Jaunā Gaita nr. 14, 1958. gada martā, aprīlī

 

 

Modris Mednis

 

 

 

KĀZAS

 

Es šovakar svinu Tev kāzas.

- Balts degvīns un dzeltens alus

man priekšā uz gludā galda,

pa kuŗu aizripo sudrabs kā mana laime...

- Slāpst.

- Dzeŗu. Dzeŗu - dzeŗu -.

- Vēl slāpst.

Es zinu, tā mana dvēsele, kas slāpst.

Tu viņai atņēmi ūdeni,

zilo un tīro ūdeni, ko mīlestību sauc...

Nu tagad es dzeru degvīnu karstu un asu

un dzeltenu alu, kas garžo pēc zeltainiem miežu graudiem;

es dzeru Tev kāzas...

Aiz zilajām jūŗām un sniegotiem kalniem

kāds noskūpstīs Tevi šodien,

un sieva Tu kļūsi...

E, manas lūpas savelkas pussmaidā,

es paceļu glāzi un izdzeŗu tukšu.

- Mūsu dvēseles satikās katru dienu

un nakti svešādos sapņos,

bet paši mēs - nekad.

Mūs šķīra tālums un neļāva tikties.

Nu rītu Tu būsi jau jauna un laimīga sieva,

bez sāpēm, ilgām un sapņiem -

Tavs sapnis būs piepildīts.

Tu atļausi vīram lūpas un klēpi -

uz brīdi būs aizmirsies viss.

Bet mūsu dvēseles

vēl vienmēr ies pāri jūŗām un kalniem

un satiksies kaut kur aiz tālām zemēm

kā divi pelēki putni,

kas ilgi laidušies naktī...

Viens sapnis būs piepildīts,

bet es palikšu gluži kā senāk

ar mokām sirdī un sāpēm, un ilgām pēc Tevis,

pēc kaut kā tāda, ko nevar iegūt,

kas aizslīd, kaut negribas projām to laist.

- Es šovakar svinu Tev kāzas.

 

 

 

NAKTS

 

Guļ nakts pār pilsētu, un klusē nami.
Kā melna sieva tumsa ielās klīst.
Ir viņas mīkstie soļi nedzirdami;
tās rokās melnas neļķes zied un vīst.

Ar sārtas gaismas lokiem apšļākdami,
pat krogi pustukšie šo stundu nīst,
kad vairs tik silueti saredzami
un nakts kā dēle pilsētu grib zīst.

Bet lūk, tur pāri tālu torņu ailēm,
no mežiem atnākdams, rīts pasmaidīs
un visus atpestīs no pusnakts bailēm.

Drīz atkal saule platās ielās līs
un gaišo staru zeltainajām smailēm
nakts melno tērpu skrandās saplēsīs.

 

 

 

OZOLS

 

Šo ozolu, ko gadu simtos skāris
daudz asu vēju, pāri joņojot,
rets apmeklē vēl mīlētāju pāris,
zem līkiem zariem skūpstā saplokot.

Sirms Dievs te senu grēcinieku bāris,
uz akmens kraumes šķilām liesmojot;
te sīvo latvieti un zviedru kāris
ir tumšais tatārs, šķībi pasmīnot.

Tā serdē rūsē veca kaŗa āva
un naktīs ūpji atcerēties liek,
kā virsaiši uz kaŗa vīriem bļāva,

kad pulks pēc pulka nāvei atdots tiek,
bet ķēniņš padoties tiem nepieļāva:
mēs tevi veiksim, melnais bruņiniek!

 

 

 

DUMPINIEKS

 

Ved ķēdēs sakaltu kā zvēru dumpinieku,
kas droši saslējās pret varu galvu celt,
bet pārspēks pieveica šo lepno stiprinieku:
pie moku avotiem tas liecas slavu smelt.

To nopirkt nespēja par zelta naudas sieku,
nu liek tam klintsbluķus ar kailām rokām velt.
Kaut kājām samītu to zemē tā kā slieku,
tas gatavs ienaidā kā skorpijs nāvīgs dzelt.

Ko soģi smīnošie var dumpiniekam lemt?
Tas savu mūžu redz par agru saules rietā,
un cīņa nebeigtā vēl dziļi sirdī kremt.

Tur tirgus laukumā pie staba augsti slietā,
kur senāk raganām bij sārtā galu ņemt,
ar bendi satikās viņš nāves soda vietā.

 

 

 

TRIOLETI

 

Es vientulībai dziesmu dziedu,
kas tīreļos un mežos sauc,
māj pusnaktī ar paparžziedu.
Es vientulībai dziesmu dziedu,
kad savu mūžu skatos viedu,
ko itnekas vairs nesatrauc;
es vientulībai dziesmu dziedu,
kas tīreļos un mežos sauc.

Zils vilnis plok, pie kājām kritis,
un pazemīgi smiltīs kūst.
No tāles šurp kā sudrabs ritis,
zils vilnis plok, pie kājām kritis;
tā nemierpilnais skrējiens mitis,
kur krastā zelta zvirgzdi lūst;
zils vilnis plok, pie kājām kritis,
un pazemīgi smiltīs kūst.

Tik vienu smalku zelta matu
ap manām stiprām rokām tin,
lai ceļu prom vairs nesaskatu;
tik vienu smalku zelta matu,
kad glāstu Tevi plaukstu platu,
nekā lai sirds tad neatmin;
tik vienu smalku zelta matu
ap manām stiprām rokām tin.

 

 

 


 

 

 

 

Valdis Krāslavietis

 

DZIESMA PAR SAVĀDO PIRCĒJU

 

 

Tūkstots taures milzu mutēm ķērc:
Nāc un pērc! nāc un pērc!
Tver šodienu, kas alkās trīc,
bet rēķinu - lai maksā rīts!

 

Galva reibst šai velna piedarbā;

es paklūpu un rokām klāju ausis.

Kāds mani purina un sauc:

Celies! nāc! un pērc!

Tāds te ir bauslis!

- Šeit laikam... parkot nebij ļauts...

 

Viss kalpo reklāmai;

pat lielā saule pati

un zvaigznes, rātni sastādītas tā

kā spuldzes veikalā.

Te nav kur paslēpties -

visur tevi atrod neonstaru pirksti:

Kas ir - vai beidzot pirksi?

kāds raksta debesīs...

 

Kungi!

Vai nopirkt varu sev - gaisu?

Jā! gaisu!

Tādu, kas smaržo pēc zāles un sūnām.

Ko? gaisa jums nav?

Jūs nevarat viņu iežņaugt kā vitamīnus

kapsulās mazās un brūnās?

- Tad tāpēc šī kņada un troksnis!..
 

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

 

Krāsainām meitenēm sudraba dālderus kaisu -

kur lai tos lieku?

Pat tādu nieku

tu, cilvēks, šeit nevari dabūt

kā gaisu,

pēc kuŗa es alkstu un tvīkstu

un velti pasaules uteņus maisu;

bez viņa es vārgstu un nīkstu...

 

 

 

 


 

 

 

 

Eduards Silkalns

 

CARMEN ALTUM

 

 

Motto:

O, FORTŪNA!
VELUT LUNA
SEMPER CRESCIS,
AUT DECRESCIS.

"Carmina Burana"

 

I

Dievs ir liels un skaists kā mākonis.

Es bez Dieva būtu izmisis.

Dievs man rāda skaidros gaismas ceļus.

Ceļos.

Nāve ir kā melna, ļauna sieva.

Nāve izkāmējusi un tieva.

Nāve vēlas pulcēt daudzus veļus.

Veļos.

 

II

Vārdi laipni meitenei kā balti ziedi.
"Gādā vijoli un serenādi dziedi!"
Kvēlu skatu uzsauc Arlekīns.
Mīla!

Acis šauras meitenei kā takas,
Vaigi uzpūsti kā vēja jakas.
"Baku, te ir kauss un tur ir vīns!"

Vīla.

 

III

Biju reiz es jauns un jutos cēls,

Iznesīgs kā Jupitera dēls,

Lielu vērienu un plašu skatu.

Plauku.

Jānu naktīs plūcu papardes.

Tagad aplūkoju pamales.

Tumšs kļūst skats un trūkt sāk matu.

Auku!

Auku, urgānu, auku!

Auku!

 

 

 

 

 

ATKAL OTELLO

 

 

Es krāšņā naktī baudīt gāju traģēdiju,
Pirms gadiem divpadsmit ko redzējis jau biju,
Un atkal tumšā skatuvē ar melnu fonu
Kāds Venēcijas moris kāva Desdemonu.
Man radās vēlme: krāsu dzeltenu un sārtu
Kaut dekorators reiz pie melna fona kārtu,
Ar prožektora staru spēcīgu un spilgtu
No mora aizdomas un tumšās šaubas vilktu,
Kaut gudrais Režisors tam jēgu atgūt ļautu,
Ka sievas vietā tas reiz ļauno Jago kautu!
Bet mūžam cēlais moris melnu fonu redz,
Un mūžam grezno prātu kvēla sāpe sedz.

 

 

 

 

 

DVĒSELĪGA CILVĒKA IEDOMA

 

 

Es abām acīm skatu promenādi,
Kur paēnā uz trula trotuāra
Kāds čalis stāv un malko limonādi,
Jo mani gūsta vēlēšanās kāra.

Man ilgas zūd pēc skaļa alus bāra
Un naudas, par ko kožļāt šokolādi,
Pēc kioskiem, kur karstus suņus vāra,
Un vaļas, kad var lasīt Iliādi.

Es valsti atdotu par nieka malku
Šī šķidruma tik slapja un tik salta,
Pēc kā jau vakarrīt tik kvēli alku,

Kaut zinu: nesniedzams, pēc kā es salku.
Skries gaŗām rītvakars kā pūta balta,
Vēl vienmēr sapņošu par saltu malku.

 

 

 


 

 

Richards Rīdzinieks

 

 

 

MEITENEI

 

Patīk man

Seja tava.

Tavas lūpas, Tavas rokas,

Tava miesa;

Tad, kad tā

Silta, mīļa, maiga.

Tad kad mute dzeŗ,

Tad kad rokas mīļo,

Tad kad smaržo āda.

Tava seja

Tad, kad modies.

Izzūd miglas
- tikai saule.

 

 

 

ATMIŅA

 

Putnēna trīsas.
Rasa āboliņā
Un seja, kas smaida.
Debesis zilas, zilas.

 

 

 

SIRDSAPZIŅA

 

Labāk manu galvu ņēma,
Nekā manu tēvu zem’.

Asaras acīs. Bet galva?
Galva uz pleciem.

Rētas vēl sūrst.
Kad izbeigs –

- dvēsele mirs.

 

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita