Jaunā Gaita nr. 136, 1981. g. 5. numurs

 

 

22.

Reizē ar Polijas strādnieku centieniem (sev izkalt reālu − un dziļi ironisku − pašnoteikšanas mēru t.s. sociālistiskā sabiedrībā) risinās arī ievērojama un neizbēgama cīņa par ziņu avotiem, par presi, radio un televīziju. Pārāk skaidrs: ja strādniekiem pašiem jāorganizējas iekārtā, kas, vismaz teorijā, jau organizēta tieši viņu labad, tad viņiem arī nepietiks ar to, ka par (vai uz) viņiem runā, ziņo utt. Viņi gribēs izteikties paši. Līnijas skaidri novilktas. Partijas sekretārs (nu gan vairs nav šai amatā Red.) Kaņa: „Masu saziņavotiem nedrīkst būt apolītisks raksturs. Tie ir svarīgs elements ne tikai sabiedriskas domas izteikšanā, bet arī līdzeklis domas veidošanai virzienā, kas stiprinātu Polijas sociālismu.” Arodbiedrība „Solidāritāte” prasa necenzētu pieeju saziņavotiem (it īpaši televīzijai) − un to atbalsta Polijas katoļu baznīca. Draudzēm nolasīta bīskapu (pastorālā) vēstule, kuŗā starp citu teikts: „Nedrīkst pieciest vārda brīvības ierobežošanu. Nevar pieņemt, ka vienai grupai vai ideoloģijai ir monopols savu uzskatu izplatīšanai − pie tam ar masu saziņavotu palīdzību. Saziņavotu ietekme ir tik spēcīga, ka tiem jāpakļaujas sabiedriskai kontrolei. Kontrolei jābūt skaidri redzamām formām, tiesībām un robežām. Lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem − visiem ir tiesības saziņavotus aktīvi lietot, publiski izteikties. Redaktoru un atbildīgo pienākums ir rast iespējas tādai izteiksmei.”

Radikālas prasības! Radikālas, − jo oficiāli viengabalainām iekārtām nepatīk disonances, it īpaši, ja disonances nāk no „virzīto” vai „veidojamo” puses. Tās jau skan kā nepateicība, neuzticība... Kur nu vēl „Solidaritātes” piedāvājums pārējiem austrumbloka strādniekiem palīdzēt tāpat organizēties! (Uzsaukums dienas gaismu līdz šim baudījis vienīgi Ungārijā, protams, kopā ar oficiālu partijas kritiku.) Varbūt piedāvājumam trūkst nemirstīgas frazes (piem., „Pasaules strādnieki − vienojieties! Nometiet važas!” utt.), bet ar to tas nav mazāk dinamisks un bīstams.

Pieņemsim, ka ortodokso atbildības un uzdevumu līniju visciešāk ievēro Pravdas redakcija. Viktors Grigorjēvičs Afanasjevs 1981. g. 6. augusta International Herald Tribune intervijā ar itāliešu radio/TV korespondentu Gavronski sociālistiskās preses pienākumus pasaka skaidri: „Vispirms, mēs propagandējam marksistiski ļeņinistiskas idejas. Mēs neslēpjam, ka esam marksisti-ļeņinisti, ka propagandējam partijas polītiku. Tad otrs uzdevums: organizēt masas partijas un valdības lēmumu izpildīšanai. Turklāt mēģinām arī organizēt sabiedrisko domu, lai tā palīdzētu atrisināt grūtākās problēmas un norāt trūkumus − tādu ir daudz − ekonomijā un sociopolītiskā laukā. Tāda ir mūsu loma: palīdzēt saviem ļaudīm, partijai un valstij rast atbildes uz šiem jautājumiem.”

Kad Gavronskis vaicā par Rietumu preses izmeklēšanas, ziņošanas, pat „sabiedrības sirdsapziņas” pretenzijām, Afanasjevs atbild: „Kā tad, arī mums tas ir svarīgi − informēt lasītājus par iekšējo un starptautisko dzīvi, par pasaules notikumiem.” Bet „...mēs, par niekiem, par mēsliem sevi nepārdodam. Neiespiežam visu uzzināto. Mēs izrēķināmies ar tiem objektīviem faktiem, kam sabiedriska nozīme valsts nākotnes attīstībā resp. pie lēmumiem, grūtāko problēmu atrisinājumiem . Mūsu avīzes nosaukums ir Pravda, kas nozīmē „patiess” − tātad cenšamies nodrošināt, ka viss iespiestais atspoguļo patiesību.”

Tad nu saprotams lielais klusums, austrumbloka saziņavotos tūlīt pēc 1980. g. 2. jūlija streika izcelšanās Gdanskā. Kamēr visā pasaulē Gdanskas notikumi bija preses, radio, televīzijas uzmanības degpunktā − kā notikumi, ziņas, tad austrumblokā ar tiem „izrēķināšanās” vēl nebija notikusi, tā tad par tiem vēl nevarēja ziņot pareizi.

Tik tālu Afanasjevs un viņš piekļaujas avīzes dibinātāja idejai. Ļeņins (Ko darīt? 1902. g.): „Šī (proponētā) avīze izveidotos par to milzīgo plēšu daļu, kas pūstu katru šķiru cīņas un neapmierinātības dzirksteli uz kopēju ugunsgrēku.” Lieta, liekas, pavisam skaidra: šādu „pūšanu” drīkst darīt tikai uz ārpusi − tur jau 64.to gadu gaidot revolūciju.

Bet Ļeņins, kā zinām, bija cītīgs un praktisks Marksa oriģinālideju pārstrādātājs. Nešaubīsimies, ka viņš savām vajadzībām izmantoja Marksa spēcīgo, aktuālo analizi: „Apgalvot, ka prese pārstāv sabiedrisku domu − tā ir inteliģentu cilvēku apvainošana. Prese ir spekulantu, polītisku vadoņu, uzņēmēju un dzelzceļu direktoru īpašums. Vai varam sagaidīt patiesību no melu avotiem, gaismu no tumsas iecirkņiem, godīgumu no apmelotājiem, samaitātājiem, pievīlējiem? Noteikti ne! Tādēļ vajadzīgs iestādījums, ko nevar uzpirkt, nevar sagraut, tādu vīru iedvesmā, kas saprot savu sūtījumu kā grūtā darbā un sūrās ciešanās gūtās patiesības mācīšanu.” Kommentāri lieki, tikai jāizšķiras, kāda tā „patiesība” būs...

Bet tas tāds grūtāks moments dialektikas cienītājiem, jo dialektiku nevar iesaldēt. Markss pats savu „patiesību” atrada vēstures pretrunās, bet aizmirsa, ka katrs atrisinājums, katra formula nes līdz jaunas pretrunas, risina jaunu dialektiku. Turēties pie „oriģināla” neaizskaramības ir riskanta lieta, jo tas prasa nemitīgu apgalvošanu, ka pasaule − pamatos − nav neko mainījusies, nemainās, ka arvien notiek pašsaprotams „progress” oriģināla īstenošanā. Tas jau vesels uzdevums pats par sevi − tekošo vēsturi pieņemami tulkot. Lai to sekmīgi veiktu, ir nepieciešama absolūta vadoša kontrole visos saziņavotos, traucējošu signālu atvairīšana. Dziedi vai raudi, tādos apstākļos Marksam taisnība; „... prese ir ... polītisku vadoņu ... īpašums. Ir radio, ir televīzija.

Šobrīd, kamēr šie vārdi krīt uz papīra, „Solidāritātes” kongress Gdanskā kā novērotājus nepielaiž valsts radio, televīzijas un avīžu reportierus. Iemesls: tulkojums nebūs patiess! Ko teiktu vecais revolucionārs par šādu neapmierinātības dzirksteles ieturību? Toties lielās zāles ārpusē skaļruņi tekoši pārraida iekšpusē notiekošo, un tūkstoši mierīgi stāv un klausās. Vismaz līdz „ielai” ziņas tiek, un katrs pilsonis var secināt savu. (Vai tādu iekšēju debašu caurlaidi varētu atļauties citas oficiālas iestādes?) Un reportāžu sniedz vēl tālāk uz ārpusi, klāt tomēr pielaistā Rietumu prese, radio un televīzija. Liekas, par šiem ziņojumiem „Solidāritāte” neuztraucas. Austrumbloks gan − Voice of America, Radio Liberty un BBS „atpakaļsūtījumus” traucē.

Cilvēkus audzināt ar rūpīgi sagatavotu saziņavotu palīdzību kādam jau uz priekšu izdomātam un apstiprinātam mērķim, − vienalga, kur tas notiek −, ir neuzticības izteikšana viņu domātspējām. Tā ir viņu uztveres, izšķiršanās un izteiksmes brīvības noliegšana. Saziņavotiem var būt tikai viens uzdevums: patiesi un vispusīgi atspoguļot notiekošo. Sabiedrībai pašai jāvērtē, jāizvēlas, jāreaģē. Gribot, negribot − tas ir „Solidāritātes” kustības pavadmotīvs. Pats svarīgākais.

Turpmāk redzēsim, par cik Rietumu saziņavoti − it īpaši televīzija − savus pienākumus spēj izpildīt.

Juris Mazutis

Jaunā Gaita