JAUNIE TRIMDAS AUTORI ZIEMEĻAMERIKĀ
|
Sarma Muižniece
|
 Foto: L. Zandbergs |
|
starp pasaules murgiem starp arklu zobiem starp mašīnu asmeņiem starp ziedu starp ražu laikiem saules puķe zied.
nāk ziņneši kraukļi izpostīt puķi! nīcinot daiļumu izkaisa sēklas.
starp trotuāra spraugām starp žogiem starp mūŗiem starp cilvēku naidiem starp stikliem starp vaidiem uzdīgst viena saules puķe ... uzdīgst otra un treša ...
pat salnu šoruden pārņem pānika!
1977. g. 6. septembrī
|
|
| MĪLAS VILCIENS |
es uzlecu uz vilciena uz, jo man nebija biļetes un jo visas labās vietas iekšpusē bija rezervētas stabiliem cilvēkiem kuŗi arī šo braucienu bija izplānojuši un zināja, kur viņi paliks pa nakti un kur viņi kāps nost.
es nemaz nezinu kā sauc to staciju kuŗā izkāpu.
kamēr visi citi strīdējās un ķēpājās ar biļetēm un citām realitātēm baloži man baroja šokolādes.
un uzreiz tie nebija vairs baloži, kas baroja man šokolādes, bet tu.
1977. g. 11. nov.
|
|
KĀ VIŅA MANI VILINA ATPAKAĻ
|
Ka gribu būt tā, kas staigā basām kājām pa viņas ielām un raugās pulksteņu remonta veikalā skatlogos – bet nedomā par laiku... Kā gribu būt tā, kas noliek puķes kapos un ar mitrām acīm domā par saviem brāļiem – dzird tos runājam sev visapkārt – un zina, ka tie visi nav kapos... Kā gribu būt tā, kas, gar Daugavu staigājot, skaita soļus līdz ostai, un, tiekot tur, prāto par kādreiz braukšanu projām – aizmirstot, ka nevar, bet arī negribot... Kā gribu būt tā, kas apstājas un lūkojas Brīvības piemineklī un nedomā par to, kā ir – bet kā bija un būs, un, ielecot vilcienā, braukt uz jūrmalu – pasmaidot.
1975. g. 19. martā
|
 Foto: J. Liģers |
Pelēkās drānās jūs pelēkus kartupeļus pelēkos maisos pērkat. Bieži tos ved pelēkos vāģos no pelēkiem laukiem pelēkas zemes kur tos rok vel pelēkāki cilvēki.
Kaut tikai reizi viens no šiem cilvēkiem paskatītos saulē un sāktu starot tad kaut tikai reizi šis starojošais grauds uzraktu kripatiņu cerības un to ieslēptu kartupelī un ieliktu maisā
lai – tikai reizi vienu ritu tirgū visai Rīgai būtu iespēja brīvību pirkt.
1976. g. 31. jūlijā
|
| ORĢIJA VEĻASMAŠĪNĀ |
nodziest gaismas. kaislīgs karstums pilda patīkami pārblīvēto telpu. sākas dzidra sensuāla dunoņa. neviens nekautrējas tik tavas garās apakšbikses nokaunējušās kaktā mēģina ieslēpties manas pidžamas apkaklē.
bet mana zeķe – tā jau cieši aptinusies ap tavu bikšu stilbu un tavs vilnas apakškrekls kutina manu gludo, gaŗo, melno balles kleitu.
kamēr mana blūzes piedurkne graciozi urbjas pa tavām kabatām un tavs pulovera rāvējslēdzējs nevainīgi ieķēries manā apakšsvārku vīlē – mans latviskais T–krekls dramatiski pagrūž vecu taļļu pret sienu un kāri novēro tavu jauno balto svītraino sporta zeķi un tavs darba cimds varenā lēcienā pagrābj manu blūzes jostu aiz gala ietinas tajā un ekstāzē abi parullējas zem tava kabatas lakata.
tur es tos saldi iereibušus atradu guļam, kad es attaisīju durvis.
gribēju ņemt visas sausās drēbes ārā, bet vienīgi tavas kautrīgās gaŗās apakšbikses bija izžuvušas.
|
|
TIKAI SĒKLAS, KAM IZAUGA ZARI
|
tikai sēklas ūdeni meklējot nejauši ievēlamies tajā pašā mitrā caurumā.
un mēs uzaugām katrs ar saviem zariem un katram savi draugi ir citi putni un spāres katram uz sūnainās muguras dveš cits vējš citos dienas laikos saule lapainos vaigus silda un ap stumbriem citas zirnekļu dzimtas sien miglainas illūziju lentes.
man kādreiz uzmetās citas kaites jo esmu citas šķirnes koks. un beigās citi malkascirtēji mūs cirtīs.
bet naktī – kad pilns mēness mums starpā mēs abi pagriežamies uz to un es ieskatos tev acīs un man ir tik labi
|
| Jānis-Imants Sedliņš |
 Foto: J. Liģers |
|
VAI TU VĒL MANI MĪLĒTU, JA...
|
vai tu vēl mani mīlētu, ja tevi apģērbtu apelsīnu mizās un apsegtu tavas acis ar lillā zīda lakatu?
vai tu vēl mani mīlētu, ja tevi pielīmētu pie sienas un apgaismotu – kā muzejā?
vai tu vēl mani mīlētu, ja tevi piepūstu ar hēliju un laistu gaisā?
vai tu vēl mani mīlētu, ja uz tava vēdera iegravētu kādu Čaka dzejoli?
vai tu vēl mani mīlētu, ja tevi iestādītu papardēs un aplaistītu ik pa trim dienām?
bet vai tu vēl mani mīlētu, ja tevi ievilktu ādas vākos un iebāztu grāmatu skapī starp Kafku un Nīcši?
un ja ap tavām ausīm karinātu zvanus un svētdienas rītos ieslēgtu baznīcas tornī, vai tu vēl tad mani mīlētu?
ja saki, ka vēl mani mīlētu, tad nāc. ieslēgsimies guļamistabā. rādīšu tev adītus dzejoļus – no dzijām, mandelēm un citronu mizām.
|
| ODA KAFIJAI |
rīts – ir hipopotama liekie tauki. gribas no visa poda dzert rūgtos dubļus, bet nedrīkstu. neesmu svētmantu zaimotājs.
|
|
SIEVIETE MAKDONALDA RESTORĀNĀ
|
pārpildīto pankūku ķermenis draud ar sēdekļa sagraušanu. mati karājas kā dienām neiztukšota pelnu trauka smaka. ar ceļamā krāna kustībām mutē lēnām ieceļ vērša plankumu ar visu ietinamo. rīkle to norij ar lāstu. viņa izkliedzas kā dinozaurs vecās japāņu filmās, noliek rokas un izsūkā pēdējo koka–kolas lāsīti.
|
| „ZE BLŪZS” |
Baby, l been down so goddamn long, since you done went and gone...
sieviete ar vilnas svārkiem un marmora acīm. NĒ! piedodiet, atkal maldos. viņai marmora svārki un vilnas acis. tā jau ir, kad dolārs pēc dolāra izsūkāts no acu dobumiem un sirds – kā izstiepta gumijas mēle karājas starp kāju īkšķiem. šovakar, laiks ir bez cipariem! un šinī ielas caurulē melnais ģitārists spēlē zilskābes ģitāru. viņa skaņas saēd manus pirkstgalus. pārvēršos par ledu, kas pārāk ātri dzērienā kūst. zinu, tā taču nav pieklājīgi, bet pat telefona stabi nemāk vairs taisni klupt. apelsīns ripo pa trotuāru. grenadīna pudele plīst saules vidū. tik trūkst tekīlas, un tevis.
|
| AR „EL” BRAUCOT |
kā pēdējā zobpastas piciņa vilciens izspiežas tunelim cauri. sadrupušas dienas skrien gaŗām tā, ka nevaru pat izjust to pelēkumu.
no skaļruņa izirst kāda meksikāņa balss, „Čikāgo Abeņū. Dīs īz Cikāgo Abeņū.”
bāls, resns vīrs apsēžas blakus. viņa biezais mētelis žņaudz manu celi. negribas vairs šeit sēdēt, bet citur nav vietas. atspiežos tuvāk pie vēsā loga. acis ieelpo salauztos garāžu jumtus un atkritumu maisus, kas kā audzēji slaistās sētu malās. manas botes pārāk ciešas. vīra mētelis neatlaidīgs. jāpārģērbjas. šim braucienam uzvilku nepareizo kreklu.
|
|
DZĪVES JĒGA BEIDZOT ATRASTA
|
valrieksts. |
| Dīna Rauna |
 Foto: J. Liģers |
||
|
KĀ MĒS PĀRDZĪVOJĀM VISAUKSTĀKO ZIEMU
|
1976./77. gada ziema bija aukstāka ziemaZiemeļamerikas kontinentā kopš rakstos reģistrē laika apstākļus.
visu gaŗo ziemu zili putni bira no pātagās sasalušiem zariem izplūcām spalvas saspraudām cepurēs un naktis kad elpot likās bīstami siltām galvām zem zvaigžņu režģa pētījām kā mēness piesalst debesīm atdarinājām romiešus kas nākotni zīlēja ar putnu palīdzību pārdevām elektrisko bārdas skujamo un matu žāvētāju lūdzām lai vecāmāte iemāca iekurt krāsni.
|
||
|
MANAM DRAUGAM
LATVIJĀ: sapnis |
|||
| 1. |
gar jūrmalu met kūleņus viens otram klēpī divi klauni un blakus tiem jau sen met jūra krastā vilni sidrabkaltu sapni par zivju ceļiem un par likteni |
||
| 2. |
priecādamies spēlēdamies Dieviņš paveŗ plaukstas un zibens viņus atklāj vienu otram parādās dvēseles kā baltas aizas nakts melnajā klintī |
||
| 3. |
Dievs izslēja zibens ragus un aizsvieda viņus aizsvieda viņus aizzvaigžņu malās aizzvaigžņu malās |
||
| 4. |
virs zemes pasaulē periodikā pagrozītās ziņās sajukušos datos pierādījumos parādījās pāris mēnešu satrauktas ziņas |
||
| 5. |
un pāris radu saujiņu sēroja vel ilgi un kā pie zemnieku tautām sēras pārtapa par pasakām par to kā Dievs sviež zvaigznēs tos kas smejas tumsā |
||
| 6. |
vienīgi abiem zvaigznēs kritušiem likās ka tik uz mirkli starp joku un smieklu bij smiltīs iemiguši
|
||
| 1977. GADĀ AMERIKĀ |
mīļo Māt es nāku pāri lielceļam kas šķeļ mūs kā samežģīts laiks lūgt gabalu maizes manī ir sacēlusies vētra un mans izsalkums kļūst ar katru soli vienkāršāks pacel pacel noliekto galvu man jāsaskata aiz Tavām acīm lauki kuŗos kādreiz spēja augt mūsu maize kas tā ir par gaismu kas plūst man pretim kā dziļas krēslas upes tavas buŗas griežas ko redzi Māt, neskaties man gaŗām es lūdzu Tev es lūdzu Tev ieraugu un maizi kā lapu no Dieva pirmās grāmatas
18. novembrī
|
||
| PĒKŠŅI |
Vējam šorīt izsalkusi balss. Vientuļnieks pretimnācējs izvairās mana izvairīgi slidenā skata mēs noprotam naktī zaļš kukainis piesaucis rudeni pelēcība pelēcība iemetusies gaisā kā pelējums maizē pie staba atpūšas melna sieviete sarkanu muti. Satrūkstas – viņa ir apēdusi vasaru.
|
||
| SAULRIETS AUGUSTĀ |
Patīkama ir upes gultne, ko tu mani izraki pievakares rietumu vējā. Gar maniem krastiem aug vēsas piparmētras, un kāds bērns skalo kājas caurspīdīgos strautos, kas šalc no manām ausīm.
|
||
| * |
Gaŗām soļo marts, mezdams sejā – upuršķīvī – paviršas vējbrāzmas kā šķindošu sīknaudu. Paceļot acis pret lepnajiem mākoņiem, noreibstu, klūpu, un mute pieglaužas zemei spējā un neveiklā skūpstā: negribas to vairs ēst, gremot, pat norīt. Šonakt ilgojos – manas nāsis ausās – vēsai dvēselei pievilkt kā smalku bungu ritmu šo pirmo zemes smaržu – uzticību un atkušanu. Kļūstu uz mirkli it kā akla, bet tumsa ir zaļa kā Karaību līču dziļums un uzpeld no zemzemes. Guļ sīkstā pērnajā zālē brūna karaībiete ar piemiegtām acīm kā gliemežu vākiem: „Vai nepazīsti vēl dabas pacietību...” viņa smaidot aizgriež sev vaigam priekšā velēnu. Kautrība un netālie mājokli man aizliedz – bet kas liedz lunkanai kaķenei, kas kā melna bezrūsas atspere man aizlec gaŗām bangojošā tumsā laist gar mēles malu laimi, bezapziņu un drosmi, uzvaras un slavas saucienu. Marts viegli sagrābj mani aiz matiem un ar vēsu delnu noglauž manu pieri.
1977
(Pēdējo 3 Dīnas Raunas dzejoļu pirmpublicējums LuM 1977.g. 25.novembŗa numurā)
|
||
|
|||
| Mārtiņš Grants |
 A.Bels un M. Grants otrā kultūras seminārā Turku. |
|
TĒZE BEZ VAJADZĪGĀS ANTITEZES
|
SAPNIS?
Bezmiega nakts. Kaut kas nav pareizi. Kaut kā trūkst. Nenāk miegs. Nebeidzas nakts. Mīlestības skelets lūzt. Nenāk saule. Neriet mēness. Mīlestība par nāvi kļūst.
Izkusis sniegs krīt. Sasalis lietus līst un pazūd pieskaršanās brīdī aizmigušā bezmiega naktī.
|
| * |
Ja sapņos ķiršu kauli mutē kūst un mīlestība par nāvi kļūst tad sapņos daudz kā trūkst.
|
|
ĻOTI ĪSS SENTIMENTA DZEJOLIS
|
Velns, atkal sentiments ir klāt silts medus no acīm nāk viss salipt sāk drēbes ar ādu āda ar drēbēm roka pie galvas roka pie krūtīm acis pie debesīm medus mutē nāk kaut tam medum nebūtu tik daudz sāls klāt.
|
|
*
|
Saka, man esot labi man ir vēders nervi man ir suns un nekad labāki un nervu nervi sa nevarot būt bru un nekad labāki kūms nervi nemaz nevar nebūt
|
| Jānis Kļaviņš |
 Foto: J. Liģers |
|
Es esmu katrs ko satieku. Tas pēc kā tik ļoti kāroju katrs kāro kā vislabāk spēdams, pēc sava saprāta un gaismas cits spilgtāk, cits sūrāk, cits tikpat kā negribot. Skaties, kā vēji, lietus, saule, smiltis veido koku, te kroplu, kā tuksnesī sausiem, skabargainiem asiem zariem – tie pirksti kas šīs saknes spiež nav vien manējie, bet mūsu – un skaties te, kā zaļā mežā priedes kā troņi, kā zaļas taures gaismā skan. Un tādēļ es reizē esmu laimīgs un bēdināts, jo no manis ņemts, kā arī dots un reizē esmu izmisis ubags, kādu sastapt var uz pilsētas ielas stūŗiem lūdzot naudu aizmirstības dzirai, kā ari tas gavilējošais prieks tavās acīs un mīlas kaislās miesās.
|
|
| VISAPKĀRT IEVAINOTIE |
Visapkārt garā ievainotie, nelaimīgie cilvēki, cilvēki kuŗiem darīts pāri, kuŗu sejās neredzama atriebība rūgtumu sējusi, kuŗu dvēseles sarecētas vecās čūskmatainās gorgonietes glāstā, jaunās pasaules betona klajumos. Visapkārt, visapkārt šie cilvēki, kuŗu mīlestības siltums sastindzis kā leduspuķe pusnakts akmens lausku laukā – viņi vēl dzīvo, un kāro, kāro pēc mīlestības, kā pēc ūdens lāses tuksnesī un zog un melo un krāpj lai tā būtu ar viņiem – un tie no kuŗiem ņemts pa daļai paši kļūst kā apburti, nožēlojami nabaga divdesmit pirmā gadusimteņa vampīri – vampīri, kuŗus no sava posta spēj atbrīvot, kā senā teikā stāstīts, brīvi dotais skūpsts mīlestībā nebailīgā.
|
|
GÖTTERDÄMMERUNG Variācija par čechu temu |
viņi baidās viņiem ir bailes no smaidiem no smiekliem no bērniem no bērnudārziem no mātēm no tēviem no ģimenes viņi baidās no skolotājiem no studentiem no augstskolām no teorijām no zinātniekiem no vēsturniekiem no vēstures ir viņiem bail viņi baidās no strādniekiem no arodbiedrībām no streikiem no pircēju rindām no maizes viņi baidās no žīdiem no kristiešiem no mācītājiem no baznīcām no lūgšanām no bībeles viņi baidās no avīzēm no radio no tūristiem no trimdiniekiem no tautiešiem no nacionālām grupām ir viņiem bail no rakstniekiem no dzejas no grāmatām no zemtekstiem no izdomas no komponistiem no improvizācijas no džeza ir viņiem bail no dziesmām no svētkiem no ļaužu bariem no futbolistiem no hokejistiem no olimpiskām spēlēm viņi baidās no zaldātiem no armijas no revolūcijas no brīvības ir viņiem bail no filozofiem no demokrātijas no tevis, no manis ir viņiem bail Tādēļ no kā tad mums vairs ko baidīties!
|
|
Pauls Miniats
|
|
|
1977. gada vasara, rudens un 1977./78.g. ziema pilsētā un jūrmalā.
vējā savilktās smilšu virknes viltīgi slīd pa jūrmalu lēni ielencot oļu saimi pēkšņi izšķīst kautrīgi pazūdot oļu spraugās
1977. gada vasara, rudens un 1977./78. g. ziema pilsētā un jūrmalā. Japāņu haiku.
smiltis guļ baļķis mugurā nezdams kaiju balta bumba krīt.
|
| Rita Rumpētere |
 Foto: J. Liģers |
| DZEJNIECES SAPŅI |
Pļautā zāle mutē, pļautais āboliņš ausīs, matos. Mēs liecamies saulē kopīgi liecamies vēju, zirgu elpās, nāvē? Šāgala zaļā pļava mūsu nāves gulta. Mēs atguļamies un ieelpojam lauztos starus, staru putekļus, atspīdumus, mākoņu sejas – sārtas, nupat dzimušas. Mākoņu smagās krūtis virs priedēm šūpojas.
Šī nāve priedes tuvumā; salds, tumšs, gaišs vīns. Mākoņi priedes āboliņš salds siens zirgu siltais tuvums tavas melnās acis, dzejniek. Miegs. Nāve.
|
| * |
un Ziemsvētkiem nākot atmetu brūnās krāsas baltu, baltu aplieku matos miltus kaisu dejojot pie stabules iekūstu vētrā.
|
| * |
Saule atdalās no debesīm auglis no mizām izkūst zem pēdām iekūst padušu iedobumos
skrienu pret tukšuma apaļo ēnu atpalikušu, debesu durvīs... aizbēgu no miesas atraujos no māliem izšķīstu vējos.
Bet pašas rokas ieķeras pilsētas namu drātis.
|
| * |
Skumjais zēns savilcies atkal, plānie izmirkušie mati atspoguļo lietus muti. Skumjā zēna acis brūnzeltaini tīrradņi kā smilšakmens kādreiz tās tu vari gleznot – tās acis, bet viņas sadrūp... tavs audekls trausls. Skumjā zēna acis šodien plīst. Durvis veŗas vaļā ar mokām. Iekāpju kāpas sirds kambarī, pulsējoši viļņodami puksti. Skumjais zēns apkļauj slapjus matus ap manu viduci un mēs izskalojamies jūŗas krastos.
|
| SAULLĒKTS ZIEMĀ |
Sarkanā sieviete pamostas. Griesti tai virs galvas krāsu kaleidoskops: griežas melni, zvaigžņoti, griežas bālzili, griežas lillā, sarkani... sieviete savus sarkanstarainos matus sukā, un mati, gaŗi kupli, izspūruši, zaļām, pelēkām segām ripuļo pāri kā degoši viļņi.
Ziemas tumšie stikli plīst pret sievietes sarkaniem glāstiem.
|
|
|
 Ročesteras jaunatnes svētkos 1977.g
No kreisās: L.Saliņš, D.Gobiņa, R.Rumpētere, J.Sedliņš, B.Rubesa
Foto: Aina Balgalve |
| SVĒTS NOSLĒPUMS |
Vecāmāte maizi cepa Dziedādama maizi cepa Platās rokas miklu vēla Platā roka krustu meta. Vecāmāte klusēdama, uzmanīgi grīdu skāra. Es kā rūķis brīnījos, aiz durvīm lūkojos. Izvēlusi kukulīšus, mīļi viņa noglaudīja un kā bērnus noskūpstīja.
|
| * |
Esmu Ieva kārdinātāja un pirmā sieva. Brīžiem stumbrs brīžiem zieds. Mēs, mīļās esam
trotuāru zemnieces. svārkos, jo tādu mums nav. Esam iemācījušās nēsāt augļus mutē kā zivis, kas sauc savus bērnus atpakaļ.
Mūsu lauki ir ielas, mūsu izkaptis kurpes ar smailiem papēžiem mēs mīcām cementu ar tiem.
Dejojam pa pilsētas ielām. Visas Ievas pirmās sievas trotuāru zemnieces dejo. |
| * |
Ziema ieņēma pavasari, Kliegdama tapa – ledus puķes, kuŗās es ietinos Šorīt un gāju staigāt pa netīru, mirušu Zāli. |
| * |
Mēs bijām gatavas nest jums augļus. Sulīgus, apaļus dēlus. Bet jūsu galdi jau bija pilni ar šis zemes ražu. Jūsu kājas pieradušas pie betona ārprātīgās dārdoņas. Mūsu tukšie klēpji, kā sausas upes – nekārdina pat velnu! Izvarotas jaunavas, savu brāļu kapus – nespēj kopt. Vecās zīmes pazudušas, mēles tukšas. Kļūstam kurlas, tizlas. Jūsu galdi ir pilni. Mēs bijām gatavas, bet jūsu galdi ir pilni ar sapuvušiem augļiem. |
| * |
Vēstules guļ, sapuvušas plauktā. Ap tām sīkas mušas sīc.
Baltā sienā sveces liesma histēriski dejo. Pulkstenis sit pēdējo sveces stundu.
Gultā esmu atstājusi pelēku pelnu čupu. Savā degšanā izēdu gultu atrodos plauktā starp vēstulēm.
Vēl viens līķis ar mušas vainagu galvā. Vēl viena atmiņa krājumā. |
| Māra Gulēna |
 Foto: J. Liģers |
| PATI |
Es esmu pati... savā vietā. Naktī, zem zvaigznēm un mēness – pār ezeru kokļu spēlē – Dienā zem saules pie puķēm. Bez – iemesla domāt – Es pati savā vietā. Šodien ir mana diena. Es varu slinkot. Mana minūte, cik garu to vēlos. Es esmu īsta – es pašlaik nevalkāju savu masku.
Nav mēneša, nav dienas, nav gada ―
Tikai šodiena. Mana telpa bez sienām – kaut kur, kaut kad.........
|
|
PĀRDOMAS
|
Zaļā zālē es guļu, un saule uz leju spīd. Smilga manā mutē, pasaule gaŗām slīd.
Ar acīm ciet es nezinu, itin neko... Jo saule uz leju spīd, un pat pīpene nesmaržo.
Kaut kur kāds dzied dziesmu, tik maigu un mīļu man. Tādu īpašu saules dziesmu, vai! cik tā labi skan!
Vakardienas murgi, gandrīz aizmirsušies. Šodienu tikai visi kā burvību atcerēsies.
Debesis vēl tik zilas, vaboles vēl san. Šī diena ir tik laba! Vai sevišķi radīta man?
Es vēl guļu zālē, un savu seju sildu. Priecājos par dienu ko es vēl nepiepildu.
|
| SIEKSTA |
No rīta, kad es uzceļos – es jūtos kā liela ūdens gremdēta sieksta un – ja kāda muša uz manis nolaižas, man vienalga, nav ko darīt....
siekstām nav roku!
|
|
|
 |
| ZANEI |
aiz manām durvīm Tu sēdēji un Tavas acis kā sviestmaizes mani vakaros mājās gaidīja un es nenācu un Tu zināji kaut kur dziļi ka nāk tikai tur kur atskan zvaigzne.
mana aiziešana tik droša un vienmērīga ka Tu pamodies pustumsā un Tavas lūpas kā jūŗas zivs bez satura un Aivijiekstes manām apburtām dienām.
Tad kāpēc Tu drošāk negāji aizmirzdama manas sāpes un nepakalpoji saviem sapņiem Tavi ideāli Tevi nabadzībā nones un aiz izpatikšanas tikai trulas valodas.
Es paņēmu karoti rokā un izsitu gaismu. Tagad tumsā man brīvība iet un atklāt. Un kad gaismas ievajagas tad iededzu pats sevi un pat naktstauriņi nāk un tad ja ne vairāk ar viņiem rotaļās eju. Paņem savu stikla glāstu un atrod spogulim seju.
27.2.1977
|
| * |
Un kāddien Tu prasīsi kur esmu es aizgājis un varbūt redzēsi aiz durvīm kur veselus laukus jau atradis esmu sējis un bradājis un tagad Tu tur iesi un redzēsi izbrīnā to ko Tu toreiz nespēji Un kad nesaprati kādēļ es darīju to ko darīju.
Tad nāc caur tiem laukiem lai redzētu ne tikai pēdas bet tur kur abi spējam lidot.
17.7.1977.
|
| Zinta Aistara–Rūtena |
 |
| * |
Nakts kā sadedzināta āda nolobās no debesīm un atklāj jēlu un sarkanu degošu ritu.
|
| * |
Kaut kur dzied plate Kaut kur zem zemes. Kā sirds puksts – vairāk sataustīt kā sadzirdēt.
Gulties zemē nenozīmē mirt. Dzert zemes sulu kā karstu vīnu, izkarsēt ikdienišķo no ikdienišķās miesas.
Mēs nepiederam ikdienai. Klaigājam starp sapņiem un īstenību, nepiešķiŗot godalgas ne vienam ne otram.
Rimst ikdiena. Noguļas. Ieritinās kaktā.
Kaut kur dzied nakts... tepat, aiz loga ― vairāk sajust kā saredzēt vairāk iegrimt kā pazust.
|
| * |
Vēl dzirdu... kaut kur tālumā, vai arī dziļumā – kā serdē, kā aiz koka raupjās mizas; dreb kaut kas neaizkaŗams: viegls – bet ar zemes smagumu, gaišs – bet ar zemes melnumu, silts – kā atmiņas kā gaŗas, neaizkaŗamas, plīvojošas atmiņas... Tad atskan – soļi. Un tie ir mūsu. Jaunais ritms kairina, sauc kā pūtēju stabule, un gājiens savienojas. Un soļi – tie ir mūsu.
|
| * |
Kad muša sarīvēja priekškājas – Arī tā bija dzeja.
|
| Inese Baļķīte |
 |
| * |
Naktī, kad nākamā diena jau klāt, bet sapņu gari vēl klejo viņa uzmodās. Balss sauc: Ragana! Viņš staigā gaišā istabā pienāk viņai klāt un noglauda viņas apsegtās kājas. Tad aiziet.
Nomodā stundā nezināmā miegs vairs nespēj viņu iemidzināt.
Nākamā dienā nakts aizmirsta? Kurš svešinieks naktī ielauzies? Kurš iebrucējs iztraucējis sapņu garu gaitu?
|
| * |
Pusnakts zilumos mēnesnīca pienu lej melniem tēliem zemes dēliem sirmām zvaigznēm brūnā zemē
pelēkā logā austrumzemes luktur's deg nesalasāmiem gaismas burtiem
divi mīlas tēli saķērušies dejodami meklē tumsu
|
| * |
Asara ir pusceļā starp tumšām acu skropstām un bālo vaigu. Ar vēl vienu sejas vaibstu tā noripos uz sausām, dziļi sārtām lūpām. Sālīts piliens bēdu plūdu pirmā lāse.
|
|
|
|
| ATGRIEŠANĀS |
Kad tu atgriezies, viss kas ir pazīstams. Tikai pats esi svešs.
Tev likās – tu valodu prati Bet tu runā un neviens tevi nesaprot.
Tev, kas runājot dzimi, Tagad pirmo reizi jāieklausās
Kā iedzimtie apraksta pasauli. Tas varētu vilkties mūžību, bet tev vienalga.
Tu apjauti: šai valodai nav laiku. Tu jūties mājās. Nu tu nevari nepalikt.
|
| NO DZĪVES |
Tu vairs tik daudz nesagaidi Klavieres apput. Latvija vēl ir Krievijā. Tavi bērni vēl ir bērni. Tavs vīrs, kā vienmēr, bieži neiespējams.
Ķermenis pats, no sāpju jūŗas tikai pēc elpas uznirst. Tumsā nolikusies, „ne mans prāts, Bet Tavs”, tu pie sevis murmini. Pie sevis murmini un gribot negribot Tu lēnām pieņem.
Pievakarē ar vīru jūs apstaigājat ezeru. Soli pēc soļa tu atmiņām, rūpēm, domām saki „ar Dievu” Un pie mitrās pļavas tu atauni kājas un pieņem. Par to tev jāpasakās apvārsnim. Nekad tuvāks, nekad tālāks, tikai rīts un vakars, dzimšana, nāve liek mums apzināt mūsu skatu robežas un robežu illūziju. Ka mēs pie šī apvāršņa robežām noklīdīsim Vai no zemes lodes nokritīsim Vai ceļosim tālāk, apkārt un apkārt burvju aplī katru rītu no jauna kamēr beidzot, visu pieņemat padosimies mūžīgam brīdim.
|
|
J aunie līdumnieki 2. jaunatnes svētkos Ročesterā.Kreisā pusē: Laris Saliņš. Lasa Sarma Muižniece. Foto: Aina Balgalve |
|
|
Ināra Cedriņa
|
|
|
ISTABA
|
Mēs kārām reiz melna papīra strēmeles pie sienas kādām viesībām: lai gan tās jau sen noņemtas, šo skrandu ēnas tagad tumst un čab. Gaisā neizzūd tava vīrāka smarža. Es nomazgāju tavas burvju zīmes no durvīm, bet dziļi kokā vēl palika pēdas. Es negribu tavu tumsu. Gribēdama gaišumu, es nopirku zelta izplētni griestiem; bet tas naktī piepūšas it kā lai iztrūcinātu. Es gribu dzīvot viena pati, kādēļ ir tik daudz spoku? mana mirusī vecmāmiņa, reiz mīlēta, grīļojas naktī priekšnamā, stīva, viņas trauslie nagi čirkst pie durvīm. Tumsa spiežas pie loga. Tavs tēls meklē mani, nāk pie manis sarucis, gaidot kādu asins pārlējumu. Es guļu kā uzpampusi, nevarēdama kustēties.
|
|
Ināra Cedriņa
Lapas bālē un pārvēršas skeletos. Zāle dzeltē. Mūsu kaimiņiene savā dārzā izņem no zemes mezglainos puķu sīpolus. Tie izskatās kā kartupeļi. Tavas rokas ir kā kartupeļi, mezglainas, labas. Viņas aptveŗ mani un dažreiz silda, ja es to atļauju. Manos matos ir lapu skeleti, bet laikam tu to nejūti. Ir rudens. Rozes ir apsegtas, lai tās pasargātu no sala. Citu puķu atliekas kā kaili rēgi izslejas starp rozēm. Nav vairs rožu ko plūkt. Tev ir kamzolis mugurā; tas, kur mazais delfīns lec pāri kabatai. Kamzolis ir zaļš un mīļš. Tas bija tev mugurā, kad tu mani pirmo reizi apkampi. Es nezinu, kādēļ tu tik ļoti mēģini mani sildīt. Mums nav līdzības, tev un man. Tu esi tāda veida cilvēks, kas grib apkampt, runāt un atlaisties. Es esmu vairāk kā statuja, pārsegta ar ledus palagu pāri maniem vaibstiem, turot tos klusus - mūžīgā ziemā. Es domāju, ka atbaidu tavus draugus. Es domāju, ka manis dēļ ir gadalaiki. Vai tu nevēlies, lai mūžīgi būtu silts? Bet es ilgojos pēc tukša, nejutīga sniega. Šīs lapas manos matos ir kā kauli. Es negribu no matiem tos izsukāt. Es aptaustu šos kaulus uzmanīgi un domāju: kādiem ķermeņiem tie piederējuši agrāk, kad auguši? Un tieši kādā krāsā tie bijuši, nokrītot... Pāri ielai, kāds vīrs mēģina izlemt, kādā krāsā krāsot savu māju - olīvzaļu vai dzeltenu? Viņš liek krāsu traipus uz trepēm un atkāpjas uz ielas, lai varētu apskatīt no tālienes. Viņš izlemj, ka dzeltenā krāsa ir par spilgtu. Viņam ir laba gaume. Mūsu māja ir ķieģeļu sarkana - sarkani ķieģeļi. Tie uzsūc sauli, bet man neliekas, ka tie saturētu sauli. Es nezinu, kā sauc tos krūmus mājas priekšā, viņu lapas ir pirkstu nospiedumu lielumā, un pavasarī tie ir piebērti ar maziem baltiem ziediņiem. Krūmi tad ir ļoti kupli. Tagad, kad tiem nav vairs lapu, zari ir tumši un tievi. Kāds mazs zēns lēnām brauc gaŗām ar trīsriteni. Viņam ir blondi mati un kājās zelta ādas kurpes. Mājas priekšā, kuŗā zēns dzīvo, puķu dobēs ir tumši sarkanas puķes. Puķu krāsa un noejošie saules stari rada mājas logos nedabisku atspīdumu. Mazais zēns vēro ietvi, kuŗai iesprāgušās līnijas iet kā zirnekļa tīkls uz zāles malu. Citur ietve ir gluda - līdzīga betonam, pa kuŗu būtu laba skrituļslidošana. Ir kauli manos matos, mana āda ir sasprēgājusi, manas rokas ir aukstas. Ja es šo zēnu aiztiktu, es viņu nobaidītu. Viņš negribētu piederēt man. Kaimiņiene domā, ka arī man vajadzētu izņemt puķu sīpolus no mana dārza, viņa noskatās manī ar pārmetumu. Es nezinu, vai puķu sīpoli ir manā dārzā, bet ja tie būtu, es tos negribētu izņemt no zemes. Es negribu tos glābt. Es gribu, lai tie guļ tur aukstā zemē kā atlauztas bērnu dūres. Nekas. Es vēlāk mēģināšu izdomāt, kas tas ir par simbolu. Kaimiņiene vairs nemēģina pret mani būt laipna . Otrs kaimiņš tāpat. Arī vīrietis pāri ielai ... Tu sēdi man blakus un šūpojies savā šūpuļkrēslā, it kā tu nejustu neko sevišķu noejošās saules gaismā šinī sievietē, kas izņem no zemes puķu sīpolus, un arī mani, kas izskatos apmulsusi, lūkojot ar pirkstiem matos lapu skeletus. Tev ir pat mazs smaids uz lūpām. Tu varētu pīpēt lielu brūnu medussmaržojošu pīpī, tādu, kādu mans ģimenes ārsts pīpēja. Es atceros mazu meiteni, kas slimoja ar bērnu trieku, kad apmeklēja tautskolu. Mana māte teica, ka viņa izlikās piekususi, jo viņa nespēlējās, tikai sēdēja un daudz gulēja. Kādreiz viņa sēdēja uz priekšdurvju kāpnēm, kamēr māte gatavoja vakariņas. Māte sauca, lai viņa nāk ēst, vakariņas gatavas. Vienu minūti viņa neatbildēja. Tad teica: "Māt, tev būs jānāk palīgā, es nevaru staigāt." Es vēlētos zināt, vai viņas kājas pārvērtās šauras kā kauli. Tu grozies savā krēslā, it kā ķertu manu domu tecējumu. Tev nepatīk, ka manas domas vienmēr beidzas tumši. Bet viņai viss bija labi, es saku savā prātā. Es redzēju šo meiteni vēlāk - vidusskolā. Viņa bija slaida, bet ne pārāk. Es skatījos uz viņu, jo zināju, ka tai bija bijusi bērnu trieka. Laikam neviens cits to nezināja. Es gribēju ar viņu sarunāties, bet kautrējos, domāju, ka viņa mani neatcerēsies. Kā patiešām tika šīs lapas manos matos? Vai varbūt, kad, lapas grābjot, tu rullēji mani pa zālienu, lai es uzsmaidītu un kļūtu jautra? Es neesmu jauna. Bērnam arī nepatiktu šī māja. Apmetums ir no stikla šķiedras, tas izskatās jocīgs, lipīgs. Paklājs nav patīkams acīm, tam nepiestāv auduma kvalitāte. Man pašai vajadzēja šūt aizkarus un izmeklēt skaistu paklāju, ne tikai visu pasūtināt. Man nav enerģijas. Saule ripuļo lejā, tā ripuļo lielās lodītēs pa visiem mūŗiem kā dzintars. Tu saprati, ka man patīk dzintars, un tu piepildīji manu rotas lietu kastīti ar to. Ar dzintaru visādās krāsās: kā stipru brūnu tēju un kā vasaras saules gaismu. Man patīk, ka dzintarā ir pārakmeņoti kukaiņi un citas lietas. Tur tie glabājas mūžīgi. Es gribētu pēc nāves atrasties dzintarā. Mazs zēns zeltaini mirgojošiem matiem pabrauca ar trīsriteni lēnām gaŗām. Tu pavadīji viņu ar savu skatienu. Es zinu, ka tu vēlies, lai man tāds būtu. Bet es domāju tikai par kauliem un skeletiem un par to, kā viss iznīkst. Es esmu par aukstu, lai dotu dzīvību. Tev būs jāpārstāj mēģināt, kādreiz.
|
