| Astrīde Ivaska |
 Dablinā 1975. g. |
|
LESTENES VĒSTIS
Tēva piemiņai |
|
| 1 |
No pirmās Lestenes pils ne akmens uz akmens atstāts, tik simtgadu vecās liepas uz pagātnes pusi liecas. Tik aizmirsto istabu ēnas pazaŗu aizvējā slēpjas un sveču lāktījums logos sariests čemuros smagos. Tik veļu pēdas parkā izmīda dzelteno tulpju plaukstošie pulki. |
| 2 |
Kamolzāles līdz kamiešiem, smilgas līdz smakram, pīpenes līdz padusēm – šodien vēl jāizbrien vakara rasa, šodien vēl jāizskrien, rītu nāks izkapts, parīt nāks Jāņi, pāri jums līgos. Šodien vēl mana zvīganā pļava – vīķi līdz vaigiem, zvaniņi līdz zodam, rītu nāks izkapts, šodien vēl brienu vakara rasā, aplīpu skarām, pārnāku mājās ziedu svārkos. |
| 3 |
Vēl piecas, vēl trīs, vēl viena, vēl launags, vēl vakars, vēl nakts līdz dzimšanas dienai. Vēl vienreiz pa kastaņu taku caur pirmo rudens tumsu, pār sakņu kupriem klūpot, vēlreiz caur pagraba gaiteņa drēgnumu, durvis skaitot, pār krupjiem lecot, – un tad viņa aizvadīta, ar grāmatu rokā aizlasīta, tā viena, tā vienīgā dzimšanas diena. |
| 4 |
Ieeju augsto griestu guļamistabā, ir sestdienas pēcpusdiena, ap trim. Paskatos trejspārnu spogulī savā deviņu gadu sejā. Uz gultas izliktas drēbes, ko vilkšu tēvam par godu. Istaba krēslaina, pievērti augstie baltie slēģi. Es apaunu baltas kājas un skrienu tēvam pretī. |
| 5 |
Meža zemenes sazied gar četrrindu egļu sardzi, gaiļpieši stājas zem balsno ābeļu virtēm. Mākoņains ābeļu maigums pārslo pār pievērtiem plakstiem, no gaiļpiešu cera uz ceru vasara mācās staigāt.
Pār vāju četrrindu sardze pret sala švīkstošiem pulkiem, – koku pēc koka aizpļauj ziemeļa zilgana izkapts.
Pelēkais ābeļu plašums raso aiz pievērtiem plakstiem. No gaiļpiešu cera uz ceru vasara dvēseles lasa. |
| 6 |
Gailis dziedāja otru reizi. Es pamodos: sveši vīri rakņājās atvilktnēs, bet es gulēju tālāk. Gailis dziedāja trešo reiz. Es pamodos: tu sēdēji uz gultas malas un šūpojies šurpu turpu, galvu rokās turot. Bij svinains rīts, trīs dienas pirms Ziemas svētkiem. |
| 7 |
Septembŗa pilnmēness dārzā, sargu tornis un mūŗi kā sniegā. Nekad tik plaša vēzusies debess, nedz tik smagas svērušās ēnas. Es klīstu dzedrajā aizsaules gaismā, es stāvu pie bumbieres baigā stumbra. Kad rietēs mēness, būs mums tāls ceļš zem kājām.
|
| * |
Tur, tanīs staros staigā tu, dažreiz pavēršot acis uz manu pusi. Tur, tanīs staros, dūjas līganā gaitā, ūbeles tuvajās dūkās staigā tu, dažreiz pavēršot seju uz manu pusi.
|
| OTRĀDAM ANTIŅAM |
Manā vismelnākā dienā, kad nebij ne durvju, ne logu tu nāci un uzcēli sienu starp mani un manu tumsu. Starp mani un manām mokām tu uzcēli stikla sienu, tad paņēmi manu roku – stikls likās vēss un gludens. Es atspiedu pie tā pieri, un šķita pat, ka aiz tumsas saskatu pavērtas durvis un aiz pavērtām durvīm stāvus, kur audēja auž man mieru.
|
| * |
Bez sāpēm un bez cerības, ne silts, ne auksts – ziemā auksts, vasarā silts; bez kustības, kopš gadu tūkstošiem slējies klinšu nogrobā, kur man atmesties. Stūrains un raupjš, gadu simteņos augušiem ķērpju gredzeniem apsirmojis – sidraba, melniem, zeltotiem. Ne mikls, ne sauss – dienvidū sauss, rītos mikls.
Bez miņas, bez maiņas, bez balss.
Cieta vieta, kur man savu dvēseli notrīt tīru.
|
| * |
Un tad iesāka pavisam lēni snigt.
Es sabijos – varbūt kas glābjams, varbūt kas apsnieg bez manas ziņas
Bet viss bij nokopts, ienests, paglābts.
Viss, kas man aizsniedzams. Pat kaķis snauda man klēpī šai agrajā svētdienas rītā,
kad iesāka pavisam lēni snigt. –
Tik daudz apsnieg tālajā klusumā bez manas ziņas.
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
NO SOMNAMBULISTA DIENASGRĀMATAS III
|
Kā tukls spīdīgs zirneklis velk veiklā vienādībā savus nesaraujami sīkstos staru tīklus mēness – aizvien tuvāk – man tuvāk, un man aizplūst spēki, dilst sadilst griba
no pareizas dzīves atšķelts, bezpriekā dirnu vienaldzīgs – dzīvot vai ne: jau gadiem mani apskauj ievelk sevī mēness
Tiesa – kā patiess Ievas dēls vēl esmu ar miesu – bet tā
ir tikai čagana čaula ap maniem mēness mīlētājiem kauliem
mēmajam atspīdētajam, zirneklīgam spīdeklim – sievietei – dieveklim ik atoms no manis pieder
Pār saulespuķu ēnām apsēstiem laukiem vēl neplanda luna – apaļsejainā Bali salas dieviete – savus līķautīgos auksta spīduma cauraustos plīvurus
vēl rieta karogi kaleidoskopiski plīvo
vēl esmu brīvs!
Steidzoties ceļā sev svešzemes mēnesīgi blāvās rododendronu ziedlapas saminu:
tik vien jaušu un zinu – man šonakt nonākt VISU EŅĢEĻU NAMĀ
– ai kas par lieliskiem untumiem rečitē radio ik pa stundai šeit festivāls putniem putnu junda
Nams, velvēts gliemežvāks, – kur neredzami eņģeļi palīdz saviem tuklajiem marmora brāļiem nest puķu un augļu vītenes – bez sarkankrūšu bez lakstīgalu solo – viss atšalks putnu triļļos un vīteros
mūziķi, moderni trubadūru rekrūši te stabulēs un te svilpēs ar sitamiem kratāmiem instrumentiem putnu koncertu dos
– jo putni jau eņģeļiem rada un eņģeļi uz debesīm dziesmas un dvēseles vada
un kamēr luna kā apaļsejainā Bali salas sieviete smejot vēl neraisa savus caurspīdīgos gaismas lindrakus
caur kantainiem mākoņiem
pats it kā spārnots
spraucos ietikt VISU EŅĢEĻU NAMĀ
Zem metropoles mežonīgām ceriņu debesīm auto ugunīs aiztekošās alejās smalkacainus tīklus zvejai nomet luna – mūžīgā sieviete – un mani satrauc
es, mūžīgās lunas precinieks kā belcebulisks malu mednieks kad citi gulēs pilna mēness naktī apmāts glūnēšu ––
uz gataviem augļiem dārzos labprāt raugos un uz kā augļi pilnīgām sievietēm kad viņu maigie zināmie silueti
vilnīgi zīmējas vasaras atvērtos logos: ābola nevainība kā Adāmu iekod! aicinās iekams no mēness sērdzības mostos
uz gataviem augļiem kāri raugos bet solis drīz nojūk –
vēsi starojošu matu segu jūtu pārslīdam pāri augumam
vārīgo staru kaisli žņaugts un appīts, vaļējiem logiem un dārziem gaŗām aizļogos ne nieka neguvis no pirmo augļu un pilnīgu sievu prieka
|
|
NO IV
|
Briest mēness, griežas, pret saulgriezēm atspiežas.
Ap ziedu galvām neatšķetināmi un visas saulainās puķes pēkšņi blāv mēnesīgi bālas.
Manu es – arī manu augumu aptekā nenotverami staru kāpuri, apvelk ar mīkstu gaismas zīdu
– un es, nu mūžam saulpuķu gūsteknis?
nē! līksms mēness ķīlnieks, neviļus kļuvis par mēness mīlnieku.
kas atpestīs to, kas satinies starp saulespuķēm izvilktos astrālos pavedienos
ne projām pats var ne projām grib vairs no mēness izliktiem tīkliem
nu dzīvoju ne vairs ar savu gribu
Visapkārt tumsas akacis – nakts – iegrimstu Puseta nakts apļa tumsā:
izlauzties, pacelties nespožās naktīs nav jaudas, es esmu it kā iemūrēts sienā.
Kā iemūrēts sienā nīkstu kamēr no skrejošiem mākoņiem lobās mēness,
tad torņos līdz rejošam chimēram ar nesaturīgu staru pār plecu lēkšus uzlēcu –
drūp satīru ragi,
vaimanā zvanu un sirēnu koŗi, ļaunu ļaužu leģioni nāk mani no debesīm noraut
kaut kur ciema plānprātis iedziedas – – es acis piemiedzis izstiepju rokas
izdemolējis postīgos dvēseles aizsprostus, izlēcis no augstajiem prāta logiem uz naža asmens žonglēdams pāreju gaismas un tumsas pāreju, brīvs – skatos bet neredzu un nesaklausu ne skaņas it kā no tiesas es būtu bez materijas būtu kā gaisma mēness spēka vadīts atbrīvots atskatos – guļ mans līdzinieks zemes miegu – – un man žēl no viņa – no sevis? – šķirties
Ir tādas naktis – ir tādas naktis, kad ne drupačas miega, nediluša mēness naktis, kad pār upes līmeni nejūt ne mīkstākā vēja dvesmu
mēness mīl spoguļus mēness mīl ūdeņos atspoguļoties un man mēnessērdzīgam aizvien uz ūdeņiem doties
to, kāds esmu, arī gludākie ūdeņi neuzrāda –
(kā jau spoguļi, tie visu otrādi pagriež) ne greizi tomēr ne pareizi.
Tiešām vienalga, valgais atspulgs mani slavē vai pulgo labais vaigs kreisais kreisais – labais labā acs kreisā un kreisā kur labā vai tā būtu labāk? kā iemīlēt īsti ko īsteni nepazīsti?
Viņi, kas pārmet man sapņu apņemtu prātu, nezina – tramdītos ūdeņos zivis steidzīgāk zib ātrāk atgūt uz brīdi zaudētās ēnas; it kā pulsējošas tinteszivs tušā es indīgā tumšumā dēdu un sienu atsienu domu mezglus: mēģinu atcerēties, tad mēģinu aizmirst, viss arī atmiņas mirst reiz, es ceru
nodziest domu ugunis, ar miegu apsedzas prāts. Mēness bunkuri neieņemami pastāv. Zemapziņas lādiņi netrāpa mērķi, nav bruņu pret murgiem: griežas grozās pie griestiem globi un spirāles attēli attālinās klūp sienā ieslīd ik siena spogulī iebīdās guļ citi, vienmēr atmostos pirmais
mani ceļi un elkoņi asinīs pil
vēl kāds no spoguļiem ārā spārdās –?
Žvadz, zvana iedziedas slēdzene. Kapucīna kapi pār acīm nāk kapellāns, nāk mani no mēness grāviena paglābt
un es dzirdu dvēseles ganu: „–ir tikai vēl jāgrib! Ir jāgrib sevi saglabāt –” un atkal aizčāpo mīkstās čabatas.
Bet – kā pretoties spēkam, ko gaismas pierietis mēness staro? Iebēdzis tumsā, kas mani piemūrē sienai, lemju – neļauties sasaukt neziņas gaitām līdzi pasaukt – un sevi no spoguļa pa gabalam plēšu gaidot – vai šķēpeļu sagrieztām dūrēm tumsas vairogi palīgos nenāks –
uzlec mēness necik ilgi viss ir kā vakar kā citām pilnmēness naktīm kā senāk.
|
|
NO SOMNAMBULISTA DIENASGRĀMATAS V
|
Balti zari uz baltas sienas mēnessgaismā melnas melnas ēnas mētā, spožuma izzīmētas un palielinātas tās skrāpējas acīs.
Nu varētu ēnu ķekatas laist – tuklus aunus, spirgtus zaķēnus sienas ekrānā palaist, bet man jāsaudzē ēna, ko mēnesnīca audzē –
savā aizgūtā gaismā mēness aizgūtnēm saules puķi par sauli audzē: katra lapa notēlo padebesi – ja ticēt ēnām ēnu lielummānijā var sevi iepazīt nepareizu – esi kas esi! –
es it kā uz pusēm šķelts auglis neesmu vesels pusaizdzīvots mūžs divos ģīmjos kā mēness aušīgs kā mēness tukšs
Es uzgāju saulespuķi trauslu puķi savā nāves dienā, jeb tā bija dzimšanas, manas atdzimšanas lieldiena?
es uzgāju sauli saulespuķē: lai dzīvotu ar vienu saulgriezi reizēm pietiek.
Ar svaigi līmētu sauli uz plakāta pie manis tupelēs atšļūc kapellāns. Dzimis dilstoša mēness zīmē, viņš mana milstošā mēness prieka simptomus labprāt analizē: „ – ir tavas vēlās rīta atmodas viss šo mēnesīgo klejojumu cēlonis!” Bet tā no patiesības tikai puse, ko melš viņš, šis – pusmēness cilvēks, aizvien viens, uz pastaigu neaicina to pat mēness! Vecais aizčāpo promenādēt ar plakātu.
Ir sestdienīga Valpurģu nakts. Rīt kā pirmo viņš pieņems grēksūdzē savu jauno dienu mīlestību; pēc tam kā nebeidzamas ‘aves’ skaitīdams visu dienu visu dienu viņš smilkstēs: „ – ai, šīs Salomes! aizvien tās pēc mūsu galvām –”
Naīvais!
Es, kas jau sen glābs, varbūt saglābs sieviete mani reiz –
sievietes balss vai kāda putna spēj atmodināt un pat no staru augstienēm atpakaļ vadīt.
Šūpojas saulespuķes, zied mēness un es gaidu – nezinu, gaidīt – putnu vai sievieti. |
|
Voldemāra Avena viņetes.
Autores piezīme: mēnessērdzībai par iemeslu var būt
Šai gadījumā trešais variants. |
|
