Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

Jānis Ķēniņš

KANTA LATVIJĀ PUBLICĒTĀS „FILOZOFU BĪBELES” 200 GADU JUBILEJA

Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724-1804) Rīgā publicēja ne tikai pirmo, bet pavisam četrus pirmās „Kritikas” izdevumus, kā arī divus gadus pēc Tīrā prāta kritikas pirmizdevuma tās papildinājumus Prolegomena katrai nākotnes metafizikai, kas grib pretendēt būt zinātne (Prolegomena zu einer jeden künftigen Metaphysik, die als Wissenschaft wird auftreten können, Riga 1783). Kants arī pārējās divas ciltstēvu vērtību kodekā fundētas „Kritikas” publicēja Latvijā un ar tām ir modernās vērtību filozofijas jeb aksioloģijas pamatotājs: Praktiskā (jeb morāliskā) prāta kritika (Kritik der praktischen Vernunft, Riga 1788) un Spriedumu spējas kritika (Kritik der Urtheilskraft, Libau 1790). Ar pēdējo „Kritiku” Kants ir mākslas filozofijas un aistētikas fundātors (sk. W. Biemel, Die Bedeutung von Kants Begründung der Ästhetik für die Philosophie der Kunst, Kantstudien 77, 1959). Kants te sevišķi akcentē arī mūsu tautas garamantās uzsvērto daiļo kā labā simbolu, kuŗu sintezi zīmīgi simbolizē arī baltā krāsa, kā pretstats vācu melnai krāsai, kas ir arī Vācijas karoga sastāvdaļa. Turpretī latviskais Kants arī savam kalpam pavēlējis nēsāt tikai baltus svārkus. Šo Kanta izcelto skaisto kā labā simbolu, viņa konģeniālais interprets Jasperss (Jaspers) uzskata par Kanta kā aksioloģijas tēva visdziļāko ieskatījumu resp. vainagojumu.

Kanta 250 jubilejas centrālā kongresa laikā 1974. g. Maincā, Rietumvācijā Kanta darbu izstādē Gutenberga muzejā varēja redzēt arī jau agrāk publicētus dažus mazākus lielā filozofa darbus vairākos izdevumos Jelgavā, piem., Novērojumi par skaisto un cildeno (Beobachtungen über das Gefühl des Schönes and Erhaben, Mitau 1764), ko uzskata par Kanta agrās attīstības vissvarīgāko dokumentu, kur jau var konstatēt kritiskās filozofijas pirmos iedīgļus, kā arī viņa no sentēviem mantoto ieskatījumu: „Augsti ozoli un vientuļas ēnas svētajā birzī ir cildenas.” (Hohe Eichen und einsame Schatten im heiligen Haine sind erhaben), op.cit. pēc Kanta koprakstu akad. izd.: Kants gesammelte Schriften, herausgegeben von der Preussischen Akademie der Wissenschaften zu Berlin, II, 208). − Kā „īstais Vāgners” sākās ar Rīgā komponēto Rienci, tā „īstais Kants” sākās ar viņa ciltstēvu zemē Rīgā publicēto Tīrā prāta kritiku. Sakarā ar „filozofu bībeles” pirmizdevumu pirms 200 gadiem Latvijā, mazliet ieskicēsim šo Kanta slaveno darbu, kas noskaidro mūsu teorētiskā prāta atziņu spējas un robežas, un kuŗu kantietis V. Veišedels trāpīgi nosauc par cilvēka teorētiskā „prāta metafiziskās atziņas drāmu”. Kants māca savā kritiskajā atziņas teorijā jeb gnozeoloģijā, ka tikai tiktāl sniedzas cilvēka atziņa, ciktāl izzināmā esamība krīt cilvēka uzņemtspējā jeb juteklībā, kā uzskatāms dotības materiāls un ciktāl šis dotības materiāls tiek pārstrādāts teorētiskā prāta domāšanas neuzskatāmās formās jeb kategorijās. Kā juteklībai, tā arī domāšanai piemīt zināmas nepieciešamas formas, bez kuŗām nekas nevar tikt ne uzskatāmi uzņemts, ne arī neuzskatāmi domāts, un ko atziņas spēja, kas tātad sastāv no uzskatāmības un domāšanas spējām, no sevis pašas pienes uzskatāmības materiālam klāt kā uzskatāmās, un neuzskatāmās formas jeb veidojumus. Tādas atziņas spējai pašai pirms katras pieredzes (a priori) piemītošas formas ir: juteklībā − uzskatāmā līdzesamības kārtība, saukta telpa, un uzskatāmā secības kārtība, saukta laiks, bet domāšanā − substances, kauzalitātes, savstarpējas iedarbības etc. neuzskatāmās formas jeb teorētiskā prāta kategorijas. Tāpēc Kants savā Tīrā prāta kritikā pasvītro, ka domāšana vien, bez uzskatāmības, ir tukša, bet uzskatāmība bez domāšanas sapratnes akla. Tikai jutekliskā uzskate un domāšana kopā rada atziņu, kā apziņas paplašinātāju.

 

Rīga I. Kanta laikā un tagad.


Attēlā kaņepāju saiņošana eksportam. Bez kaņepājiem vērtīgākās Rīgas preces bija lini, linsēklas un kaņepes.

Laikā, kad iznāca Tīrā prāta kritika, šie kapi bija vieni no krāšņākajiem un koptākajiem Rīgā, kuŗos vēlāk tika apglabāti daudzi mūsu kultūras darbinieki, ieskaitot Krišjāni Baronu. Apakšējā uzņēmumā: Lielie kapi tagad.

 

Turpretī kritiskā jeb latviskā ideālisma pārpratējs − dogmatiskais ideālists un moderno totalitārismu tēvs Hēgels (Hegel, 1770-1831) mācīja: ja pieredzes fakti neatbilst viņa idejām, tad − jo ļaunāk faktiem. Bet latviski noturīgā un multipolārā Kanta kritiskā filozofijā nevis faktiem ir jāpakļaujas idejai vai dogmai, bet idejai pašai ir jāpakļaujas faktiem, un vajadzības gadījumā jāpārveidojas saskaņā ar tiem. Kants savā teorētiskā filozofijā arī māca, ka mēs varam izzināt tikai lietu parādības jeb fainomenus, bet ne pašas lietas sevī (Ding an sich). Tāpēc Kanta pirms 200 gadiem publicētā Tīrā (teorētiska) prāta kritika sākas ar šādu drāmatisku konstatējumu:

Cilvēka prātam ir savāds liktenis vienā tā atziņu daļā: ka viņš tiek apgrūtināts ar jautājumiem, kuŗus viņš nevar noraidīt, jo tos uzdod paša prāta daba, bet uz kuŗiem viņš nevar arī atbildēt, jo tie sniedzas pāri cilvēka prāta spējām. (IV, 7).

Tas nozīmē, ka nonākot pie pasaules uzskata pēdējām problēmām (dvēseles brīvība, nemirstība, Dievs), cilvēka prātam ir jāizdzēš savu pūļu laternas, jo tās atrodas ārpus teorētiska prāta atziņas spēju robežām.

Lai attaisnotu teorētiski nepamatojamās dvēseles brīvības, nemirstības un Dieva idejas, Kants pievēršas − pretēji vācu skolas filozofijai − ar apbrīnojamu pārliecības spēku no latviešu ciltstēviem mantotam praktiskam jeb morāliskam prātam. Morāliskā likuma jeb sirdsapziņas nozīmības iespējamības nosacījumus Kants sauc par tīrā praktiskā prāta postulātiem, un tie ir trīs: dvēseles (gribas) brīvība, nemirstība, Dievs. Tā kā jutekliskā fainomenu joslā viss ir iežņaugts nežēlīgos kauzalitātes žņaugos, tāpēc arī brīvība ir iespējama tikai ārpus empīriskas pieredzes esošā pasaulē, kuŗu Kants sauc par intelligiblo. Tā kā lietas sevī pēc Kanta mācības neizzināmas, tad arī brīvība, kā intelligiblās pasaules moments, nav teorētiski izzināma, bet morāliski postulējama un ir morāliskās reliģijas faktors. Intelligiblā rakstura balss, sadzirdama empīriskā raksturā, ir sirdsapziņa, kas ir iedzimta tieksme, lai darbotos saskaņā ar morāliskiem likumiem: „Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima varētu kļūt par likumu vispārībai.”

Pilnīgi pretstatā 20. gadsimta sofistiem-neopozitīvistiem, brīvība ir visas Kanta kritiskās celtnes stūrakmens, kas dominē ne tikai ētikā un reliģijas filozofijā, bet arī aistētikā un polītikā. Nevaru pievienoties dažiem Kanta interpretiem, ka brīvībai būtu tikai morālisko postulātu ticības vērtība, jo Kantam gribas brīvība ir tik evidenta, ka viņš no tās Praktiskā prāta kritikas priekšvārdos secina arī dvēseles nemirstību apodiktiski „pierādītu” (bewiesen): „... (nemirstības) iespējamību ar to pierāda, ka brīvība ir īstenībā; jo šī ideja atklājas morāliskā likumā” (V, 4).

Tā Kanta mantotā latvju senču morāles mācība, sistemātiski izveidota, vainagojas morāles reliģijā. Kas metafiziski pārdzīvo un tic sirdsapziņas morāliskam likumam, tam jātic arī tā nozīmības iespējamības nosacījumiem − dvēseles brīvībai, nemirstībai un Dieva eksistencei. Morāliskā ticība kategoriskam imperatīvam līdz galam izdomāta izskan reliģijas sfairā un vairāk vai mazāk jau tuvojas apgaismotai praviešošanai. Tā saprotams Kanta „kopernikāniskais apvērsums” arī morāles un reliģijas filozofijā: nevis reliģija noteic morāli, kā Kantu mācīja vācu skolās „ticības mācībā”, bet gan pilnīgi otrādi − morāle noteic reliģijas saturu un robežas, ko viņš bija mantojis no saviem latvju ciltstēviem.

Tātad Kantam cilvēks ir divu pasauļu pilsonis − mundus sensibilis et mundus intellegibilis, ko mūsu lielais dzejnieks Ed. Virza pauž šādos vārdos Jaunā jundā: „Latviskās sirds un latviskā saprāta svētā savienība” (201).

Pats Kants šīs divas pasaules, kas viņu visu mūžu fascinēja, un kategoriskā imperatīva cildenumu raksturo Praktiskā prāta kritikas izskaņā: „Divas lietas pilda garu ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnošanu un godbijību, jo biežāk un patstāvīgāk pārdomas ar tām nodarbojas:

zvaigžņotā debess pār mani un morāliskais likums manī (ak. V, 161).

 

Jaunā Gaita