Jaunā Gaita nr. 123, 1979

 

AR DIEVU UZ TU

Eduards Freimanis. Ticība. Linkolnā: Vaidava, 1978. 170 lp.

 

Lai ari cik veikli uzrakstīti, ir tādi prozas darbi, kas netiek tālāk par spalvas svaru. Nu jau ar otru romānu Eduards Freimanis nāk pie lasītājiem, nesdams smagu vārpu. Kā iepriekšējais, Divas pasaules, (1976. g.) tā pērnruden iznākušais Ticība pieder pie ārzemēs dzīvojoša latviešu prozas autoru nozīmīgākajiem darbiem, ierindodamies blakus Gunša Zariņa analītiskajai prozai, Richarda Rīdzinieka Zelta motociklam un vēl vienam otram prozas darbam, kuŗos laikmetu griežu, izklīšanas un mājās palikšanas cilvēcīgās problēmas risinātas nešķielējot ne uz kā vajag rakstīt, ne - kā drīkst rakstīt. Citiem vārdiem, Freimanis ir izpratis rakstnieka brīvības misiju.

Freimanim, šķiet, neinteresē bēgļu gaitās aizgājuša cilvēka grūtības, iekārtojoties jaunā vidē - temats, par ko neticami daudzi rakstījuši it kā tā būtu 1945. gadā no Latvijas izbēgušo galvenā problēma. Tāpat viņš nav par savu pieņēmis vienkāršo pretstatu virkni, kuŗā "mēs" esam balti un nevainīgi un "viņi", teiksim, sarkani un vainīgi. Freimanis ar romānu Ticība mēģina tuvoties patiesākai ainai; un lai to izgaismotu, viņš pievērsies cilvēkam pašam, ne šabloniskiem pretstatiem, kuŗiem vairākums cilvēku gan bijuši pakļauti, bet nav tos paši par saviem izvēlējušies.

Romāns Ticība ir par Ruduļu jaunsaimnieka jaunāko dēlu Albīnu (kas par vārdu zemnieka dēlam!). Tēva un mātes indoktrinēts viņš, rādās, nešaubīgi tic Dieva eksistencei. Bet vai ik pagrieziens viņa dzīvē noved viņu pie šaubām, vai patiesi ir tā, ka "Dievs labu dar' ko darīdams". Albīnam reizi pēc reizes nākas ar šo jautājumu saskarties, jo "Dievs" nebūt neizrīkojas tā, lai cilvēkbērnam Albīnam būtu pamats teikt Dievam paldies. Albīnam ar Viņu ir gaŗas sarunas, un to pielūdz, bet atkal un atkal ir tā, ka jāatduŗas pie neziņas, ko tad labu Dievs īsti ar uzsūtītām likstām grib panākt.

Albīns ir cilvēks, kam netrūkst ideālisma un spītīgu ieceŗu, arī apņēmības ne, bet viņš ir tādā mērā ārpusnieks, ka jebkuŗa saskare ar citiem cilvēkiem viņu noved pie "pakļaušanās liktenim" un vienlaicīgi - pie ieraušanās dziļāk sevī, spītējot atsakoties, nevis mēģinot lietas ap sevi pakārtot savai gribai un vajadzībām. Skaidrs, ka viņam pamatskolas beidzamajā klasē patīk meitenes, bet kad tās sāk izturēties "dīvaini", viņš atrod par labāku ar sieviešiem nepīties. Pret draugiem ģimnazijā viņš grib būt patiess un atklāts, bet kad tie norāda, ka šī atklātība kļūst pārmērīga, viņš atsakās arī no draugiem. Tad Latviju okupē sarkanā armija, un jau no sākta gala Albīns ienīst svešo varu un kārtību, bet uzaicināts, viņš ir viens no pirmajiem, kas iestājas komjaunatnē un apsolās būt par čekas ziņotāju. Sirdsapziņas mocīts, Albīns aktīvi piedalās apcietināto atbrīvošanā, vāciešiem ienākot Latvijā, bet no tā solis tālāk nav gaŗš - viņš kļūst par aktīvu aizdomās turēto civīliedzīvotāju apšāvēju. Un tā tālāk - nepārtraukti Albīns grimst dziļāk un dziļāk zaņķī, ko viņam sagatavo citi, bet kam viņš nespēj pretoties.

Ar romānu Ticība Freimanis pavēris ieskatu vienkāršā, ikdienišķā cilvēka liktenī, kad viņu ierauj ar mani vai pret mani pakāpeniski veidojošos vai pēkšņi samilstošo situāciju tīklā. Albīns ne tikai tic Dievam, viņš tic arī labajam cilvēkā, bet visas šīs ticības beidzot vēršas pret viņu pašu, liek viņam rindām vien pastrādāt "velna darbus". Kāpēc?

Atbilde meklējama pie varas nākušo "kolektīvo patiesību" kompleksā. Freimanis uzskatāmi rāda, kā viens cilvēka brīvības un tiesību ierobežojums noved pie otra un vēl ļaunāka. Latvijā polītisku iemeslu dēļ vajātie kļūst par krievu komūnisma pakalpiņiem, bet krievu komūnisma žņaugtie nevis griež ratu atpakaļ uz cilvēcību, bet gan turpina iesākto, atsakoties izprast un uzklausīt, grūž vienu pēc otra vai nu kapā, vai pārvērš par bendēm, kam nav iespējams no uzdotiem "velna darbiem" atsacīties, neatsakoties no dzīvības.

Freimaņa romāns ir skaudra, nesaudzīga patiesības atsegšana, nozīmīga nevis tikai, lai izgaismotu - kaut arī neseno - pagātni, bet arī lai iezīmētu nākotnes perspektīvas, lai dotu apjausmu, kuŗā vietā, lai kā notiktu, ir jāpieliek punkts un jāliek ratam griezties uz otru pusi. Ticība nav romāns par grūtībām svešā mājā grīdu mazgājot, bet par mūsu visu kopējo atbildību cilvēces un cilvēcības priekšā.

Romāns ir turpat vai priekšzīmīgi uzrakstīts, tajā nav tukšu vietu, liekvārdības, puritāniskas izvairīšanās: Konkrēti notikumi un apstākļi, uzskatāmi iezīmēti raksturi un īstenībai atbilstošas norises dzītin dzen Freimaņa vēstījumā ierauto pretī neizbēgamajam.

Uz pāris sīkumiem gaŗāmejot var aizrādīt. Piemēram: Albīns beidz pamatskolu t.s. Ulmaņa laikā - kā teicamnieks. Bet, ja atmiņa neviļ, toreiz tāds termins nemaz netika lietots, to ieviesa komūnistu laikā. Jāšaubās arī vai terminu nacists lietoja sarkanajiem simpatizējošie latviešu strādnieki četrdesmito gadu sākumā, turklāt ievērojot, ka toreiz nacisti un Padomju Savienība bija apvienojušies draudzības līgumā. Albīna daudzie vienpusīgie dialogi ar Dievu vietumis šim citādi gaišajam zēnam piešķiŗ mazliet pārāk panaīvu vilcienu.

Kad Freimanis, aprakstīdams velnišķo varu spēli ar vienkāršu cilvēku dzīvēm un likteņiem, ticis pāri kulminācijas punktam, viņš, kā tas nereti ar romāniem notiek, lielā steigā atrisina Albīna nokļūšanu - Kanadā. Diezgan neticama izklausās viņa turpat vai nekomplicētā nokļūšana (kaŗa laikā!) no Kurzemes Gotlandē, veiklās banku izlaupīšanas, pārcelšanās uz Zviedrijas rietumu piekrasti un izkāpšana Kanadas krastā ar viltotu zviedru pasi kabatā. Šīs beidzamās nodaļas ir t.s. pievilktas klāt un īstenībā nevajadzīgas, tāpat, kā arī nekādu atbildi nedod Freimaņa varoņa Albīna narkotikas noreibuma atslābumā notiekošā "atgriešanās" pie Dieva - "jaunai ticībai un jaunai dzīvei". Ar Dievu jau Albīns vienmēr bijis uz tu, tikai viņa atbildes ir bijušas pagalam neizprotamas. Beidzamais "dialogs" neliecina, ka turpmāk būs labāk.

 

Gunars Irbe

 

[Skat. arī Jāņa Klīdzēja recenziju JG 132]

Jaunā Gaita