Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

TICĪBAS ATJAUNOŠANA

Gunars Saliņš. Satikšanās. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979. 135 lp. $7.00.

 

Pirms diviem gadu desmitiem vienlaicīgi trimdā un Latvijā sākās jauns dzejas attīstības posms. Trimdā tas saistās ar "Elles ķēķa" vārdu, tā pirmais saucējs bija Gunars Saliņš, un iekšējā motīvācijā tas nozīmēja gan lielpilsētas sprosta, gan trimdas režģu pārvarēšanu. Latvijā jaunā posma sācējiem bija jāpārspēj "partijas ķēķis", un par cik viņi to iespēja, par tik dzeja atkal sāka elpot. Tagad, divdesmit gadus vēlāk, gaidāma jaunas paaudzes ienākšana un jauna dzejas attīstības posma iezvanīšana. Jādomā, ka arī šoreiz tas notiks vienlaicīgi trimdā un dzimtenē, ja vien Rietumos latviešu jauno paaudzi nebūs pārāk izretinājuši svešuma centrbēdzes spēki un ja dzimtenē turienes ķēķa pavāri nebūs padarījuši garīgo gaisotni pārāk smacīgu.

Patlaban tiklab trimdā, kā Latvijā vēl arvien dominē pirms 20 gadiem ienākušā paaudze. Gunars Saliņš tai ir devis četros vārdos izteiktu programmu: "Mēs nākam atjaunot ticību", un tā ir bijusi noderīga abām mūsu divās daļās sašķeltās dzejas pusēm. Dzejas pēkšņā atdzimšana dzimtenē pēc 15 tuksnesīga tukšuma pēckaŗa gadiem bija viena no priecīgākām šā laika zīmēm, kas lika cerēt, ka ne tikai dzejai, bet arī tautai ir iespēja pārdzīvot, jo dzeja. parasti ir tautas iekšējā klimata barometrs. Zināmā mērā tas pats sakāms arī par trimdas dzeju.

Gunars Saliņš katra aizvadītā gadu desmita beigās ir devis jaunu dzejoļu grāmatu: pirmā bija Miglas krogs 1957. g., otra Melnā saule 1967., un nu šī trešā grāmata. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās dzejnieka izteiksmi nosaka asociāciju plūsmas tēlainība un saturu piepilda noreibums ārpasaules iespaidu daudzkrāsainībā. Saturā no jauna nācis klāt dinamiskais dzimtenes pašreizējās situācijas pārdzīvojums, tvērts dziļuma dimensijā, ar ārējiem priekšstatiem liekot nojaust notikušās katastrofas bezdibeņus. Tā koncertā Doma baznīcā dzejnieks atgādina "uz sliedēm Vorkutā priekš 20 gadiem nobrauktas rokas un atsaldētas amputētas kājas" (46. lp.).

Ejot pa dzimtenes pilsētas ielām, dzejnieks sajūt divi Rīgas:... "Tā viena ar mīlīgu, ar senu laiku bruģi,... tā otra - ar bailēm." (45.) Tallinā šķiet, ka baloži dudina krieviski (41.), un "pa Rīgas ielām skrien suns, krieviski riedams". (49.)

Taču dzejnieks rāda ne tikai traģēdijas dziļumu, bet arī izeju no tās. Arī te viņš ir ticības atjaunotājs, dodams pārliecību, ka tautas spēks nelaimes pārspēšanai varētu dzimt no trimdas gara: un tēvzemes ciešanu apvienojuma, kā tas apliecināts poēmā "Piedzīvojums Rīgā" (58.), kas ir viens no dziļākiem šīs trimdas dzejdarbiem.

Par Saliņa dzejas izteiksmi varētu teikt ar viņa paša vārdiem, ka tā rāda pasauli, kas pārdzīvota, "slīdam uz mirkļa muguras šauras". (40.) Katrs dotais priekšstats ir acumirklīgs, to tūlīt nomaina citi, spilgti, neparasti, un tā šī dzeja atņirbina pasauli raibā daudzkrāsainībā, plākšņu lauzumos un pretstatos. Dažreiz dzejolis izvērsts vienā kopējā tēlā, kā 50. lappusē, kur dzimtenes apmeklētājam viesnīcas logā piesakās zirgs, kas izrādās atgriezies izsūtītais un parādās šādā izskatā tāpēc, ka. "šo zirgošanos šamie nemāk izfiltrēt..." Citreiz tas ir puisis stiprinieks (69.), kas rotaļājas Ņujorkas parkā, lai pasaules ģeķību pārsteigts, pēkšņi kļūtu par milzi. Kaleidoskopiskais tēlošanas veids izriet no dzejnieka uztveres, kur visa pasaule griežas acu priekšā, skatāma vienlaicīgi ne vien visos izplatījuma apvāršņos, bet arī visās laika dimensijās. Šī telpas un laika apvāršņu sabīdīšana acumirklīgā pārdzīvojuma degpunktā ļauj dzejniekam padziļināti izteikt latvieša pašreizējo situāciju.

 

Jānis Andrups

 

[Skat. arī Mārtiņa Lasmaņa recenziju JG 134.]

Jaunā Gaita