PADOMS

Tā smeldze, kas tevī dus kā glums apaļš tārps

Nav nekas speciāls. Necelies spārnos uz citu pasauli,

Tikai pacelies mazliet virs sevis paša, noskaties

Uz sevi no tās malas, kur zāle aug tāpēc

Ka tā aug, skaties uzmanīgi, ilgi, kamēr

Vairs nezini, kas tur aug, zāle vai tu, kamēr

Tas tārps kļūst viens ekstatisks tārps, tas ir,

Taurenis. Kad tādējādi tevis vairs nav –

Apgriezies

Un ej tālāk.

Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem.

Atomi viņu pierēs var izraisīt ķēdes reakciju

Kā arī sava veida konflagrāciju

Ar mūsu dulnumā sistajām pierēm.

Marmors viņu pierēs ir no uguns, kas nekad nenodziest

Un no šīs uguns mums jābaidās.

Viņu krūtis ir tukšas un vieglas

Un izturīgas pret gaisu.

Uz tādām krūtīm var likt tikai puķes, kas nesmaržo,

Lai viņu krāsas, krāsas vien blāzmotu

Kā kāda glezna, kā zemes iekšu atvēršanās

Un aizrīšanās no šīm krāsām.

Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem.

Aizturēsim elpu no bailēm, ka arī viņiem nepielīp

Dzīve. Mums ir nepieciešami miroņi kā tādi.

Kas mēs esam – balti, dzelteni vai melni,

Mucā auguši vai par mucām uzauguši,

Neurotiski tārpi vai kalnā kāpēji –

Ir atkarīgs no nāves.

Kāds es miršu, tāds es esmu.

Jau tagad uz maniem spārniem guļ

Nākotnes medus, izsūkts

No dienu un gadu blasfēmiskās skrejas,

Nāves ēdiens dzidrā dārzā,

Svēts no krītošu ābolu skaņām.

Ir jāpaceļas uz medus smagnējiem spārniem

Pret rītiem – uz Himalaju ielejām

Jau tagad.

...pa kalnu vēršu iemītām takām

nepacietīgas bites

dūc un eņģeļi aug

no pļavu krāsām.

Ir jāpaceļas pretim galam.

PAR

Lobet Gott in seinem Reiche, tā Sebastians Bachs.

Bet kur tad ir tā Valstība?

Viens mistiķis teiktu – tepat deguna priekšā,

Bet es saku – tieši zilā degunā.

Tā Valstība pieder ziliem deguniem. Velns arī

Saož lietu būtību, bet tikai no vienas puses:

Viņam viss galvenokārt smird, kā no pakaļas, tā no priekšas,

Kā no augšas, tā no apakšas, kā no iekšpuses, tā no ārpuses.

Turpretim

Viens zils krāšņs deguns

Ir Hozanna un Alleluja un Ontoloģija

Pasauļu simfonija nāsīs,

Visu lietu sasmaržošanās kā pēc lietus.

Sākumā bija Viens Zils Deguns,

Zila plaša nakts, visaptveŗoša

Circeņu ekstāze, čuksts no bezdibeņa

Un tad Vārds: „Lai top Deguns!”

Un Vārds kļuva Deguns

Un dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi starp cilvēkiem,

Un Deguns bija Vārds.

Tā tas visu laiku bija, kamēr Velns (kam

Nekad nav bijis deguna) jautāja,

Kā ir ar to, kā nav.

Tam jābūt

Tikpat cietam un drošam kā nāvei

Vai arī

Viņas nemaz neguļ bet tikai sapņo

Ar vaļējām šūnām

Kā tikt pie medus

Ak kas tas par sapni!

Tam jābūt drošam kā nāvei

Nemaldīgam kā medus garšai

Kā sapnim kas

Bites sapņo

Es neesmu cēlies no Kalahari tuksneša smiltīm

Bet no zvaigžņu smiltīm un Sakstagala lielceļiem

Es esmu uzsapņots kopā ar bitēm

Kopā ar māla zirgiem svilpauniekiem

Uz pusēm ar nāvi – saldu un nemaldīgu kā medus

Ak kas tā par aizraujošu dzīvi

Ak kas tie par Himalajiem

Ak kas tas par Ak

CITS RUDENS,

Kāds gudrais teica:

„Cilvēka misija ir apkopt suņus.”

Kaili zari šūpojas vējā, šis nemiers ir jāapaugļo

Ar suņu mēlēm, ar viņu siltajām acīm, ar Mocarta

Sievas atplēstām kājām. Rudens

Ir pēc iespējas jānošauj. Tad es došos uz Tibetu

Atjaunot klosterus un barot bites no rokas.

Šis

Ir suņu Apgaismības Laiks.

Sakstagala stacijā stāv Jānis Klīdzējs – arī ceļā

Uz Tibetu, Svētais Gars arī ceļā uz Tibetu. „Mums

Pa ceļam,” saka šīs ēras pēdējā mauka, „šite viss

Par daudz dezinficēts, ieskaitot mēslus.”

Kaili zari šūpojas vējā, tik un tā nekas nekustas, palikušas

Tikai stacijas bez vilcieniem, gaidītāji bez sagaidītājiem,

Tīrs, transcendentāls laiks – laiks

Ar mūžam izkārtu mēli. Tā nu tas ir

Kamēr ir tas, kas ir, kā nav, par to var runāt.

Pieliec ausi pie zemes garozas –

Kas tur tā dun: auss vai zeme?

Ja labi ieklausās, izrādās –

Zeme ausās

Kā tārpu simfonijas saplūst ar Bēthovena Devīto

Un Mocarts ar savu svītu, nokāpis no debesīm, sludina:

„Uz turieni gan mēs nekad vairs neiesim.”

Bet tārpi tikai spēlē tālāk un tālāk

Tieši ausī,

Kaulos iekšā, pēc notīm, kas ierakstītas

Mūsu praulos.

Alleluja? Nūjā. Ka tik ūjā.

Auga krūms viens

tad iemetās ērglis zaros

atdodams spārnus

lai būtu debess citāda

kā pirmatnējā

Viss rita kā smejies

drāts galā

un smējās tauta

par iegūtu zemi

rokās guļ pērles

tām vara mirdzēt

bez bailēm

un bez jēgas

Trakie

var dzīvot ar aizrautību

auto pēdās

bet bēdas

atskanu dēļ

kā māsas brāļu dēļ

var dzīvot nemirstību

Par brīnumu

par demitasi un vienību

mirkšķēja acs

tik skaisti un muļķīgi

skanēja vārdi

labā gara

stāvoklī

pēkšņi debesskrāpī

iepūtās ola

par jaunību

par liesmu pagalmā

un troksni

Vecs cilvēks pāršlūca telpu

jauns cilvēks brīnījās

ka grīda laistās

tāda pati sieviete nesa mājās augļus

tie atmetās sārti

un sapņu bērni priecājās

Acis zīmē

jautājumu orikulārus,

acis atbild

zilā fugā ar kadencām,

Atlaižas krāsu akla dzilna

un aiznes

nevienā pasakā nepasakāmo,

daudzkrāsu

īsbrīžu

ziedu.

Rīt mēs piegriezīsim stiklus

kādam mirdzošam logam.

un tas notiks tāpēc,

ka tava kreisā roka tagad ir tērce,

labais plecs nes

pūrus un miežus,

acīs aizaudzis

zeltains auzu lauks –

Tu redzēsi,

tā būs vēl neredzēta gaismas spēle:

pat krāsu aklais

to sajutīs.

Viss, kas no viņiem tagad ir saredzams.

aug aiz zaļajiem vārtiem. Vārdi

ir ziemeļu sūna,

kas vēl ilgi turas pie zariem,

aug uz gadsimtu mūŗa,

patveŗas dziļi zemē,

staigā pāri akmenim, kuŗā kāds iekalis

neizprotamu ceļa zīmi

Neviens vēl nav skaitījis,

cik daudz bērza tāšu

apklāja viņu raksti,

cikkārt ausmu

dzērušas viņu acis,

cik maz sapņu sakrāti ceļam

vilku mēnešu zvaigznājos, ceļam,

kas vēl stīgos tālu

aiz tevis

Ja kāds sacīs: tā ir vēsture,

sendienu sūravas,

sīka dūmistaba ar sincēm,

ar lūku loga vietā, –

prasi akmenim,

kuŗā viņu kājas iemina dobi –

tur stāv rakstīts: liepas lūka,

bērza sieksta,

asaru palts.

1983

DZIESMA AR

Tavs zirgs ir mazs

Krēsls ar sešiem oranžiem

Ritentiņiem. Viss spožs un balts

Tas gaida tevi – un tā var

Ātri braukt, tā var tālu braukt,

Rūc ritentiņi

Pārgalvīgi

uz brīvā ceļa

Starp plauktu un galda

Kāju, kur nekas vairs

Nekavē gaitu, caur

Plašumu rūc ritentiņi

Pārgalvīgi

uz tava

Lielceļa, cik var ātri, ātri

Kurpīte sit rakstā it, kā uz

Bungas sāniem, tādā ātrumā, mazais

Braucēj, uz priekšu vien pārgalvīgi

Rūc ritentiņi

Seši

neapstādināmi

Uz priekšu ar vēju

Pat aiz pasaules malas

Jau lidojošs... līdz

... līdz tur

Ceļā

sēž kas

Tumšs, spīdīgos rāmjos iesēdies,

Kulba, masa, neapbraucama,

Nenogrūžama,

nekustināma kā

Kalns, ko stājies ceļā! – kalns,

Kur jāuzkāpj, kalns ne

Bērna ratiņi. Tu saņemies

Ar abu kāju spēku, lai

Tvertu visu visu.

Vai liela bēda!

Nesasniedzamais!

Lai lai tā, es mierinu

It kā viņu sevi. Nāks laiks:

Tu jāsi dienu, jāsi nakti,

Re kur dižens jāj viņš,

Trejdeviņus kalnus jāj

Dēlietis stalts: pārjāsi mājās,

Nezudīsi, darba vīrs, saules

Dēls.

Dun lodītes

Koši dziesmu. Tā es klausos.

Skaisti tālu skan sudrabu

Pakavu piesitiens.

VARBŪTĪBU NEMIERS

jeb

SAPŅAINĀ CŪKUPUPA

Pavērās pāksts – izbiru

tagad tā atbildība pašai

pašai jāzina kad

uz kuŗu pusi

sakni sākt dzīt kad asnu

tas nav tik vienkārši

stipra ticība nepieciešama

lai cūka neierauga

man tāds nemiers

mana dala ticības arī

iekšā notikšana tikšķ

varbūt zeme mani pieņem cūka neuzrok

sakni īstā brīdī izdzenu asnu

pareizā virzienā starp debesīm un zemi

vēl viss var notikt

varbūt es uzstiepjos līdz debesīm

ai, varbūt!

Kas ir tavs dzīves saturs?

manējais ir tiekties

uz debesīm

nē nepārspīlēju

ne jau nu tieši triekties

ko tur uzskrējis darīs

man tāda sajūta

kad izstiepšos kā tiecos

varbūt ar pārmērīgu ticību kāds

manus melnibaltos sapņus saminis

trausīsies pa maniem zariem augšā

un debesīs iekšā

antiņš!

(kas pelēks un bailīgs – mainās)

Par tevi runā kā par Dabas Brīnumu.

Nesaprotu kāpēc.

Vai tu plaušas pārvērt žaunās

un nonirsti izgulēties dūņās?

pamodies šķied zvīņas, apliecies spārnus,

uzlaidies priedē ieknābāt sēklas,

un, apmainījis rāpuļa asti pret vāveres,

pārlec ievā nodziedāt slavu Radītājam?

Kas nu tu, niekkalbīt, par Chameleonu!

tik tāds nieka kustonītis, kas pamaina krāsu.

Bet palūko Mani!

vakar Teists Visveidā elpoju,

Šodien Ziniski atdalīts Subjekts,

rīt – Jaunu Pasauli Sev celšu –

pa trim dienām ne miesīga sieva nepazīs.

Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai

labībā, un tam saimniekam, kuŗa labībā viņš

mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet

arvien drusciņ labības, lai Jumi pielabinātu

un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem,

jo, ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez

labības skumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts

un viņš vairs neatgriezās.

Jumi neiztirgot

Neapēst padēkli.

Neskriet no mājas prom ar visu

spēku, atstāt pēdējos

spēkus atpakaļ tikt.

Dēlus – uz četrām debesu pusēm,

bet vienu atstāt mājā, lai salabo

vārtus.

Visu purvu uz jūru pa upi

nedzīt, vienu akaci vellam atstāt.

Vienu krēslu pie svētku gaida tukšu –

velim atstāt.

Vienu kapeiku kabatā – dzeguzei atstāt.

Tev viss būs, ja būs tev Jumis.

Jumis ir vienīgais, kas pats ar sevi

spēlējas. Viņš pastāv, un spēle nav

beigusies. Jo Jumis ir vienīgais,

kas viens pats ar sevi otru spēlējas.

Un, kamēr viņš tavā mājā spēlējas,

tu neesi paspēlējis.

Iesēsim, iesēsim! Iesēsim katrs pa vienam nēsim!

Sēsim uz sliekšņiem, sēsim uz trepēm pa vienai

cepurei, pa vienam klēpim!

Aizsēsim raganai nāsis ciet, aizsēsim arī nāvi mazliet!

Aizsēsim inešus, aizsēsim alaukstus,

aizsēsim ūdenskritumus augstus!

Aizsēsim bēgli, kas krūmos placis, aizsēsim

zagļa riebīgās acis!

Sēsim pa diviem, sēsim pa trim, visa tauta

vienu valstsvīru iesēsim!

Iesēsim nākotni pasakainu, iesēsim

Sprīdīti, iesēsim Raini!

Aizsēsim ceļu ciet, kur pašiem iet!

Maize, Liesma, 1982