Jānis Ritums

VAI SOCIĀLISMAM IR NĀKOTNE?

 

Jānis Ritums, atklājot dziesmu dienas Gotlandē 1979. gadā. (Foto: B. Rozītis)

Esmu jaunībā palasījies krietnu dalu Marksa un citu „sociālisma tēvu” darbu. Dažkārt pat likās, ka atklājies vienkāršs un skaidrs pasaules uzskats − visiem laikiem, visiem apstākļiem.

Bet daudzām idejām, diemžēl, trūka elastības, tās kļuva par dogmām un dogmas − par cietumu.

Filozofs L. Vitgensteins esot teicis, ka filozofijai jābūt kā kāpnēm. Tiklīdz mērķis sasniegts, kāpnes jāatgrūž. Nedrīkst palikt sēžot arī uz augstākā pakāpiena, tad dogmas ieauž tevi tīklos un teorijas liekas par īstenību.

Kāds sasniegums, kādas idejas piepildījums ir zināmā mērā arī tās gals. Nekas nav mūžīgs, un sasniegtais augstākais pakāpiens kļūst par sākumu jaunam ceļam. Gals un sākums.

Kā spilgtu piemēru dzīvošanai nereālā iedomu pasaulē, dogmas stingumā var minēt tā saucamos godīgos komūnistus. Tādi kādreiz bija, varbūt kāds ir vēl arī šodien. Lielākās daļas liktenis − mūs visvairāk, protams, interesē latvieši − ir zināms. Tos un arī citus, kas kādu laiku paši jau zināja, ka nekalpo vairs kādai augstākai idejai (pat piederēja „dzelžainā Fēliksa” Dzeržinska gvardei) jaunās šķiras jaunais vadonis atalgoja ar lodi pakausī. Arī tas notika sociālisma vārdā. Tas viss ir zināms, aprakstīts un dokumentēts, bet to atgādināt, manuprāt, nekad nav lieki.

Kas ir sociālisms? Jau citi rakstītāji ir teikuši, ka precīzas definīcijas, par ko visi varētu vienoties, nav. Tādas nekad nav bijis un arī nevar būt. Primitīvā formula, ka sociālistisku iekārtu raksturo ražošanas līdzekļu piederība „visai tautai”, piedzīvojusi totālu fiasko vispirms jau Padomju Savienībā, kur šie ražošanas līdzekli nonākuši jaunās valdošās šķiras rokās. Rezultāts: valsts kapitālisms un diktatūra, totāla nebrīvība, neiedomājami zema produktivitāte un tautas morāles sabrukums.

Jaunās Gaitas ierosinātā debašu sērija par sociālisma nākotni it kā norāda, ka šodien kaut kur jau tāds „pilnasinīgā formā” būtu. Bet tāda nav un nevar būt, − jo pat definīcijas nav! Vārda sociālisms vislielākā degradācija ir saukt iekārtas par sociālistiskām tur, kur valda komūnistu partijas. Tās pašas to dara melīgos nolūkos savas jaunās šķiras interešu un varas labā. Diemžēl, šo degradāciju palīdz kopt arī visa rietumzemju prese, − latviešu presi ieskaitot. Krievu sagūstīto Austrumeiropu saukt par sociālistisku − ir kalpot krievu propagandas vajadzībām. Bet tā laikam ir vienkāršāk un ērtāk − viss vienā maisā. Tas pats notiek arī, runājot par pašu rietumzemju polītiskajiem grupējumiem. Apcerot kādas vēlēšanas, rezultāti parasti tiek iedalīti divās grupās: pilsoniskam blokam tik, sociālistiskam − tik. Un šinī „sociālistiskajā blokā” tad saskaita kopā sociāldemokratus, dažādu citu grupējumu un nosaukumu sociālistus un visu pasugu komūnistus. Arī tas laikam ir vienkāršāk, bet jēdzienu skaidrībai gan nekalpo.

Komūnistisko valstu „sociālismā” nav piepildījies nekas no cerētā un solītā. Lai kaut ko varētu sadalīt, vispirms ir jāražo. Nav nevienas tikko minētās valsts, kur „tautas īpašumā” esošie ražošanas līdzekļi strādātu ar lielāku efektivitāti nekā t.s. kapitālismā.

Pēdējās piecgades plāns Padomju Savienībā (1976-1980) bija liela neveiksme. To atzinuši arī paši plānotāji, protams, īstenības auksto dvašu ietērpjot vārdu tirādēs, ka nākotnē kādreiz „būs”. Bet kas būs, to rāda nākamās piecgades (1981-1985) plāni. Cerētie pieauguma tempi drastiski samazināti. Maz ticams, ka pat tie tiks sasniegti.

Ražotā sadale padomju „sociālismā” un arī citur, kur šo vārdu nelietīgi valkā, ir vislielākā pretrunā ar kaut vai minimālu tuvošanos sociālai taisnībai un izlīdzinātībai.

Tāpēc nav jābrīnās par mēģinājumiem (Cechoslovakijā, Polijā un citur) censties pēc „sociālisma ar cilvēcīgu ģīmi”. Arī tas ir sava veida paradokss, jo vārdam sociālisms jau ir tieši šāds saturs. Ka tas jāuzsveŗ un pēc tāda grib tiekties ne vien komūnistu partijas zemākie slāņi, bet dažās vietās arī aprindas augstākā vadībā, pierāda tikai to, ka šodienas „sociālistiskajās valstīs” nekāda sociālisma nav.

Šāda veida „sociālismam” arī nākotnes nav.

Arī nākotnē cilvēki cīnīsies un tieksies pēc labākas dzīves, taisnīgākas saražotā sadales. Šos centienus, manuprāt, var ļoti labi saukt par sociālismu. Jāņem vērā, ka milzīgai pasaules daļai šis process vēl tikko kā sācies. Un tas iespaidos arī šodienas saimnieciski attīstīto zemju, Rietumu demokratiju, dzīvi jo lielā mērā „Plikie uzvarēs”.

Ekonomiskā ziņā aizgājušais gadu desmits parādījis ne vien padomju un tai līdzīgu „sociālistisku” valstu ražošanas attīstības nespēku, bet lielā mērā mainījis arī ieskatu par iespējamībām Rietumos.

Kādreiz likās, ka produkcijas un līdz ar to reālās izpeļņas pieaugums nekad nerimsies. Likās, ka līkne ies uz augšu arvien straujāk un nākotnes galvenā − vai pat vienīgā − problēma būs saražotā sadale. „Katram pēc viņa vajadzībām”, protams, bija utopija, bet katram pēc viņa spējām un paveiktā darba, to vajadzētu noteikt vieglāk.

Šis mīts par nemitīgi augošo t.s. materiālo labklājību šodien jāuzskata par sabrukušu. Desmit gadu laikā atklājies, ka pasaules enerģijas resursi nebūt nav neizsmeļami, cilvēkam piemērotai dzīvei derīga vide izpostāma daudz ātrāk nekā par to agrāk pat iedomāties varēja. Tie ir negatīvi konstatējumi. Bet ir arī kas pozitīvs: daļā jaunās paaudzes rodas ieskats, ka dzīvē varētu būt arī citas vērtības, varbūt svarīgākas par iespēju pirkt arvien vairāk un vairāk. Jācer, ka šīs domas ņems konstruktīvu virzienu, tad tās lielā mērā var nākotnē iespaidot diskusijas un attīstību jautājumā par cilvēku sociālo apstākļu un sadzīves problēmām; kam tiešs sakars ar būtību jēdzienā sociālisms.

Šādā sakarībā sociālismam ir nākotne.

Taču par vienu jābūt skaidrībā: nekad nebūs tādas iekārtas, kur būs pilnīga vienlīdzība. To labi raksturo kādreiz populārais armēņu radio joks, ko te var atkārtot.

Jautājums: − Vai tad, kad būs sasniegts sociālisms, nauda būs vai naudas nebūs? Armēņu radio trīs dienas padomā, un atbild − Principā iespējamas abas varbūtības. Nauda var būt, bet naudas var arī nebūt. Taču domājams gan, ka būs tā: vieniem nauda būs un otriem − nebūs. *) Nobeigumā daži vārdi par latviešu sociāldemokratiem. Latvijas Sociāldemokratiskā Strādnieku Partija noraida to viltus sociālismu, kas tagad valda Padomju Savienībā un ar varu uzspiests arī Latvijai, bet tā noraida arī atgriešanos pie neierobežotas privātkapitālistiskas iekārtas (tādas šodien arī vairs nekur nav). Latviešu sociāldemokratu alternatīva tagadējam režīmam ir demokratija, kas dibinātos uz polītisku un nacionālu brīvību latviešu tautai un uz cilvēka tiesībām un saimnieciskā laukā atļautu sacensību starp valsts, kooperatīviem un privātiem uzņēmumiem, gādājot augstu labklājību latviešu tautai.

Tie ir demokratiskā sociālisma pamatprincipi, ko deklarējusi Sociālistiskā Internacionāle un kas daļēji īstenoti demokratiskajā Rietumeiropā.

Šādu pamatprincipu garā arī rakstīta LSDSP 1970. gada programma.

Jaunas idejas rodas, protams, opozīcijā pret pastāvošo. Ir jāapzinās, ka valsts un valdošā vara nevar būt opozīcijā pati pret sevi. Padomju diktatūrā, bez domu un vārda brīvības indivīdam, būtu absurds sagaidīt no valdošās jaunās šķiras kādu brīvprātīgu kursa maiņu sociālas, taisnības un izlīdzinājuma virzienā.

Tāpēc visi mēģinājumi, lai cik labi un godīgi domāti tie arī būtu, atvieglināt latviešu tautas stāvokli dzimtenē, sadarbojoties ar krievu balstīto „pareizticīgo” varu (ir dzirdēti pat vārdi, ka trimdiniekiem būtu jāpalīdz tur celt kādu neesošu „sociālismu”!?) ir tikai velti tērēts laiks.

Un laika latviešu tautai nav daudz. Atrisinājums ir tikai viens − padomju varai ir jākrīt **). Ar to nav teikts, ka nepieciešams kaŗš. Attīstība, domājams un jāceŗ, būs cita.

 

 

* To pašu citos vārdos, mazliet pārspīlētos, bet būtībā patiesos, pateicis amerikāņu multimiljonārs Getijs: − Sadaliet visas pasaules bagātības līdzīgās daļās un iedodiet katram viņa dalu. Pēc pusstundas būs jau tādi, kam vairs nebūs nekā, un pēc 48 stundām viss būs kā agrāk. Arī Beļģijas gūstekņu nometnēs latviešu kaŗavīri iegāja vienādi pliki, bet, tās atstājot, dažiem bija zelta naudas maisiņi kabatās.

 ** Krievu impērijai jāizsķīst.