SOCIĀLISMA NĀKOTNE
Mēs domājam, ka ir pienācis laiks latviešiem izteikties par sociālismu. Pirmais uzdevums mums būtu iztirzāt pamata jautājumu, kas ir sociālisms. Kopš tām dienām, kad latvieši jaunu sociālisma − vienlīdzības un patiesības − pasauli sev cēla, daudz ūdens (jāsaka arī asinis) ir iztecējis zem mūsu tiltiem. Redakcijai šinī jautājumā ir pilnīgi neitrāls viedoklis. Mēs gribam dot vārdu (protams, bez pārliekas viedokļu atkārtošanās) visiem, kas šinī lietā grib izteikties un kam ir ko teikt. Daudzi emigrācijā izbraukušie latvieši ir negatīvi noskaņoti pret sociālismu. Vēl 50.-os gados dažos mūsu sabiedrības slāņos uzdoties par sociālistu būtu nozīmējis izraidīšanu no tās sabiedrības.
Bruno Kalniņš ar savu partiju tika uzskatīti kā nodevēji, līdzīgi okupētās Latvijas varas vīriem. Bet tad 1960.-os un 1970.-os gados Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija un tās vadība piedzīvoja it kā tādu atdzimšanu. Tad arī jaunākā paaudzē, it sevišķi Vācijā, radās jauna "kreiso" kustība. Tagad liekas, ka sociālismam starp latviešiem ir sava dzīvotspēja. Vai šī dzīvotspēja arī pastāv Latvijā, to mēs mēģināsim izdibināt no neseniem mūsu pārbēdzējiem un izceļotājiem. Debatēs par sociālisma nākotni rnēs negribam ietekmēt rakstītājus ne vienādi, ne otrādi. Mēs arī gribētu dzirdēt to domas, kas šādas debates uzskatītu par nevajadzīgām, kaitīgām vai pārgudrām. Rakstītājs tematu var apstrādāt šauri vai plaši, negātīvi vai pozitīvi, izteikties par padomju, demokrātisko, sekulāro vai reliģisko sociālismu, izsvērt tematu kā intellektuāļu vai strādnieku šķiras kustību. Protams, mēs vēlētos, ka analizēs centrā kaut kur būtu Latvija.
Debates turpināsim visos šāgada numuros.
Redakcija
DAŽI VĀRDI PAR SOCIĀLISMU. KRITISKAS PĀRDOMAS I
(II daļa JG133) (III daļa JG140)
Mūsu dienās, kad pasaule sastopas ar dažādām problēmām, kad rodas tik daudz atšķirīgu teoriju, kas izskaidro pasauli un cilvēka būtību, sabiedriskas un vēsturiskas parādības, liekas, ka vienīgi sociālisma mācība izceļas ar pilnīgu šaubu trūkumu, ar nemaldīguma apziņu. Tas imponē daudziem, īpaši jauniem intellektuāļiem ar savu radikālismu neatkarīgi no sociālisma dažādām polītiskajām izpausmēm, imponē ar savu "progresa" zīmogu, kas it kā mūsu trakajā pasaulē un juku gadsimtā būtu nemaldīguma indulģence.
Sociālisms kļuva par tādu modes lietu, ka tā priekšā klanās visādi polītiskie līdeŗi un universitāšu profesori: citādi var pieskaitīt reakcionāru un "melnsimtnieku" aprindām.
Tagad pasaulē mudž dažādas sociālisma un sociālistiskās mācības, teorijas, partijas un grupas. Katra no tām vienīgi sevi uzskata par īstu, citas apkaŗodama kā viltus sociālisma paudējas. Kā rāda pēdējo 15-20 gadu notikumi, savstarpējie kaŗi īstu kulmināciju sasniedz attiecībās starp sociālistisko mācību kreisajiem piekritējiem - komūnistiem. Aukstais kaŗš pat pārvēršas karstajā. (Ķīnas un Vietnamas konflikts).
Komūnisti apgalvo, ka sociālisms ir komūnisma pirmā faze. Visas pārējās parādības un faktori - ekonomika, sabiedriskas attiecības un polītiskā struktūra - plānveidīgi tiek mainīti, lai sasniegtu otru, augstāku fazi. (Zemēs, kur komūnisti sagrāba varu, ar šo sasniegšanu diez kā neveicas).
"Afrikāņu sabiedrības vienmēr dzīvoja empīriskā, dabīgā sociālisma apstākļos; to varētu nosaukt par instinktīvo sociālismu", - saka afrikāņu sociālisma ideologs Dudu Tiams.
Viens no islamiskā sociālisma pamatlicējiem apgalvo, ka vienīgi starp muhamedāņiem ir iespējama solidāritāte tas divos veidos - morālā un materiālā: pirmā gadījumā īstie islama piekritēji dzird Dieva balsi, otrā izrāda gatavību palīdzēt sabiedrības vajadzībām.
Ļoti dažādi izskaidrojumi. Cita starpā Maskava, izejot no saviem stratēģiskiem mērķiem, nemēģina apkaŗot islamisko sociālismu.
Ja mēs mēģināsim izvērtēt jautājumu par sociālismu praksē, ir jāpapētī dažādas sociālistiskas zemes. Ekonomikas sfairā mēs redzēsim, ka ražošanas līdzekļi ir sabiedrībai piederīgi [skat. labojumu JG140!], komūnistu zemēs tas pilnā mērā izdarīts ne vien rūpniecībā, transportā vai financēs, bet arī lauksaimniecībā un sīkā amatniecībā. (Attiecībā uz pēdējo pastāv nelieli izņēmumi vismaz dažās komūnistiskajās valstīs.) Bet ar šo vienīgo īpašību sociālistiskās valstis principiāli neatšķiŗas no nesociālistiskajām. Arī brīvās konkurences sistēmu valstīs notiek nacionalizācijas. Galu galā lielkapitālistiskie koncerni var sasniegt monopola stāvokli ražošanā vienā vai otrā nozarē. (Praktiski tas ir apgrūtināts, bet nav neiespējams: atcerēsimies neseno lielo degvielas cenu pacelšanu.)
Bet ja papētīsim valsts struktūru citos aspektos, redzēsim lielu starpību. Kaut arī marksisti parasti ekonomiku uzskata par prīmāro, sociālistiskajās zemēs tieši polītiskā iekārta, precīzāk - partija, izvirzās par dominanti sabiedriskajā dzīvē. Dažreiz partija, kas valda sociālistiskajā zemē, saglabā savu veco nosaukumu, bieži identisku ar brīvās pasaules partiju nosaukumiem. Bet, izņemot nosaukumu, nekā kopēja ar demokratiskajām partijām tām nav (arī ar Rietumu sociālistiskajām un sociāldemokratiskajām partijām, pat tajās valstīs, kur tās veido valdību, saglabājot parlamentārās demokratijas formas). Tās ir pilnīgi jauna tipa partijas. Sociālistiskajām valstīm ir raksturīga tendence agresīvā veidā izplatīt sava paveida sociālismu un polītisko struktūru citās zemēs. Šai tendencei, pretēji visām marksistiskām dogmām, trūkst ekonomiska pamatojuma.
Ja mēģināsim rast tam izskaidrojumu, neizbēgami nonāksim pie secinājuma, ka sociālisms nav vis ekonomiska formācija, bet, pirmām kārtām, ideoloģiski polītiska struktūra, kas saviem mērķiem pakļauj arī ekonomiku.
Reliģijas vajāšana, kas izauga no reliģijas kritikas marksistu darbos, arī nav pamatota ne ar kādām ekonomiskām nepieciešamībām. Tai ir tīri ideoloģisks raksturs. (Teiktais attiecināms uz marksistiskā tipa sociālistiskajām zemēm, bet nevis, teiksim, uz islamiskā sociālisma valstīm.)
Pazīstamais krievu filozofs S. Bulgakovs, kas pats pārdzīvoja aizraušanos ar marksismu, pierāda, ka no K. Marksa kaŗojoša ateisma izauga citas viņa vēsturiskās un sociālās koncepcijas: personības lomas nonivelēšana vēsturē, vēstures materiālistiska izpratne, sociālisms. Zināma patiesības daļa tādā apgalvojumā ir, kaut absolūti tam pievienoties nevar, jo Marksa uzskatu veidošanu sekmēja ne jau viens vienīgs faktors.
Sociālistiskajās mācībās tika sludināti arī tādi principi, ko tagadējās sociālistiski totālitārās valstis skaļi nereklāmē. K. Marksa un F. Engelsa Komūnistiskajā manifestā daudz rakstīts par ģimenes iznīcināšanu, sievu kopību, bērnu audzināšanu bez vecākiem. Pēdējo praksē totālitāras valstis labprāt īsteno. Kaut arī par sievu kopību sociālistiskajās zemēs nemēdz runāt, pat "pielabo" marksisma klasiķu rakstos attiecīgas vietas, nedrīkstam aizmirst, ka dažas kreisās sociālistiskās kustības to sludina un reālizē praksē, piem., trockiska tipa japāņu "Sarkanā armija".
Sociālistiskās valstis izveidojās tikai mūsu gadsimtā. Tāds ir izplatīts uzskats. Bet ne jau katrs ierasts ieskats tādēļ šķietami nemaldīgs ir pareizs. Sociālistiskas ūtopijas, sociālistiskas mācības eksistē gandrīz no civīlizācijas pirmsākumiem. Un ne vien eksistē kā mācības, bet bija reālizētas praksē. Dažās no senajām valstīm sociālistiskas tendences bija reālizētas pilnīgākā veidā nekā mūsdienu sociālistiskajās iekārtās.
Mezopotamija ir viens no tiem rajoniem, kur sirmā senatnē veidojās pirmās mums zināmās cilvēces civīlizācijas. IV gadu tūkstotī pirms Kr. te jau pastāvēja valstis. Ar semītu infiltrāciju sumēru apdzīvotos areālos veidojās lielākas valstiskas apvienības. Sargonam izdevās apvienot visas Mezopotamijas pilsētas - valstis. No tā saucamās Uras III dinastijas saglabājās milzīgi daudz māla tabulu ar ķīlrakstiem. Tie ir, galvenokārt, saimnieciska rakstura dokumenti.
Apvienotajā valstī, tāpat kā pilsētās - valstīs, ekonomiskās dzīves šūniņas veidoja tempļu saimniecības. Bet Uras III dinastijas laikā tās pilnīgi zaudēja savu patstāvību un iekļāvās vienotajā valsts saimniecībā. Pārvaldniekus izraudzīja pats valdnieks, viņu darbību kontrolēja revidenti no galvaspilsētas. Strādnieku partijas, ko vadīja izraudzītie uzraugi, bieži vien pārvietoja no viena tempļa uz citu. Strādniekiem pašiem sava īpašuma ražošanas sfairā nebija. Visu to un arī pārtiku viņi saņēma no valsts noliktavām. Citi, piem., amatnieki, gan saņēma nepieciešamo pārtiku no viņiem iedalītiem laukiem, bet apstrādāja tos tie paši strādnieki, kas apstrādāja tempļa un citas valstij piederošas zemes.
Pilsētās arī tika izmantoti valsts strādnieki, visvairāk dažādās darbnīcās. Visu nepieciešamo ražošanai un iztikai tie saņēma no valsts noliktavām, bet visa produkcija savukārt tika nodota valsts noliktavās.
Nav nekāda iemesla mēģinājumiem uzskatīt (līdzīgi padomju vēsturniekiem) šādu valsti par antīkās pasaules vergu ekonomiskās formācijas vienu attīstības posmu. Ja pat runāsim par minētiem strādniekiem kā par juridiskiem vergiem, tad jāsaka, ka, atšķirībā no klasiskām vergtuŗu valstīm (Grieķija, Roma), vergi nepiederēja atsevišķām personām. Tie bija valsts īpašums. Cik var spriest no minētiem dokumentiem, citi iedzīvotāju slāņi arī atradās pilnīgā pakļautībā valsts aparātam. Ja jau salīdzināt, tad ne ar klasiskām senatnes valstīm, bet ar mūsdienu sociālistiski totalitārajām!
Otru piemēru ņemsim no cita laikposma un ģeografiska areāla. Tā ir milzīgā inku imperija Dienvidamerikā, kas izveidojās un savu kulmināciju sasniedza pirms spāņu iekaŗotāju atnākšanas.
Inku valstī nebija privātīpašuma tiesību uz ražošanas līdzekļiem. Faktiski iedzīvotāju lielam vairumam nebija vispār nekāda īpašuma. Tirdzniecībai arī nebija nekādas lomas saimnieciskajā dzīvē.
Zeme teorētiski piederēja valsts valdniekam - Augstākajam Inkam -, t.i. faktiski bija valsts īpašums. Iedzīvotāji saņēma to izmantošanai. (Padomju Savienībā kolchozi valsts zemi arī saņem izmantošanai!).
Visa dzīve bija stingri reglamentēta. Privilēģētie, ko bieži vien apzīmē ar vārdu inki, tika izglītoti speciālajās skolās ierēdņu amatam. Turpmāk viņu dzīve bija pakļauta totālai valsts kontrolei. Tā bija tik detalizēta, ka priekšraksti noteica, cik katras pakāpes ierēdnim drīkst būt sievu un piegulētāju, cik zelta un sudraba trauku. Vēl vairāk bija reglamentēta zemnieku dzīve.
No zemniecēm atlasīja pat zināmu skaitu upurēšanai. Zemnieki drīkstēja ēst tikai noteiktus pārtikas produktus. Savu apģērbu - apmetni zemnieki saņēma no valsts noliktavām. Zemniekiem bija stingri aizliegts izbraukt vai aiziet no savas provinces (gluži kā nesenos laikos Padomju Savienībā). Tādēļ katrā provincē apmetnis bija noteiktas krāsas un piegriezuma.
Visa šī iekārta tika balstīta ar briesmīgu sodu sistēmu.
Gandrīz katrs pārkāpums tika sodīts ar nāvi. Nāves spriedumu izpildīja lielā izdomas dažādībā: notiesātos meta aizā, sadragāja ar akmeņiem, pakāra aiz matiem vai kājām, iemeta alā pie čūskām.
Šos piemērus var turpināt. Der atcerēties senās Ēģiptes pirmo dinastiju laikmetu, kad faraonu uzskatīja par visas zemes īpašnieku, kas deva to izmantošanai uz laiku. Rakstvežu birokratisko hierarchiju, kas vadīja visus darbus, pazīstamais angļu vēsturnieks un archaiologs Gordons Čailds ne bez pamata salīdzina ar Padomju Krievijas komisāriem.
Zināmā mērā var pievienoties apgalvojumam, ka pirmās valstis veidojās pēc sociālistisko valstu principiem.
Tā ir prakse, reālitāte, kas veidojās empīriski. Bet arī sociālistiskās teorijas veidojās tālā pagātnē. Nav nekāda pamata tās reducēt vienīgi līdz sociālistisko ūtopiju sacerējumiem. Marksistiskie autori rokām un kājām turas pretim jebkādam mēģinājumam saistīt ar sociālismu Platona mācību par ideālo valsts iekārtu.
Platona valstī vara pieder filozofiem, bet pārvalda to sargi. No tiem pašiem sargiem izvēl filozofus. Sargi ir tie, kas filozofu idejas reālizē praksē. Privātīpašuma nav. Arī sargiem nav nekāda īpašuma. Viņus apgādā valsts. Ģimene tādā ideālā valstī ir likvidēta. Sargu kārtā visi vīrieši un visas sievietes padoti dzimumsakariem pēc valsts norādījuma. Bērni no dzimšanas nepazīst savus vecākus. Māksla atrodas stingrā valsts kontrolē. Lai iedvesmotu iedzīvotājus, tiek radīti jauni mīti (To dara padomju ideologi un vēsturnieki mūsu dienās.) Dzīve pakļauta nevien ideoloģiskai, bet arī bioloģiskai kontrolei (Ļoti atgādina nacionālsociālistiskos eksperimentus un teorijas trešā reicha laikos.)
Padomju autori visādi apstrīd Platona Valsts sociālistisko raksturu. V. Asmuss raksta: "Platona uzskati par valsti un personības lomu tajā raksturojami kā reakcionārā sociālā ūtopija". Autors, ko Padomijā uzskata par kompetentāko antīkās filozofijas pazinēju, nedrīkst tādu līdzību saredzēt. Galu galā boļševiku līdeŗi arī negrib atzīt savu garīgo radniecību ar Makiavelli.
Bieži sociālistiskas pēc sava satura bija dažādas viduslaiku reliģiskās mācības. Ļoti daudzas ķecerīgo kustību šķautnes atgādina komūnistiskās teorijas (un arī prakses) pamattezes. Parasti mācību radikālākās prasības paziņoja ļoti nelielam sektas piekritēju skaitam, tā saucamiem izredzētiem. Sociālo un polītisko križu laikos sektu sludinātāji tās mācības izplatīja plašākās tautas masās. Viens no labākajiem viduslaiku ķecerību pazinējiem I. Delingers raksta: "Katrai ķecerībai viduslaikos atklātā vai apslēptā formā raksturīgs revolūcionārisms; citiem vārdiem sakot, ja tās sagrābtu varu, tām bija jāiznīcina pastāvošā sociālā kārtība un jāizdara sociālais un polītiskais apvērsums. Šīs gnostiķu sektas - katāri un albigojieši -, kas ar savu darbību izsludināja pret ķecerībām cietsirdīgus un nepielūdzamus likumus un ar kuŗām asiņaini izrēķinājās, bija sociālisti un komūnisti. Viņi uzbruka laulībai, ģimenei un īpašumam."
Šīs viduslaiku sektas un mācības attīstījās un, lai gan vajātas, saglabājās (piem., čechu taborīti), lai ar savām idejām apaugļotu reformācijas radikālāko spārnu. Nikolajs Storchs, viens no Cvikavas praviešu vadītājiem un anabaptisma un Tomasa Mincera priekšgājējiem, sludināja: "Nekādu laulību, atklātu vai slepenu, nedrīkst ievērot. Tieši otrādi, katrs var ņemt tik daudz sievu, cik viņa miesa pieprasa un cik liela ir viņa kaislība un dzīvot ar viņām pēc sava ieskata un miesīgā tuvībā. Visam jābūt kopīgam, jo Dievs visus cilvēkus vienādus sūtīja pasaulē. Un deva viņš visiem vienādā īpašumā visu, kas zemes virsū ir, un putnus gaisā, un zivis ūdenī. Tādēļ visas varas, pasaulīgās un garīgās, no amatiem jāatceļ vai ar zobenu jānokauj." Minsterē četrpadsmit mēnešus izdevās noturēties pie varas anabaptistiem (1533.-1534. g.). Tur tika izveidota komūna. Daudzi īpašumi bija konfiscēti, naudas preču apgrozību aizstāja ar naturālo preču maiņu. Viens no viņu līdeŗiem - Leidenas Johans - kopā ar savām divpadsmit sievām gulēja vienā speciāli uzbūvētā gultā.
1516. gadā bija izdota grāmata, ko pašreizējie marksistiskie vēsturnieki vienprātīgi pieskaita sociālistisko ūtopiju mācībai, tātad tās autors ir viens no mūsdienu komūnisma priekšgājējiem, zināmā mērā. Tā ir Tomasa Mora Ūtopija. Tajā aprakstīta ideāla valsts, turpinot tādējādi Platona iesākto tradiciju.
Starp citu, Ūtopijā ieteiktā caurlaižu sistēma, liekas, savu augstāko pakāpi praksē sasniedza komūnistu pārvaldītajās zemēs. (Tomass Mors ieved savā Ūtopijā veselu caurlaižu sistēmu. Caurlaides ir vajadzīgas ne tikvien ceļošanai, bet arī vienkāršai pastaigai ārpus pilsētas. Viss gluži kā Orvela 1984.).
Pēc Mora grāmatas Eiropā dažādās zemēs bija sarakstīts prāvs skaits ūtopiska rakstura grāmatu. Var minēt itaļu mūka Tomāzo Kampanellas Saules pilsētu (1602. g.), angļa Džerarda Vinstenlija Brīvības likumu (1652. g.).
XVII un XVIII gadsimts mudž no sociāliem romāniem un traktātiem: Verrasa Severambu vēsture, Fontenela Filozofu republika, Meljē Testaments, Morelli Dabas kodeks, Mablī Pārdomas par dabīgu stāvokli, Dešāna Istenā sistēma u.c.
Daudzas no pieminētām grāmatām sludina verdzību, ievērojot ne vien ekonomisko nepieciešamību, bet pieņemot to par soda līdzekli (kā zināms, nepārspējams spaidu darbu lietošanas meistars bija Staļins). Bieži autori sīki apraksta, ar kādiem līdzekļiem sabiedrībai, ko vada birokratija, jāpakļauj tās locekļi, kā tie jākontrolē. Kampanellas grāmatā visi iedzīvotāji staigā nodaļās jeb organizētos baros (gluži kā padomju tūristi ārzemēs). Morelli aizliedz jebkādas pārdomas par sociālām un morāles problēmām. Dešāns uzskata, ka kultūra dabiskā kārtā atmirs. (Pazīstamais krievu mākslinieks Anņenkovs atceras, kad pēc Ļeņina nāves viņam piedāvāja uzgleznot boļševiku vadoņa kabinetu un viņš bija ar mieru, darba laikā viņam izdevās atrast dažas Ļeņina piezīmes. Vienā no tām bija teikts: "Māksla mums vajadzīga vienīgi propagandas nolūkos. Kad tā savu propagandas lomu izpildīs, mēs to nevajadzības dēļ izgriezīsim - čik, čik - kā aklo zarnu.")
Pilnīgi reglamentētām jābūt dzimumu attiecībām un bērnu radīšanai. Kampanella tos nodod valsts birokratijas kontrolei.
Vinstenlijs jau ir atklāti naidīgs reliģijai: viņa priesteŗi ir vienkārši sludinātās iekārtas propagandisti.
XVIII gadsimta beigās Francijā tika izdarīts pirmais mēģinājums iedzīvināt grāmatās aprakstīto sociālistisko sistēmu īstenībā. Babefs un viņa piekritēji nodibināja slepenu biedrību "Vienlīdzīgo savienība". Par tās mērķiem un metodēm saglabājās dokumenti izmeklēšanas lietā, kā arī to atmiņās, kas palikuši dzīvi.
Galvenais, pēc kā tiecās sazvērnieki, bija personīgā īpašuma iznīcināšana. Francijas saimnieciskā sistēma būs centrālizēta līdz galējai pakāpei, tirdzniecība atcelta, un tās vietā jāieved preču sadale. Visa cilvēku dzīve tiek pakļauta metodiskai kontrolei. Visi piedalās kopējās maltītēs, pārvietošanās bez priekšniecības atļaujas aizliegta. Cenzūrai jāseko, lai neparādītos "šķietami atmaskojoša rakstura sacerējumi".
Kā pareizi norādīja kādreizējais Latvijas Universitātes profesors Roberts Vipers (vēlāk pārbraucot strādāt uz Maskavu, viņš apguva pašu "progresīvāko" domāšanas veidu un visādi slavināja Staļinam tīkamo Ivanu Briesmīgo) grāmatā Jaunāko laiku sociālisma vēstures apraksts : "Par sociālismu var teikt, ka tas ir tikpat vecs kā cilvēces sabiedrība."
Protams, salīdzinot tagadējās sociālisma sistēmas ar vēsturiski veidoto priekšstatu par sociālismu, ar tā teorētiskiem izklāstiem, var atrast daudz atšķirīga, pat pretrunīga. Bet nedrīkst aizmirst, ka pamatlicējiem vai mācības propagandistiem ir svarīgi īstenot savu teoriju līdz galējiem loģiskiem, secinājumiem (ir zināmi gadījumi, kad parodijas par sociālistiem pēdējie izmantoja skrejlapās vai proklamācijās savu ideju pozitīvai propagandai), jo tieši savā radikālākā veidā, tie ir saprotamāki neizglītotākai sabiedrības daļai un ar savu šokējošo neparastumu pievelk dažus intellektuāļus. Tad, kad vara ir sagrābta, jādomā par to, kā to saglabāt. Sāk darboties ārēji spēki, kas liek novirzīties no vienkāršotas schēmas. Tā ir apstākļu izsaukta novirzīšanās - polītiska spēle.