Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

Olģerts Rozītis

MUTATIS MUTANDIS

Triptichs

 

I     MUTĀCIJAS

 

Savā laikā te bija ezers. Tas nebija dziļš ezers, gar malām to apjoza meldru biezoknis, kas priecīgi kaut ko čukstēja zvejniekiem ausīs, kad tie lielajos ūdenszābakos brida cauri meldrājiem uz savām ezerā piesietajām laivām. Meldri pazina dzīvi − viņi zināja putnu ceļus, viņi zināja arī zivju noslēpumus, jo tās glaudās pie meldru kājām un atklāja tiem savus sapņus.

Ezers bija zivju bagāts. Kaijas slaidos līkumos lidinājās pār meldriem un aplaida slaidus lokus pāri ezera rāmajai virsmai. Viņas skatījās pašas savos attēlos ezera virsmā − tā vismaz varēja likties, un tad strauji viņu lidojums sacirtās sānis − putns ietriecās ūdenī, liedagas seklumā notrīcēja koncentriski apļi, bet tie tūliņ arī aprima, uz virsmas atkal parādījās putns, mazliet pastaipīja kaklu, − steigā norīto zivtiņu ērtāk ievietojot guznā, − lēni un valdonīgi baltais putns aizslīdēja pa ezera virsmu.

 

*

Ezera malā izveidojās zvejnieku ciemats. Sakumā ciematā bija tik pāris ģimeņu vien. Tad izbūvēja gludi bruģēto lielceļu.

Meldrus mazliet pacirta nost − izlauza ejas, − izrāva viņu saknes. Kādu brīdi tais vietās ūdens mutuļoja melnām dūņām, it kā tās būtu meldru asinis, kas urdza ārā no zemes dziļumiem, bet tad viss norimās − izrautajās ejās bija balta tīra smilts − patīkama peldviesu kājām. Zvejnieku ciematā atvēra restorānu. Tie bija uzņēmīgi ļaudis, kas restorānā rīkojās. Viens no tiem bija ļoti apdāvināts pavārs, viņš prata zivis cept, ne vien cept, bet arī virā vārīt un sutināt. Zivju galvas viņš izmeta pagalmā, kur tās bez kavēšanās savāca kaijas.

„Zivju bļodas” slava izplatījās. Ļaudis brauca tālus gabalus mieloties slavenā pavāra gardumos. Viņam nepietika ar vietējo zvejnieku ezerā sazvejotajām zivīm, viņš pasūtināja kastes un atkal kastes tirgū, katru dienu tās pieveda. Un visām tām galvas apēda kaijas.

Kaiju bari virpuļoja ap „Zivju bļodu” neskaitāmos tūristu fotoattēlos. Viņu slaidos lidojumus un masveidīgos nosēšanās manevrus tūristu draugi aplūkoja dažādās pasaules malās. Arī profesionāli fotografi šos putnus iemūžināja celuloīdā. Kaijas labprāt pozēja, tām patika ievērība, ko viņām veltīja, tik apaļās melnās acis nikni blenza fotografos, bet tie to nesaprata, pat nepamanīja niknuma, to neapjēdza arī pašas kaijas.

Tūristiem kļuva par grūtu braukt tālo ceļu uz slaveno ezermalas restorānu − tālab pilsēta nāca ezeram tuvāk, gadu no gada tā pierāpoja kādu gabalu tuvāk, gadu no gada tuvāk, tuvāk un tuvāk. Beidzot pilsēta bija pilnīgi apjozusi ezeru. Dienvidkrastā uzcēla fabrikas. Rietumos radās liels preču nams. Austrumos uzcēla skolu. Aiz tās apdrošināšanas sabiedrības divdesmit stāvu biroju bloku. Tik „Zivju bļoda” palika tāda pati kā bijusi. Un tās pagalmā kaijas rija zivju galvas.

Ezeru nosusināja.

Tā vietā ierīkoja futbola laukumu.

Ezera dibenā sabēra pilsētas būvgružus un citu drazu − pacēla tā līmeni, nolīdzināja, uzsēja zālīti; malās, meldru vietā, izdīga stadionam līdzīgas publikas tribīnes. Sporta mīļotāji nāca tūkstošiem.

Tik „Zivju bļoda” bija tāda pati kā bijusi, un tās pagalmā kaijas rija zivju galvas.

Paaudzes nāca un paaudzes gāja. Ļaužu paaudzes. Tik „Zivju bļoda” nemainījās, tur vienmēr bija pirmklasīgs pavārs, kas kalpoja gardēžiem, un kaijas rija zivju galvas.

Kaiju paaudzes mijās. Kur kaijas lizdoja neviens nezināja, bet tās vienmēr slaidos lokos lidinājās ap „Zivju bļodu”. Un tad, kādu dienu, pavārs nomira. Viņam nebija vietnieka. „Zivju bļodu” slēdza, ūtrupē pārdeva pannas un katlus. Ēku nojauca. Kaiju bari žēli ķērcot lidinājās ap tukšo pagalmu. Zivju galvu nebija. Ezera nebija. Paaudžu paaudzēs bija attīstījusies jauna kaiju suga, kas neprata peldēt. Viņu peldu pleznas bija atrofējušās, kājas bija tapušas muskuļotākas staigāšanai pa asfaltētām ietvēm. Kaijas žēli ķērca un nomira badā. Viņu līķi vēl ilgi mētājās futbola laukuma malās.

Tik Miķelis bija atradis kādu kaiju lizdu, pārnesa to mājā ar visu kaiju māti un pusduci oliņu. Viņš ēdināja putnu un izšķīlās cālēni.

 

*

II     VAI TAS PATS?

 

Ilgus gadus viņas bija dzīvojušas kopā. Divas vien. Māte un meita. Vienā mājā. Kopā.

Kopā − bet katra savā pasaulē. Dienām viņas nepārmija ne vārda. Abas bija atraitnes.

Mātei bija astoņdesmit trīs gadi. Meitai sešdesmit trīs.

Meita mīlēja podu stādus. Viņai tie padevās. Daži teica viņai esot „puķu vārdi”. Kā raganām vai dziedniecēm mēdz būt „vārdi”. Māte meitu mācīja, deva viņai padomus, kā stādus audzēt. Meita nelikās zinis − stādi auga un kuploja, un zaļoja, tie dzīvoja savu dzīvi.

Māte nomira. Meita palika viena. Stādi nonīka.

 

*

III     MUTATIO RERUM

 

Viņš gāja cauri lielajam priekšnamam.

Es gāju laukā.

Es gāju prom.

Viņš nāca.

Es gāju cauri lielajam vestibilam.

Viņš tuvojās ārdurvīm.

Lielais vestibils likās kā gaŗš gaitenis, gaŗš tievs tunelis, − taisns pavediens bija mana gaita, tievs diedziņš, kas izstiepts tukšā telpā.

Es gāju uz priekšu, kā biju tik bieži gājis; es te pazinu katru pēdu, katru grīdas flīzi.

Viņš tuvojās stikla durvīm − ārdurvīm.

Es nācu tuvāk; soli pa solim tuvāk durvīm.

Ārā bija tumsa, vestibilā blāva gaismiņa.

Drīz es būšu pie grīdā iegremdētās platformas, kas iedarbina slīdošās durvis.

Durvis tūliņ atvērsies.

Un tad es pēkšņi ieraudzīju kādu citu man pretī nākam. Es satrūkos. Viegla baiļu plūsmiņa iztecēja manam augumam.

Kā tas te gadījās?

 

 

Jaunā Gaita