Kad rakstīju savas rindas JG 124. numuram, bija vasara un, labā prātā gaidīju 3. jaunatnes dziesmu svētkus Montreālā. Kaut kādas rezignētas Imanta Ziedoņa rindas tomēr nedeva mieru: „Tā lielā Klaunāde pār mani ies!” Nenoteikta intuīcija mudināja pamest visu un pēc dziesmu svētkiem laisties projām uz kādu dienvidu salu pie good rum punches and unescorted girls. Diemžēl nekur neaizbraucu, bet klausījos dažādu klaunu dažādas muļķības.

Vispirms rājieni par jauniešu dziesmu svētkiem Montreālā. Atkal neesot labi uzvedušies. Kuŗos dziesmu svētkos gan labi uzvedas? Kuŗā hotelī gan labi uzvedas? Kāpēc vispār uz hoteli iet − lai uzvēstos? Ko dara Kanadieši un kvebekieši šraineru un citu klubu sanāksmēs, tāpat futbola gala spēlēs? Par to visu taču samaksā. Kādi vientiesīgie tomēr nākuši ar draudzīgiem un draudīgiem ieteikumiem latviešu dienas presē. Vajagot dibināt pašiem savu jaunatnes palīgpoliciju. Labi un lieliski! Viss mums trimdā ir, vēl tikai nebija pašiem savas palīgpolicijas. Bet ko ņemsim par paraugu − krievu vai vācu laiku? Krievu 1940. g. sākumā bija PD (palīgdienests) policija, ko tauta nesmuki sauca par „pūt d----”. Šī iemesla dēļ tos vēlāk pārdēvēja par TM (tautas milicija), bet tauta atkal iesauca par „turi muti”. Arī vācu laikā radās palīgdienests, kuŗa locekļus sauca par šucmaņiem. Tautā viņi tomēr nekādu cieņu neieguva un drīz vien atskanēja dziesma:

Apsējis ap roku banti,
Šucman’s piesmej savu tanti.

Tas tā, maigi izsakoties. Tautas valoda bija vēl tiešāka un trāpīgāka, bet tas lai paliek citai reizei. Saprotams, viena no šīm versijām nākamos dziesmu svētkos sagaida arī jaunos latviešu jaunatnes palīg-policistus. Labas sekmes nākotnē!

 

*

 

Var vienīgi just līdz Varoņdarbu autorēm, kuŗas saņēma nesavaldīgus uzbrukumus. Ir nepatīkami vērot to trimdas sabiedrības daļu, kas tik ļoti nīst savu jaunatni un tās gara darbiniekus. Jācer, ka jaunās mākslinieces par šiem uzbrukumiem sevišķi neuztrauksies, jo, redzat, trimdā ir jau pavadīti 35 gadi. Krievu cara emigranti Parīzē jau pēc 15 gadiem bija galīgā vājprātā, piem., atcerieties ģen. Kutjepova nolaupīšanu, ģen. Skobļina afēru utt. Varbūt mums tas stāv priekšā? Ja gara stāvoklis tuvojas salšanas punktam, tad jāremdējas dzejā. Šoreiz lai runā dzejniece Laima Līvena:

Ik vārdu apdomā ko saki
ik vārdu apdomā
lai tas pirms teikšanas uz tavām
                                     lūpām

vēl īsu brīdi
kavējas

vēl sasildi to mīļo vārdu
lai tas kā sagša silti krīt
lai maigums kāpj kā saule sārta
                                      no rīta

tīrās debesīs

ik vārītu apdomā pirms izkliedz
ik naida vārdu
(kā tas dzeļ!)
varbūt nekāda mīlestība to
                                    sadzelto

vairs nepiecel

sniegs klājas baltām klusām
                                     lēkšķēm

sniegs lavīnām mums pāri grūst
tur debess
nedomā ko saka
tur debess mīl
un nolād
mūs

Saviem lasītājiem ieteicu izlasīt slavenā krievu komponista Dmitrija Šostakoviča atmiņu stāstu

TESTIMONY

The Memoirs of Dmitri Shostakovich as related to and edited by Solomon Volkov. Translated by Antonina W. Bouis. Illustrated. 289 pp. New York: Harper and Row. $15.-

Tur katra lappuse spilgti illustrē polītiski nozūmēta mākslinieka dzīvi zem diktatoriskā režīma. „Vai es palikšu dzīvs Līdz rītam?” ar šādu jautājumu komponists noliek katru nodzīvoto dienu. Vienīgi mūža pēdējos gados Šostakovičs pasūta pie velna visus komisārus un raksta pats savu personīgo mūziku, kas ir dziļi pesimistiska. Taču šos pēdējos gados komponists arī apzinās, ka ir uz nāvi slims un daudzām lietām vairs nav nekādas nozīmes. Interesanti atzīmēt, ka Šostakovičs nicināja Prokofjevu, bet ārkārtīgi cienīja Glazunovu, kuŗu tagad Rietumos daudzi nepazīst. Aleksandrs Glazunovs bija Jāzepa Vītola draugs, un Rīgā viņu savā laikā spēlēja diezgan daudz. Pretēji ieskati bija Stravinskim. Viņš pats atstāsta, ka Rimska-Korsakova bērēs atraitne viņu mierinājusi ar vārdiem: „Neraudiet, Igor, mums vēl paliek Sašeņka (Glazunovs)!” Stravinskim, to dzirdot, uznācis vēmiens. Pozitīvi autors piemin Stravinski, Bergu, Māleru, dievina Musorgski, bet necieš Skŗābinu un Listu. Ir arī jocīgāki brīži, piem., kopā ar Chačaturjanu „pēc pavēles” komponējot PSRS valsts himnu. Pirmo reizi pēc Šostakoviča ierosinājuma abi esot piedzērušies un himna neiznākusi, otru reizi pēc Chačaturjana aicinājuma abi piedzērušies un himna pajukusi, trešo reizi abi palikuši skaidrā, bet himna tāpat nav rakstījusies. Ak plašās slavu dvēseles!

Atmiņu grāmata jau izraisījusi skandālu, jo Padomju Savienība paziņojusi, ka tā ir viltojums. Gan jau to nākotne noskaidros.

Grāmatas nobeigumā Šostakovičs runā par krievu jaunatni, izsakot cerību, ka tā būs brīva no tā rūgtuma, kas padarījusi viņa dzīvi tik bezgala pelēku.

Vai arī mēs, latvieši, nevarētu būt cilvēcīgāki pret savu radošo jaunatni un vēlēt viņai laimīgāku dzīvi, kas būtu brīva no tā rūgtuma, ko mēs vienmēr nesam līdz. Un lai viņi iztiktu bez palīgpolicijas.

 

Imants Sakss