Jaunā Gaita nr. 112, 1977

 

MŪSU DIENVIDPUSLODES KRUSTIŅŠ

Arturs Plaudis, Kaina bērni 1: Kliedziens nakti, Romāns, Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1975. 288 lp. $9.50.

 

Gar Austrālijas dienvidu piekrasti lien pārkrauts vecs kaŗa transportkuģis, vējā manāms Antarktidas dzestrums. Viens vīrs sēž uz klāja un tālskatī vēro piekrasti. Kad pēc plkst. divpadsmitiem skaļrunī atskan ziņojums par kuģa poziciju, viņš izvelk apdriskātu skolas atlanta lapu, sameklē norādīto vietu un uzvelk tur krustiņu.

Ar šādu ainas ieskicējumu sākas romāns Kliedziens naktī, kas ir Artura Plauža triloģijas Kaina bērni pirmā grāmata. Vecais kuģis ved uz Austrāliju ieceļotājus, kas salasīti pa pārvietoto personu nometnēm okupētajā Rietumvācijā, to starpā - latviešus, kuŗi izvirzās sižeta centrā jau ar romāna pirmajām lappusēm. Autors pats ir šī Drang nach Australien līdzgaitnieks un aculiecinieks.

Kaina bērni tātad solās būt "austrāliskais variants" veselā plejadā romānu un romāniņu, stāstu un stāstiņu, kuŗos dokumentēts dzimteni pametušo latviešu "sevis redzējums" pasaules plašumos un svešu zemju cilvēku jūŗā. Šī varianta mums visu laiku vairāk vai mazāk ir trūcis. Taču jau sākumā jāsaka, ka tas diez vai ko vairāk par dekorācijām pārmainīs nu jau gluži izstrādātā "pašportretā", kuŗa pamatietonējumā dominē divi elementi: mūsu noturīgais pieņēmums, ka izklīstam, piepildīti ar kādu misiju, un sastapto iezemiešu pilnīgā neziņa un neizpratne, ka šādas misijas vispār kaut kur eksistē.

Plauža romānā ir kaut kas no tā saucamajiem lielajiem krievu romāniem: viņš savu spēli atklāj ar vesela biruma ļaužu parādīšanos skatuvē, kuŗus ne saskaitīt, ne iegaumēt (savu varoņu vārdu un uzvārdu izvēlē Plaudis arī ir pavisam oriģināls). Pirmā reakcija lasītājā tad nu arī ir tāda, ka gribas mest pie malas. Ir tomēr ieteicams šim klupšanas akmenim kaut kā tikt pāri, jo romāna turpinājumā sižeta līnijas atšķetinās un noskaidrojas, galveno personu vaibsti sāk kļūt saskatāmi un iegūst sev raksturīgus vilcienus. Tiem, kas Austrāliju nav redzējuši, pavisam svaigi no izlasītā uzzied šī kontinenta vides īpatnības - klimatiskās, kultūrālās, sociālās. Plaudis ar to visu lasītāju iepazīstina atturīgi, distancēti, tā it kā paturot to vēl uz laiciņu tajā pašā vienplākšņainajā attieksmē, kāda visiem iecēļotājiem bijusi jaunās patvēruma zemes "apgūšanas" pirmajās dienās, nedēļās un mēnešos.

Sižetu veido gan ieceļotāju nometnes ainas, gan mazliet dēkaini izplānota bēgšana atpakaļ uz Eiropu un, protams, "pirmās saskares", kā arī laba tiesa filozofisku prātojumu un sarunu. Pēdējās, diemžēl, nereti tik tālu no ikdienas ļaužu sarunu valodas iekšējās dinamikas un vārdu izvēles, ka liekas, mēs visur vazājam līdz savu universitātes aulu un tur aizstāvam disertācijas. Arī akadēmiski izglītoti cilvēki sarunās pie galda vai biedru pulciņā nav tik akadēmiski kā mūsu romānos!

Jādomā, ka Plaudis savu plaša apjoma darbu rakstījis vairākus gadus. Šā vai tā - gadi ir gājuši, un gadiem līdz mainījušies mūsu ieskati te vienā - te otrā mūsu aizbēgšanai un izklīšanai centrālā jautājumā. Rakstot tagad romānu par to, kā bija -toreiz, viegli ietecināt tintē šāsdienas uzskatus. Un ielikt savu varoņu mutē vārdus, ko tie diezin vai būtu teikuši aprakstāmā laikā.

Tā viens no Plauža varoņiem deklarē:

Mūsu sabiedrībā (..) antikomūnisms ir pacelts kā cīņas karogs, kā trimdas vienīgais lozungs, ap ko tautai pulcēties. Tādam plašam vērienam tad arī plaša vēriena sekas. Vispārēja aklība. Aklība pret sevi un aklība arī pret to, ko apkaŗojam.., Vispirms - antikomūnisms ir antiideja, idejas noliegums, tās negācija. Bet negācijai nav pašai savas substances. Tikpat kā maize un nemaize. (..) Negācija atkarīga no noliegtās idejas, ko taču manipulē ienaidnieka nometnē, tā atņemot katru iniciātīvu šai pusē. Tā ir akla izmisuma cīņa, kādas psīchozē tad spokojas visos kaktos, un šauts tiek uz katru, kas kustas.

Pašos pamatos - gluži prātīgas domas, bet vai tā nav drīzāk tās trimdas ideoloģijas kritika, kas no pirmo gadu spontānā "anti" izkristallizējās un sastinga labu gadu tiesu vēlāk? Vai "lielās izklīšanas" pirmajos gados problēma šādā nostatījumā vispār bija aktuāla? Piekrītu - autors var iebilst, ka runa ir par viena cilvēka vērtējumu. Tā vienmēr var izlīst kā līnis no murda.

Daudz tiešāks, paticamāks ir vecā zemnieka Timšāntēva cita izklīšanas aspekta vērtējums:

Man Apogos bija zivju dīķis. Reiz straujos palos pārskrēja pāri, iznesa dambi, un daudz manu zivju aizpeldēja. Par vaislu citos ūdeņos. Vai tad tu domā, ka es gaidīju tās atpakaļ? (..) Ja jau tūlīt pēc kaŗa, kad ūdeņi nosēdās, netikām mājās, ko tad par to vairs tagad runāt, kad esam sākuši nārstot svešos dīkos?

Un gabaliņu tālāk:

Tauta ir mežs. Sakņojas zemē un nekust no vietas, lai ar kas. (..) Mēs te esam tikai atsevišķi koki. Būvmateriāls no sava meža svešās rokās. Kur jaunie īpašnieki kopā saliks, tur kopā paliks. - Bet meža dzīvības tajā vairs neiepūst.

Arī tās, varbūt, bija tajos gados gluži šķērseniskas domas, taču zemnieka pieredzes reālā skatījuma tajās ir daudz.

Ir tiesa, šie "domu graudi" piešķiŗ Plauža romānam daļu neparasta skaudruma. (Bet romānā ir arī tādas "filozofiskas sarunas", kas tieši iedarbojas kā bremzes sižeta plūdumā un nekalpo nekam.) Taču no tā vien "labs romāns" netop. Ko recenzijas beigu vārdā sacīt par romāna "labumu" ?

Šī ir triloģijas pirmā grāmata. Cik no tās var spriest, Kaina bērni būs vērtīgs ieguldījums tajā mūsu sarakstīto grāmatu jomā, kuŗā rindojas dokumenti par to, kā mēs uztvērām un pārdzīvojām pasauli, nomezdamies uz dzīvi te vienā, te otrā tās vietiņā, bet ne savā dzimtenē. Šajās grāmatās ir dokumentēta arī mūsu psīcholoģiskā bagāža, ar kādu nonācām pasaulē: tā ir no plaukta norauto bagāža, lielum lielo tiesu nederīga tam līmenim, kuŗu mums piešķīra izgalvotāji un darba gadu līgumu sacerētāji. Marksistiskā kritika to dēvētu par pilsonisko bagāžu, un par to mums nebūtu jāizsamist. Jo, nenoliedzami, daudzos gadījumos šī bagāža bijusi piepildīta arī ar kādu urdītāju spēku, kas vieglāk ļāvusi saspridzināt ar laipnu roku piešķirtā līmeņa ledu un tikt virs tā. Bet kā pasaules vērotājiem un izpratējiem mums tā dažkārt arī bijusi kā tādas acu klapes, kas mums pāri nodarījumam blakus nav ļāvušas saskatīt turpat vai nevienu citu pasaules problēmu. Vai arī - nav ļāvušas saskatīt citu cilvēku dzīves neproblēmatiskos ritumus.

Tāpat no Šīs Kaina bērnu pirmās grāmatas jāspriež, ka tā diez vai mūsu literātūrā ir tā diena, kad māte raušus cep.

 

Gunars Irbe


Jaunā Gaita