Jaunā Gaita nr. 128, 1980

 

VĒL VIENA GRĀMATA PAR KĀRLI ULMANI

Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis. Tumba: Daugava, 1978. 614 lpp. $29.50.

 

Grāmatas priekšvārdos autors deklarē, ka visās līdz šim publicētās Ulmaņa biografijās "sniegto faktu interpretācija ir līdz absurdam (kursīvējums mans. J.L.) partejiska" (9. lp.).

Šāds apgalvojums raksturo ne tik daudz "līdz šim publicētās" biografijas par K. Ulmani, bet autora pieeju apskatāmai vielai. Bez šaubām, rakstot par kādu polītiķi, biografijās var izpausties "par vai pret" tendence, bet apgalvot to, ko apgalvo autors laikam var tikai Dunsdorfs. Līdz ar to priekšvārdos solītais "aukstais prāts un objektīvitāte" lasītāju vairs nevar iespaidot un tas, lasot šo techniski izstrādāto grāmatu, autora secinājumiem pieiet ar aizdomām, kuŗas attaisnojas.

Recenzijā ir iespējams izcelt nedaudzas problēmas. Dunsdorfs plaši iztirzā K.U. izglītību un nāk pie secinājuma: "Kaut gan bez izņēmuma visās Ulmaņa biografijās rakstīts, ka viņš beidzis Jelgavas reālskolu, ir dokumentārs pierādījums, ka tas nav tiesa" (27. lp.). Un kas ir šis svarīgais dokumentārais pierādījums: "Kārļa Marksa universitātes Izziņa (kursīvējums mans. J.L.)", ka Ulmanis studējis Leipcigā ka Immaturer. Dunsdorfs piešķiŗ pilnīgu ticamību izziņai (tā tad ne norakstam vai foto kopijai no kāda dokumenta), ko 1972. g. kāds Austrumvācijas komūnistu valdības ierēdnis viņam nosūtījis par kādu bij. buržuaziskās valdības prezidentu. Vēlāk gan izrādās, ka K.U. uzņemts arī Šveices politechnikumā, pat bez pārbaudījuma, bet autoram arī te ir izskaidrojums - "Ir iespējams, ka viņu uzņēma ... ar noteikumu, ka viņš zināmā laikā noliek pārbaudījumus ģimnazijas abitūrija kursa apmērā" ( 38. lp.). Ar visu to, K.U. iegūst Bachelor of Science in Agriculture gradu 1909. g. Nebraskas universitātē. Var jau būt, ka K.U. bija beidzis Jelgavas reālskolu bez gatavības apliecības, bet Dunsdorfa argumentācija nepārliecina. Klāra Kalniņa savā atmiņu grāmatā Liesmainie gadi min, ka Ulmanis reālskolas laikā Jelgavā pansijā dzīvojis kopā ar viņas brāli vienā istabā. Vai tad K. Kalniņai nebūtu bijis zināms, ar kādu apliecību K.U. beidzis Jelgavas reālskolu? Vai sociāldemokrati nebūtu jau partiju laikā piekāruši šo lietu pie "lielā zvana"? Bez tam šīs recenzijas autors, kā Latvijas Sarkanā Krusta, Vācijā, darbinieks pēc Otra pasaules kaŗa izgādāja K. Kalniņai iespēju ar auto no Dienvidvācijas nokļūt Libekā, lai pēc tam pārceltos uz Zviedriju. Ceļā mums pagāja vairākas dienas, un es ar interesi noklausījos, ko K. Kalniņa man stāstīja par Z.Meierovicu, J. Balodi un K. Ulmani. Nekur viņa netika pat minējusi to, ko apgalvo Dunsdorfs. Tas nav minēts arī Liesmainos gados.

Visvairāk pārsteidz tas, ka Dunsdorfs "informāciju" no komūnistu Vācijas saņēmis jau 1972. g. un visu laiku to "turējis pie sevis". Vismaz morāls pienākums bija par to informēt Alfrēdu Bērziņu, kas 1973. g. publicēja grāmatu Kārlis Ulmanis un kas Dunsdorfam nav liedzis savu palīdzību. Vai te būtu darīšana vienīgi ar komerciālām interesēm? Katrā ziņā ar A. Bērziņa nāvi ir aizgājis aizsaulē viens no tiem, kuŗu būtu ļoti grūti pārliecināt par Dunsdorfa "atklājumu" pareizību.

Rakstot par 15. maija apvērsumu, neviens nenoliegs, ka tas pārkāpa 1922. g. satversmi. Tomēr svarīgākais šī jautājuma iztirzāšanā ir tas, vai bez Ulmaņa bija ari citi, kas varēja izdarīt apvērsumu. Recenzents ir pārliecināts, ja Ulmanis nebūtu pārņēmis varu, kas notika bez asins izliešanas, apvērsumu būtu izdarījušas vai mēģinājušas izdarīt citas grupas. Ja varu pārņemtu radikālās grupas (Perkonkrusts vai leģionāri), varētu notikt asiņaina izrēķināšanās. Ja apvērsums neizdotos, varētu izcelties pilsoņu kaŗš ar event. Padomju Savienības iejaukšanos. Sociāldemokrati domā, ka tikai Ulmanis spējis izdarīt apvērsumu. Dunsdorfs raksta, ka Ulmanis kā ministru prezidents "varēja likvidēt jebkuŗu konkurentu valsts apvērsumu plānus" (334. lp.). Bet, ja jau apvērsums nebūtu noticis, Ulmaņa valdība varēja zaudēt Saeimas uzticību. Kas tad būtu tos "konkurentus" likvidējis? Lai latviešu jaunie vēsturnieki pastudē, kamdēļ Polijā, Lietuvā, Igaunijā nodibinājās autoritārās valdības pirms 1935. g. 15. maija, tad redzēs, kas noveda pie apvērsumiem šinīs valstīs. Toreizējie apstākli rāda, ka "Latvijas demokratiskā iekārta praksē nebija demokratiska" (Deviņvīru spēks, 258. lp.).

Autors raksta, ka "piecpadsmitais maijs ir sašķēlis tautu vairāk nekā jebkuŗš cits polītisks notikums" (346. lp.). Tauta bija sašķelta, varbūt pat vairāk, jau pirms 15. maija notikumiem. No vienas puses bija t.s. kreisās partijas ar sociāldemokratiem priekšgalā, kuri Latviju atzina tikai "par tik, par cik" tā ved uz "kollektīvisma laikmetu". "Darba ļaudis" tika aicināti cīnīties par polītisko varu un "grozīt tagadējo sociālo iekārtu" (skat. Fr. Mendera runu IV Saeimā, 1933. g. 10. nov.). Sociāldemokrati neatzina Latvijas valsts himnu partijas sarīkojumos, bet tās vietā sanāksmēs dziedāja "Internacionāli", tāpat Latvijas karoga vietā lietoja sarkanos partijas karogus. Kreisajām partijām pretim stāvēja nacionāli noskaņotie pilsoņi, kam Latvija bija ne "līdzeklis", bet galējais mērķis. Starp kreisā un labā spārna jauniešiem notika sadursmes, kas kādā gadījumā pat beidzās ar kāda jaunieša nāvi. Un vēl šodien trimdā, ja arī nebūtu 15.maija notikumu, šķelšanās starp sociāldemokratiem un nacionāli noskaņotiem pilsoņiem pastāvēs, kamēr vēl dzīvi tie, kas auguši un guvuši izglītību neatkarīgā Latvijā. Recenzents domā, ka trimdā tam nebūtu vietas, bet tas neko negroza.

Šķiet, autors grāmatu rakstījis kā vēsturnieks (27. lp.), bet nevairās uzvilkt arī tiesneša talāru, "sodot" Ulmani un pārējos apvērsuma "aktīvos dalībniekus" pēc sodu likuma 69. paragrafa. Viņš tomēr tuvāk nepaskaidro, vai būtu uzliekams maksimālais sods, vai varētu atrast arī vainu mīkstinošus apstākļus. Tāpat uzskaitīti augstākie virsnieki, kuŗi būtu sodāmi. Tie ir ģenerāļi H. Rozenšteins un K. Berķis, pulkveži K. Prauls, R. Klinsons un Fr. Virsaitis. (330. lp.). Visi izcili Latvijas brīvības cīņu dalībnieki. Ar pulkvežiem Dunsdorfs tomēr izbeidz tiesājamo kaŗavīru sarakstu. Bet neatbildēts paliek jautājums, vai tad jātiesā nebūtu arī pulkvežleitnanti, kapteiņi utt. Beidzot, kā ar kareivjiem un aizsargiem, kas piedalījās apvērsumā. Arī tie nedrīkstēja nelikumīgas pavēles pildīt. Kā redzams, saraksts iznāktu loti gaŗš. Šķiet, vēsturnieki savos spriedelējumos apmaldītos, ja sāktu minēt piem., kāds sods būtu uzliekams Napoleonam, G. Vašingtonam un viņu palīgiem, ja pasākums "laužot pastāvošo iekārtu" nebūtu izdevies.

Autors raksta, ka K.U. "ārpolītika balstījās uz Angliju, ignorējot ģeopolītisko situāciju" (448.-449. lp.). Ja arī Anglija nevarēja toreiz palīdzēt, tad K.U. ārpolītiskā orientācija tomēr bija "tālredzīga", jo zinām taču, kādas valstis kaŗu uzvarēja. Tāpat viņš uzsveŗ, ka Latvijas ārpolītika kļuvusi "kļūmīgi aktīva", kad par ārlietu ministru nācis Vilhelms Munters (396. lp.). Vienalga kāda būtu bijusi Latvijas ārpolītika vai iekšpolītika, ne Latvijas, ne pārējo Baltijas valstu likteni tas negrozītu pēc tam, kad Staļins un Hitlers bija vienojušies. Tāpat iespaidot Hitlera vai Staļina polītiku nevarēja neviena no Baltijas valstīm. Par velti ir gausties, "ja būtu darīts tas, tad būtu noticis tas". Dunsdorfs ir viens no tiem, kas domā, ka varēja "kaut ko" darīt, uzsveŗot, ka "mazākais ko var darīt ir kliegt (!), lai dzird kaimiņi" (442. lp.). Nelīdzētu arī nekāda kliegšana. Austrumeiropas valstis bija pielaidušas nelabojamu kļūdu, nespēdamas nodibināt efektīvu savienību. Bet te nav vainojams ne K. Ulmanis, ne V.Munters.

Jautājums vienmēr paliks, vai vajadzēja pretoties, vai ne. Te domas dalās. Recenzents domā, ka pretošanās varēja izraisīt neparedzētas, katastrofālas sekas. Pretojoties tiktu iznīcināta ne tikai mūsu armija (kas vēlāk notika tāpat), bet arī aizsargiem draudētu tas pats. Galvenais tomēr, ka kaŗa gadījumā Staļins varēja deportēt visu latviešu tautu. Ka viņš bija uz to spējīgs, pierāda kaut vai Krimas tatāru deportācija. Bez tam pretojoties Latvija tiktu uzskatīta par ienaidnieka valsti ar visām bīstamām sekām. Kā izturējās boļševiku kaŗavīri, okupējot Austrumvāciju, ir zināms. Tādas pašas slepkavības, laupīšanas, izvarošanas un dedzināšanas draudētu Latvijai to otrreiz okupējot.

Dunsdorfs domā, ka grāmatā These Names Accuse publicētie deportēto vārdi apsūdz ne tikai boļševikus, bet arī Kārļi Ulmani, jo viņš nedevis iespēju glābties, uzsveŗot "es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās" (470. lp.). Par minēto aicinājumu ir daudz rakstīts, bet Dunsdorfs ir laikam vienīgais, kas šinī gadījumā pielīdzinājis K. Ulmani boļševikiem, nemaz necenšoties papētīt, kas pamudināja prezidentu teikt iepriekš minētos vārdus.

K.U. bija tas, kas jau Pirmā pasaules kaŗa laikā nostājās pret bēgšanu, baidoties, ka Latvijai ies bojā daudzi no tiem, kas atstāja dzimteni, bēgot no vācu okupācijas varas. Tagad mēs zinām, ka šo bēgļu plūdu dēļ Latvija zaudēja simtiem tūkstošu pilsoņu. Recenzentam bija izdevība vairākkārt vērot prezidenta negātīvo nostāju arī pret tiem latviešu emigrantiem, kuŗi neatgriezās Latvijā. Dunsdorfs domā, ka mudinot bēgt un sagādājot ārzemju pases, bolševiku deportēto Baigajā gadā vai nu nebūtu nemaz, vai katrā ziņā, to skaits būtu mazāks. Katrs, kas pastudējis čekas izdarības zina, ka arī tai ir savs plāns un, pieņemsim, ja pat visi Baigajā gadā deportētie būtu atstājuši Latviju ar ārzemju pasēm kabatā, viņu vietā būtu deportēti citi, varbūt pat lielākā skaitā.

Kas un cik būtu tie, kas pieprasītu ārzemju pases? Taču ne parastais caurmēra cilvēks, zinot, ka čeka var izrēķināties ar palikušiem ģimenes locekļiem. Masveidīga bēgšana, kāda notika 1944./45. g. nebūtu iespējama tamdēļ, ka nebija valsts, kas šīs masas ņemtu pretim. Galu galā būtu tā kā pēc 1905. g., kad "lielie vīri" aizbēga, bet jācieš bija vienkāršam cilvēkam. Vai tomēr nebija morāliski pareizāk, ja šie "lielie vīri" palika kopā ar tautu. Bez tam tie, "kas skaidri nojauta, ka viņiem draud bojāeja" varēja repatriēties kopā ar vāciešiem. Bet bija arī ļaudis, kas ne tikai labprātīgi sekoja aicinājumam "palikt savās vietās", bet pat no ārzemēm atgriezās komunistu okupētā Latvijā. Par tiem Dunsdorfs, protams, nemin ne vārda, kaut arī šie "repatrianti" pārstāvēja lielāko polītisko partiju Saeimā.

Dunsdorfs atkārto F. Cielēna un V. Bastjāņa pārmetumus K.U., ka viņš savās runās mierinājis tautu, lai gan stāvoklis bijis kritisks. Te jāatkārto tas, ko esmu rakstījis jau citur (Laiks Nr.2697) - polītiķi un valstsvīri ne vienmēr var sacīt to, ko domā. Tas jo sevišķi bija redzams no runām, ko prezidents Kārters saka Irānas krizes laikā. Vēsturnieks atradīs neskaitāmus līdzīgus piemērus. Kas pamudināja K.U. uz šādām runām bija cerības, ka izdosies Latvijai panākt iespējami labāku stāvokli. Kāds tad varēja būt šis iespējami labākais stāvoklis? Pirmkārt, Staļins varēja Latviju "finlandizēt", atstājot privātsaimniecību, bet pieprasot Padomju Savienībai padevīgu valdību. Otrkārt, Latvijai varēja piešķirt vēlāk dibinātām satelitvalstīm līdzīgu statusu. Un tikai treškārt, Latviju varēja pilnīgi iekļaut Padomju Savienībā, kā tas notika.

Autors raksta, ka Ulmaņa "saimniecisko polītiku lietpratēji vērtē negātivi" (369. lp.). Pie šiem lietpratējiem viņš pieskaita pats sevi un, šķiet, arī prof. A.Aizsilnieku, kuŗa nostāja pret valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē ir labi zināma. Būtu aplam noliegt, ka bija arī negātīvas parādības, bet liela daļa to, kas atceras Ulmaņa laikus, atceras tos kā saimnieciska uzplaukuma laikus. Pat vēsturnieks Uldis Ģērmanis, kuŗa kritiskā nostāja pret laiku pēc 1934. g. 15.maija notikumiem ir zināma, raksta Latviešu tautas piedzīvojumos par Ulmaņa laikmetu: "Saimnieciskā ziņā tas palicis atmiņā kā labklājības un uzplaukuma laiks." (Jaunā Gaita 19. num. 17. lp.). To pašu apliecinājuši A. Klīve un J. Porietis savās atmiņu grāmatās. Jauno akciju sabiedrību mērķis bija tas, lai arī tirdzniecība un rūpniecība nonāktu latviešu rokās. Ulmanis nenoliedza privātās uzņēmības nozīmi un cerēja, ka nākotnē šinīs valsts dibinātās akciju sabiedrībās akciju vairākums pāries privātās rokās. Pārāk īss bija laiks, lai varētu novērtēt šo biedrību darbību.

Līdzīgi A. Aizsilniekam Dunsdorfs nopeļ monumentālo būvniecību K.U. laikā, jo ar to "izcēlušies visi diktātori" (394. lp.). Jāpievienojas A. Šildem, kas raksta: "Prezidentam Ulmanim ir lielais un nezūdīgais nopelns, ka viņš ievadīja rādikālu Rīgas modernizēšanu un monumentālo celtniecību Latvijā" (Latvijas vēsture1911-1910, 657. lp.) Te jāpiezīmē, ka Šilde, kas pēc recenzenta domām arī nav K.U. cienītājs, rakstot Latvijas vēsturi, ir turējies iespējamas objektīvitātes robežās, ko nekādā ziņā nevar teikt par Dunsdorfu. Jācer, ka kāds no mūsu jauniem tautsaimniekiem objektīvi apskatīs Latvijas saimnieciskos sasniegumus un event. kļūdas K.U. laikā. Protams, tas nedrīkst būt iespaidots no mūsu vecākās un vidējās paaudzes tautsaimniekiem, kuri ne vien polītiski noskaņoti pret K. U., bet kuŗi uzskata par aplamu valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē.

Dažus jauninājumus kultūras dzīvē Dunsdorfs novērtē atzinīgi. Par literātūru autors raksta: "Bez diletantisma t.s. vadonības laikmetā uzplauka arī īsta māksla" (416. lp.). Tipiska autora pieeja - iespaids paliek, ka pamatā bijis diletantisms. Diletantisms ir bijis visos laikos un vietās. Tas, pastāvēja gan partiju, gan Ulmaņa laikā un arī tagad trimdā. Katrs objektīvs vērotājs tomēr piekritīs Šildem, kas raksta: "Grāmatniecības uzplaukums gāja roku rokā ar spilgtu jaundarbu parādīšanos latviešu daiļliterātūrā trīsdesmito gadu otrā pusē, kad it kā sadrūzmējās jaundarbi ar paliekamu vietu latviešu dzejas pūrā" (Latvijas vēsture 1911-1910, 644,-645. lp.).

Skolām atzīts par nederīgu pat tāds darbs kā brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki. Kas atzinis par nederīgu un kad, protams, autoram neinteresē, pietiek, ja kaut kas līdzīgs rakstīts kādā polemikā (vēre 159, 430. lp.).

"Ar cieņas pilno liecību" no bijušā sūtņa Latvijā (1938.-1940. g.) Džona Vailija (John C. Wiley) "autors noslēdz Ulmaņa biografiju, kuŗas uzdevums nebija cildināt, bet noskaidrot patiesību" (539. lp.). Bet izlasot šo liecību, redzam, ka sūtnis cildina Ulmani "kā godājamu personu un varonīgu valstsvīru". Tāpat sūtnis pielīdzina K. Ulmani de Golam, noraidot nepareizības, kas rakstītas par K. Ulmani Kolumbijas enciklopēdijas otrā izdevumā. Pēc sūtņa domām, Ulmaņa režīma nolūks bijis pacelt iedzīvotāju dzīves standartu, veicināt izglītību, palīdzēt zemkopjiem, sīkajai rūpniecībai, amatniecībai un tirdzniecībai. Latvijā nebijis diktātūras klimats. Tas kaut kā nesakrīt ar Dunsdorfa uzskatiem un, lai mazinātu sūtņa liecības nozīmi, autors uzsveŗ, ka "šis noslēgums ievietots viņa (K.U. rec.) biografijā pēc sena principa: de mortuis nihil nisi bene (valodnieki gan to raksta tā: de mortuis nil nisi bonum). Ja jau Dunsdorfs uzskata sūtņa liecību kā nekrologu, tad nopietnā vēstures darbā tam nebūtu vietas, bet ja nav šaubu par ASV sūtņa objektīvitāti, tad nav vietas "senam principam".

Grāmatu autors nobeidz ar pielikumiem, kuŗos ievietoti avotu un literātūras saraksts, paskaidrojumi pie attēliem, personu rādītājs un angļu valodā An Outline.

E.Dunsdorfa grāmata patiešām iespaidīga, ja vērā ņem ārējo ietērpu, savākto faktu daudzumu un izmantotos avotus. Visumā grāmata rakstīta subjektīvā uztverē, ar tendenci "sadot" Ulmanim. Katram cilvēkam ir savas kļūdas. Tādas bija arī Ulmanim, bet tas nav pamats izcelt negātīvo, notušējot pozitīvo Kārļa Ulmaņa personā un darbībā. Bieži vien secinājumi, kas pamatoti ar iztirzātiem faktiem, apšaubāmi. Tāpat daudzu avotu ticamība apšaubāma. Galvenais tomēr tas, ka Latvijas beidzamo gadu saimniecisko, kultūrālo un polītisko notikumu novērtējums ir aplams. Tas jo sevišķi nožēlojami, ka autors ir pazīstams bij. Latvijas Universitātes mācības spēks, kas arī trimdā mācījis universitātēs. Šī iemesla dēļ mūsu jaunā paaudze maldīgi var uzskatīt Dunsdorfa grāmatu par drošu avotu, pētījot Latvijas vēsturi.

Ar šo grāmatu autors nav pakalpojis ne savai reputācijai, ne Latvijas vēsturei.

 

Jānis Labsvīrs

 

Redakcijas piezīmē: Esam lūguši apcerētās grāmatas autoru Dr. E. Dunsdorfu sniegt savus kommentārus vienā no nākamajiem JG numuriem.

 [Skat. JG 229]

[Skat. arī Arnolda Aizsilnieka komentāru JG 130.]

[Skat. arī Haralda Biezā aizrādījumu JG 130.]


Jaunā Gaita