeku). Tas ir plašākais darbs, kāds jebkad par Baronu parādījies. JG redakcija lūdza A. Baumani ievadīt rakstu sēriju par Krišjāni Baronu.

Redakcija

 

Krišjānis Barons dzimis 1835. g. 31. oktobrī Struteles pagastā (starp Tukumu un Saldu), kalpa ģimenē. Tēvam drīz mirstot, māte kopā ar dažiem bērniem nonāk pašos Kurzemes ziemeļos Dundagas pagastā. Vietējā skoliņā zēna skolotājs ir toreiz tautā plaši pazīstamais dzejnieks Dinsberģu Ernests. Tā ir vienīgā vieta, kur Barons savā mūžā mācās latviski. Vēlāk, apmeklēdams vācisko Jelgavas ģimnāziju, viņš septiņpadsmit gadu vecumā raksta skaidrā latviešu valodā radiem uz Dundagu gaŗas vēstules. Tanī laikmetā viņš arī dzird kāda pensionēta policista nostāstus par latviešu dumpinieku Krišjāni Valdemāru − ka to nesen Kurzemes varasvīri apcietinājuši un tiesājuši.

Divdesmit gadu vecumā uzņemts Tērbatas (Tartu) Universitātē, Barons tūdaļ pievienojas Valdemāra vadītajam latviešu studentu pulciņam un kļūst par Rīgas laikraksta Mājas Viesis līdzstrādnieku. Pāra gadus vēlāk jau iznāk Barona grāmata Mūsu tēvuzemes aprakstīšana − latviska ģeografija. Tās otru daļu cenzūra neatļauj iespiest; manuskripts nozūd.

Kā latvisko Pēterburgas Avīžu (1862-1865) redaktors, 26 g. vecais Barons savas nacionālās pārliecības dēļ nonāk smagā polītiskā sadursmē ar Latvijas vācu muižniekiem un mācītājiem. Šo posmu raksturo Latvijas Vēstures Institūta publicētie Dokumenti par Pēterburgas Avīzēm un Dokumenti par Tautas Atmodas laikmetu (vāciski un krieviski). Tie parādās Rīgā mūsu valsts neatkarības pēdējos gados. Dokumentos par Pēterburgas Avīzēm Barons pieminēts pavisam 30 lappusēs (Valdemārs − 56 lp.). Redaktora Barona un avīzes izdevēja Valdemāra strīdi ar tās cenzoru − Rīgas kaŗa gubernātoru un Baltijas ģenerālgubernātoru ķeizariskās Krievijas ģenerālleitnantu baronu Vilhelmu Līvenu (Lieven) − rada šinī kungā dziļāku interesi par Barona personību − kas īsti ir šis Kurzemes jauneklis? Tanī nolūkā Līvens laiž tam virsū visu savu birokrātiju. 1863. g. žandarmērijas „podpolkovņiks” Kocebu ziņo Kurzemes gubernātoram, ka pēc savāktajām liecībām redaktors Barons „mācījies universitātē matemātiku, vēl tagad ir dedzīgs Valdemāra palīgs; gudrāks un izglītotāks par to, zināšanu un rakstura ziņā lielisks cilvēks, bet ar sociāldemokratisku noslieci. Dzīvo Svētā Pēterburgā; dzimis Dundagā.” (1) Sociāldemokrats − tā toreiz bija visasākā polītiskā apsūdzība. Lai Kurzemi glābtu no bīstamiem musinātājiem, jau 1864. g. janvārī gubernātors Breverns slepeni (geheim) lūdz ģenerālgubernātoru Līvenu, lai „Pēterburgā dzīvojošie Christofs Valdemārs un K. Barons abi drīzumā tiktu piemērotā veidā padarīti nekaitīgi”. (2) Par Baronu gubernātors piezīmē: „Valdemāram pievienojas Barons kā uzticams līdzstrādnieks; pamatos vadīdamies no labākajiem centieniem, apdāvinātāks par to un arī dziļāk izglītots, viņš pamazām uzņemas galveno darbu. Viņš drīz kļūst par Sv. Pēterburgas Avīžu redakcijas dvēseli un arī ātri iemanās praktiskajā darbā. Viņš zina, ko spriež [Krievijas] Ministru Kabinets un arī citur sabiedriskajā dzīvē. Savā darbā iet soli pa solim, sekodams zināmām idejām, nenomaldīdamies sapņojumos. Visam, ko viņš sāk, ir praktisks virziens, vienīgi viņa galamērķis nepraktisks, proti, kādu no mazajām ciltīm, kuŗas ilgi bijušas padotas svešai kultūrai, viņš, noraidīdams pieejamos kulturālos līdzekļus, tagad grib pacelt nacionālas patstāvības augstumos. Tas ir tik neprātīgi...” (3) Arī Breverns uzskata, ka laikraksta vadītāji ietur sociāldemokratisku līniju (in einer sozial-demokratischen Strömung). Barons Līvens slepeni (sekretno) liek noskaidrot Barona priekšvārdu, tēvavārdu un „činu” civīldienesta rangu klasi, lai šo vīru varētu turpmāk policejiski uzraudzīt. (4) Arī Ventspils „pilskungam” (apriņķa priekšniekam) baronam Mirbacham uzdod vākt ziņas „par Dundagā dzimušo” Baronu, jo šis pagasts ir minētajā apriņķī. Mirbachs izpētī sīki „jaunlatvieša” (Junglettländer) Barona biografiju: ka viņš nav vis dzimis Dundagā, bet gan Strutelē; kristīts vārds esot Krišs; kopš desmitā dzīvības gada Barons daļu jaunības pavadījis Dundagā; Ventspils apriņķa skolas audzēkņu sarakstā ievests nevis ar latvisko priekšvārdu „Krišs”, bet ar vācisko: Kristaps (Christoph). Kristapa tēva vārdu pilskungs nezina − to lai meklējot pie Tukuma pilskunga, jo Strutele esot tā zināšanā. Mirbachs atļaujas piebilst: K. Barona mātes vārds esot Angelika, un dēlam tagad (1864) esot 28 gadi. Tukuma pilskungs Disterlo (Düsterlohe) savukārt noskaidro, ka Barona priekšvārds īstenībā ir Krišjānis (ko pierāda, pievienodams izrakstu no Struteles baznīcgrāmatām). Tēvavārds esot Juris (Jurris). J. Barons esot nesen Dundagā miris. Viena no K. Barona māsām joprojām dzīvojot Strutelē un vēl pirms trim gadiem ar brāli sarakstījusies, bet patlaban nezinot, ķur tas mīt.(5) Tātad tiek pratināti visi viņa radinieki.

Sākas Barona vajāšana arī Pēterburgā. Baltijas ģenerālgubernātors pieprasa Pēterburgas ģenrālgubernātoram, lai Pēterburgas Avīžu redakciju iesūdz tiesā par likuma pārkāpšanu − laikrakstā divi reizes parādījušies daži vārdi, kuŗus Rīgas cenzūra nav atļāvusi iespiest.

Visu Kurzemi saceļ kājās. Dundagā Kubula skolā, izkratot Dinsberģa dzīvokli, atrod vairākas vēstules, ko Barons savam agrākajam skolotājam rakstījis no Pēterburgas. (6) Vidzemes gubernātora kanceleja sastāda gaŗu izziņu par Barona un Valdemāra darbību Tērbatā studenta gados, kur tie savā laikā esot nelikumīgi nodibinājuši biedrību ar nosaukumu Latviešu Vakari. Viņus apvainoja briesmīgos noziegumos. Modinādami latviešu nacionālo pašapziņu, tie Pēterburgas „kauna lapā” (Schandblatt) sludinājuši materiālismu, Kanta un Hēgeļa filozofiju, aizskāruši „reliģisko dievbijību”, pret vācu kungiem (Deutsche Herren) musinājuši, kas būtu novedis pie „slepkavībām un laupīšanām” (Mord und Raub). (7) Tas viss esot pierādījies 70 kratīšanās, ko žandarmi izdarījuši Rīgā un Vidzemes guberņas latviešu apriņķos (8), nemaz jau nerunājot par citur atrastām liecībām. Baronu uzskata par vienu no „galvenajiem” darbiniekiem it kā jau 1860. g. nodibinātajā „tā saucamajā ‘Jaunās Latvijas’ partijā”. (9) Turklāt, kad laikraksts ir 1863. gadā pirmo reizi aizliegts − uz trim mēnešiem, − kāds Barona rediģētās avīzes līdzstrādnieks esot teicis „kādai godājamai personai − tagad būs jālīst asinīm” − (jetzt muss Blut fliessen). (10)

Laikrakstu uz šī pamata 1865. gadā slēdza pavisam. Redaktoram un izdevējam krievu valdība aizliedza turpmāk būt jebkādos sakaros ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, kā arī vispār tur rādīties. Valdemārs pavēli apgāja, uz šiem novadiem braukdams oficiālos ķeizara brāļa Konstantina rīkotos komandējumos Krievijas (tātad arī Latvijas) jūrniecības veicināšanas lietās. Barons gandrīz 30 gadus bija spiests palikt pilnīgi ārpus dzimtenes. Kādu laiku viņam nebija brīv pat sazināties ar radiem. To atcerēdamies, Barons raksta brālim Ansim uz Griezes pagastu (Kurzemē pie Lietuvas robežas): „Tiesa, ka varen ilgu laiku neesam viens otram rakstījuši, bet tas nebija tālab, ka es Tevi būtu aizmirsis: redzi, tas pagājis laiks, kādi pāri gadi, bija tādi, ka mūsu grāmatas [vēstules] no Pēterburgas uz Kurzemi nereti tika kaut kur pie jums uz pastiem izsmatrītas un citas pavisam pazuda; lai gan mums nekādas apslēptas lietas nav runājamas, tad tomēr tā ir ļoti nepatīkama būšana, un bez tam tas jau tur tika par ienaidnieku uzskatīts, kam no Pēterburgas grāmatas nāca, tāpēc es labāk to laiku pacietos, nemaz nerakstīdams.” (11) Māte brīžam spriedusi, ka Krišjānis jau būs miris.

Te attēlotais viņa dzīves posms un Barons kā tautas polītiskais modinātājs daudziem lasītājiem varbūt ir bijis mazāk pazīstams. Bet tieši no šī jaunekļa latviskās nerimtības un dedzības drīz tapa Dainu Tēvs − Latvju Dainu izveidotājs. Tanī darbā viņš iekļaujas mūža vidū 1878. g. Strādādams ārkārtēji grūtos apstākļos, viņš, vēlāk dzimtenē atgriezies, piedzīvo Latvju Dainu nobeigumu, pēdējā, sestā, sējuma parādīšanos Pirmā Pasaules Kaŗa laikā 1915. gadā. Darbam pavisam gandrīz 6000 lappušu, kas aptveŗ astoņas grāmatas (trešais sējums sadalīts trīs atsevišķās grāmatās).

Zināma ironija slēpjas šo sējumu turpmākajā liktenī. Kurzeme jau tanī pašā 1915. g. nonāca ķeizariskās vācu armijas rokās. Ķeizariskā krievu armija pēc atkāpšanās kādu laiku palika stāvam uz Slokas-Olaines-Ikšķiles līnijas un tālāk gar Daugavas labo krastu. Cara valdība bija piespiedusi evakuēties uz ziemeļaustrumiem simtiem tūkstošiem kurzemnieku ar visiem lopiem un tāpat rīdziniekus ar visām fabriku iekārtām. Latviešu bēgļi klīda pa Eiropas Krieviju un pat Sibiriju. Nav brīnums, ka Latvju Dainu nobeigums kaŗa apstākļos pagāja presē un sabiedrībā tikpat kā neievērots. Gandrīz visa Dainu tirāža palika Pēterburgā izdevējas noliktavā − Ķeizariskās Zinātņu Akadēmijas pagrabos. Kā pats pārliecinājos, tur tie stāvēja vēl 1939. gadā, kad, vāciem un krieviem iebrūkot Polijā, sākās Otrs pasaules kaŗš. Par Latvju Dainu sējumiem, izrādījās, nebija interesējušies arī Padomju Savienības latvieši.

Interese par Barona monumentālo darbu mūsu zemē pamodās pēc Latvijas patstāvības pasludināšanas, kas notika 1918. g. 18. novembrī. Šis akts nozīmēja arī Krišjāņa Barona polītisko centienu piepildīšanos. Tanī novembŗa dienā ap pusdienas laiku Barona miteklī (sirmgalvis mājo Rīgas nomalē Vecmilgrāvī pie skolotājas Martas Rinkas) ierodas divi vīri. Tie grib viņu nogādāt uz valsts proklamēšanas aktu Rīgas centrā. Bet viņš tobrīd aizgājis uz mežu pastaigāties. Nevarēdami viņu sagaidīt pārnākam, tie atstāj uz viņa galda attiecīgu zīmīti. Atgriezies, noskumis, ka palaista gaŗām izdevība piedalīties lielajā notikumā, viņš Rinkai saka: „Es būtu gan braucis.” (12)

Latvija noslēdza mieru ar vāciešiem un krieviem. Bet kaŗš bija mūsu zemi bargi izpostījis. Zemkopība bija sagrauta. Rūpniecība pilnīgi pagalam − pēc kaŗa latvieši neatdabūja atpakaļ nevienu no savā laikā slavenajām uz Austrumiem evakuētajām Rīgas fabrikām, visas galu galā paturēja Krievija. Bēgļi simtiem tūkstošiem atgriezās dzimtenē pliki no laicīgām mantām.

Tad atcerējāmies: Krišjānis Barons taču ir tas, kas mums atdevis atpakaļ kārtīgi apkoptas, no putekļiem nospodrinātas tautasdziesmas, biezus sējumus, tik lielas vērtības, kādas nav nevienai citai tautai pasaulē! Barona bēres 1923. gadā latviešus ļoti saviļņoja. Tās viņiem atgādināja, kas viņš tautai ir. Viņš bija kļuvis par leģendu, par nacionālu simbolu. Līdz ar to kļuva daudz dziļāka arī apjēga, kas latviešu tauta pati ir. Sākās Latvju Dainu uzvaras gājiens. Rīgā iespieda par jaunu to komplektu, kas pirms kaŗa bija iznācis un palicis − Pēterburgā. Jauno iespiedumu ātri izpirka. Uz šī pamata tapa vairāki citi tautasdziesmu materiāla sakārtojumi. No 1927.-1932. g. iznāca J. Endzelīna un R. Klaustiņa redakcijā Latvju tautas dainas (10 sējumi). Folkloras krātuve izdeva no 1936.-1939. g. Latvju Dainu papildinājumus (4 sējumus) P. Smita redakcijā. Trimdā „Imantas apgāds” (Kopenhāgenā) izdeva Latviešu tautas dziesmas 12 sējumos A. Švābes, K. Strauberga un E. Hauzenbergas-Šturmas redakcijā.

Runājot par Krišjāni Baronu šinī jubilejas gadā, neaizmirsīsim divas viņa līdzgaitnieces. Par viņa sievas − Dārtas − nopelniem, Latvju Dainu tapšanas ceļu līdzinot Baronu šaurās saimniecības aplodās, jau daudz rakstīts. Un vedekla Līna Barone ir laikam labāk nekā visi citi apzinājusies Dainu Tēva personības lielumu. Tūliņ pēc savām kāzām viņa kļuva Kr. Baronam par tādu kā sekretāri. Viņas palīdzība tam noderēja īpaši viņa mūža beidzamajā posmā, kad acu vājums Barontēvu stipri traucēja Latvju dainu izlases darbā, kā arī atmiņu uzrakstīšanā.

 

VĒRES

 

(1) Dokumenti par Pēterburgas Avīzēm, Rīgā, 1937: 177

(2) turpat 187

(3) turpat 185-6

(4) turpat 205

(5) turpat 215-6

(6) turpat 231

(7) turpat 242

(8) turpat 252

(9) turpat 148

(10) turpat

(11) Baumanis, Krišjānis Barons, 3. izd. Ņujorkā, 1984:190

(12) turpat 361