Jaunā Gaita nr. 128-129, 1980

 

Tadeušs Puisāns

LATGALES PROBLĒMA LATVIJAS VĒSTURĒ

 


Krusts ceļa malā − parastā lauku aina Latgalē.

Apceres autors Tadeušs Puisāns dzimis un savu bērnību pavadījis Ludzas apr., Zvirgzdenes pag. Muizinīku sādžā, tradīciju bagātajā un vienā no vislatviskākajiem Latgales novadiem. Pēc Ludzas valsts ģimnazijas beigšanas 1938. gada pavasarī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, iegūstot virsnieka dienesta pakāpi. Lielā darba slodze viņu nekavēja nolikt pārbaudījumus policijas skolas apmērā pie Iekšlietu ministrijas. Svešām varām okupējot dzimteni, iestājies Latvijas Universitātē studēt farmāciju. Kaŗš un Leģiona formēšanās studijas pārtrauca.

Kanadā ieceļojis 1948. gadā kā raktuvju strādnieks. Rokot vara rūdu „Waite Amulet” raktuvēs sapelnījis pietiekami naudas, lai iestātos McMaster universitātē Hamiltonā, Ont. un to beigtu ar „Honour V.A.” gradu vēsturē 1954. gada pavasarī. 1954./55. mācības gadā, turpinot studijas Toronto universitātes „School of Graduate Studies”. specializējies vēstures filozofijā.

Daudz rakstījis latviešu un angļu presē. Divu grāmatu autors.

 

Tematika, kas kaut kādā veidā uzsveŗ Latgales sociālās vai vēsturiskās īpatnības, vienmēr ir atdūrusies uz krasu noraidi ne tikai Latvijas rietumu apgabalu iedzīvotāju vairākuma prāta apsvērumos, bet arī daudzu tautiešu domās un darbos pašā Latgalē. Pirmie tās ir noraidījuši tautas vienības vārdā, bet otri sava īpatnējā mazvērtības kompleksa mudināti. Līdz ar to problēma nav nekur pacelta, izskaidrota vai vismaz par to debatēta. Bet nelaimīgā kārtā problēma eksistē un eksistēs tik ilgi, cik ilgi dzīvos latviešu tauta un tās vēsture. Atšķirības veidoja pamatus tautas spējai dzīvot pagātnē un, kā liekas, paliks kā pamats arī nākotnē. Problēma patiesībā nav izolējama ne ģeografiski, ne arī sociāli, jo tā veido lielu dalu no latviešu tautas garīgā spēka, kas iznesa to cauri kā tautu visam 700 gadu gaŗajam verdzības posmam.

Protestantu vēsturnieki līdz šim vēl nav sapratuši katolisko Latgali. Izpratnes trūkums ir redzams ne tikai vēstures pētījumos, bet arī pētījumos, kas skaŗ valodniecību un etnografiju. Vecās skolas tautas pagātnes pētnieku (kas visi nāca no Latvijas rietumu apgabaliem) autoritatīvās deklarācijas zinātnes vārdā kavēja jaunāku prātu meklējumus vēstures faktos un mudināja polītiķus un birokratus nostiprināt vienveidību piespiedu kārtā. Tautas vienība sāka identificēties ar vienveidību, un birokratisms valstī darīja visu, lai to novietotu latviešu tautas nacionālisma svētnīcās. Tā sākās Latgales latviskošana, kas izpaudās vietu vārdu maiņās, dialekta aizliegumos, vietējā, tradicionālā dzīves veida atklātos nicinājumos. Tā tas turpinājās visu brīvās Latvijas laiku. Par šo problēmu varētu arī nerunāt, ja trimdas vēstures, lingvistikas un etnografijas pētnieki nelietotu tās pašas šabloniskās metodes savos darbos un nenonāktu pie tiem pašiem šabloniskiem secinājumiem to pašu vienveidību vārdā, kam pamatā ir ģermāniskā un protestantiski vēsturiskā metode un tāda pat historiografija. Ar sāpīgu sirdi jāsaka, ka to pašu ceļu iet mūsu tēvzemes pašreizējie okupanti, lai iznīcinātu Latvijas vēsturi un latviešu tautu.

Zviedru karaļa Gustava Ādolfa iekarojumi Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē un Altmarkas pamiers 1629. gadā iezīmēja sākumu vienai no vislielakām traģēdijām latviešu tautas vēsturē: tas sašķēla tautu, novelkot mākslīgu polītisku robežu gar Aiviekstes upi un Lubāna ezeru. No tā laika divas vienas un tās pašas tautas daļas attīstījās divu dažādu civilizāciju ietekmē. Latvieši, kas dzīvoja uz rietumiem no šīs robežas, saņēma savas gara bagātības un saimniecisko sistēmu no Rietumiem un Latgales latvieši to pašu no Austrumiem. Šī nošķirtība turpinājās gandrīz veselus 300 gadus zem zviedru, poļu un krievu administratīvās varas spaidiem. Un kad tikko nodibinātā Latvijas valsts apvienoja visus novadus savās robežās, demografiskās, ekonomiskās, kulturālās un reliģiskās dažādības bija tik lielas, ka divas tautas daļas tikko pazina viena otru. Reliģiskie un sociālie aizspriedumi ko svešās okupācijas varas bija apzinīgi potējušas, lai „skaldi un valdi” atmosfairā turētu zemniekus paklausīgus kungu gribai, pieņēma citas dimensijas. Šo aizspriedumu iespaidā jaunie zinātņu vēstures pētnieki atstāja Latgali maz pētītu un maz aprakstītu. Latvijas Universitāte neveicināja jauno studentu interesi Latgales pētniecībā un neatkarīgās Latvijas vēsturnieki savās sarakstītajās vēstures grāmatās veltīja tai tikai vispārējas piezīmes uz dažām lappusēm. Kā piemērus var minēt Fr. Zālīša − Latvijas vēsturi vidusskolām, kur Latgalei veltītas tikai 3% lappuses, un A. Spekkes − History of Latvia, kur atrodam 7 lappuses veltītas tam pašam tematam. Šis mazais informācijas daudzums ne tikai nav devis nekādu zināšanu latviešu sabiedrībai par Latgali, bet pat nav radījis interesi kaut ko zināt. Līdz ar to visvairāk apdraudētais Latvijas apgabals ir palicis − terra incognita, ko var prasīt sev krievs, polis un tatārs.

Kā tas izskaidrojams, ka brīvās Latvijas pētnieki un arī tie pētnieki, kuŗu domāšanas sistēma vēl arvien sakņojas vecajās tradīcijās, ir veltījuši tik maz intereses vienas trešās tautas daļas pagātnei un tās radītajam kultūrvēsturiskajam materiālam? Izskaidrojumi tam ir vairāki un, lai tos saprastu, tie jāapskata galvenajos vilcienos punktu pēc punkta.

1. Baltvācu vēsturnieki bija pirmie, kas lika pamatus vēstures pētījumiem Baltijas telpā. Tie nostiprināja pozitīvisma filozofijas ietvaros tverto vēstures pētīšanas metodi, kas identificēja pagātnes notikumus ar tā saucamiem objektīviem faktiem polītikā, saimniecībā un teoloģijā. (1) Baltvācu vēsturnieku sarakstītās vēstures ir polītikas, saimniecības un baznīcas vēstures viņu īpatnējās slēgtās administratīvās sistēmās. Tur bija Kurzeme, Vidzeme un Rīga, par katru no šiem apgabaliem varēja rakstīt atsevišķu vēsturi, ignorējot pārējos, jo Vidzeme, Kurzeme un Rīga bija slēgtas administratīvas vienības polītikas, saimniecības un baznīcas sfairās. Vācu muižniecība noteica dzīvi savās attiecīgajās provincēs, līdz ar to tai bija daudzi tā sauktie objektīvie fakti, ar ko raksturot savus sasniegumus vai arī neveiksmes. Viņi varēja atļauties rakstīt muižniecības vēstures Baltijā un rādīt savus darbus kā polītikā, saimniecībā, tā arī teoloģijā visai pasaulei.

Šo historiografijas veidu pārņēma Latvijas Universitāte, kultivēja nekritiski tālāk un prasīja to pašu no saviem nedaudzajiem vēsturniekiem. Tā kā latviešiem nebrīvības periodā nebija ne savas polītikas, ne savas saimniecības un ne savas baznīcas, līdz ar to tiem nebija arī tāda veida objektīvu faktu, ko atzina pozitīvisms, tie turpināja aprakstīt baltvācu muižnieku un mācītāju darbus un nedarbus, atstājot latviešu tautai piedēkļa vietu pašiem savā vēsturē.

Baltvācu vēsturniekiem, ja atskaita Livonijas periodu, nebija ne vajadzības, ne morāla pienākuma pētīt Latgali. Tā ietilpa Vitebskas guberņā, bija pakļauta krievu polītikai, saimniecībai un Romas katoļu baznīcai, kur pozitīviskās vēstures filozofijas garā objektīvus faktus par latviešu tautu bija pat grūti atrast. Historiografija ar ģermānisko un protestantisko noslieci, kā liekas, nevarēja izskaidrot vienkāršās tautas katolisko mentalitāti un tradicijas. Tā Latgales vēsturi varēja uzrakstīt uz dažām lappusēm, pievēršot visu uzmanību divām rietumu provincēm.

 

2. Mēs jau minējām, ka Latgale pēc vairākām Polijas dalīšanām administratīvi tika ieskaitīta Vitebskas guberņas sastāvā. Pozitīvisms vēsturē, kas prasīja tā sauktos objektīvos faktus kā pamatu objektīvu notikumu raksturošanai, kalpoja slikti kā Latgales tā arī visas latviešu tautas attīstības gaitu pētījumos. Latgales latvieši savā zemē iezīmējās kā minoritāte daudzu citu minoritāšu sastāvā. Viņus neminēja krievu birokrati un nedaudzināja polītiķi. Rusifikācija un reliģiskie spaidi liedza izcelt vienu nacionalitāti, lai kaut kādā veidā neizceltu otru. Visam bija jānogrimst lielajā krievu nacionalitāšu kausējamā katlā ar gala rezultātu labvēlīgu krievu hegemonijai. Tā Vitebskas un Viļņas archīvos nevarēja būt daudz dokumentu, kas runātu tieši par latviešiem Latgalē, kas aprakstītu viņus kā nāciju polītiski, saimnieciski un kulturāli, nejaucot tos ar citām līdzīgām minoritātēm. Vatikāna archīvs varētu glabāt daudz liecību par katoļiem Latgalē, bet pie katoļiem Latgalē piederēja arī poļi, lietuvieši, čigāni, baltkrievi un ukraiņi. Līdz ar to tās liecības, kādas līdz šim ir atrastas Vatikāna archīvā, satur ārzemnieciskus aizspriedumus vai nu poļu vai lietuviešu garā. Līdz ar to tādu objektīvu faktu, kādus prasa pozitīviskais vēstures filozofijas veids, par Latgales latviešiem daudz nav un arī nevarēja būt. Viļņas un Vatikāna archīvi vēl ir samērā maz pētīti, kaut gan jezuītu tēvs J. Kleijntjeness publicēja neatkarīgās Latvijas laikā dokumentu kopojumu latīņu valodā ar nosaukumu : Lottava gens, veneficiis ut plurimum dedita est. Šis svarīgais darbs tagad pieder pie bibliografiskiem retumiem, Latvijas protestantisko vēsturnieku ignorēts un boļševiku iznīcināts.

Latgales zemnieku mājas Zvirgzdenes pagastā pašreizējā režīma laikā.

 

3. Latgaļu runas veida, etnografijas un vēstures pētniecību kavēja arī sociālie un reliģiskie aizspriedumi, kas 20. gs. sākumā bija vēl ļoti stipri. Latgale bieži tika pielīdzināta Latvijas „Sibirijai” vai arī vienkārši − „džungļiem”, runājot sociālā un kulturālā nozīmē. Ienācēji maz interesējās par Latgales drūmo pagātni, par noslēgtību no pārējās tautas daļas un par īpatnībām garīgās dzīves attīstības veidos. Viņi redzēja tikai savādības − savādības saimniecībā, reliģijā, valodā un kultūrā. Un tā kā šīm savādībām, saskaņā ar Latvijas Universitātes profesoru deklarācijām, pamatus bija veidojuši slavu iespaidi, tad tās bija iznīcināmas bez kaut kāda veida tālākiem izskaidrojumiem. Tā sākās, tā saucamā, Latgales latviskošana, bet ne pētīšana, kaut gan Latgale no nacionālā viedokļa bija visvairāk apdraudētais novads visā mūsu dzimtās zemes territorijā.

Visa Latvijas vēsture, ieskaitot vissenākos laikus, veidojās agresīvo slavu tautu uzmācības rezultātā. Šī uzmācība ir bijusi nepārtraukta un sistemātiska kā miera, tā arī kaŗa laikos. Izkaušanas un deportēšanas visvairāk skāra Latvijas austrumu apgabalus daudzajos kaŗos un saimnieciska izmantošana, pārkrievošana, reliģiskie un administratīvie spaidi valdīja miera laikos. Tas viss sākās ar Jāni Briesmīgo un vijās cauri visam 300 gadu gaŗajam nošķirtības posmam. Slavu tautu agresija nekad nav mazinājusies, sasniedzot augstāko pakāpi Otra pasaules kaŗa laikā. Krieviem nepietika ar Latvijas okupāciju vien, administratīvā pārkārtojumā tie atņēma Latvijai sešus pagastus un 1945. gadā pievienoja Krievijai. Tie 57% no šo pagastu iedzīvotājiem, kas sevi uzskatīja par latviešiem, nu ir padoti galīgai iznīcībai. Tīri tradicionālā kolonisma garā krievi ir paņēmuši sev vismazāk pētītos apgabalus Latvijā un, kā notikumu attīstība vēstī, sniedzas arī pēc visas Latgales. Latviešu zeme paliek mazāka tieši no tās puses, no kuŗas tā ir vismazāk pētīta.

 


  Latgaļu vietu vārdi tālu aiz Latvijas austrumu polītiskās robežas

 

4. Blakus vēsturiskām, saimnieciskām un reliģiskām atšķirībām pastāvēja arī valodas atšķirības. Latgales latvieši runāja dialektu, kas tikai mazā mērā atšķīrās no valsts valodas, neradot nekādu grūtību domu izmaiņā. Divas personas, runājot katra savā dialektā, gandrīz bez grūtībām varēja saprast viena otru, ja viena no tām Rietumu civilizācijas un tautas vienotības vārdā nenostādīja sevi kunga lomā un neprasīja pielāgošanos importētajiem svešas kultūras standartiem. Daudzi jaunie kultūras nesēji bieži vien nekādas viņiem pieņemamas kultūras vietējo cilvēku attiecībās neredzēja. Tie bija ieradušies „Latgales džungļos” vajadzības spiesti, jo citur labi atalgotās ierēdņu vietas tie nevarēja dabūt. Daudzi no tiem pielāgojas vietējiem apstākļiem un kļuva par latgaļu draugiem, bet lielākais vairums darīja visu, lai vietējo cilvēku sabiedriskās attiecībās diktētu savas personīgās likmes. Līdz ar to dialekts kā redzamākā savādība tika gan tiešā, gan netiešā veidā pasludināts par traucēkli tautas vienībai. Visi iesniegumi vietējām iestādēm tika prasīti tikai tā saucamajā valsts valodā, un zemniekam, kas to valodu labi neprata un lai izbēgtu no zobgalībām, vajadzēja meklēt vidutāju, ar kuŗa palīdzību pieiet pie „kunga” un izskaidrot tam savas vajadzības.

Tā pēc brīvības atgūšanas un daudzu svešu ierēdņu parādīšanās vietējās iestādēs Latgales latvietis nepatīkami pārsteigts atklāja, ka viņa tēvu tēvu valoda viņa paša dzimtajā novadā ir kaut kas nevēlams, zems un nepieņemams kādas citas latviešu varas pārstāvjiem. Tā pati valoda, kuŗā viņa tēvi un mātes radīja bagāto un daudzpusīgo folkloru, tā pati valoda, kas iznesa cauri latviešu nacionalitāti triju gadu simteņu gaŗajam nošķirtības posmam, tā pati valoda, kas bija neatņemama sastāvdaļa no viņu dzīves veida, tā pati valoda, kuŗā bija iemūžinātas visas literārās tradīcijas, tā pati valoda, kas skanēja baznīcās, lūgšanās un dziesmās, nu bija kļuvusi par šķērsli tautas vienībai un bieži vien par objektu izsmieklam un nievām. Tā bija smaga atmošanās daudziem. It sevišķi tāpēc, ka daudzi Latgales latvieši līdz brīvības ausmai citu latviešu valodu nemaz nebija dzirdējuši kā tikai to, ko tie runāja paši un kuŗā skanēja viņu tautasdziesmas. Vietējā intelliģence kā sarunās, tā arī skolās, dodot cieņu savu ļaužu runas veidam, gan mēģināja ieviest uzskatu, ka latviešu valoda sastāvot no trim dialektiem, no kuŗiem latgaļu dialekts ir viens. Tikai vidus dialekts tā plašā literārā mantojuma dēļ ir pieņemts kā valsts valoda. Šis uzskats tomēr ārpus Latgales robežām plašāku atziņu neieguva. Latgaļu runas veidam bija jāpazūd no iestādēm un skolām kā nevēlamam traucēklim modernās sazināšanās un modernā nacionālisma veidos. To prasīja ar sociāliem un reliģiskiem aizspriedumiem bruņotie ierēdņi, to prasīja daudzi kaunīgie latgalieši, kas baidījās pazaudēt darbu valsts iestādēs, un beidzot, to prasīja puszinātniskās valodniecības teorijas, kas bija dzimušas Latvijas Universitātē un kuŗām aizmugurē stāvēja daudzu slavenu cilvēku vārdi, pušķoti zinātniskiem tituliem.

Lielākās autoritātes baltu tautu lingvistikā bija divi Latvijas Universitātes profesori: Dr. J. Endzelīns un Dr. E. Blese. Viņi abi autoritatīvi apgalvoja, ka latgaļu dialekts ir izveidojies no vidus dialekta slavu valodu ietekmē. (2) Pats apgalvojums par sevi jau satur paradoksu, kas liek saprast, ka vidus dialekts ir bijis baltu cilšu pamatvaloda, nepieminot runas veidu atšķirības senajā Kursā Zemgalē, Lībijā un Latgalē. Kādas valodas baltu ciltis ir runājušas, mēs to nezinām, jo pirmie rakstītie latviešu valodas piemēri sāk parādīties tikai 16. gs. sākumā un pie tam ļoti kļūdainā sveštautiešu rakstībā. Ja jau latgaļi bija lielākā baltu cilts, kas apdzīvoja tagadējo Latvijas territoriju, tad jādomā, ka arī viņu runas un folkloras iespaidi būs sniegušies kā Zemgalē, tā arī Kursā. Un tieši Livonijas periodā mēs varam saskatīt baltu cilšu izmiršanu un latviešu tautas dzimšanu. Četrus gadu simteņus gaŗais Livonijas periods, kad visa latviešu zeme vairāk vai mazāk bija apvienota vienā Rietumu civilizācijas sfairā, veidoja pamatus latviešu tautiskam sentimentam un īpatnējai latviešu kultūrai, kas izpaudās folklorā. Livonijas periodā folklora ziedēja. Livonijas periods deva latviešu apdzīvotajai zemei pirmo vienotāju simbolu − Terra Mariana (Māras zeme) un pirmo un vienīgo simbolisko valdnieci − jaunavu Mariju. Šo simbolu sekmīgi iznīcināja reformācija. Tā Terra Mariana jēdziens palika saistīts tikai ar katolisko Latgali. Katoļu baznīca ar savu autoritāti un ar savu autoritatīvo vienotājas iespaidu varēja atgādināt vēsturisko patiesību kā garīgajai, tā arī laicīgajai sveštautu kungu kārtai, ka viņi ir tikai vasaļi, ka viņi ir tikai ierēdņi feodālā administratīvā sistēmā, kas tradicionāli var tikt iecelti un atcelti saskaņā ar vajadzību un pakalpojumiem. Jāpieņem, ka šis autoritatīvais vienotājs spēks, ticība Dievam un valdniecei jaunavai Marijai ar katoļu baznīcas starpniecību morāli ierobežoja kungu kārtas patvarības, dodot zemniekiem zināmu materiālu turību un brīvību radīt pašiem savas kultūras vērtības. Arī protestantiskie latviešu folkloristi atzīst ka latviešu tautas gara mantu ziedu laiki ir bijuši tieši Livonijas periodā. Reformācija vecās tradīcijas, vecās feodālisma ieražas un sociālās attiecības iznīcināja, paveŗot brīvu ceļu kungu patvarībām pār latviešu zemniekiem. Šeit viens iemesls, kāpēc vāciskais elements Baltijā tik dedzīgi pieņēma luterānismu kā savu ticību, iezvanot ne tikai būtiskas nesaskaņas vadošo spēku starpā, bet arī Livonijas perioda galu. Tā sauktie „gaišie zviedru laiki” sašķēla tautu polītiski, saimnieciski, administratīvi un kulturāli. Cik spēcīga ir bijusi kuršu, zemgaļu, lībju un latgaļu lingvistiskā vienotība šinī laikā, mums drošu ziņu nav, kaut gan ir uzglabājušās fragmentāras liecības, rakstītas stiprā svešvalodu ietekmē. Tālāk vēl − katoļu un luterāņu mācītāji, kas ir atstājuši mums agrās latviešu rakstu valodas liecības, ir mācījušies, dzīvojuši un strādājuši Rīgā, kur tirdznieciskie darījumi spieda arī latviešu amatniekus piemērot savai valodai vācu rakstu zīmes. Tātad zināma veida ortografiskas tradīcijas jau varēja būt radušās arī 15. gadu simtenī, ko tad tā laika literāti ir varējuši izmantot savā turpmākajā apgaismības darbā. Un cik liels iespaids ir bijis zemgaliešu runas veidam starp Rīgā dzīvojošiem latviešiem? Tā kā E. Glika bībeles tulkojumu galvenie rediģētāji ir bijuši Kurzemes mācītāji, tad jādomā, ka viņi bībeles tekstam ir uzspieduši arī savas valodas tradīcijas. Bībeles valoda ir Kurzemes un Rīgas valoda. Runājot par 17. gadu simteņa lielākajiem latviešu valodas celmlaužiem: Manceli, Firekeru un Gliku, saistība ar Kurzemi un Rīgu parādās daudz pilnīgāk. Mancelis ir jau tipisks kurzemnieks un savās valodas tradicijās tāds pats ir arī Firekers. Gliks savu latviešu valodu mācījās Rīgā un uzturēja dzīvus sakarus ar Rīgu. Ar Gliku Rīgā un Kurzemē runātā latviešu valoda ieradās Alūksnē un tika pieņemts kā standarts bībeles tulkojumos. Jāpiezīmē, ka E. Gliku gan uzskata par galveno Sv. Rakstu tulkotāju, bet izvilkumi no Vecās Derības un Jaunā Derība gandrīz pilnīgi jau bija pārtulkoti pirms viņa. Galīgo formulējumu bībeles tekstam deva Kurzemes un Rīgas mācītāju komisija. (3) Tā ar luterāņu mācītāju rakstiem un bībeles palīdzību Rīgā un Kurzemē runātā latviešu valoda tika pārdēstīta Vidzemē un no augšas nodota latviešu zemnieku slāņiem.

Turpinot domu tādā pašā garā, jāsaka, ka 16. gs. beigas un 17. gs. sākums iezīmējās ar nežēlīgām kristīgo konfesiju sadursmēm kā ideoloģijā, tā arī kaujas laukā. Šī nežēlīgā cīņa spilgti atspoguļojās arī baltu tautu apdzīvotajās territorijās. Pilsētās un miestos notika baznīcu grautiņi, katoļu mūki un priesteri tika padzīti no viņu baznīcām, jezuītu ordenis slēgts Rīgā 1621. gadā, to pašu atkārtojot četrus gadus vēlāk Cēsīs, (4) Zviedru laiki Baltijas telpā iezīmējās ar krasu reformācijas un pretreformācijas spēku sadursmi, valdībai izšķirīgi atbalstot pirmo. Reliģiskie aizspriedumi sasniedza augstākopakāpi tieši reliģisko kaŗu laikā un, ar nožēlu jāsaka, tādi palika cauri visam brīvās Latvijas periodam.

Nodibinoties polītiskai robežai starp zviedru un poļu Vidzemi, sašaurinājās arī ideju izmaiņa šķirto vienas un tās pašas tautas daļu starpā. Skaldītajiem spēkiem vēl pievienojās divu katoļu bīskapiju − Mogiļevas un Kaunas − izveidošana 1799. gadā. (5) Pie pirmās bīskapijas tika pievienoti katoļi tagadējā Latgalē un pie otras − visi, kas sevi atzina par katoļiem Kurzemē. Divās bīskapijās sadalītiem latviešu katoļiem un to priesteriem vairs nebija izdevības pārnest un izlīdzināt valodas dažādības dažādos apgabalos, jo viņi tīri administratīvā kārtā tika piesaistīti savām bīskapijām un tām valodas tradīcijām, kādas lietoja tauta uz vietas. Tālākā valodas un kultūras veidošanās, pavadīta ar polītisku naidu, reliģiskiem un sociāliem aizspriedumiem , iesāka iet divus dažādus ceļus. Kādu valodu lauku ļaudis runāja Vidzemē pirms zviedru laikiem, mēs varam tikai minēt. Mancelis un Gliks mācījās latviešu valodu Kurzemē un Rīgā un tādu arī aizveda uz savām vēlākām draudzēm. Turpmākajā valodas tradīciju attīstības gaitā bībelei piederēja noteicēja loma, uz mata tāpat kā Mārtiņa Lutera tulkotajiem Sv. Rakstiem Vācijā. Zviedru laikiem sākoties, Vidzemes zemnieku valoda varēja būt arī M. Bukša sauktā − latgaļu valoda (6), kas iznira rakstu valodā katoļu priesteŗu pūliņu rezultātā Latgalē ar stipru ortografisku svešu valodu piemaisījumu. Tādā veidā sākās arī literārā latviešu valoda Vidzemē un Kurzemē galvenā kārtā luterāņu mācītāju ietekmē. Tā veidojās valodas atšķirības svešu varu sašķeltajā latviešu tautā.

 


Skola pie vērpjamā ratiņa. Tā bija vienīga skola, kur latviešu valodu mācīja gaŗajā nošķirtības periodā.

Francis Trasuns − Latgales atmodas laika redzamākais darbinieks.

 

Kā jau minēts, oficiālā versija par latgaļu dialekta izveidošanos nāca no augstākām autoritātēm Latvijas Universitātē. Prof. Dr. J. Endzelīns un prof. Dr. E. Blese apgalvoja, ka latgaļu dialekts izveidojies no latviešu valodas respektīvi no runas veida, kas tika lietots Kurzemē un Rīgā slavu valodas ietekmē. Neviens no minētajiem profesoriem nerunāja latgaliski un, kā liekas, nav turējuši par vajadzīgu ar latgaļu dialektu pamatīgāk iepazīties. Bet viņu kategoriskie apgalvojumi liedza jaunākiem prātiem meklēt citus izskaidrojumus daudzajiem runas veidiem Latvijas territorijā. Šis ir viens piemērs, kas rāda, ka pārāk liela autoritātes apliecināšana zinātnē var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Un ļaunums attiecībā uz Latgali atrodams pārnovada ierēdņu birokratiskajā nostājā pretlatgaļu sociālā rakstura īpatnībām un viņu latviešu valodas runas veidu.

Apgalvojums, ka latgaļu runas veids bija izveidojies slavu valodu ietekmē, tika attiecināts arī uz sociālā rakstura īpatnībām, dodot morālu pamatojumu pārnovadnieku ierēdņiem ievadīt tā saucamo Latgales latviskošanu, ieskaitot vēsturisko vietu vārdu maiņas, kuŗu nozīmi varēja izskaidrot tikai dialekta frazeoloģijā. Tā vārds Pitalova , zeme pie Tālavas, tā tad vēsturisks latgaļu vārds, tika mainīts uz Jaunlatgale, kas arī nebija latvisks diezgan. Beigās pilsētiņa tika nosaukta par Abreni, kas ir vārds, kam nav nekāda sakara ar vietējo sociālo vai ģeografisko vidi. Upes nosaukums − Kūkova, tātad meža upe vai koku upe pārvērtās par Kukva, (ironiski − krievu vārds). Upes nosaukums − Sīnova respektīvi siena upe kļuva par Zilupi (no krievu vārda siņijzils). Līdzīgs liktenis piemeklēja upes nosaukumu Maudova, kas atvasināts no latgaļu vārda − maudōtīs jeb peldēties. Bet mazāku pārveidojumu vietvārdos ir tik daudz, ka vajadzētu aprakstīt daudz lappušu, lai minētu visus. Kā piemērus var minēt: Borkova − Barkava, Vorkova − Vārkava, Rogovka Ragauka, Dricāni − Dricēni, Rundāni − Rundēni utt. Tā tad birokratiskiem jauninājumiem vajadzēja būt latviskākiem un nacionālākiem, neievērojot vietējo ļaužu sentimentu attiecībā uz viņu dzīves vietas nosaukumiem.

Nupat minētais piemērs nav nekas, salīdzinot ar pārestību, kāda nodarīta Latgalei ar dialektā dzimušās folkloras pārtulkošanu oficiālā latviešu valodā. Tulkošanu iesāka Kr. Barons un turpināja P. Šmits kā 1923. gadā gadā nodibinātās latviešu Folkloras krātuves vadītājs. (7) Profesori A. Švābe un K. Straubergs, divpadsmit sējumu izdevuma − Latviešu tautas dziesmas (8) redaktori, aizgāja citā virzienā. Viņi, kā redzams, atteicās pieņemt latgaļu dialekta ortografiju, ko Izglītības ministrija apstiprināja 1929. gadā un izgudroja paši savu. Dialektā uzrakstītām tautasdziesmām bija jāparādās atklātībā, tā sakot, fonētiskā rakstībā, atdarinot izrunu tautā. Neapšaubāmi, tas jau bija uzlabojums iepretī tiešiem tulkojumiem, bet tas sakropļoja dziesmu ritmu, iznīcināja latgaļu tautasdziesmu trauslo lirismu, padarot pašas dziesmas grūti lasāmas un bieži vien nesaprotamas. Te daži piemēri:

Solts rudinis, solta zīma,
Man cimdjeni naadjeiti;     
39780

Mierkst pierstjeni, solst rūcjenis,
Kreit uorā adatjenis.
(9)     606

Šis pants satur desmit rupju ortografisku kļūdu, padarot lasījumu neveiklu vai pat smieklīgu. Pareizi uzrakstīts tas skanētu šādi:

Solts rudins, solta zīma,
Man cimdeni naadeiti;

Mērkst pērsteni, solst rūceņas,
Kreit orā adateņa.

Vēl viens piemērs:

Īmu vuorā i ustobā 18351
Taids gūds vuorā, taids ustobā:
Līts l’ej vuorā, raud ustobā,
Raud tāvs i muote, raud buol’el’eņi.
Nūvad’a, nūvad’a meusu muoseņi
Por augstīm kolnim, caur zaļu b’ērzi.

          415 (10)

Šeit jau ir pilnīgs ortografisks juceklis. Pareizi uzrakstīts skanētu šādi:

Īmu (eimu) ōrā i ustobā,
Taids gūds ōrā, taids ustobā:
Līts (leits) lej ōrā, raud ustobā,
Raud tāvs i mōte, raud bōļaleni.
Nūvede, nūvede myusu mōseņi
Por augstim kolnim, caur zaļu bērzi.

Līdzīgus vārdus var teikt arī par sekojošo pantiņu ar septiņām ortografiskām kļūdām:

Rītā, rītā mana gūvs,
Pylni pupi balta pīna;
Pylns vādars zalis zuolis,
Pylni rogi uobuļeņa.

Pareizi uzrakstītas četrrindas skanētu šādi:

Rīti, rīti muna gūvs,
Pylni pupi bolta pīna;
Pylns vādars zaļas zōles,
Pylni rogi ōbuleņa.

Līdzīga veida piemēru ir bezgala daudz. Ja A. Straubergs un A. Švābe pieturējās pie juceklīgās fonētiskās rakstības, tad padomju izdevumi īsteno sistemātisku un ārkārtīgi kļūdainu tulkošanu. Šeit daži piemēri.

Aizakliedžu, nosasauču
Liela meža maliņā:
Lai dzird mans arājiņš
Sava tēva tīrumā.
(12) 363, 1518 Latgole

Kā beidzamo piemēru varētu minēt šādu:

Mūs’ māsiņa nolīgoja
Sausa sila maliņā;
Ka varētu, nostellētu
Āru birzi pakaļā,
(13) 1680, 2596, Balvi

Ja pirmais pants savas valodas dēļ lasītājam var izlikties smieklīgs, tad, beidzamo tulkojot, rakstītājs ir tik tālu pārcenties, ka pazudis saturs un parādījusies banalitāte. Arī šāda veida piemēru ir ārkārtīgi daudz. It sevišķi boļševiku izdevumos latgaļu tautasdziesmu kropļošana ir sistemātiska un ārkārtīgi plaša. Ar vārdu sakot, no „Latgales džungļiem” nekas labs nedrīkstēja nākt. Lieki teikt, ka šāda veida rīcība padarīja Latgales tautasdziesmas grūti lasāmas, iznīcināja to trauslo lirismu un etnografisko vērtību.

Kas pamudināja augsti izglītotos profesorus, A. Švābi un K. Straubergu, iesākt šo tautas garamantu kropļošanas veidu? Šim jautājumam atbildi mēs laikam nekad neuzzināsim, it sevišķi tāpēc, ka baltu filoloģijas studentu un maģistru kā Rīgā, tā arī ārpus tās, kas pilnīgi pārvaldīja latgaļu runas veidu, netrūka un to palīdzība katrā laikā bija pieejama. Lepnie profesori bija par lepniem, lai šāda veida palīdzību prasītu un pieņemtu. Daudzie tulkojumi un kropļojumi iznīcināja pārskatu par latviešu tautas kreativitāti Latgalē ilgajā nošķirtības posmā; iznīcināja pārskatu par to spēku, kas paglāba tautu no bojā ejas un iedeva trešo zvaigzni Latvijai. Tikai dialekts un tanī radītā folklora var izskaidrot ne tikai latviešu tautas garīgo vitalitāti, dzīvojot starp daudzām citām minoritātēm, bet arī Latgales latviešu radniecību ar tautas brāļiem rietumos no Aiviekstes. Folklora mums visiem ir viena, neskatoties uz runas veidu dažādībām. Folklora veido latviešu tautas nacionāli vienotāju pamatu, tikai uz šī pamata mēs varam veidoties kā tauta. Tautas brāļi rietumos no Aiviekstes, kā liekas, to negrib saprast un atstāj latgaļus, vēsturiski runājot, karājoties gaisā, Bez dialekta nav iespējams izskaidrot Latgales latvieša garīgo sīkstumu, kas to iznesa cauri trīs simti gadu drūmajam nošķirtības posmam.

Atgriežoties atkal pie latgaļu dialekta, jāsaka, ka beidzamajos gados filologu jaunā paaudze ir izveidojusi citu uzskatu par šī runas veida rašanos. Prof. Dr. J. Lelis, M. Bukšs un L. Latkovskis apgalvo, ka latgaļu dialekts ir tiešs izaugums no senās latgaļu valodas, ko tauta runāja tagadējā Vidzemē un Latgalē un tālu vēl aiz Latvijas austrumu polītiskās robežas vācu ienākšanas laikā 13. gadu simtenī. Jāpiezīmē, ka visi trīs minētie filologi ir dzimuši Latgalē un pazīst dialektu kā no valodnieciskās, tā arī no personīgās pieredzes.

Kuŗa no šīm divām teorijām par dialekta izcelšanos ir pareiza vai nepareiza, ir akadēmiskas dabas jautājums, lai to izšķir valodu speciālisti. No vēsturiskā viedokļa gribas meklēt atbildi uz šādu jautājumu: kuŗš no šiem runas veidiem ir saglabājis vairāk liecību par tautu sakarībām sirmajā senatnē un par baltu cilšu sakarībām vācu ienākšanas laikā.

No M. Bukša sastādītās Latgaļu literatūras vēstures

 

Harvardas universitātē pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas profesoru komisija esot prasījusi J. Lelim teikt gala vārdu par apskatāmo tematu. Jaunais doktors esot ieteicis veltīt sevišķu uzmanību nevis baltu valodu literārām versijām, bet gan dialektos un izloksnēs saglabātām formām. Jo šīs formas varot dot tikpat daudz liecību par indoeiropiešu tautu sakarībām sirmajā senatnē kā Grieķijas un Mazāzijas smiltīs atrastās marmora vai akmens plates. Kommentējot šo teicienu, Dr. J. Lelis raksta:

Pirms mēs sākam lielīties ar šādu lietu stāvokli, lai ne mirkli arī neaizmirstam, ka mūsējie (valodas) archaismi ir vēl paglabāti dzīvi daudz neizturīgākā materiālā nekā Grieķijas marmors. Kad savā vienaldzībā ļausim, lai tos apber kapukalnu smiltis, tie būs zuduši uz mūžīgiem laikiem. Neviens vairs tos nespēs atrakt un izpētīt, un mūsu nelabvēļi tad vēl ar drošāku prātu varēs sacīt, ka mēs neko nesveŗam un nekad neesam bijuši, − jo pierādījumu par pretējo būs palicis pavisam nedaudz vai arī vairs nebūs nekādu. (14)

Šis ir labs brīdinājums tautasdziesmu tulkotājiem, pārveidotājiem un kropļotajiem. Ar tulkošanu un pārveidošanu viņi iznīcina vēsturiskās liecības, ko tauta bija paslēpusi valodas formās sociāliem, kulturāliem un nacionāliem sakariem baltu cilšu starpā tanīs laikos, par kuŗiem rakstītu liecību nav. Mēs zinām, ka ir daudz mirušu valodu, ko kādreiz tautas ir runājušas Austrumeiropā, ieskaitot Balkānus un Itāliju. Kāda bija šo valodu radniecība ar sanskritu un senprūšu valodām un kāda bija šo valodu radniecība ar dzīvajām lietuviešu un latviešu valodām? Problēma ir kolosāla savos apmēros, kas atstāj pilnīgā tumsā daudzo Eiropas tautu izcelsmi un šo tautu sakarības gaŗajā pirmvēstures posmā. Pat vismazākais gaismas stariņš, mests dziļajā pagātnes tumsā, varbūt palīdzētu saprast Eiropas tautu rīcības veidus tagad un caur tiem arī mūsu pašu tautas izcelsmi. Pašreiz cilvēka rokās ir tikai divi tālās pagātnes pētīšanas līdzekļi: archaiologija un lingvistika. Latgaļu dialekts, tāpat ka visi citi lokālismi, ir daļa no pēdējā.

Latvieši rietumu provincēs pārdzīvoja nacionālo atmodu, romantismu un reālismu literātūrā apmēram piecdesmit gadu agrāk nekā latvieši, kas dzīvoja Latgalē. Līdz ar to vidus dialekts jeb oficiālā latviešu valoda tika padota modernizēšanai un tīrīšanai daudz agrāk nekā tas notika ar latgaļu dialektu. Latgaļu dialekts palika savā dabiskā attīstības stadijā līdz pat 20. gadu simteņa sākumam; to runāja iedzīvotāju kopas segregācijā bez mācītu un nemācītu valodnieku apzinīgiem centieniem kaut ko grozīt vai labot. Nav vairs nekāds noslēpums ka tautas, kas stāv tuvāk dabai un vairāk identificējas ar ģeografisko un sociālo apvidu, saglabā arī archaiskākas un konservātīvākas valodas formas. Līdz ar to latgaļu dialekts varēja saglabāt sevī vecas formas, idiomas, izteiksmes veidus, gramatiskus un metafoniskus pārveidojumus atsevišķos vārdos. Šis ir ārkārtīgi plašs un nopietns pētniecības lauks, īsta zelta bedre tiem valodu speciālistiem, kam ir interese meklēt atbildes uz daudzo valodu sakarībām to gaŗajos attīstības ceļos. Šī veida pētniecības darbs Latvijas brīvības gados netika pasākts. Taisni otrādi, − ierēdņu augstprātība, to noraidīgā nostāja pret dialektu un Latgales latviešu tradicionālām atšķirībām ienesa neuzticību pret senseno dzīves veidu un dialekta lietderību vēstures faktu tulkojumos. Dialektam biļa jāmirst šabloniskas tautas vienotības vārdā. Līdz ar dialektu nomira arī neskaitāmas vēsturiskas liecības par baltu tautu sakarībām sirmajā senatnē. Ar zināmu ironiju jāsaka, ka uz mata to pašu dara arī pašreizējie mūsu zemes okupanti. Viņi ir aizlieguši dialektā rakstīt un publicēt grāmatas, viņi turpina Latgales tautas garamantu tulkošanu un kropļošanu respektīvi viņi ar gudru ziņu turpina iznīcināt visu, kas rādītu baltu tautu specifiskās identitātes un to no slaviem atšķirīgās vēstures. Mēs zinām, ka padomju historiografija centrējas dogmā. Dogma nosaka, kādus faktus pieņemt un kādus noraidīt. Boļševiku dogma prasa, lai šķiru cīņas vārdā tiktu noraidīts nacionālisms un izcelta cīņa starp darba devēju un strādnieku. Baltu tautu vēstures individuālie aspekti boļševiku dogmai nekā nedod, tāpēc ir iznīcināmi arī fakti, kas šo individualitāti pierāda. Līdz ar to latgaļu dialektam ir jāpazūd. Lai iznīcinātu tautu, ir jāiznīcina tās vēsture. Tā kā valoda ietveŗ sevī pilnīgu vienas tautas vēsturi, valoda ir iznīcināma pirmā. Tā rīkojas mūsu zemes pašreizējie okupanti.

Pirmā latgaļu avīze 1905. gadā Gaisma, kuŗas izdevējs un redaktors bija Francis Kemps.

Populārākā latgaļu avīze bija Dryva, kas iznāca no 1908. līdz 1917. gadam baznīckunga Kazimira Skrindas redakcijā.

 

5. Tagad īsumā pievērsīsim uzmanību mītoloģiskām atšķirībām starp Latgali un pārējiem Latvijas novadiem. Latviešiem nav episku dziedājumu. Vai nu to nav bijis nemaz, vai tie ir izzuduši no tautas atmiņas septiņi simti gadu gaŗajā verdzības posmā. Raudu un gaviļu dziesmas, par ko bieži runā abas chronikas un arī Sakšu Grammatiķis (Saxo Grammaticus), varēja arī nebūt episki dziedājumi. Tās pašas jūtas varēja izteikt ar četrrindu liriskajiem pantiem, ko mēs tagad saucam par dainām jeb tautasdziesmām. Cauri gaŗajam verdzības posmam tauta nevarēja aizmirst dziesmas, jo dziesmās un dziedāšanā tika izteikta visa tās dzīves gudrība, tikumi, sociālās attiecības starp indivīdiem un ģimenēm. Tautasdziesmas saistīja indivīdu pie zemes, pie dzimtās mājas un novada, tautasdziesmas saistīja cilvēku pie darba un dabas. Tautasdziesmas sveica bērnu dzimstot, pavadīja to augot un teica pēdējos atvadu vārdus kapa malā. Tautasdziesmas un dziedāšana bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, izceļot labo un nopeļot slikto, žēlojot bāreņus, bet nopeļot ienaidniekus un kungus. Cilvēki radīja, runāja un dziedāja rītā agri un vēlu vakarā, ejot darbā un atgriežoties no tā. Tauta nevarēja aizmirst dziesmas. Tā kā katrs pantiņš saturēja pabeigtu domu, tvertu ritmā un skaistā stilā, kuŗā bija izteikta, tā sakot, neskaitāmu paaudžu pārbaudīta gudrība, to viegli varēja atcerēties,viegli iemācīties un viegli nodot no viena individa uz otru un no vienas paaudzes uz nākamo.

Episkie dziedājumi, turpretim, prasīja zināmu profesionālismu kā dziedot, tā arī teicot. Tie bija daudz gaŗāki, sarežģītāki, grūtāk iemācāmi un grūtāk paturami atmiņā. Par visām lietām episkie dziedājumi stāstīja kādu svarīgu, sarežģītu notikumu tautas pagātnē, kuŗa nodošana no vienas paaudzes uz otru prasīja ne tikai turēšanos pie faktiem, bet arī atmiņas precizitāti. Verdzībā nospiestajam zemniekam tam nebija ne laika, ne enerģijas. Visi šie ir svarīgi un saprotami iemesli, kāpēc latviešiem nav nezināmu autoru radītu eposu. Bet uz tradiciju pamatiem būvētais nacionālais romantisms prasīja eposus, kuŗos būtu aprakstītas cīņas, tautas varoņu gars sirmajā senatnē un dažu indivīdu lielā uzupurēšanās spēja. Rietumu tradīcijās dzimušais tautiskais romantisms ar saviem daudzajiem lielu apmēru eposiem norādīja uz tukšumu Baltijas telpā. Tāpēc nacionālā romantisma iedvesmotie dzejnieki apņēmās radīt eposus mākslīgi. Viņu acu priekšā stāvēja daudzi piemēri: „Iļja Muromecs” (krievu), „Niebelungenlied” (vācu), „Chanson de Roland” (franču) un „Kalevala” (somu).

Lai aizpildītu šo literāro tukšumu Latvijā, Jēkabs LautenbachsJūsmiņš (18481928), kā liekas, bija pirmais, kas nāca klajā ar vairākiem plašāka vēriena eposiem. Ievērojamākais no tiem ir Niedrīšu Vidvuds. Tas sastāv no divdesmit četriem dziedājumiem, kas apraksta kāda jauna cilvēka pārdzīvojumus pasaku un teiku valstībā. Šī eposa literārā vērtība ir zema, un tāpēc tas ir gandrīz aizmirsts kritikas vērtējumos. (15)

Daudz sekmīgāks savos darbos ir bijis Andrejs Pumpurs (18411902). Viņš ir devis latviešiem divus episkus dziedājumus dažādā garumā, bet ar vienu un to pašu atdzimušā varoņa ideālu. Pirmais ir Vanems Imanta un otrs − Lāčplēsis. (16)

Vanems Imanta (Imauta), kā to tradicija stāsta, ir bijis lībju virsaitis, kas Daugavas krastos cīnījies pret vācu krustnešiem un ko nodevīgā kārtā ir nonāvējis Kaupo. Kaupo vārds līdz šai dienai ir saistīts ar tautas nodevību, kamēr Imanta nacionālā romantisma gaismā iznira kā latviešu tautas brīvības simbols. A. Pumpurs to novietoja zelta pilī zem Zilā kalnā, kur tas dus un gaida, kad pārdabīgie nacionālisma spēki to atkal cels gaismā, lai nestu brīvību visai tautai. Šeit dzejnieks neizgudroja nekā jauna. Viņš latviešu literatūrā ieviesa atdzimušā varoņa ideālu, kas jau ilgi pirms A. Pumpura bija pazīstams skotu, angļu un vācu leģendās. Zem mistiskajiem kalniem atdusas un gaida savu augšāmcelšanos vienā vai otrā nozīmē seno britu ķēniņš Arturs, skotu dziesminieks Tomass Erseldons (Thomas of Erceldounethe Rymer) and Frīdrichs Barbarosa.

Daudz plašāks un daudz sekmīgāks A. Pumpura eposs ir Lāčplēsis. Pašu nosaukumu − Lāčplēsis − A. Pumpurs paņēmis no kāda māju nosaukuma Vidzemē. Pārējais viss ir dzejnieka fantāzijas auglis. Tā radās latviešu tautas nacionālais eposs. Lielās kaujas, uzvaras, brīvība, nodevība un sakāve allegoriskā nozīmē ir savienotas ar ticību, ka varonis celsies, lai nestu brīvību, mieru un laimi visai tautai. (17)

Mākslinieciskā vērtība A. Pumpura eposam ir samērā maza, bet tā tomēr bija spēcīga diezgan, lai saistītu latviešu lielākā dzejnieka J. Raiņa uzmanību. J. Rainis ar savu drāmu − Uguns un nakts novietoja Lāčplēsi tautas nacionālisma svētnīcā. Pateicoties J. Rainim, Lāčplēsis kļuva par mūžīgā spēka viesuli, zemes spēku, par tautas spēku un tautu pašu. Viņš ir brīvs pats un dara brīvus citus, viņa spēki raisās mūžīgā trauksmē un mūžīgā maiņā uz augšu. Tas ir Lāčplēsis, latviešu tautas nacionālais simbols. J. Raiņa ģēnijs pārvērta Lāčplēsi par tautas nemirstīgo simbolu, atgādinot katram latvietim katru dienu un stundu mūžīgās cīņas jēgu par tautas tiesībām uz zemi un uz brīvu dzīvi brīvā valstī. Saskaņā ar Vakareiropā nodibinātām tradicijām A. Pumpurs blakus Lāčplēsim nolika nodevēju Kangaru, kuŗa vārds līdz šai dienai vienots ar viltu, valsts nodevību un nāvi.

 

Juris Soikans no cikla „Mana dzimtene”.

1920. g. 12. aprīlī Ludzā dzimušajam māksliniekam Itālijas mākslas akadēmija piešķīrusi 1979. gadā akadēmiķa gradu, pasniedzot zelta medaļu.

Tā dala latviešu tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no Aiviekstes un Lubāna ezera, nepārdzīvoja tautisko romantismu tik intensīvi, kā to pārdzīvoja tautas brāļi Rietumlatvijā. Latgaļi nav izgudrojuši savus nacionālos eposus un nav radījuši arī savus nacionālos dievus, lai tos novietotu visas Latvijas Olimpā. Dzīvojot lielajā tautu mistrojumā, sapņiem par grandiozām kaujām, pārcilvēcīgajiem varoņdarbiem, varoņiem, apveltītiem ar mistiskiem fiziskiem spēkiem, nodevējiem un labvēlīgajiem dieviem, kas ar mīlu un gādību raudzītos uz cietēju tautu tīri nacionālā garā, nebija vietas. Katrs atklāts nacionālo jūtu un aktīvitātes manifestējums būtu daudzu citu minoritāšu nomākts, kas dzīvoja uz tā paša ekonomiskā un sociālā līmeņa zem krievu virskundzības. Lielajā tautu mistrojumā cīņa pret valdošo vairākumu varēja būt tikai ierobežotu apmēru cīņa, sevišķi ja tā simpatizēja kādai vienai tautas grupai. Tieši šī iemesla dēļ, kā liekas, latvieši austrumos no Aiviekstes aizmirsa visus vecos vēsturiskos un mistiskos varoņus un necentās izgudrot jaunus. Izmisuma pilnajā cīņā par savas nacionalitātes un sava nacionālā mantojuma saglabāšanu gudrā tautas dvēsele radīja allegoriskas asins saites ar zemi, kur tā dzīvoja, ar ezeriem, pilskalniem, upēm un ar brāļiem un māsām, kuŗus vienoja viena valoda un tā pati mīla pret tautisko mantojumu. Ideja par asins sakariem ar zemi nav jauns izgudrojums, tā eksistēja Indoeiropiešu tautu dvēselēs jau no seniem laikiem un atrada savu izteiksmi folklorā, kad mazo tautu eksistenci apdraudēja ārējās varas. Allegoriskas asins saites ar zemi, pieķeršanās dzīvajai un nedzīvajai dabai dzemdēja pretestību pret rupjas varas polītiku. Kad sveši militāri spēki šķērsoja zemi, nesot postu un slimības, mazas cilvēku grupas, slēpjoties dziļi mežos un purvos, veidoja intīmas vienības saites ar visu, kas eksistēja dabā. Tautas dzejnieku izdoma vienoja visus svešinieku briesmu darbus un saudzētājus dabas spēkus vienā vienībā, aprokot iedomu personības ar to miesām un dvēselēm zem salām ezeros, svešinieku būvētajos pilskalnos un upju kustošajās straumēs. Šīs jaunās izdomu personības nekad nekļuva vecas, fiziskās sāpes tās neskāra un brutālās svešās varas tās nevarēja aizsniegt. Caur tām runāja tautas dzīvā dvēsele, kas alka pēc mierinājuma, svešam kaŗaspēkam postot zemi un izkaujot iedzīvotājus.

Meitene bez vārda, aprakta dziļi zem Margu salas, kā to stāsta Cirma ezera teika, runā bez apstājas uz zemes arāju, zvejnieku un ganu ar zemes vēsumu, ar vējā šūpotām labības vārpām, ar čaukstošām koku lapām un ar bišu sanējumiem. Meitene bija viena no viņu pašu ļaudīm, ko ūdens novietojis zelta pilī zem Margu salas uz mūžu mūžiem. Meiteni neskāra zemes cilvēka laika tecējums, viņa nekļuva ne veca, ne slima,un nāve tai tālu gāja gaŗām. Viņa ēda medu no zelta traukiem un mazgāja pienā katru dienu savu bālo seju. Cilvēku izdoma meiteni apveltīja ar visas pasaules bagātībām, mieru un drošību, par ko latviešu cilvēks savā zemē nevarēja sapņot. (18)

Lucija, aprakta kalnā zem Ludzas pils, runā uz tautu ar zemes balsi un gaida glābēju, kam jābūt kā zemniekam, tā arī kaŗavīram, lai tās rokās ieliktu Lieldienu rītā svētīto olu un krustiņu. Kā atlīdzību Lūcija sola savai tautai brīvību un mieru. Tā ir vēsts, ko teika par Ludzas pili ir atstājusi brīvības un miera alkstošajām sirdīm draudīgās krievu tautas pierobežā. Cirma ezeru no Ludzas šķiŗ tikai septiņi kilometri liels attālums. (19)

 

Trimdas apgāds „Latgaļu izdevniecība” un arī citi apgādi izdevuši latgaļu valodā zinātniskus darbus, arī vairākus dzejoļu un prozas darbu krājumus. Tāpat periodikā (arī Jaunajā Gaitā) šad tad parādījušies literāri darbi latgaļu valodā.

 

A. Ancāns

LATGOLAI

Mōt, pasaklaus azaru klusajōs šolkōs
un dzīsmēs, kas mīlas un tyvas mums šķīt!
Par kolnim un zaltainim teirumim, dryvom
ļaun, mōmuleņ, tagad pi mōsom maņ īt!

Es šyupōšūs Lubōna zylajūs viļņūs,
un teikas par pagōtni stōsteis maņ vējs:
par Rāznu, par Cireiti, brōzmainū Cyrmu,
pat Ežazars atmargōs bangains un spējs.

Maņ Saules kolns augstais un Volkenbergs sērmais
vērš skotus uz dzimtines breiniškū dzeivi,
kur Rēzeknes, Daugovpiļs, Krōslovas krōšņōs
un Ludzas piļs drupas sveic latvīšu breivi.

Es cīmōšūs latgaļu zamajos sātōs,
kur tryukums un sirdsāsticīmenš nav svešs,
un vokorūs, pīguļā, snaužūt pi ūglem,
es klauseišūs dzīsmēs, atšalkōs mežs.”

 

Šīs ir neredzamās saites starp zemi un arāju, šī ir zemes un asins radniecības ideja, vieglāka kā gaiss, bet stiprāka kā tērauds, pārvērsta dzīvos izdomu tēlos, mīļa katram cilvēkam − lielam un mazam. Stāsti par šiem tēliem pārgāja no mutes mutē un no paaudzes uz paaudzi kā daļa no laika kavēkļa, izglītības tautiskā garā un kā daļa no tautas dzīvās vēstures. Mātes tos stāstīja saviem bērniem gaŗajos ziemas vakaros, spiežoties kopā pie kurošām krāsnīm un skalu ugunīm, līdz to zināja visi no galvas un bija gatavi nodot tos alkstošām dvēselēm paaudžu secībā. Tauta mīlēja savu izdomu radītos tēlus un caur tiem mīlēja savu zemi, savu sētu un savus ļaudis. Asins balss un dzīvības saites sakņojās zemē, kas caur arāja rokām deva maizi un iztiku paaudžu paaudzēm.

Tādas būtu tautiskā mantojuma veidotās atšķirības divu vienas un tās pašas tautas daļu starpā. Naidīgā polītiskā un vēlāk administratīvā robeža, ko svešas varas novilka, gar Aiviekstes upes un Lubāna ezera krastiem, pastiprināta ar reliģiskiem, sociāliem un psīcholoģiskiem aizspriedumiem, dažādām ekonomiskām sistēmām un informācijas trūkumiem, veidoja dažādas vērtību mērauklas un dažādus domāšanas veidus vienas tautas cilvēkos. Latvieši, kas dzīvoja uz rietumiem no Aiviekstes, izvilka no aizvēstures tumsas izdomātus un pa pusei izdomātus varoņus, lika tiem izcīnīt lielas kaujas, gūt lielas uzvaras un zaudēt kaŗus.

Tautai uz austrumiem no Aiviekstes nebija ne atmiņu par lielām kaujām, ne mistisku varoņu, to prātus nenodarbināja arī domas par nodevēju lišķībām, viltu un ļaunumu. Tautas dziesminieki necentās izdomāt nekā, kas būtu svešs cilvēku sapņu pilnajām dvēselēm. Viņi godāja un pielūdza sistemātiska, bet klusa darba darītāju kā mājā, tā arī ārpus tās, viņi godāja un pielūdza sievieti. Viņi godāja māti, meitu, māsu un līgavu, kas, piesietas pie mājas ar patriarchālās ģimenes saitēm, radīja un izglāba visu lielo tautisko mantojumu. Līdz ar tautisko mantojumu latgaļu sieviete glāba arī latviešu tautu un palīdzēja izvadīt to cauri drūmajam nošķirtības posmam.

Varoņu dievinātājiem rietumu provincēs, kas Latvijas brīvības gados lielā skaitā iesēdās labi atalgotajās valsts ierēdņu vietās Latgalē, pa lielākai daļai nebija ne izpratnes, ne cieņas pret savādībām tautas mentalitātē. Tie pierakstīja slavu iespaidu visam, kas nesaskanēja ar viņu importētām pārliecībām un iesāka tautas vienības vārdā Latgales „latviskošanu”.


1979. goda 15. augustā dīvkolpōjums Aglyunā, kur beja pylna bazneica, pylns dōrzs un veļ ļaužu daudzums beja bazneicas prīškā uz laukuma. Šōs tyukstūšas myusu cylvāku lyudzēs dēļ mīra un breiveibas.

Veiskups Julijans Vaivods dīvkolpōjumā Aglyunā 1979. goda 15. augustā. Dzimis Vōrkovā 1895. goda 18. augustā, īsvēteits par prīsteri 1918. goda 7. aprelī Pīterpilī, par veiskupu konsekrēts 1964. goda 18. novembrī Romā.

„LATGOLAS BOLSS”, 1016. nr. 1980. g. 5. aprelī.

6. Beidzot mēs esam nonākuši pie vislielākās atšķirības Latgales un rietumu provinču cilvēku starpā. Jau daudz reižu ir minēts, ka Vidzemē un Kurzemē cilvēku gara dzīvi vadīja luterticīgā baznīca, kamēr Latgalē noteicēja palika katoļu baznīca. Katolicisms Latgalē valdīja, sākot ar 14. gadu simteni līdz pat mūsu dienām, ja atskaita protestantisma uzplūdus pirms Livonijas perioda beigām un īsās zviedru okupācijas laikā. Protestantisma iespaids Latgales latviešos ir vai nu niecīgs, vai pat nav nekāds. Reliģisko kaŗu laikos un arī pēc tam latviešu zemniekiem tāpat kā zemniekiem visur citur Eiropā nebija tiesību izvēlēties baznīcu pēc sava prāta. Kungu kārtas valdnieki viņus vienkārši pārrakstīja vienā reliģiskā sistēmā vai citā, neprasot pēc viņu izvēles vai izpratnes: Cuius regio, eius religio (kā valdīšana, tā ticība). Zemniekiem vajadzēja lūgties un uzturēt tās baznīcas, kādas kungi viņiem sagādāja. Tā Latgales latvieši caur poļu priesteriem, bīskapiem un archibīskapiem palika saistīti ar Romas kūriju un pielūdza Dievu saskaņā ar katoļu baznīcas dogmām un tradicijām. Ja Latgale palika katoliska un tai bija lemts absorbēt sevī vairāk austrumu tradīciju, tad tas ir ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Latgale robežojās ar krievu un poļu apdzīvotiem rajoniem. Abas tautas cauri gaŗajiem vēstures posmiem ir bijušas galvenās pretestību veidotājas ģermāniskajam protestantismam, viena alga, vai tas ir nācis zem vācu, vai zviedru karogiem. Iespiesta slavu tautu spīlēs, Latgale palika it kā nevienam nepiederoša zeme, it kā bufera josla starp galvenajiem spēkiem kā militārā, tā arī sociālā nozīmē. Savu kaŗagājienu sākumā zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs ieņēma un mēģināja noturēt Latgali, bet viņa spēki izrādījās par sīkiem, lai pretotos poļu uzmācībai. Zviedru Ludzas pils garnizons kapitulēja bez cīņas 1626. gadā, un Latgale atkal nonāca poļu pārvaldē. (20) Protestantisma uzvaras gājiens apstājās uz Aiviekstes un Lubāna ezera krastiem. Tas sašķēla tautu divās daļās, un šīs sveštautu nodarītās pārestības sekas vēl tagad ir manāmas. Tā ir viena no latviešu tautas lielākām traģēdijām.

Visas biezās Latvijas vēstures grāmatas, kas parādījās atklātībā ārpus dzimtenes robežām, ir sarakstījuši protestantu vēsturnieki, lietojot historiogrāfiju un vēsturisko metodi, kas nevar attēlot dziļi tradicionālo Latgales latvieša mentalitāti. Historiografija, kas pašos pamatos ir protestantiska un ģermāniska, nav varējusi attēlot realitātes aiz faktiem vai realitātes, kas faktus rada un izsauc to empīriskās sakarības. Sociālu, ekonomisku un reliģisku faktu par Latgales latviešiem, ko varētu uzskatīt par objektīviem pozitīvisma garā, vai nu nav nemaz, vai ļoti maz. Īpaši tie nav atrodami Latgalē, bet gan izkaisīti pa Vitebskas, Viļņas un Vatikāna archīviem. Par visām lietām poļu un krievu pārvaldēm lielajā tautu mistrojumā tādi latvieši Latgalē pavisam maz interesēja, ja atskaita to konvertēšanu un pārtautošanu. Gaŗajā nošķirtības posmā Latgales latviešu polītisko, ekonomisko un baznīcas vēsturi nemaz nav iespējams rakstīt, jo tiem nav bijis ne savas polītikas, ne savas saimniecības, ne arī savas baznīcas. Bet Latgales latviešiem ir tomēr cita vēsture. Vēsture, kas sakņojas tautas tradīcijās, vēsture, kas sien Latgales latvieti pie zemes, kuŗā tas ir dzimis un audzis, ar neredzamām tradiciju saitēm. Visas latgaļu tautas garamantas ir radušās un nonākušas pie mums dialektā. Tāpēc dialekta iznīcināšana un tautas garamantu pārtulkošana izārda būtiskākos pamatus latviešu tautas vēsturei Latvijas austrumu apgabalā. Bez dialekta un bez dialektā radītās folkloras nav iespējams izskaidrot latviešu tautas sociālo dzīvi Latgalē, un nav arī iespējams parādīt tās latvisko dvēseli. Tāpēc arī protestantiskie latviešu vēsturnieki ir aprakstījuši Latgali vai nu bez izpratnes, vai arī to mēģinājuši ignorēt, cik ilgi vien tas ir bijis iespējams.

Latgales latviešu radītais folkloras materiāls visā savā būtībā atklāj garīgo radniecību ar tautiešiem Vidzemē un Kurzemē, kā arī ar lietuviešiem mūsu valsts kaimiņos, Tas rāda, ka Latgales latvieši kā pamatu ir paturējuši Livonijas periodā radīto kopējo folkloru. Līdz ar to pastāv pavisam reāla varbūtība, ka tieši Latgalē senās tautas garamantas varēja saglabāt vecas vēsturiskas liecības no tiem laikiem, kad svešu varu iespaidi senlatviešu dzīves veidu vēl nebija pārāk spēcīgi skāruši. Jo latvieši Latgalē savā nošķirtības posmā dzīvoja kompakti sādžās, kur sveštautu elementiem iespiesties bija grūti, runāja savu valodu un kopa savas tradīcijas. Izolācija, stipra pieķeršanās nacionālajam mantojumam, konservatīvā garīgā nosliece, nekritiska svešas vides noraide un pastāvīga rīvēšanās ar cittautu minoritātēm varēja tikai stiprināt pieķeršanos vecajam, veicināt vecu kultūras vērtību saglabāšanu.

Ir bieži dzirdēts teiciens, ka kultūras dzīve „Latgales džungļos” ir bijusi primitīva un cilvēki it kā esot gaidīt gaidījuši šabloniskos valsts varas modernizējumus cilvēku sociālās attiecībās. Pieņemsim, ka kulturālā dzīve Latgalē bija primitīva. Tieši primitīvās kultūras ar savu stipro pieķeršanos ģeogrāfiskajai un sociālajai videi rāda visspilgtāk cilvēka dvēseles kreatīvitāti, rāda visspilgtāk cilvēka spēju saglabāt savu nacionālo garīgo seju un savu nacionālo kultūru, ko nav spējušas iespaidot svešas filozofijas un doktrīnas. Bet vai tiešām Latgales kulturālā dzīve ir bijusi primitīva? Tā izskatījās primitīva, kad tai tika uzspiesti rietumu provinču importi, vairāk uzsveŗot valsts nekā kulturālo vienību. Vājākais ķēdes loceklis, kas sēja Latgali pie rietumu provincēm garīgo vērtību sfairā, ir meklējams polītikā un saimniecībā un pilnīgā nošķirtībā reliģijā. Polītikas, saimniecības un baznīcas apsvērumos divas tautas daļas tikko pazina viena otru. Turpretim uz tautas garamantu stiprā pamata parādījās vienota tauta no Liepājas līdz Zilupei. Tieši valsts vienības jēdziens savienots ar polītiku un saimniecību, identificēts ar vienveidību un uzspiests no viena kopēja centra, nāca pie Latgales latviešiem kā svešķermenis garīgās dzīves apcirkņos. Importētās birokrātijas veidoto šablonisko tautas vienības jēdzienu daudzi Latgales latvieši, it sevišķi tie, kas nāca no latviskākajiem apgabaliem, saņēma kā netaisnu sodu. Tautas brāļi Vidzemē un Kurzemē šo Latgales kulturālo pretreakciju vēl līdz šai dienai nav mēģinājuši un arī nav varējuši saprast.

Pozitīvisms vēsturē ar tā stipro protestantisko un ģermānisko noslieci ir pilnīgi ignorējis katolicisma radītās īpatnības Latgales latvieša dvēselē. Ir jau vairākas reizes norādīts, ka sākot ar 14. gadu simteni Latvijas austrumu novads ar ļoti īsu pārtraukumu ir palicis katoļu baznīcas iespaidā līdz šai dienai. Līdz ar to tauta ir izveidojusi pati savu garīgo radniecību ar Romas kūriju un ar homogeno latīņu civilizāciju, kas attīstījās Romas iespaidu sfairā. Ja mēs šinī domu gaitā iepinām vārdiņus „ja būtu”, tad var teikt ar zināmu pārliecību, ka protestantiskā Latgale savā izolācijā būtu pārkrievota un zudusi Latvijai, atstājot tikai daudzos vietu vārdus kā archaioloģiskas liecības par baltu tautu dzīves vietām. Katolicisms, vissvarīgākais faktors Latgalē, izglāba latviešus un iedeva trešo zvaigzni Latvijai. Krievi netaupīja pūļu, lai minoritāti Latgalē pārkrievotu un konvertētu. Mēs zinām, ka nozuda prāvu apmēru igauņu sabiedrība Ludzas apkārtnē. Lielākā daļa no tiem, kas pieņēma katoļticību, kļuva latvieši, un pareizticīgās ticības atzinēji pārvērtās par krieviem. (21) Tas parāda, cik stipri ticība bija saaugusi ar nacionalitāti. Par šo parādību runā barons Manteufels, Latgales latviešu atmodas celmlauzis. Reliģiskā pieredze skaŗ cilvēka dvēseli ļoti dziļi, veidojot pārliecības, ko laiks un apstākļi viegli nevar mainīt. Reliģiskā pieredze veido pamatus cilvēka attiecībām ar cilvēku, cilvēka attiecībām ar dabu un regulē aktivitātes, vairākiem cilvēkiem saskaŗoties ikdienas darbā. Reliģija lika pamatus arī nacionālajai identitātei. Laikā, kad nacionālisma un nācijas jēdzieni cilvēku apziņā vēl neeksistēja, reliģija un piederība pie zināmas baznīcas turēja sabiedrību kopā ar nedefinētām, bet izjustām nacionālisma saitēm. Šis ir tas laiks, kad nācija tika identificēta ar reliģiju un kad reliģiskās lojalitātes atvietoja nacionālās jūtas cilvēku attiecībās. Reliģija un valoda šķīra latvieti no krieva, valoda un tautiskais mantojums atdalīja viņu no poļa un lietuvieša. Reliģiju, valodu un tautisko mantojumu veidoja katoļu baznīca, lai ar šo spēku pretotos valsts atbalstītās pareizticīgās baznīcas agresivitātei. Katoļu baznīca, kuŗas centrs atradās tālu ārpus Krievijas robežām, varēja neuzkrītoši sūtīt Latgalē savus misionārus un mainīt tos, kad tikai vajadzība radās. Šie misionāri, sajūtot pareizticīgās baznīcas lielo pārsvaru un lai glābtu savu ganāmpulku no iznīcības, mācījās vietējo ļaužu valodu, tulkoja garīgās grāmatas un deva pirmos laicīga satura literāros darbus. Tā radās neatkarīga literāra tradīcija Latgalē.



Trimdā „Latgaļu Izdevnīceiba” izdod žurnālu Dzeive un laikrakstu Latgolas Bolss.

Latvijā notiek Latgales folkloras diena Rēzeknē. Programma iespiesta latviešu literārā valodā, bet dziesmas esot dziedātas latgaļu valodā vai kā Latvijas PSR mazā enciklopēdija saka − „augšzemes dialektā”. 

Latgales latviešu etniskā kultūra sakņojas folklorā ar stipru reliģisku tradīciju piemaisījumu, kas izstaro no attiecīgās draudzes baznīcas − garīgo un laicīgo aktivitāšu centra. Baznīca organizēja pirmos koŗus un mācīja koŗa dziedāšanu. Baznīcas ērģelnieks bija pirmais koŗa diriģents un mūzikas skolotājs. Baznīcas ceremonijas prasīja masu piedalīšanos no visiem draudzes locekļiem, neskatoties uz to vecumu un dzimumu. Baznīca organizēja dažāda veida palīdzības un lūgšanu biedrības, kas savā plašumā ietvēra sevī katru sādžu un katru saimniecību draudzē. Un beidzot, baznīca veicināja izglītību un rakstu valodas mācīšanu, tā uzturot dzīvu tautas valodu ar lūgšanām, dziesmām un publikācijām kā neatņemamu sastāvdaļu no rituāla un izjustā personīgā kontakta ar Dievu. Draudzes priesteri, ērģelnieki un sakristāni vismaz vienu reizi gadā apmeklēja sādžas un saimniecības, prasot reliģisko patiesību izpratni un aktīvu piedalīšanos garīgās un laicīgās organizācijās no visiem draudzes locekļiem, tā sakot, par godu Dievam un par labu dvēseļu pestīšanai. Pie baznīcas satikās draugi un radi no visiem draudzes stūriem, tur pārrunāja problēmas un izmainīja ziņas, tur skanēja latviešu valoda. Baznīcas ceremonijās aktīvā jaunatne veidoja pirmās draudzības saites ar citu sādžu jauniešiem no visattālākiem draudzes novadiem. Draudzes baznīca kalpoja ne tikai kā reliģisks, bet arī kā kulturāls, sabiedrisks un, zināmā mērā, arī kā saimniecisks centrs. Gadskārtējie baznīcas svētki, godinot kādu no katoļu baznīcas svētajiem, bieži vien pieņēma ne tikai reliģisku nozīmi, bet arī kalpoja kā sabiedriska izklaidēšanās vieta lielajām tautas masām. Tur ieradās gandrīz visi baznīckungi no dekanāta draudzēm, tur ieradās arī viņu draudzes locekļi. Lielākais vairums no tiem piedalījās svinīgajos dievkalpojumos, bet daļa atveda savas preces pārdošanai netālajā tirgus laukumā un apliecināja savu klātieni ar skaļiem kliedzieniem, sludinot pārdodamo preču kvalitāti. Kad dievkalpojumi beidzās, tauta plūda tirgus laukumā, pērkot, pārdodot, izmainot idejas, veidojot draudzības un saimnieciskus sakarus. Cilvēki bez ticību izšķirības atrada noietu savām precēm, ticīgais satikās ar neticīgo, draugi un ienaidnieki varēja izmainīt savus devumus kopējam mieram vai arī kādam vientuļam kautiņam. Baznīcas svētki kalpoja ne tikai Dievam, bet arī sagādāja izdevību draudzei parādīt savus sasniegumus saimniecībā un lepoties ar tiem daudzo svešinieku priekšā. Baznīcas gada svētki deva iespēju radiem no dažādām draudzēm apmainīties ar apciemojumiem, atjaunot sakarus un parādīt viesmīlību. Baznīcas svētki nesa prieku un sajūsmu jaunatnei un nopietna satura labumus praktiska prāta cilvēkiem. Ļaudis ceļoja gan braukšus, gan kājām lielus attālumus, lai piedalītos baznīcas svētku ceremonijās un saimnieciska satura pasākumos.

Draudzes baznīcas individuālu iespēju robežās ņēma savā aizgādībā slimos un nespējniekus bez apgādniekiem, bāreņus un trūkumā nonākušas personas. Draudze uzturēja patversmes, kur trūkuma un slimību mākti cilvēki atrada pajumti un uzturu, Baznīcai bija vajadzīgi apkalpotāji. Šie cilvēki tad arī tika izmantoti dažādu darbu veikšanai baznīcas vajadzībām. Par to tie saņēma vietu, kur dzīvot, uzturu un nelielu atlīdzību kā no baznīcas kases, tā arī no draudzes locekļiem atsevišķi. Viņi bija tie, kas baznīcas labā strādāja un lūdzās. Lai gan trūcīga bija šī aprūpe, tomēr tā iezīmēja pirmo sociālo palīdzību tad, kad citas palīdzības plašākā mērogā nebija.

Kulturālais un sociālais darbs savas reliģijas rāmjos bija mazs, tomēr visu aptvēra savos apmēros. Dažāda veida lūgšanu organizācijas, piemēram, rožukroņa pulciņi, Jaunavas Marijas kongregācijas, Kristus Karaļa biedrības u.c. turēja savus biedrus kopā ar vājām organizatoriskām un disciplīnas saitēm, tomēr to iespaids sniedzās līdz attālākām sādžām, veidojot dzīvu šūniņu tīklu draudzīgā sadarbībā par godu Dievam. Caur šīm lūgšanu organizācijām Visuvarenā spēks un gādība ticīgu cilvēku izpratnē pievienojās sīkajām cilvēku rūpēm un priekiem to ikdienas dzīvē. Caur šīm organizācijām Dieva svētība, tā sakot, ienāca cilvēku dzīvē, uzspiežot viņu darbam tūkstošgadu veco svētības zīmogu. Tas bija tas augstākais, ko cilvēks varēja vēlēties un tas bija svētākais, ko tikai baznīca varēja saglabāt cauri laika tecējumam no tā brīža, kad Dieva dēls pieņēma cilvēka miesu, lai dzīvotu šinī pasaulē. Katoļu baznīcas mācītās patiesības neviens nedrīkstēja apšaubīt un nedrīkstēja kritizēt. Par tām savu dzīvību pie krusta bija atdevis pats Kristus, un par tām bija izlējuši savas asinis neskaitāms daudzums baznīcas svēto. Vienkāršā cilvēka izpratnē katoļu baznīca bija vienīgā, patiesā paša Kristus dibinātā baznīca, Dieva žēlastības apveltīta, sargāta un uzturēta. Tās mācībai vajadzēja valdīt cilvēku prātus līdz laika galam. Pat nabadzība, slimības un daudzās nelaimes cilvēces pestīšanas plānos pieņēma pievilcīgu un saprotamu veidu, jo tās atbrīvoja cilvēka prātu no pasaulīgām rūpēm, lai koncentrētu to Dievā, soļojot cauri šīs dzīves bēdu ielejai. Lielākā atmaksa katram cilvēkam individuāli saskaņā ar viņa darbiem krājās debesīs, un baznīca bija šīs zemes vienīgie vārti un vienīgais ceļš, pa ko nokļūt debesu Tēva valstībā. Katram, tā sakot, bija jādzīvo un jāstrādā Baznīcas klēpī.

Protestantisms, tradiciju un vienkāršas ticības piesātinātiem prātiem, likās kā revolūcija, kā katras patiesības negācija, ko sludināja Kristus tūkstošgadu tālajā pagātnē. Cilvēki neviltoti ticēja, ka Mārtiņš Luters, apstrīdot svētā Romas tēva autoritāti, ir noraidījis Kristus gribas paudēju zemes virsū un arī pašu Kristu. M. Luters grāva katoļu baznīcas tradīcijas, līdz ar to viņš un viņa sekotāji apzinīgi novērsās no vienīgā pareizā ceļa uz debesu Tēva valstību. Tas pats cilvēku izpratnē attiecās arī uz visām citām konfesijām zemes virsū. Vienkāršais prāts, vienkāršajā ticībā pierakstīja bargu sodu tiem, kas negribēja sekot Romas mācībām ceļā uz mūžīgo laimi debesīs.

Lai cik šī ticība, modernā laika atspulgā varēja likties primitīva, bet, vēsturiski runājot, tā bija stipra un savā stiprumā ļoti noderīga. Šī ticība paglāba Latgales latvieti no pārkrievošanās un pārpoļošanās. Ticība identificējās ar nāciju un caur baznīcas atbalstīto nāciju cilvēki saņēma autoritāti un svētību grūtajam ceļam uz Dievu. Tā latviskā katoļu baznīca Latgalē izglāba tautu no bojā ejas.

Kā liekas, nu ir viegli redzama atšķirība starp katolisko un protestantisko vēstures faktu interpetāciju. Katolicisms savā būtībā ir ļoti tradicionāls. Ne par velti katoļu baznīca blakus Svētajiem rakstiem prominentā vietā liek arī baznīcas tradīcijas. Katolicisms ir patriarchāls, hellēnisks un metafizisks savā filozofiskā uztverē. Katolicisms ir arī kontemplātīvs, liekot cilvēkiem gremdēties sevī un meklēt vērtības sevī. Par to liecina lielais reliģisko ordeņu un klosteru skaits, kas redzams visās zemēs.

Protestantisms turpretim, liekot savas reliģiskās pārliecības pamatos bībeles tulkojumus, ebreju profētu un apokaliptiskos rakstus, ir ienesis cilvēku attieksmēs daudz pasaulīguma, daudz laicīgās laju aktivitātes, nacionālisma, materiālisma un dzīves prieka. Reformācija Eiropas ziemeļos tāpat kā renesanse tās dienvidos pavēra cilvēka domāšanas veidos jaunus apvāršņus tieši pasaulīgā plāksnē.

Protestantisma garā šī laicīgā dzīve ir ne tikai gatavošanās mūžībai, bet arī aktivitāte, ko veidot, baudīt un par ko priecāties. Šis faktors varbūt arī izskaidro parādību, ka materiālā turība protestantiskās zemēs ir augstāka nekā katoļu, neminot dažus izņēmumus.

Šīs būtu fundamentālas atšķirības starp protestantisko Latviju un katolisko Latgali. Latgales latvieša vēsturiskās īpatnības nebūs iespējams saprast, nesaprotot viņa tradīciju piesātināto, kontemplātīvo prātu, mīlu pret savu sociālo un ģeogrāfisko vidi, viņa pieķeršanos zemei un sētai, kur tas dzima un uzauga. Tāpat Latgales latviešu vēsturiskās īpatnības nebūs iespējams saprast, nepieņemot bagātos folkloras materiālus tādus, kādi tie ir nonākuši visas latviešu tautas kultūrvēsturisko materiālu pūrā. Tie visi ir latgaļu dialektā. Šo materiālu tulkošana un kropļošana atņem Latvijas vēsturei neskaitāmas vērtības, padarot to tukšāku un nabadzīgāku. Bez Latgales nevar būt arī Latvijas vēsture.

Folkoras dienas programmas vāks un 1. lappuse, Knuts Skujenieks šo sarīkojumu atreferējis LuM 1979, g. 26. oktobŗa numurā.

 

AVOTI

(1) Vairāk informācijas: Puisāns, T. „Pozitīvisms Latvijas vēsturē”, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 4. num. 1979. g. 2.-5. lp.

(2) Blese, E. Prof. Dr., Mūsu valoda savu vēsturisko ciņu gaitās. (Londona, 1955) 12. lp.

(3) Blese, E. Prof. Dr., Latviešu literātūras vēsture, vecākais un vidējais posms. (Gaismas Pils, 1947) 101.-116. lp.

(4) Puisāns, T., Nogrimušās jaunavas mantojums − Ludza. (J. Šķirmanta apgāds, 1973) 28. lp.

(5) Kučinskis. St.S.J., „Preiļu jezuītu misionāra un valodnieka Jāņa Karigera 250. nāves gadā”. Dzimtenes kalendārs 1979. gadam, 84. lp.

(6) Bukšs, M. un Placinskis, J., Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica. (P/s Latgaļu Izdevniecība, 1973)

(7) Svābe, A. Prof., „Tautas dziesmu likteņi”, Latviešu tautas dziesmas, I sējums, XVIII lp.

(8) Švābe, A. Prof. Dr. un Straubergs, K. Prof. Dr. Latviešu tautas dziesmas. Divpadsmit sējumi. Izdoti Rīgā no 1936. līdz 1939. gadam. Pārspiesti Kopenhāgenā, Dānijā, 1950. gadu sākumā.

(9) Švābe, A. Prof. Dr. un Straubergs, K. Prof. Dr., Latviešu tautas dziesmas. (Imanta, Kopenhāgenā, 1953. gadā) III sējums. 82. lp.

(10) Ibid. VI sējums. (1954. gadā) 53. lp.

(11) Vīķe-Freiberga, Vaira, „Loģiskā struktūra un tēlainība buŗamo vārdu un māņticību dainās”, Universitas (1979. g. 43. num.) 14. lp.

(12) Latviešu tautas dziesmas. Izlase. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas izdevums. (Rīgā, 1957. g.) III sējums. 284. lp.

(13) Ibid. 488. lp.

(14) Lelis, J. Dr., „Par izlūkšņu pēteišonu Dzeive. (Latgaļu Izdevniecība, 1961. g., 50. num.)

(15) Dravnieks, A., Latviešu literatūras vēsture. (Raven Printing, Inc. 1976) 215. lp.

(16) Ibid. 163.-170. lp.

(17) Šmits, P. Prof., Latviešu pasakas un teikas, (Valters un Rapa, Rīgā, 1932. gadā) VIII sējums. 442.-444. lp.

(18) Puisāns, 5. „Cirms”. Nogrimušās jaunavas mantojums − Ludza. 250.-258. lp.

(19) Puisāns, 5. „Ludzas pils teika”. Ibid. 146.-157. lp.

(20) M.B., Dzeive. 1. num. 1948. gadā. Pārņemts no poļu žurnāla − Rubon, 1842. gadā

(21) Puisāns T., Igauņi Ludzas apkārtnē. Nogrimušās jaunavas mantojums − Ludza. 106.-110. lp.


Jaunā Gaita