Jaunā Gaita nr. 127, 1980

 

 

Ir visai amizanti lasīt pašreiz modē nākušos ceļojumu aprakstus. Kādreiz tos var pat līdzināt ar nemirstīgajiem Kaudzīšu Mērnieku laikiem. Atcerieties, piem., Pietuka Krustiņa tik loti aizņemto dzīvi:... Ceturtdien, tai un tai datā: pie Kaulu Juŗa dēļu zāģēšanas atklāšana jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu... Tai pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bija biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētas no tapinātas vielas... Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kuŗa, kā likās, bija diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta „augsta laime pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar tostiem pie cūku svilināšanas. Sestdien, tai un tai datā: − dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi... Nabagu mājā bija jau septiņdesmit stipru un veselu nabagu; mālus lielākās vajadzībās mina jau ar zirgiem. Slavenākie apgaismības līdzekli bija teāteŗi, viesību vakari, kuplejas, runas un „augstas laimes.” Runas sāka turēt jau pat pie zābaku lāpīšanas; „augstas laimes” dziedāja arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnākam pēc Miķeļiem. Dancošana viesību vakaros Drekberģa kunga slavenā un mākslīgā vadīšanā bija uzplaukusi tik tālu, ka varēja iztikt jau bez mūzikas. Vispārīga apgaismība bija laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģa puikas turēja runas un godāja cits citu par kungiem un tā tālāk...

Līdzīga aizņemtība un rosība pamanāma arī Tālivalža Kronberga Austrālijas ceļojuma pārdomās un secinājumos, kas iespiesti Latvijas Amerikā janvāŗa numuros. Aizkustinošas ir rindas:

Sestdien, 17. novembŗa vakarā, Melburnas 18. novembŗa valstssvetku sarīkojums pašu namā. Apmeklētāju ap 500, visas sēdvietas aizņemtas, citi stāv kājās gar zāles sienām. Melburnas latviešu nama lielajā zālē vairāk vietu nav. Tautieši atnākuši noklausīties, ko tad Kanadas viesis nu laba teiks? Pēc dažām ievadrunām pienākusi mana kārta. Sākumā pieturos pie uzmestā teksta, pēc otras lapas to atmetu un runāju, kas ir „uz sirds”. Runa ir nobeigta, ļaudis aplaudē. Vairākkārt jāpieceļas un jāpaklanās. Klausītāji mani ielenc, spiež roku, pateicas, cits grib personiski izrunāties. Tomēr to nevaru, sākas koncerts.

Taču varēja to koncertu atlikt, lai neizjauktu 500 cilvēku ekstāzi.

Pēc koncerta pie namatēva Beinarta dzeram šampanieti.

Cik interesanti. Nu zinām, ka nedzēra denaturēto spirtu.

 

*

Ļoti simpātisks, turpretī, ir prof. T. Ķeniņa speciālraksts par Austrālijas kultūras dienām laikrakstā Laiks. Te citāts no 26. janvāŗa numura:

Kopkoŗa koncertu veicināja zāles izcilā akustika, taču samērā mazais dziedātāju skaits (ap 180) un īpatni izvēlētā programma (lielumlielā tiesa maz dzirdēti skaņdarbi) manī atstāja dalītu iespaidu. Ņemot vērā, ka Austrālijas Kultūras dienas dažādos latviešu centros notiek ik gadus, ir grūti cerēt, ka 10 mēnešos koŗi varētu pienācīgi sagatavot uzdotās programmas. Pēc mana ieskata, šādos apstākļos programmā būtu jāuzņem vismaz puse tā sauktā „dzelzs repertuāra” dziesmu, mazāk pazīstamās uzņemot ar piesardzību. Kādēļ programmā bija jāuzņem tādas maznozīmīgas dziesmas kā Melngaiļa „Mēness starus stīgo" (kad Dārziņa versija ir viena no krāšņākajām pērlēm mūsu koŗliterātūrā), V. Ozoliņa „Es tēvu zemei noliecos” vai Ķeniņa „Augstākā dzimtene”, man ir pilnīga mīkla. Pēdējā, piemēram, tikusi komponēta kā „moto” dziesma Milvoku „Dzimtenes” korim, nez kā vēlāk iesprukusi kādā krājumā, un, tagad atskaņota ne vienā vien dziesmu dienā, ar savu banalitāti ir kā ērkšķis komponista ausī un reputācijā.

Pievienojoties citāta pirmajai daļai, jāprotestē tomēr vēlāk. Es negribu izteikties par komponista pieminētām pirmām divām dziesmām, jo Ozoliņa dziesmu nepazīstu. Nesaprotami tomēr, kāpēc profesors sevi tik bargi šausta par dziesmu „Augstākā dzimtene”. Dziesma noteikti nav banāla. Vai tā ir dziesmu svētku dziesma, par to varētu diskutēt. Tomēr tā ir ļoti laba dziesma.

Jāpievienojas gan Ķeniņa interesantām raksta nobeiguma rindām:

Esot „privilēģija” būt par latvieti, tā teicis U. Grava. Hm... es nezinu, vai to teiktu tie tūkstoši izsūtīto Sibīrijas taigās vai latviešu zēni, kas atdusas nezināmos kapos no Opočkas līdz Pomerānijai. Bet būt „lepnam”, ka esmu latvietis, to atkal ar divkāršu spēku izjutu tālā Austrālijā, kur latvietis sakostiem zobiem cīnās par savu kultūru tādos izolētos apstākļos, kādus mēs citur brīvā pasaulē nepazīstam. Ardievu, Austrālija, varbūt uz redzēšanos − kā jūs to izteicāties: tur bija labi.

 

*

Kā vērojams, raksti un runas par Varoņdarbiem turpinās. Vairākos rakstos kopēja kļūda − tie nekritizē, bet māca. Rezultātā − kritikas vietā sprediķis. Pavisam īsu, bet loti zīmīgu vērtējumu devis dziedonis Dr. Jānis Kļaviņš Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotāja 1980. g. janvāŗa numurā:

Par Varoņdarbiem varu tikai priecāties. Nedomāju, ka mūsu varoņu simboli ir izsmieti. Tie izmantoti modernai komēdijai, kas mums ir svešs teātŗa stils un tāpēc nesaprotams. Baņutu Rubesu vajadzētu uzslavēt un sajūsmināt vēl tālākiem darbiem, ko viņa spēj talantīgi veikt.

Daces Štauveres-Aperānes mūzika varēja būt pat vēl modernāka, bet viņas kompozīcija bija lieliska.

Runājot par simbolu izsmiešanu, kā jums patīk Raiņa Uguns un nakts piektā cēliena sākums:

Laimdota:

Mans mīļais dārgais zelta spožumiņš,
Mans acu dzirnīts, mans sirds siltumiņš,
Nu mans, nu man vienai piederi!
Nu klusi laimes klēpī nogulsim;
Tu izstaipīsi gurdos locekļus,
Es tevīm galvu gludi noglaudīšu, −
No ilgām bailēm es reiz atgūšos,
No bailēm −

(Viņa notrīs)

Lāčplēsis:

Kas tev, mana dūjiņa?

Labi? Vai tas jūs nepadara slimus? Bet iesim vēl mazliet tālāk.

Laimdota:

Mans mīļais, mans karali!
Priekš manis nu dzīvo, − tu karalis būsi,
No tautām bagātus meslus gūsi,
Ikviens tev nesīs vislabāko,
Ko viņa zeme saražo.
Gan medu, gan kviešus, gan dārgas ādas,
Mums netrūks ne mantas, ne rotas nekādas,
Visskaistākās lietas no vāciem nāk,
Lai tie tās kuģiem uz Rīgu vāk,
Kas tiem par audumiem, vizuļiem,

Ne acis nevar atraut no tiem.
Es biju tur gūstā: tie vareni,
Ar vāciem mums jādzīvo draudzīgi,
Kļūs tēvija mierā laimīga,
No tevis uz turību vadīta.

Pietiks. Te ir šis nacionālais simbols! Varētu vēl pieminēt Melnā bruņinieka repliku par Lāčplēša stiprumu:

Varbūt, ka tik jūsu zemītē?

Arī tā liek pārdomāt daudz, jo mums trimdā ir saradies komponistu, izpildītāju mākslinieku, dzejnieku, gleznotāju u.c. bars, uz kuŗiem attiecināmi vārdi: „Varbūt, ka tik jūsu zemītē!” Kad Alfrēdam Kalniņam pēc viņa atgriešanās no Amerikas jautāja par Jaunās pasaules mūzikas dzīvi, viņš asi atsaucās: „Ak ko! Mēs taču visi te esam tikai diletanti.”

Nav prātīgi tie latvieši, kas domā iztikt bez svešuma tautu skolām, zinātniskiem gradiem un posteņiem, bet gribētu visu savu „dzīvīti” veltīt mūsu „zemītei” vai trimdai.

Patiesi liels latviešu mākslinieks vai rakstnieks spēs sevi parādīt arī pasaulē. Jā, mums ir piemēri mūzikā. Vērojiet Tālivaldi Ķeniņu, Arturu Ozoliņu un Jāni Kalniņu! Un es ticu, ka literatūrā mēs varēsim vērot arī Baņutu Rubesu. Te atkal vietā Kārļa Skalbes pārdomas. Tās varam sameklēt Jaunāko Zinu 1940. g. 4. maija ievadrakstā „Ģimenes dienā.”

Laimīgi ir bērni, kuŗi seko savu vecāku padomam. Bet ir arī brīži, kad mums vajadzīgas mūsu bērnu acis. − Tāds aizkustinošs brīdis, atceros, bija 1905. gadā, kad skolnieki un studenti, atgriezdamies no skolām, pārnesa mājās jaunlaiku domas. Visās latvju sētās klausījās jaunības atnesto brīvības vēstījumu. Vecā paaudze paļāvībā sekoja saviem bērniem. Tā raudzījās uz laika notikumiem ar viņu acīm, kuŗas bija saskatījušas brīvu nākotni.

 

*

Nobeigumā rindas no Kārļa Skalbes piezīmēm Stokholmā, (publicētas Laika 26. janvāŗa numurā), kas mūs ieved mūsu dievišķīgā patiesībā:

Gliemezis iet ar māju uz muguras. Viņš visur ir mājās, jo māju sev ir atnesis līdz. Tā ir melna un nepievilcīga no ārienes, bet iekšā zaigo varavīksnes krāsās. Un ja tur ir iekļuvis kāds grauzējs − smilšu grauds, tad tas beidzot ir pārvērties par brīnišķīgu pērli... Raug, te ir pamudinājums izkopt savu iekšējo dzīvi, ja arī ārējā čaula tai tumsā. Lietas, kuŗas kā bēgļi esam paņēmuši, ir daļa no latviešu mājas, kur augusi un izveidojusies tautas dvēsele. Ar to mums jādzīvo, ja negribam sevi pazaudēt. Pelēkās gultas segas zaļām un sarkanām svītrām, sniegbaltās villaines, seno saktu sirmais sudrabs, rakstīto cimdu pāri, no kuŗiem dažs brīnišķīgi atgādina pelēku ziemas dienu ar lidojošām sniega pārslām, viss tas mums jāglabā kā dārgs mātes mantojums. Mums jādzīvo ar sevi. Mūsu pulks nav liels, bet arī mazos strautos turas skaidrs ūdens, ja tas nāk no tīra avota, kuŗa burbuļošanu pastāvīgi dzirdam, un kas arvien mūs dziļi ieviļņo, ir mūsu tautasdziesmas. Tās neizsīkstoši plūst no skaidrākiem tautas dvēseles dziļumiem. Ja pamanīsim, ka esam nomaldījušies, griezīsimies arvien iekšā šai straumē. Raug, arī gliemezis veļas uz priekšu pa strauta oļaino straumi, kuŗa to nes un veldzē, jo citādi izžūtu viņa maigais, vārgais ķermenis. Ja negribam bojā iet, mums jāturas latviešu valodas un gara dzīvē, plūstošā straumē. Lai mums arvien tuvumā būtu kāds draugs, ar kuŗu varam runāt latviski, un pie rokas latviešu grāmata. Bet tautasdziesmas lai iet no mutes uz muti: tās mums jāmācās dziedot.

 

Imants Sakss

Jaunā Gaita