Jaunā Gaita nr. 141, (5) 1982

 

Tadeušs Puisāns

LATVIEŠU VALODAS DILEMMA

 

Vācu lingvistikas filozofs Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt) saka, ka valoda ir pilnīga tautas vēsture, ja tikai mēs valodā tverto tautas pieredzi spētu pilnīgi iztulkot. Nav noliedzams, ka katra valoda slēpj sevī tautas pagātni, slēpj sevī vēsturiskus faktus par sakarībām ar citām tautām un stāsta par sociālu, ekonomisku un ģeogrāfisku vidi, no kuŗas tā ir izaugusi. Līdz ar to valodu vispilnīgāk var lietot un saprast uz tā reālās dzīves fona, kas to ir radījis un nodevis lietošanai cilvēku ikdienas attiecībās. Mēs zinām, ka valoda nav pilnīga, mēs zinām, ka bieži trūkst vārdu, lai apzīmētu izjūtas vai izjūtu plašumus un dziļumus, mēs zinām, ka pastāvīgi jārada jauni vārdi, jaunas idiomas un gramatiskās formas, lai aprakstītu jaunas parādības kā cilvēku savstarpējās sakarībās, tā arī to sakarībās ar dabu un saimniecību. Tā tas iet cauri gadu simteņiem no paaudzes uz paaudzi, no viena ģeogrāfiskā apvidus uz otru, no vienas sociālās un psīcholoģiskās vides uz citu.

Ja vides pārmaiņas ir lēnas, tad arī pārmaiņas valodā iet savu normālu attīstības gaitu, veidojoties, augot un pakļaujoties vajadzībām, kādas izraisa reālā dzīve. Bet kā tas notiek traģiskos tautu pārvietošanās gadījumos? Kad viena tauta vai tautas daļa īsā laika sprīdī tiek atrauta no dabīgās ģeogrāfiskās un sociālās vides un pārnesta pilnīgi citā pasaulē tālu no savas zemes robežām un no tām tradicijām, kas veido šīs valodas pašus pamatus. Kas var notikt ar valodu tad, kad tai ir jāapraksta sveši apstākļi, citas sociālās attiecības un citi domāšanas veidi? Vēl traģiskāk ir tad, kad praktiskās ikdienas vajadzībām pārvietotajai sabiedrības daļai ir jāpieņem cita valoda, kā pirmā nepieciešamība jaunajam dzīves veidam. Neminot nekā cita, kā tipisku piemēru ņemsim pasaules vējos izkaisīto latviešu tautu un latviešu valodu.

Pašreiz var saskatīt četrus galvenos rajonus pasaulē, kur cilvēki vēl arvien runā latviešu valodu un mēģina to pārdēstīt savās jaunajās audzēs. Kā pirmā ir jāmin Latvija, norobežota no ārpasaules ar, tā saukto, dzelzs aizkaru, otra − Eiropa, trešā − Amerika un ceturtā − Austrālija. Šī secība varēja būt arī savādāka, bet lietas būtību tas negroza. Svarīgi ir tas, ka trīs no minētajiem apgabaliem ir šķirti cits no cita ar lieliem attālumiem, ūdens masām un savādākiem ģeogrāfiskiem, sociāliem un ekonomiskiem apstākļiem. Ignorējot sīkākus iedalījumus, četrās vietās latviešu valoda ir konfrontēta ar savādāku realitāti un ar savādākām vajadzībām. Šīs vajadzības spiež latviski runājošos pielāgot vārdus un izteiksmes veidus savai ikdienai, papildinot tos ar svešvārdiem un svešām gramatiskām formām.

Modernie cilvēku pārvietošanās un sazināšanās līdzekļi pasauli gan ir padarījuši gaužām mazu. Arī latvieši savus runas veidus ar literātūru un mākslu var pārvietot no viena kontinenta uz citu, tos salīdzināt, pieņemt to, kas ir labs, un atmest to, kas ir slikts. Liekot vērā tās paaudzes stiprumu, kam garīgās saknes vēl arvien sniedzas latviešu zemē, valodas formu izlīdzinājumi, kā liekas, vēl lielas grūtības nedara. Bet kas notiks tad, kad šī paaudze lēni un neizbēgami šķirsies no šīs dzīves? Vai latviešu jaunatne, kas dzimusi, augusi un izglītojusies Latvijā, Eiropā, Amerikā un Austrālijā spēs saprasties savā starpā? Pieņemsim, ka viņi runās latviski. Valodu iemācīties ir samērā viegli. Daudz grūtāk ir piesavināties valodas izjūtu. Kā lai šie jaunieši šo kopējo, identisko valodas izjūtu iegūst, nākdami no savādākām ikdienām un ar savādāku pieredzi?

Valoda ir svarīgs ierocis kādas kultūras saglabāšanai. Valoda iespaido kultūru daudz vairāk, nekā kultūra valodu. Bet valoda nav galvenais. Galvenais ir tuvības izjūta vienas zināmas cilvēku grupas attiecībās: tuvība pret pagātni, pagātnes mantojumu, vēsturi un zemi, no kuŗas šis pagātnes mantojums ir nācis. Latvietis var runāt vācu, franču, krievu vai angļu valodu, bet vai viņam ir vācieša, francūža, krieva un angļa izjūta pret to specifiskām kultūrām? Ja tādu nav, tad viņš arī nav šo tautu piederīgais. Lai raksturotu tautu, ir vajadzīga zeme, valoda, vēsturiskais mantojums un, galvenā kārtā, ir vajadzīga svētuma izjūta pret iepriekš minēto. Ja tādas izjūtas nav, nav arī tautas. Labs piemērs ir saimnieciski un militāri varenas zemes: Amerika, Kanada un Austrālija. Amerikāņu, kanadiešu un austrāliešu tautu nav, tur ir tikai sabiedriskās kopas, vienotas saimniecisku vajadzību apmierināšanai.

Atgriežoties atkal pie latviešiem, minēsim vienu piemēru:

Dar man, tevis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt’;
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas.

Pieloc, māsiņ, skolas somu
Bagātiemi gabaliem:
Vidū maizes riecientiņu,
Apkārt dziesmas, pasakas.

Bāliņ, še tev gana taure,
Tautas dziesmu vācele,
Eji tur, kur meža māte
Lakstīgalai dziesmas māc’.

Man jāieti skoliņai
Gudru ziņu iekrāties,
Pieaugt tautas mīlestībā,
Īstā gara brīvībā.

Lielis tapšu, tad es būšu
Tautas zemes arājiņš,
Tautas zemes arājiņš,
Tālu jūru braucējiņš.

Pavirši analizējot šo dziesmu, uzmanību saista samērā primitīvs teksts ar primitīvām valodas formām, vienkāršu saturu, piemērotu bērna izpratnei, ar metaforisku un simbolisku nozīmi, ko var pilnīgi saprast un izjust tikai tas, kas pats audzis līdzīgā dzīves veidā un ekonomiskos apstākļos. Dziesma ar katru pantiņu uzbuŗ cilvēka gara acu priekšā brīnišķīgu gleznu no tiem laikiem, kad dzima tautas tieksme pēc izglītības, kad dzima griba izrauties no nožēlojamās materiālās nabadzības un gara tumsības, kad dzima tieksme saraut vecās, svešu varu uzliktās, verdzības saites un ieskatīties pasaulē, kas ir jauna, gaiša brīva un fascinējoša. Cik šī tieksme bija stipra, par to vēl šodien var liecināt katrs latvietis, kas jau sen ir pārkāpis pusmūža slieksni. Šī primitīvā dziesma meta tiltu no pagātnes uz nākotni. Šo dziesmu dziedāja kā pieaugušais, tā arī bērns kā lūgšanu ar nopūtām un ilgām. Primitīvie vārdi un primitīvā melodija netraucēja, jo visam pāri dominēja ideja − jauna, svaiga un gaiša. Šī primitīvā dziesma radīja bērnā pirmās tuvuma izjūtas pret otru dziedātāju, pret dziesmas teicēju, vidi, kuŗā viņš dzīvoja, kuŗu viņš labi saprata un tālo, drūmo pagātni, kam nu bija pienākušas beigas. Šī dziesma daudzu bērnu dvēselēs dzina pirmās tautiskās apziņas saknes un lika pirmos pamatus kopības izjūtai.

Kā lai šīs dziesmas saturu izskaidro bērnam, kas ir dzimis Kanadā, Amerikā vai Austrālijā? Kas ir pastaliņas, kas ir gana taure, dziesmu vācelīte un lakstīgala? Kāpēc viss tas ir tik ļoti svēts un vajadzīgs? Vai ar kurpēm, klavierēm un mūzikas atskaņotāju nepietiek? Šī veida jautājumus bērns var uzdot simtiem un uz katru no tiem vecākiem ir grūti atbildēt, jo katrs simbols un katra metafora satur veselu vēsturi, kuŗā pat audzinātājiem var būt vājas zināšanas. Paskaidrojumi ir jādod no dažādām sociālām un ekonomiskām perspektīvām, līdz ar to izraisot domstarpības debatētāju vidū. Bet dziesmas saturs jau nav tas svarīgākais, svarīgāka ir izjūta, ko šī dziesma rada. Kā lai bērnam iepotē šo no nacionālā viedokļa, tik svarīgo izjūtu? Te, kā liekas, viena atbilde nevienu neapmierinās, un līdz ar to arī jautājums paliek bez atbildes.

Jauni valodas veidojumi, vietējās vides iespaidi četrās galvenās latviešu dzīves vietās rada arī kultūras īpatnības, kas var likties neparastas, vai pat svešas dažādu kontinentu latviešiem. Izsakoties pavisam īsi, mums veidojas, lielo attālumu šķirtas, četras dažādas kultūras, pieņemot varbūtību, ka latviešu sabiedrības eksistēs vēl paaudzēm ilgi. Vienotājs spēks ir vajadzīgs, bet no kurienes tas varētu nākt un kuŗš varētu atspoguļot latvisko dvēseli vispilnīgāk? Uz šo jautājumu atbilde var būt tikai viena: šim vienotājam spēkam ir jānāk no Latvijas un no latviešu zemes. Vienīgais veids, kā šis vienotājs spēks var veidot latviešu gara pasauli ārzemēs, ir ar valodu un tās caurausto kultūru, kas dzimusi Latvijā.

Ir jau norādīts, ka valodu var vislabāk saprast un tās dvēseli vispilnīgāk izjust tanī ģeogrāfiskā un sociālā vidē, no kuŗas tā ir izaugusi. Arī valodas gramatikas un praktiskās dzīves izteiksmju vēsture nav šķirama no apvidus, kas ir veidojis individu un sabiedrisko grupu attiecības kā kollektīvu spēku, kā vienības apziņu kopējam tautas raksturam. Tauta sevi var apliecināt un izskaidrot ar pagātnes devumu, arī ar to, kas ir tverts tikai vārdos, kā daiļrade prozā un dzejā. Valoda, nebūdama dabisks objekts, savu spēku var apliecināt vispilnīgāk caur individiem un grupām, kas dzīvo tās šūpulī un ir pilnīgā saskaņā ar praktisko ikdienu. Tautas izkliede vājina šo spēku, līdz ar to vājina arī izjūtu tuvību, kas ir nepieciešama, lai kāda specifiska sabiedriskā kopa eksistētu kā tauta.

Katrai valodai, lai tā dzīvotu kā vitāls spēks, ir vajadzīga tieša un dzīva saskare ar tās atspoguļoto kultūru, ar to apstākļu kopsummu, kuŗā dzīvo, strādā un jūt cilvēks kā redzams faktors reālās dzīves notikumos. Līdz ar to katram vārdam, katram izteiksmes veidam un rituālam ir nepieciešams pamatojums un atsauksme vēsturē, ģeogrāfijā, folklorā un ieražās. Bez šīs vides valoda var gan dzīvot un nīkuļot, bet ne augt un apliecināt sevi kā dinamisku spēku sociālās attiecībās. Trimdas organizācijās latviešu valoda dzīvo mākslīgi. Tai nav sakaru ar vietējo ģeogrāfisko un sociālo vidi, tai nav sakaru ar vietējām tautām un to kultūrām. Latviešu valoda ārpus Latvijas robežām ir pielīdzināma skaidiņai, kas mētājas jūras viļņos, nespējīga pieķerties ne pie vienas klints radzes, kas tai dotu spēku laist jaunas saknes jaunai dzīvot spējai. Katra valoda šī veida vidē ir jau notiesāta uz nāvi.

Latviešu valodai ir tikai viena dzimtene: Baltijas jūras austrumu krasts. Nelaimīgā kārtā latviešu trimdas sabiedrība ar savu valodu un kultūru ir šķirta no šīs dzimtenes ļaunu polītisku spēku iedarbē, ko pavada neuzticība, aizdomas un naids. Pa vairākiem kontinentiem izkliedētie latvieši ir kavēti iespaidot kulturālo augsmi Latvijā. Atliek tikai viens vienotājs spēks, kas nāk pretējā virzienā. Tam var būt nejauka okupācijas varas piegarša, bet atmetot to, vienotājs spēks tas tomēr paliek. Un labi, ka tāds vēl ir. Valoda un kultūra tomēr aug dzimtenē un izstaro savu iespaidu uz visiem kontinentiem pie tur dzīvojošiem latviešiem. Tikai šis spēks trimdas sabiedrību var vienot.

Sakari ar tautu Latvijā ir vienīgais veids, kā pašreizējos apstākļos uzturēt pie dzīvības latviešu trimdas saimes jaunākās paaudzes interesi par latvisko kultūru. Katrs apciemojums Latvijā labi informētam cilvēkam var dot pieredzi nacionālo jūtu veidošanai. Pat nonicinātie kultūras sakarnieki veic zināmu misiju nacionālās latviskās kultūras veidošanā, kas ir jāizmanto bez naida, bet ar kritisku un intelliģentu prātu.

 

Jaunā Gaita