Jaunā Gaita nr. 120, 1978

 

NAKTSVIJOLES SKAN, NAKTSVIJOLES SMARŽO

Gunars Janovskis. Ieklausies naktī. Noveles un stāsti. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1975.g. 213 lp. $7.00

 

Ar savu noveļu un stāstu krājumu Gunars Janovskis atkārtoti pierāda, ka ir reāls romantiķis un reizē romantisks reālists. Vide, tēlotie apstākļi, cilvēki - kopumā veido reālistisko ietveri. Autora paša un viņa tēloto varoņu dzīves skatījums, daudzkārt arī centrālie notikumi novelēs un stāstos neapšaubāmi piepilda reālistisko ārējo ietveri ar romantismu. Ja reālā tvērumā autora roka ir droša un meistariska, tad ne vienmēr to var teikt par iekšējo pildījumu. Rīgā kādreiz taisīja pralinč un monpansjč pildījumu konfektes. Dažam patika, dažam negaršoja. Ja daudziem nebūtu paticis, fabrika neražotu. Līdzīgi tas ir ar romantiku literātūrā. Un Janovskis neapšaubāmi ir populārs rakstnieks.

Otrs Janovska populāritātes iemesls varētu būt, ka viņš ir mūsu aktuālās dzīves rakstnieks svešatnē. Darbu centrā allaž kāda latviešu vai baltiešu persona, kamēr pārējais personāžs nereti cittautieši vien. Janovskis "reģistrē" apkārtējo pasauli ar tik tipiskām savas bēgļu un kaŗavīru paaudzes acīm, ka daudziem lasītājiem nenākas grūti dentificēties ar darbu varoņiem un tiem simpatizēt.

Krājumā pavisam piecas noveles un stāsti. Darbu saturs stipri atšķirīgs, arī kvalitāte nevienlīdzīga. Vistipiskāki "janovskiskas" ir pirmās divas noveles "Noslēpums" un "Arnete". Pirmajā no tām autors piedevām demonstrē savu afinitāti viktoriānisma laikmeta manierēm literātūrā. Abas noveles labi Janovska caurmēra šedevri. Gan arī ne vairāk kā tikai caurmēra. Toties neapmierina trešā novele "Sarkanā krāce". Kaut kā šķiet, ka autors par daudz atlaidis grožus Pēgazam romantisko vēlmju virzienā, un tas klupis pār irracionālisma sētu. Pēdējos divus darbus krājumā varētu nosaukt par stāstiem, jo tie šaurāki sižetā un apjomā. Vienu no tiem, diemžēl, gribētos apzīmēt kā zem Janovska līmeņa uzrakstītu. "Svešs paziņa" labāk iederētos Daugavas Vanagu Mēnešrakstā nekā šajā krājumā. Veca kaŗavīra jūsmas un atmiņas jau ir laba lieta, bet ja cita nekā tur nav... Toties krājuma pēdējais darbs, stāsts "Vilcienā", šķiet pats labākais no visiem pieciem. Tas nav tikai tāpēc vien, ka autors necenšas tēloto notikumu atrisināt ne baltās, ne melnās, ne šādās, ne tādās krāsās. (Kaut arī citkārt Janovskis paskops ar šādas stāstnieka metodes lietošanu.) Varbūt drīzāk tāpēc, ka stāsta uzbūvē un risinājumā lasītājs uz beigām kaut ko gaidīt gaida. Bet kad nesagaida ne vienādi, ne otrādi, tad tomēr nejūtas vīlies, jo atskatoties redz, ka autors tomēr devis to vislabāko atrisinājumu. To panākt var tikai patiesi labs prozas meistars.

 

Ilmārs Briedis

Jaunā Gaita