"Ir mistērijas mistērijās, dievi pāri dieviem ... To sauc par bezgalību."

Anūbis, Žana Kokto "Elles mašīnā"

Pirmā variācija

Hamlet, Hamlet, nešausti mani!

Nekad tev neizprast salkano moku

Trauksmi smadzeņu pulsošās ejās,

Kad sejās

Man visapkārt ņirdz kaislīgi maldi.

Hamlet,

Neatvelc roku,

Noglāsti matus, pirms viņi ūdenī izris

Un jūti, cik deniņos saldi

Atbalso pirkstgalu pieskāriens bailīgs

Kā bērnam pie mātes līķa.

Hamlet, mans mīļais,

Mans mazais, savādais bērns!

Tu klosterī mani sūti.

Un tomēr,

Kaut drausmīgi grūti

Man apziņā vaid tavi vārdi,

Vēl vienmēr es gaidu –

Tu teiksi: Ofēlij....

Klusi un ar pirmo smaidu

Tik kautru kā pēdējais sniegs,

Kas sārto aprīļa saullēkta miglā.

Kāds prieks

Būtu man just

Asinis tavas zem drudžainās ādas,

Kas baltumā savā

Vairs nespētu noslēpt

To sarkano prieku.

Tās rādītu beidzot

Manā plaukstā,

Manā ķermenī,

Ka tu cilvēks

Un savā pasaulē,

Debesīs, ellē

Dalies ar mani

Un mēs - ar citiem.

Nē, nē,

Negribu otrreiz vairs dzirdēt,

Vairs just,

Kā sit,

Ko klēpī gribēju auklēt,

Glāstīt,

Par ko sapņiem stāstīt,

Kad irusi diena.

Nē, Hamlet,

Naidniekam savam

Ar prieku es otrējo vaigu grieztu,

Ja vienā tas sitis;

Tomēr, lai ciestu

Otrreiz, kā vaino, ko mīl,

Par daudz būtu prasīts -

Svētie raksti pat klus.

Hamlet,

Pacieties brīdi.

Tik vienu mirkli

Ļauj man acis gremdēt tavējo dzīlēs,

Kaut neteic, ko mīlēs,

Ko mīl

Tās,

Ja vispār.

Nē, nebīsties, mīļais,

Velti roka tava atpakaļ raujas.

Nemeklē manējā vairs to,

Un tikai

Tukšums apkārt tai kļaujas.

Zinu, es riebīga tev

Kā trums vai pūžņaina vāts,

Jā, pūžņaina vāts -

Tā esmu es tev saprāta tumšajās ailēs,

Un bailēs

Tu drebi.

Jā, eju, Hamlet, jau eju.

Novērsi seju,

Jo esmu vēl cilvēks,

Ne gars, kādus meklē

Pats savas pasaules peklē.

Bet neizbēgt, neizbēgt

Dzīvē nedz nāvē

Tev balto ūdensrožu melno viju -

Tavu

Ofēliju.

Piektā variācija.

Rīta zvans

Dzidri tīrs

Skan, klau, saules staros pirmos

Skan tas man

Asinīs,

Skan un glāsta matus sirmos.

Nu esi atnācis, nu sagaidīts.

Tu ilgi biji prom

No vecās meža būdas,

Un tomēr iesvētīts

Uz dienu dienām

Domās manās,

Kur nebij aiziešanas.

Ik vakarus

Es dedzu gaismu savā logā,

Lai ceļu atrastu kaut tumsas baigā slogā

Tu reiz vēl atpakaļ.

Dzīves

Dzirnas maļ

Un samaļ tās tik daudzus,

Iekams laiks ir pārnākšanai

Pie savas dvēsles īstā pirmavota,

Kas katrai sievietei un mātei dots.

Cik viegli

Tādam zust,

Kam nav, kas vada

To savā aizlūgšanā tīrā, svētā,

Kaut pats aiz jūdžu tūkstošiem tas būtu

No savas īstās esmes, Dieva izredzētās.

Jā, Pēr, īstās esmes.

Jo, kaut kājas miesīgās tev tālus ceļus gāja,

Patiesi nebiji pats tur:

Tu dzīvoji pie manis ticībā un mīlā,

Kaut pats to nezināji.

Vīla

Tad tevi dzīve tā, kas tikai šķitums,

Tu plūdi atpakaļ kā jūŗā ūdens ritums

Pie savas Solveigas,

Mans mīļais.

Tu plūdi atpakaļ

Kā baltu ilgu straume,

Kaut allaž manā mīlā šeit jau bijis,

Un manu mūžu dziesmā pārtaisījis,

Un saules teiksmā zaļi skaistā,

Ko viņas stari rītos mežā laista.

Per Gint, mans dārgais, Beidzot

Dziesma kļuvusi ir atkal miesa.

Ir piepildīta mana ticība,

Kas arī tevi beigās pestīs,

Kad abi ieplūdīsim mūžībā.

Nu dusi, mīļais, sapnī dzīves skaistākā,

Ko tavā vakarā sniedz

Tava

Solveiga.

Eduards Freimanis