Jaunā Gaita nr. 112, 1977

 

Uģis Sprūdžs

 

 
* * *

Es pavēros pret krustu

     bet mēmi mani tumsā tas mānīja

     viņš vīla –

                   šķita, šķils dzirksti, taps gaisma –

     vilināja –

                   pelēkā ēnā bāls tēls māja –

     bet izplaiksnāja

     izzuda, izgaisa

                        rēgs

 

Es pavēros pret krustu

     tas klusēja

     sniedzās, stiepās tālē

     bet klusēja

 

Es pakritu pie krusta

     tā ēna mani tumsā apskāva

                      tikai ēna

 

 


 

Lolita Gulbe

 

 
MARTA VAKARI

Kā es varēju viņus pazaudēt,

Šos viszilākos marta vakarus?

Kā es varēju ieiet viņos un viņus neredzēt?

Tad – pacelt acis – un pēkšņi –

Kā uz vienreizēju, ķēnišķīgu pieņemšanu

Ģērbušās dāmas viņi nāca man pretim –

Viszilākā samtā, neona diadēmām galvā

Manas pilsētas vakari martā.

Diendienā pelēkie betona ēku kalni,

Kuŗu ielejas izskraida vēja suņi,

Stāv gaismas brokātā tērpti, un sveicina

Agrās pavasaŗa zvaigznes un tevi un mani

Un jauniešus, kas roku rokā meklē katrs savu

Atspīdumu,

Un visus slimos, kas caur logiem gribētu

Naktī ieiet,

Un nabagu, kas parkā ar izdzertu vīna pudeli

Zvaigznes skaita,

Un atkal tevi un mani, jo mēs esam tie,

Ap ko mūsu pasaule griežas,

Sveicina pavasara vēsmas un staro pretim tām

Un melnai mākoņu sienai, kas pamalē briest

Un kā villaine pārklās šo gaismu pēc mirkļa.

            Cik daudzi vēl redzēja pilsētu blāzmojam

            Marta naktij pie sirds?

            Cik liela varenība ir gaismas un cementa

Austam audumam –

            Cilvēka smadzeņu šūniņu izdomātam –

Uguns un akmens brokātam!

Kā es varēju viņus neredzēt?

            Drīzs – aprīļa naktis būs tuvāk saulei

            Un zilums – pavasaŗa lietos izplūdis

            Akvarelis –

Ai, šie vēja apglāstītie marta vakari –

Gaismas vižņiem piebērti zili atvari

                        Iegrimšanai.

Bet ne –

aprīļa agrumā

zeme elpo ar kaut ko tādu,

ka ir pilnīgi skaidrs –

tā ir Viņu Elpa.

...Par zemi! Paldies, es jau topu.

Tas nebūs ilgi. Jo tā pat nav tapšana;

tā pārtapšana vien.

Ko sāpe saīsina.

Palieciet

savās krastmalas smiltīs

pie savām ūdensslēpēm,

paisumu gaidīdami.

Man ir sarunāti divi lemeši uz šodienu.

Jo Putnu Ceļš debesīs,

redziet, tik pilns, ka mudž,

tik daudziem

tur nav ko darīt.

Un neaiziet man vairs pie putniem gaisos.

Par zemi ir jāpaliek.

Par uzartu zemi.

 

 

1974

 

(No krājuma Cilvēks, uzarta zeme.)

 

 

DRAUGAM

Tu esi savāds skrejošais holandietis –

Tavs lāsts tevi nomoka un paceļ.

Tu meklē skaistumu un atpestīšanu

Pilsētas trokšņos un dūmos.

Tavs kuģis ir nakts, un buras –

Gobelēni, austi smalkiem sapņu diegiem.

Tu esi savāds skrejošais holandietis,

Ko tu atrod, tu pazaudē, un pazaudētais

Ir ieguvums,

Kā gliemežvāka senās jūras skaņas,

Bet ne jūŗa pati.

Savas plaukstas tu izplet pret pilsētas straumi,

Tā plūst tev pāri kā šalcoši viļņi,

Citu cilvēku sirdspuksti un soļi,

Kas sitas pret mūŗiem un atbalsojas

Tavās delnās un sirdī.

Tev paliek – kā gliemežvākā –

Skaņas no tūkstoš ritmiem

Un slāpes pēc tā, ko meklē. Ko meklē?

– Šāsdienas mīlestība vairs neatpestī.

Tu atsakies no tā, kas ir,

Un meklē patiesības skūpstu vakardienā.

Tavas kājas nejūt akmens smagumu

Un nevelk tevi mājās.

Tev jāiet tālāk –

Katru nakti jāauž jauna buŗa.

 

 


 

Imants Auziņš

 

 

MŪŽAM MĒS TO BILŽU

NEREDZĒSIM

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(No dzejoļu krājuma
Dzejas diena
1976.)

Mūžam mēs to bilžu neredzēsim,

kuŗas katrs pants viņai iz pa­-

gājības gar gara acīm verd.

 

Kaudzītes Matīss

 

Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim,

Ko mūsu vecāsmātes redzēja:

To muižu kalnā, pelavmaizes donu

Un avotu, kur dainas tecēja.

 

Tik zeltainas un dzidras nebūs upes,

Pat birzīs retāk sudrabs pamanāms.

Prom vecāsmātes tā kā tautas dziesmas

Tur aizbrauca ar dimantkamanām.

 

Un mūžam mēs to bilžu neredzēsim,

Ko mūsu tēvi, mātes skatīja

Šai ložu plosītajā gadu simtā,

Kur viņi savas dienas vadīja,

 

Kur sadrupušas senas kauna siekstas,

Kur dievnami aiz pamestības kliedz,

Kur varas, mantas dēļ ar vecu naidu

Triec brālis brāli – asinszemē triec...

 

Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim,

Bet arī mūsu bērni neredzēs

Tik daudzas šodien aizejošas ainas,

Kas nomoka vai palīdz slāpes dzēst.

 

Un tikai dziesma – lielā vienotāja –

Kā asinsrite audžu audzēs plūst

Un mūs, kas esam gandrīz svešinieki, –

Par cilvēci, par tautu dara mūs.

 

 


 

Māris Čaklais

 

 
CILVĒKS, UZARTA ZEME

Apariet zemi rudenī!

Paldies,

beidzot esmu uzarts.

Skrubiniet,

sviliniet, šķērējiet, ecējiet,

viss tiek apvērsts,

ieslānīts,

ieslāņots slānī.

No zemes tu esi nācis...

Bet no uzartas zemes.

Šķīvjo, šķetina tevi,

sāpīgi gādā, bet gādā.

Apmulsis no tik izcilas gādības,

tu atvelc elpu

un atceries dzīvot.

Vienīgais,

kas mūs atšķir no viņiem,

no tiem, kas auž mūsu kokiem saknes, –

tā ir mūsu redzamā dzīvība –

dvaša.

 

 


Maza pastaiga pa amerikāņu dzeju

Aina Kraujiete, Dzeja ir mirusi, lai dzīvo dzeja!
 

Ezra Paunds

(Ezra Pound)

(1885 – 1972)

Ainas Kraujietes ievads

ŠŪ STRĒLNIEKU

DZIESMA

 

 

 

Te mēs esam, pārtikdami no paparžu asniem,

Un jautājam: kad atgriezīsimies savā zemē?

Te mēs esam, jo kenniņi ir mūsu ienaidnieki,

Mums nav miera šo mongoļu dēļ.

Mēs rijam mīkstos paparžu asnus.

Ja kāds piemin atgriešanos, citi sadrūmst.

Bēdīgs prāts, spiedīgas bēdas, esam badā un slāpēs.

Mūsu aizsardzība nav vēl droša, pat draugam

                                  nedrīkst ļaut atpakaļ.

Mēs kožam vecos paparžu stublājus.

Jautājam: vai mums ļaus pārnākt oktobrī?

Valdnieku ķīviņi neatslābst. Mums pat pārtikas nav.

Rūgtas mūsu bēdas, bet mēs neatgrieztos uz savu zemi.

Kāds zieds jau saplaucis?

Kā pajūgs? Ģenerāļa.

Zirgi, pat viņa zirgi ir gurdeni. Stipri tie bija.

Mums miera nav, pa trim kaujām mēnesī.

Debess, cik noguruši viņa zirgi.

Ģenerāļi zirgos, kareivji apkārt.

Labi dresēti zirgi, ģenerāļiem ziloņkaula bultas

                   makstis ar zivsādu izrotājumiem.

Ienaidnieks ir straujš, mums jāuzmanās.

Kad devāmies projām, vītoli bija vienos ziedos.

Atpakaļ nākam pa sniegu.

Mēs velkamies lēnām, izbadējuši, izslāpuši,

Un skumstam, kas zinās mūsu ciešanas?

 

 

(1915)

 

(Bunno, ap 1100 g.pirms Kristus)

 

 

No angļu valodas pārdzejojusi Aina Kraujiete

 

ŠŪ STRĒLNIEKU

DZIESMA

 

I

 

Šeit mēs esam, – lasām pirmos paparžu asnus

un jautājam: kad atgriezīsimies dzimtenē?

Šeit mēs esam, jo ken–ninu vīri ir mūsu naidnieki;

šo mongoļu dēļ mums nav miera.

Mēs kožļājam maigos paparžu asnus;

kad kāds teic „atgriezieties”, citi dziļi skumst.

Bēdu prāti, bēdas ir varenas, mēs esam izsalkuši un

                 izslāpuši.

Kā sevi aizstāvēsim, to nezinām, neviens vēl nedrīkst

                 pieļaut, lai tā draugs dotos atpakaļ.

Mēs kožļājam veco paparžu kātus.

Mēs jautājam: vai mums atļaus atgriezties oktobrī?

Karaliskās lietās nav skaidrības, mums nav miera.

Mūsu bēdas ir rūgtas, bet mēs neatgriežamies dzimtenē.

Kā puķe zied?

Kā šie ugunīgie rati? Ģenerāļa.

Zirgi, pat viņa zirgi pagurst. Tie bij spēka pilni.

Mums nav atpūtas, trīs kaujas mēnesī.

Ak, debess, viņa zirgi ir gurduma pilni.

Uz zirgiem virsnieki, aiz zirgiem kareivji.

Zirgi ir labi iedīdīti, ģenerāļiem ir ziloņkaula bultas

                 un to makstis rotātas zivju zvīņām.

Ienaidnieks ir ātrs, mums jāuzmanās.

Kad devāmies ceļā, bij pavasar’s un vītoli pūpolos.

Mēs nākam atpakaļ sniegā,

Mēs ejam lēnām, mēs esam izsalkuši un izslāpuši,

mēs esam bēdu pilni; kas mūs no bēdām pestīs?

 

 

 

 

II

Papardi, papardi plūc, tās lekni zeļ.

„Uz mājām, uz mājām! Atkal gads pagalam!” es saku;

ne māju, ne jumtu, jūt visur huņņu smaku;

darbs, darbs, ne redz kur vakari, kur rīti –

mēs esam šeitan huņņu dzīti.

 

Papardi, papardi plūc, kā parasts, maigi zaļu.

„Uz mājām,” saukšu balsi skaļu.

Pēc ūdens slāpst, esam galīgā badā,

no mājām ne vēsts pērnā gadā.

 

Papardi, papardi plūc, ja rokās griež,

es teikšu „Mājup!” (Kā ķer, tā sviež.)

Es teikšu „Ej mājup”, jau oktobris klāt!

Kungs paģēr visu, visu grib –

pavasaris, vasara, rudens, ziema garām zib.

Bēdas mums, bēdas jums, nav steigas,

būs laikam šeitan jāpaliek, līdz visam beigas.

 

Kad tavi ķirši ziedēs balti,

virsnieks cauri dragās stalti,

Četri zirgi ratos jūgti, pats

viņš auros, bauros rūgti.

Trīs slaktiņi mēnesī,

visos uzvaras, baigi forši.

 

Staltie bēŗi sprauslā, sten,

ragu vīrs kurp grib tos dzen.

Ratiem blakus viņa varā.

Bultām makstīs greznas smailes.

Neviens pat nejautā vai bailes

stampāt līdz mums šinī kaŗā.

 

Kad devāmies ceļā, pūpoli plauka.

Nu slapjdraņķis, sniegi,

dubļains ceļš, miegi,

bads, šaubas, slāpes

(neviens pat nejūt pusi no tā, ko zinām)

un tad vēl sāpes.

 

 

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

 

Tulkotāja piezīme:

Pirmo variāciju atdzejoju no Paunda brīvi tulkotās Bunno (aptuveni 1100 gadus pirms Kristus, kā pats Ezra to minējis) poēmas krājumā Cathay (1915). Otru variāciju brīvā veidā atdzejoju no šī paša dzejoļa precīzāka tulkojuma krājumā The Confucian Odes: The Classic Anthology Defined by Confucius (1954). Abas variācijas pirms daudziem gadiem bija veltītas trimdiskā noskaņā Paunda sējumam, ko dzejniece Ieva Prīmane – Čucinelli atstāja nelaika gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes darbnīcā Ņujorkā.

 

 

SPOŽUMS,

TAS APVIENO VISU

Ir tik daudz daiļuma

     Kā spējam nocietināt savas sirdis?

Esi mierā

Lai runā vējš

       Tā ir Paradīze

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

PAZEMES STACIJĀ

Šo seju atplaiksnīšanās pūlī;

Ziedlapas uz mikla, melna zara.

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

HUGH SELWYN

MAUBERLEY

IV

 

„Vocat aestus in umbram”

Nemesianus, Ec.IV.

 

Viņi cīnījās, bez šaubām,

un daži ticot – par savām mājām, bez šaubām.

 

Daži naigi uz bruņām,

daži dēku kārē,

daži baidoties vājuma, ,

daži baidoties rājiena,

daži mīlot slaktiņus, iedomās,

tikai vēlāk atskārstot...,

daži bailēs, mācīdamies iemīlēt slaktiņus.

 

Daži aizgāja aizsaulē – „par tēviju” ne vienmēr „saldi mirt

            starp pirmajiem ierindā krītot,”

citi soļoja līdz ausīm ellē,

ticot vecu vīru meliem, tad, mācoties neticēt,

pārnāca mājup, mājup pie citiem meliem,

mājup pie daudzām viltībām,

mājup pie veciem meliem un jauniem negodiem;

gadu simtu veci un sačervelējuši veikali

un meļi amatos.

 

Drosme kā nekad, izšķērdība kā nekad.

Jaunas asinis un cēlas asinis,

sārti vaigi un glīti augumi;

 

izturība kā nekad,

 

atklātība kā nekad,

vilšanās kāda nekad nav rodama senās teikās,

ārprāti, tranšeju grēku nožēlas,

miroņu vēderu smiekli.

 

 

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

 

 


 

Roberts Frosts

(Robert Frost)

(1874– 1963)

Ainas Kraujietes ievads

NEĻAUT SEV

UZ GALVAS KĀPT

 

Lauka galā

Uzkāpu savvaļā

Pamestam grābeklim.

Kā ar mietu

Tūdaļ man trāpa

Pa prāta vietu,

Ne tā vaina, bet vārdos

Nelabos ārdos,

Tādēļ ka jūtos

It kā sitiens būtu

Jau paredzēts sāpēm.

Muļķa godā tiku.

Vai nebija likums,

Ka ierocim jākļūst

Par darba rīku?

Vai tad mēs akli?

Darba rīku, ko zinu,

Kā ieroci iepazinu.

 

KAD GODINĀTS

KĀ VERMONTAS

DZEJNIEKS

 

Kurš dzejnieks gan nekusīs laimē,

Kad viņa dziesmas, ja arī ne gluži aprastas,

Ir visumā tomēr saprastas

Viņa zemē, viņa apkaimē?

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

PROJĀM!

Vairs tik pār plecu

pasauli jauš,

un ne kurpe vairs spiež man,

ne zeķe grauž.

 

Paliek pilsētā draugi

un vīna kauss,

lai tie pacilā to

un tad liekas uz auss.

 

Es nedodos turpu,

kur tumsas ārs,

kā Adāms un Ieva,

kad aizvērās dārzs,

 

Neklausaities,

mīts ir mīts,

ne dzen mani kāds,

ne dzen kādu līdz.

 

Ja nemaldos, klausu

tik dziesmām tām,

kas mudina: celies –

aunies – projām!

 

Un es atgriezīšos,

ja nepatiksies,

ar to, ko no miršanas

mācījies.

 

 

Atdzejojis Gunārs Saliņš

 

 


 

Kārls Sendbergs

(Carl Sandburg)

(1878 – 1976)

Ainas Kraujietes ievads

BIOGRĀFIJA

 

Biogrāfija, kungi, ir jāuzsāk ar cilvēka pirmo dvašu,

kad viņa acis pirmoreiz satiek gaismu, turpinot

līdz pat nāvei, kad dienasgaisma jau cauri:

tad biogrāfija nobeigta – izņemot ja ačgārnā kārtībā

sākat ar nāvi un nākat atpakaļ pie dzimšanas –

dzīvi sākot ar zārku, atgriežoties līdz šūpulim –

tai gadījumā, kungi, dzīvesstāsts bijis un nobeigts,

kad jūsu apceramais tikko dzimis, atstājot senčus, radurakstus,

priekštečus, asinslīniju, dižciltību, audzināšanu,

                                         kaulu uzbūvi, apkārtni

un par to, kungi, var tiešām aizrakstīties tālu.

 

SKŪPSTI, VAI VARAT

KĀ GARI

ATGRIEZTIES?

 

Ja mēs vaicātu, starp asarām lai atvizat,

Skūpsti, vai varat kā gari atgriezties?

 

Šodien, rīt, tos pievārtes paņem.

„Āizvien kādas durvis manu ēnu apēd.”

 

Mīlestība ir pulkstenis, un zobrati nolietojas

Mīlestība ir vijole, un koks pamazām satrun.

Mīlestība ir diena ar nakti uz pēdām.

Mīlestība ir vasara ar rudeni galā.

Mīlestība mirst vienmēr un kad mirst ir mirusi.

Un kad nekas nav atlicies pāri mēs sakām

Beigas, tās vienmēr pienāk, tās pienāca mums.

Un tagad to apglabāsim un novietosim

Skaisti, kā pieklājas, tāpat kā pulksteni, kā vijoli,

Kā vasaras dienu rudens tuvumā,

Kā ik jauku lietu, nodzīvotu līdz galam.

 

Jā, lai ar to pietiek.

Pulkstenis zvanīja, un mēs atbildējām.

Mēness slaucīja vecu ieleju,

Un mēs saskaitījām visus tā apļus.

Ūdensputni šķiedās pa upi,

Spārngalus vicinot norieta zeltā.

Mēnesim, putniem virs upes,

Tiem atbildējām kā skaļās balsis sauca.

Un tagad? Tagad mēs pulksteni noliekam projām.

Tagad mēs pārskaitām mēness gredzenus ielejā

          un noliekam piemiņai.

Tagad mēs vēlreiz saskaitām ūdensputnus un ļaujam

          brīviem pazust gar ielejas malu.

Beigas, beigas ir vienmēr.

 

          Skūpsti, vai varat

          kā gari

                 atgriezties?

 

PĀRVĒRTĪBA

Sasalšanas brīdī vai zināms ūdenim

          ka bija ūdens

Ledus izkūstot vai apzinās

          ka bija ledus.

 
 

PUTNA PĒDAS

SMILTĪS

 

Kāda putna pēdas nospiedums smiltīs

          izskatījās pēc tavas sejas.

Es teicu: „Kas par to?”

 

Un nākamais vientuļais putna pēdas nospiedums smiltīs

          atkal rādīja tavu seju.

Es teicu: „Tā ir ierakstīta dziļāk nekā smiltis.”

 

Es redzēju kādu putna spārnu

          jau četrdesmit tūkstoš gadus akmenī,

     putna spārns atgādināja

          tavu pēdu, tavu delmu.

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Marianna Mūra

(Marianne Moore)

(1887 –1972)

Ainas Kraujietes ievads

 
KAS IR GADI?

          Kas mūsu nevainība,

kas mūsu grēks? Visi ir kaili,

drošs neviens. Un drošsirdība,

no kurienes tā: neatbildētais jautājums,

šaubas noteikti –

mēmi saucot, kurli dzirdot –

nelaimē, pat nāvē

          iedrošina citus,

          un savā sakāvē mudina

          dvēselei stiprai būt? Skata

dziļi un ir priecīgs,

kas mirstību pieņem

un savā ieslodzījumā paceļas

pāri sev tāpat kā

dziļumos jūŗa, pūloties

brīva būt un neiespēdama,

          turpinājumu atrod

          padodoties.

 

          Tādēļ tas, kas stingri tic,

taisns dzīvo. Putns, dziedot lielāks

izaudzis, dzelžaini augšup vēršas.

Kaut arī gūsteknis,

viņa varenā dziesma vēstī:

piepildījums nav nekas,

cik skaidrs gan ir prieks.

          Tā ir miršana,

          tā ir mūžība.

 

 

(1941)

 

 

PAGĀTNE IR

TAGADNE

 

Ja ārējā darbība nolietota

     un atskaņas pārdzīvotas

          es atgriezīšos pie tevis,

Abakuk, kā tad, kad bībeles stundā

          skolotājs skaidroja par bezatskaņu pantu.

Viņš teica – un te es atkārtošu tiešos vārdus –

          „Ebrēju dzeja ir proza

     ar tādu kā apziņas pacēlumu,” Sajūsma

          rada rosmi un noderīgums nosaka formu.

 

PRĀTS, STŪRGALVIS

     ja art domas maltin maļas pa galvu, reizēm

          vēl izlīdzas citiem. Kāpēc nevar palīdzēt man?

 

              0 imagnifico,

 

vārdu burvi – dzejniek, kā tas ir

kā tevi apzīmējis Alfredo Pānzini?

Vai nupat neatsauci uz manas

puspievērtās acs tripticha

       ainu, to vēl palielinot, no kādas gravas

„meža vīnogu ķekars, kad sausas lapas krita”

uz tumša smilškrāsas sānceļa, viena lapa virpuļo

       atrauta divzarainam sērmūkslim; atkal

 

            kāds putns – Arizonā

panākts pēc divu stundu medīšanas,

nenotveŗamā dzeguze, rotāta melnām svītrām

zigzagodama pāri takai un asti kustinot

       kā ūdensdzirnaviņas, no manis vairoties.

Tu izproti briesmas un zini

kā tikt galā ar saspīlējumiem, balādi, buršanos.

       Es ne. Ai Zev, ai Likteni!

 

Bez bailēm par to, kas izdarīts,

acīm redzamas sakāves neatturēts,

tu, imagnifico, pazemotājus,

nāvi, atstumtību nebaidīdamies,

esi pārspējis Zennoras nāru

       devis pievilcību vārdu mākslai:

sēklis, vraks, zudis jauneklis un „jūrā nogrimis zvans”

 

cik tuvu vien iespējams ķēnišķībai piekļūt –

       māka, ar kuru nezinu kā galā tikt.

 

 

MĪLESTĪBU

PRET AMERIKU?

 

Lai kas tā ir, tā ir kaislība –

labdabīgs ārprāts, kam ierīt

Ameriku, barojot

gluži otrādā veidā nekā veids

kā tika barots Minotaurs,

Tas ir Midas bagātīgs maigums;

no sirds;

nekas cits; No tā, kam ir spēja

panest ja tiek pārprasts, spēja

uzņemties vainu, ar „dižciltību,

kas ir darbībā”, sevī apzinoties

pionieru jaunatradēju garu

 

bez nekautrības vai

nedziļa un uzpūsta

sekluma platības.

 

Lai kas tā ir, lai ir tā bez

                      izlikšanās

jā, jā, jā,

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete”

 

 


 

Voless Stīvenss

(Wallace Stevens)

(1879–1955)

Ainas Kraujietes ievads

 
CEĻĀ MĀJUP

Kad es teicu,

„Nav tādas lietas kā patiesība”,

Tad vīnogas izlikās treknākas.

Lapsa izskrēja no savas alas.

 

Tu... tu teici,

„Ir daudzas patiesības,

Bet tās nav patiesības sastāvdaļas.”

Tad koks, naktī, sāka pārvērsties,

 

Dūmojot caur zaļu dūmojot zilu.

Mēs bijām divas figūras mežā.

Mēs teicām mēs stāvam vieni.

 

Kad es teicu,

„Vārdi nav kāda atsevišķa vārda formas.

Daļu summā ir tikai daļas.

Pasaule ir jāmērī ar aci;”

 

Kad tu teici ,

„Elki ir redzējuši daudz nabadzības,

Čūskas un zeltu un utis,

Bet ne patiesību;”

 

Tajā brīdī klusums bija vislielāks

Un ilgāks, nakts visaplīgāka,

Rudens smaržas vissiltākās,

Tuvākas un stiprākas.

 

SNIEGA VĪRS

Ir jābūt ziemas prātā

Lai varētu novērot salnu un sniegu

Apčaulotos priežu zarus;

 

Ilgi ir jāpazīst aukstums

Lai varētu saredzēt kadiķus ledus bārkstīs,

Egles, skarbas, janvāŗa saules

 

Tālā mirdzumā; un nedomāt

Par skumjām vēja skaņās,

Nedaudzo lapu skaņās,

 

Kas ir zemes skaņas,

Pilnas tā paša vēja

Kas pūš tajā pašā kailā vietā

 

Klausītāja ausīm; klausītājs klausās sniegā,

Un, pats nekas, saredz

Neko kas tur nav un neko kas ir.

 

ROMANCES JAUNAIS

APLIECINĀJUMS

 

Nakts nezina neko par nakts intonācijām.

Tā ir kas tā ir tāpat, kā es esmu kas es esmu;

Un to aptveŗot, es vislabāk saprotu sevi

 

Un tevi. Tikai mēs abi drīkstam

Izmainīt viens otrā to, kas katram ir ko dot.

Tikai mēs esam vienotībā, ne tu un nakts,

 

Ne nakts un es, bet tu un es, vieni,

Tik vieni, tik dziļi mēs paši,

Tiktālu no gadījuma vienatnes,

 

Ka nakts ir tikai mūsu aizmugure,

Tik bezgala patiess esam katrs savam es,

Bālā gaismā ko mēs uzgriežam viens otram.

 

 

Atdzejojusi Ieva Prīmane

 

 


 

E.E. Kamingss

(e.e.cummmgs)

 

Ainas Kraujietes ievads

LVI

 

kundze, vai neienāksit ar mani

mana prāta

ārkārtīgi mazajā namā. Pulksteņi sit. Ir

 

apaļš mēness, kā varat

 

redzēt caur logu, un man patiešām

nav kalpotāju. Mēs gandrīz varētu

 

dzīvot šo kāpņu galā, tur ir viena brīva

istaba. Mēs gandrīz varētu (jūs

un es) ieiet kādā kopīgā baltā lielā

kas tur ir       bet ja tā vai tā

 

lēnām es atvēru logu        viens

vienīgs sīkums, mēness (baltā parūkā

un spodrinātām pogām) aizrautu jūs projām

 

– un visi pulksteņi notecētu nākošā dienā

 

LIX

mīļā kopš

tevi un mani

nemitīgi vajā

nevis kāda sapņa atbalss

ne atmiņas no sapņa

 

uzziedēšanas (bet

jausma par

 

Sapņu puķi) kaut kur aiz mums

aizvien mēģinot (vai reizēm

pat zem mums)        ir

kā nebūt atrast (bet ai cik mīlīgi) vienu

mēs, kuŗa visniecīgākais

 

elpas vilciens varētu pārsteigt

mūs pašus

 

                 – tādēļ lai

nicinām kas nav uzdrīkstēšanās mana

 

mīļā (jo zina tikai Neviens

kur aug patiesība      kāpēc

lido putni un

īpaši kas ir mēness.

 

 

XVII

šis jaunais jautāšanas zīmes cilvēks

jautājuma zīme

kas cieš ar

nesagremojamo jautājuma

zīmi ir zīmīgi

patīkama persona

 

personīgi stāsta

 

man pats es

zinu tikai pēc

viņa bildes ka

viņš ir slapjš

 

Sezanna

 

sapnis

 

12 

(vai iemācīsi
netiklei
par adatu taisnāk dzīvot)

 

vaicā

       viņai

              vaicā

                      kad

                             (vaicā un

                             vaicā

                             un vaicā

 

atkal un) pavaicā

vārīgam mazam

cilvēkam spēlējot

vijoli

lietū

 

(vai esi skūpstījis

meiteni ar krūšgaliem

kā sārtiem uzpirksteņiem)

 

vaicā

       viņam

              vaicā

                      kuŗu

                             (vaicā un

                             vaicā

                             un vaicā

 

atpakaļ) pavaicā

kādam

negudram

niekam

dziedot

sniegā

 

XVI

?

kādēļ šie ļautiņi cilā cepurītes?

karalis & karaliene

pazibējuši no sava limuzīna

iekājo Meurice viesnīcā (kurpretī

es dzīvoju bēniņos un riju aspirīniņus)

 

bet kas ir tas bālais mīksti ieapaļais

jaunais cilvēks kam sulaiņi tā klanās?

kuš – tas ir Nakts Sieviešu autors kuŗa jaunākā

Ļaunuma Sēkla pārdota 69 mašīnu kravās jau pirms

iznākšanas     meitas kas paklīst     jūs

 

zināt (kurpretī kad es apgulstos es pārāk

klepoju). Kāpēc satiksme tā aizdambējusies?

tētīt, tas taču slavenais dakteris kas ieoperē

mērkaķdziedzerus miljonāriem jauka ideja vai ne?

(kurpretī; no otras puses, es pats) bet labāk nākamo

                                                            jautājumu

aiz ko tas pūlis tur

negadījums? kādam smags sma-

­dzeņu satricinājums? – Nebūt

nē, mani mīļie, Siāmas ministru prezidents

savā etniskā

 

tērpā parādījies no pisuāra

ātri ieiet Notre Dame (kurpretī

de gustibus non disputandum est

mana dāma ir Tā kaut ko apnikusi

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Elizabete Bišopa

(Elizabeth Bishop,

1911–)

Ainas Kraujietes ievads

 
ZIVS

Es nozvejoju milzīgu zivi

un turēju to pie laivas malas,

pa pusei virs ūdens.

Mans āķis bij ieķēries

stingri viņas mutes kaktā.

Viņa nepretojās.

Viņa it nemaz nebij pretojusies.

Viņa karājās, murdošs smagums,

sadauzīts un cienījams

un neglīts. Šur tur

viņas brūnā āda

atkarājās stērbelēs

kā vecas tapetes,

un tumšbrūnais raksts

bij kā tapetēm:

it kā kupli uzziedējušu rožu atveidi,

traipaini un laika zoba saēsti.

Viņa bij nosēta pīlgliemēm,

smalcinām kaļķu rozetēm,

un sīku baltu jūŗas utu apsēsta,

un apakša nokarājas divi trīs

zaļi ūdenszāļu lēveŗi.

Kamēr viņas žaunas ieelpoja

drausmīgo skābekli

– atbaidošās žaunas,

stingras, červeļainas un asins pilnas,

kas var tik dziļi iegriezt –

es iedomājos par rupjās baltās gaļas kārtām,

sastūķētām kā spalvām,

lielām asakām un mazām asakām,

spīdīgo ķidu melnajiem

un sarkanajiem pretstatiem

un rožaino peldpūsli

kā kuplu peoniju.

Es ieskatījos viņas acīs,

kas bij daudz lielākas par manējām,

bet seklākas un nodzeltējušas;

ap zīlītēm un aiz tām

blāvs staniols,

saskatāms caur vecām,

saskrambātām zivju līmes lēcām.

Tās mazliet pavalbījās, bet ne

lai raudzītos man acīs.

– Tas bij drīzāk kā kāda priekšmeta

pašķiebšana pret gaismu.

Es apbrīnoju viņas īgno seju,

žokļa mechanismu,

un tad es ieraudzīju,

ka no viņas apakšlūpas

– ja to var vispār saukt par lūpu –

nežēlīgas, slapjas un ieročveidīgas,

nokarājās pieci veci makšķerauklas gali,

vai pareizāk sakot četri

un drāts ar spoli galā,

un visi pieci lielie āķi

bij stingri ieauguši viņas mutē.

Zaļa aukla ar spurām galā,

kur viņa to pārrāvusi, divi rupjākas auklas

un smalks melns pavediens,

vēl arvien sarucis no sprieguma

un pēkšņās trūkšanas, kad viņa izglābās.

Kā ordeņi spurainu lenšu astēm,

šī piecsarainā gudrības bārda

nokarājas no viņas sasāpējušā žokļa.

Es vēros un vēros,

un mazā īrētā laiva

pielija ar uzvaru, –

no netīrā ūdens peļķes,

kur motoreļļa bij izplētuši varavīksni

ap rūsaino motoru,

līdz dzeltensārti norūsējušam smeļamam kausam,

saulē saplaisājušiem airsoliem,

duļļiem ar viņu virvēm,

uzmaļiem – līdz viss

bij varavīksne, varavīksne, varavīksne!

Un es ļāvu zivij iet.

 

 

MATU MAZGĀŠANA

Ar nedzirdamām eksplozijām ķērpju ģints

aug pelēcīgiem koncentriskiem apļiem

uz klints.

Tiem norunāts ar mēness dārziem tikties,

kaut arī nemainīgi

tie varētu mums likties.

 

Un tāpat debesis var gaidīt mūs,

mans draugs;

tev jāatmet būs

pārsteidzība un pragmatisms,

jo lūk, cik Laiks

ir pakļāvīgs.

 

Un tavos melnos matos

krītošo zvaigžņu spiets –

uz kurieni tas iet

tik strauji un tik tieši lejā?

– Nāc, es tos izmazgāšu skārda bļodā,

tik spožā, iedauzītā kā mēness seja.

 

JAUTĀJUMI CEĻOJOT

Šeit ir par daudz ūdenskritumu; pārslogotie strauti

steidzas pārāk ātri lejup uz jūŗu

un tik daudzu mākoņu spiediens uz kalnu galotnēm

liek tām pārplūst maigā, palēninātā kustībā,

kļūstot par ūdenskritumiem mūsu acu priekšā.

– Un ja tās svītras, tās jūdzi gaŗās, spīdīgās asaru pēdas,

vēl nav ūdenskritumi,

tad pa kādu ašu mūžību varbūt, cik tās nu te gaŗas,

viņas par tiem kļūs.

Bet ja strauti un mākoņi tā vien ceļo un ceļo,

tad kalni izskatās kā apgāzušos kuģu rumpji,

dūņaini un aplipuši pīlgliemēm.

 

Padomā par tālo ceļu mājup.

Vai mēs lai būtu palikuši mājās un domājuši par šo vietu?

 

Kur lai mēs šodien būtu?

Vai ir pareizi noskatīties, kā svešinieki spēlē

šai dīvainākā no visiem teātŗiem?

Kas tā par bērnišķību, kas mums liek traukties

ar nelokāmu gribu un kamēr vien vēl varam elpu pavilkt,

lai skatītu sauli no citas puses?

Jeb sīkāko kolibriju pasaulē?

Jeb lai apbrīnotu neizprotamus senus mūŗus,

neizprotamus un neizdibināmus,

lai kā mēs skatītos,

acumirklī ieraudzītus un allaž, allaž apbuŗošus?

Vai tiešām mums ir jāmēģina

mūsu sapņus izdzīvot?

Un vai mums pietiek vietas

vēl vienam salocītam, gluži siltam saules rietam?

 

Bet tomēr būtu žēl

nebūt redzējušai kokus šai ceļmalā,

tik pārspīlētus savā skaistumā,

nebūt redzējušai tos žestikulējam

kā cēlus mīmiķus rožainos tērpos.

– Nebūt piestājušai pirkt benzīnu un dzirdējušai

skumjo divu toņu koka melodiju

no atšķirīgām koka tupelēm,

kas nevīžīgi aizklab

pa eļļas aptraipīto benzīntirgotavas grīdu.

(Jo citā zemē tupeles būtu pārbaudītas.

Katram pārim būtu vienāds toņa augstums.)

– Žēl, nebūt dzirdējušai citu,

ne tik primitīvu mūziku resnā rūsganā putna

dziesmā virs salauztā benzīnsūkņa

jezuītu baroka stila bambusa baznīciņā:

trīs torņi, pieci sudraba krusti.

– Jā, žēl nebūt apsvērušai,

neskaidri un neizšķiŗoši,

kāds sakars varētu kopš gadusimtiem pastāvēt

starp neaptēstiem koka apaviem

un rūpīgi un smalki kokā drāztiem

putnu būru sapņojumiem.

– Nekad nebūt pētījušai vēsturi

dziedātājputnu būŗu vārajā glītrakstā.

– Nekad nebūt dzirdējušai lietus līšanu,

tik līdzīgu ar politiķu runām:

divi stundas nepārtrauktas daiļrunības

un tad pēkšņi zelta klusums,

kad ceļinieks ieraksta piezīmju grāmatā:

 

„Vai iztēles trūkuma dēļ mēs dodamies

uz iztēlotām vietām un nepaliekam mājās?

Jeb vai Paskatam nebūs bijusi tīri taisnība

par to kluso sēdēšanu savā paša istabā?

 

Kontinents, pilsēta, zeme, iekārta:

nekad izvēle nav plaša vai brīva.

Un šeit, vai tur... Ne. Vai mums būtu bijis

                                                mājās jāpaliek:

kur tas nu ir?”

 

 

Atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

 

 


 

 

Roberts Louels

(Robert Lowell, 1917–)

Ainas Kraujietes ievads

 
ŪDENS

Tā bij Meinas vēžotāju pilsētiņa –

ik rītus laivas ar algādžiem

atstūmās no krasta un devās

uz granīta raktuvēm apkārtējās salās,

 

atstājot pāris duču panīkušu

baltu koka namu,

pielipušus kā gliemežnīcas

pie klinšu kalna,

 

un zem mums jūŗa skalojās

neaptēstiem klūdziņu tačiem,

kuŗu labirintā

saķērās zivtiņas ēsmai.

 

Atceries? Mēs sēdējām uz klinšu bluķa.

Caur laika attālumu

tas liekas īrisu krāsā,

kad pūstot tie kļūst vēl zili sarkanāki,

 

bet tā bij tikai

parastā pelēkā klints,

kas pārvēršas parastā zaļumā,

kad tai pāri plūst jūŗa.

 

Jūŗa plūda augu dienu pār šo klinti

mums pie kājām,

lupinot nost

plēksni pēc plēksnes.

 

Vienu nakti tu sapņoji,

ka biji nāra un turējies pie steķu pāļa,

mēģinot noraust

pīlgliemes ar rokām.

 

Mēs vēlējāmies, kaut mūsu dvēseles

atgrieztos kā kaijas

pie šīs klints. Beigās

ūdens bij mums par aukstu.

 

PUSMŪŽĀ

Atkal ziemas vidus slodze

man uzgāzusies. Ņujorka

urbjas manos nervos, kad es

staigāju pa uzvandītajām ielām.

 

Četrdesmit pieci gadi –

kā tālāk, kā tālāk?

Uz katra stūŗa

es sastopu savu tēvu,

manā vecumā, vēl dzīvu.

 

Tēvs, piedod man

manas pārestības,

kā es piedodu

tiem, kam es esmu darījis pāri!

 

Tu nekad neuzkāpi

Ciona kalnā, tomēr atstāji

mirstoša dinozaura pēdas

uz zemes garozas,

kur man jāstaigā.

 
 

MĒS DARĀM TO,

KAS MĒS ESAM

 

S. Lasot pašam sevi

 

Kā neskaitāmi citi, es biju pelnīti – varbūt ne gluži – lepns,

sākumā aizdedzot sērkociņu, kas lika manām asinīm vārīties;

es pratu visādus trikus, gāju caur uguni un ūdeni,

tomēr neuzrakstīju nekā, pie kā gribētos atgriezties.

Pat pieņemot, ka es būtu beidzis ar vaska puķēm

un izpelnījies ieeju Parnasa nesvarīgākās nogāzēs...

Nav medus kāres bez bites, kas pienes

apli pēc apļa, šūnu pēc šūnas,

mauzoleja medu un vasku –

šis apaļais jums pierāda, ka tā būvētājs ir dzīvs,

tāda kukaiņa līķis dzīvo, medū saglabāts,

lūdz, lai nīcīgais darinājums izdzīvotu līdz kamēr

kārumnieks lācis to varētu apgānīt –

šī atvērtā grāmata... mans atvērtais šķirsts.

 

 

Atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

 

 


 

 

Džons Ešberijs

(John Ashbery, 1927–)

 

 

Fragments no

TRIM DZEJOĻIEM

 

...

Ko mēs teicām viens otram? Mēs taču runājām

viens ar otru daudzas reizes, bet no visām tām

palikušas tikai vārdu pēdas un tavas sejas un

ķermeņa izteiksme

 

kad tu runāji vai klausījies. Varbūt beigu beigās

tie ir paši svarīgākie kā rakstnieka stils. Bet

tagad vienīgi patiesības skaņa, kad tā atlūzt no

tavas mutes, var aizdedzināt šo apatisko ieleju,

kas nevēlas nekā cita kā atslīgt atpakaļ savas

kūtrās augu valsts ainavā. Tā vēlas tevi ieskaut,

jo šādā veidā tu samierināsies ar to, ka esi šeit,

kādā vietā, vienalga kādā vietā, ar mieru staigāt

ierastajās takās, filozofa dienišķā pastaigā, pēc

kuŗas kaimiņi uzstāda pulksteņus.

 

Tad tu varētu neievērot vienlīdzīgos, bet pretišķos

spēkus atkal briestam sevī, bet ne uz ilgu laiku, jo

to ceļi nav pilnīgi parallēli un reiz tiem jāsaduŗas;

neievērot šo samocīto mākoņu apli, ko tu nes sevī

kā aptumšotu lukturi. Pagaidām tu vari turpināt

izlikties, ka pietiek klausīties uz iekšējiem mudi­-

nājumiem, dvēseles balsi, līdz tai liktenīgai

dienai, kad mīļotā cilvēka skats tevi apžilbinās

ar stāvoša zibens spēku. Tai dienā tev kļūs

skaidrs, ka nepietiek ar to vien, ka tev ir

dvēsele: tev tā jāatdod, jāpazūd tai aizmirstībā,

ko tev sagatavojuši tavi gaidīšanas

gadi, un ko pat viss tevis piekoptais stoicisms

nav spējis atvairīt. Un beidzot tu iepazīsti

bezsvara stāvokli un ko tas nozīmē nākotnei,

tagadnei un it sevišķi pagātnei, kuŗā tu tagad bez-

­palīdzīgi slīdi, jo tevi neattur vairs ikdienas

valodas režģis, un tu paliec it kā karājoties tai

zaļganajā akvārija gaismā, kas ir tavs jaunais

elements, piespiedus tēlojot atkal to pašu skatu

senajā parkā, ar apsnigušu zemi un nogaidošu

skatu tuvāko namu sejās, mazliet attālāk.

Viss tas, lai nonāktu līdz patiesībai.

 

 

Atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

NĀVES BAILES

 

Kas tagad ir ar mani

Un vai tāds es esmu kļuvis?

Vai nav stāvokļa, kas būtu brīvs no robežlīnijām

Pirms un pēc? Logs šodien ir vaļā

 

Un gaiss ielīst ar klavieru skaņām

Svārku krokās, it kā lai teiktu: „Lūk, Džon,

Es atnesu šos un šos te arī” – tas ir

Dažus Bēthovenus, pāris Brāmsus,

 

Dažus izmeklētus Pulāna akordus...

Jā, Atkal viņš ir brīvs, šis gaiss, viņš te nāk visu laiku,

Jo kam gan citam viņš der.

Es gribu palikt ar viņu aiz bailēm,

 

Kas man neļauj uzkāpt pa zināmām kāpnēm,

Pieklauvēt pie zināmām durvīm; bailēm kļūt vecam

Vienam un neuziet neviena takas vakara galā,

Izņemot otrreiz sevi pašu, pamājot man

 

Strupu sveicienu: „Nu tu gan kavējies labu brīdi.

Bet tagad mēs atkal esam kopā, un tas ir galvenais.”

 

Gaiss manā ceļā, tu to varētu saīsināt,

Bet vēsma pierimusi, un klusumam pēdējais vārds.

 

 

Atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

 

 


 

 

Gerijs Snaiders

(Gary Snyder, 1930–)

 

 

PAZEMES CEĻŠ UZ

RIETUMIEM

 

Ciedra šķilu dūmos

žāvēts lasis,

mākuļainās Oregonas dienas,

biezie egļu meži.

 

Melnais Lācis dodas kalnup

Plumasa apgabalā,

apaļais dibens aizkūst starp kārkliem –

 

Lāču Māte dodas uz ziemeļiem gar jūŗu.

 

kur kazeņu staipekņi

ložņā pa izdegumiem.

 

Un ap salu loku

miglaini vulkāni

līdz pat Ziemeļjapānai. Ainū cilšu

lāči un žebērkļi.

Giljaki.

Sēņu vīzijās dziedinātājs,

vienas plakanas bungas,

senākas par Ķīnu.

 

Sievietes ar bungām, kas lido pār Tibetu.

 

Sekojot mežiem uz rietumiem un

ripojot, sekojot zālainēm,

dzenot pēdas lāčiem un sēnēm,

visu ceļu ogojot.

Somijā beidzot nopēros:

 

            tā kā sarkankoka pirts Kleimatas krastos –

 

visi somi mokasīniem kājās un spicām baltpunktē-

                                         tām cepurēm galvās,

metot tīklus, liekot slazdus, peŗoties,

dziedot rokurokā, visu laiku

 

šūpojoties šurpu turpu uz sola, mīlestību acīs –

 

Karhu – Bjorn – Braun – Bear

 

            (zibens varavīksne varens mākoņu koks putnu divsarunas)

 

Eiropa. ‘Rietumi’

lāču vairs nav

                             izņemot Brunhildi?

vai atdzimušas vecākas mežonīgākas dievietes –

                                              skries

     pa Francijas un Spānijas ielām

          ar patšautenēm –

          Spānijā

Lāči un Bizoņi,

Sarkanas Rokas iztrūkstošiem pirkstiem,

Sarkani sēņu labirinti;

zibeņu maldu dārzi,

Uzgleznoti uz alu sienām,

 

Pazemē.

 

PRIEŽU GALOTNES

zilajā naktī

salnas dūmaka, debess mirgo

no mēness

priežu galotnes

liecas sniegainzilas, izzūd

debesīs, salnā, zvaigžņu gaismā.

zābaku čīkstēšana.

zaķu pēdas, stirnu pēdas,

kā mums to zināt.

 

 

Atdzejojusi Astrīda Ivaska

 

 


 

V.S.Mervins

(W.S.Merwin)

 

 

DZIESMA

PAR TRIM SMAIDIEM

 

Ļauj, mīļā, izsaukt

Kādu spoku, lai cik mazs:

Laiks decembrī

Mums nebij prātā.

 

Kam lai nu pateicos

Par šiem ūdens plūdiem?

Tev sirds ilgojas ostas

Kur esmu svešinieks.

 

Kur tas bija kad mēs,

Negribēdami citu

Divpadsmit dienas un naktis

Gulējām viens otra acīs?

 

Jeb tas bija pie Bābeles

Un dienas tik īsas

Mēs runājam savā mēlē,

Negribēdami citu?

 

Ja sēkla dzen asnu

Liec akmeni virsū

Lai ar to mācās

Svēto Žēlsirdību.

 

Ja nu tev vienmēr

Jāuzsmaida tam otram

Šķel mani no auss līdz ausij

Un mēs trīs smaidīsim.

 

 

(1953)

 

MANAS NĀVES

GADA DIENĀ

 

Katru gadu to nezinādams esmu pārlaidis dienu

Kad man pēdējās liesmas mās

Un klusums izvadīs

Nenogurstošu ceļinieku

Kā bezgaismas zvaigznes staru

Tad es vairs nejutīšos

Dzīvē kā svešā tērpā

Pārsteigts par zemi

Un par kādas sievietes mīlestību

Un par cilvēku nekautrību

Kā rakstot šodien pēc triju dienu lietus

Dzirdot paceplīti dziedam un lietus pārstāšanu

Un noliecoties nezin pats kā priekšā

 

 

(1967)

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Teodors Rētke

(Theodore Roethke

1908–1963)

Ainas Kraujietes ievads

 

 
VĀRDI VĒJAM, III

Ar dienvidus vēju

plūst putni un zivis

vienā straumē uz ziemeļiem;

Asas šūpojas zvaigznes;

Eju vienu soli aiz vēja

Un esmu tur;

Savāds un pilns mīlestības.

Gudrība, kur to atrod?

Tic tie, kas apkampjas.

Kas bija, vēl ir,

Pauž dziesma kokā.

Zem tā, papardēs,

Upes vēsajā gaisā

Brīvs eju ar savu mīļo.

Cik reižu dzirdēts? Es mīlu.

Es glabāju, kas no pārejošā

man ticis:

Vairs neesmu jauns,

Bet vējš un ūdeņi vienmēr;

Kam zust, tas zudīs. Viss

mani tuvina mīlestībai.

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Harolds Dalls

(Harold Dull)

 

 
IV

Un ceļā uz mājām

                        šorīt

(mani gaida

                 sieva)

manai ēnai

              pa kājceļu rikšojot man pa priekšu

es kaut ko pamanīju

                             (melnu akmeni?)

sviestu

          pret ēnas pakausi
vairīdamies

                 apsitos apkārt
tik ātri

          ka gandrīz pakritu

– tas bija putns

                      lidojumā uz koku

 


 

Terners Kesitijs

(Turner Cassity)

 

 

ŠĀVĒJU KOMANDAS

TECHNIKA

 

Mērķis kratās biezajā karstumā

Un katrs marķējums ir spēle. Trenēta vai ne.

Droša un sausa vai mikla no paša sviedriem

Roka pati vien nenoteic šāvienu.

 

Attālumu, vēja virzienu, lietošanas vainas

Acs izlīdzinās. Vai tā spēs atjaunot

mērķi, kur katrs aplis sāk saplūst

un tā centrs vairs nav redzams?

 

 

(1962)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Aire Sedofs

(Ira Sadoff)

 

 
GOJA

Ir nakts, nu varat mani nošaut.

Bagātnieks neesmu, un ko gan tas dotu?

Tomēr šis tas man vēl ir prātā:

manu draugu bēdāšanās un ienaidnieku

vienaldzība, karaļpils šai skaidrajā naktī

un nespodrais spožums no tās.

Un mana tēva asins man blakām.

Raža laukos un sienāži bez manis

iztiek gluži labi. Esmu nenozīmīgs, tikai vīrs

ar ģimeni, kam tik daudz bērnu, ka tagad jāraud.

Negaidiet, šaujiet. Izbeidziet manas ciešanas.

Ja varētu, es jūs nogalinātu.

Vēl tikai mazliet mūzikas, lūdzu, nelielu

ceremoniju savai nāvei: karaļa milicijas

orķestri ar sudraba instrumentiem,

šauteņu balsis, pirms ievainojumu koris iesāk.

 

 

(1975)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 


 

Džons Nepls

(John Knoepfle)

 

 
LĪĶU MAZGĀTĀJA

Pēc tam kad sudraba

zīmotnēm, sudraba

pistolēm kareivji

iemācīja tam mirt,

mēness apgaismoja

viņai zināmo

vietu Granadā.

Viņa nonāca šai vietā,

slepkavības vietā

smagi elsdama,

šī vecā sieviete,

un atrada viņu

sudraba peltē.

Kur viņa darbojās

vēlu pusnaktī,

pusnaktī dziedāja putns

sudraba magnolijai.

 

 

(1962)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Marks Strends

(Marks Strand)

 

 

VESELUMU SARGĀJOT

 

Laukā

es esmu tas kas

vairs nav lauks.

Tas vienmēr

tā ir,

Kur vien es esmu

es esmu kas pietrūkst.

 

Ejot

es pašķīru gaisu

un allaž

gaiss atgriežas

piepildīt telpu

ko aizņēma mans ķermenis.

 

Mums katram savs iemesls

kustēties.

Es kustos

lai viss paliktu vesels.

 

 

(1963)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Džeimss Merils

(James Merill)

 

 

 
ĀRPRĀTA AINA

Izgājušonakt mani atkal mocīja sapnis, saukts Veļas diena.

Tanī palagi, dvieļi no dzīves ko cerējām kopīgu,

Visas piena sacietinātas laces, līķauts, katra lupata

Ko jebkad ņurcītu, traipītu, ar asinīm vai akli tvarstītu,

Ļengana izlocījās no milzīga klūgu groza

Uz mēness marmorotiem veļas dēļiem. Mēs tikko kā bijām

Iepazinušies. Es vēroju no tumsas ārpusē.

Biju apvilcies drānas no jauna auduma, kas negumzās,

Nesmērējas nekad un nekad neizdilst. Opernams staroja

Neskaitāmu acu pāru rindās, kas tāpat ieplēstas kā manas

No belladonnas, iekšupvērstas. Tur es redzēju mākoņus sarecam

Par negaisu, zibeni cērtam un gaišas krēpes atraisāmies.
Pirksti panikā skraidīja pāri pa flautu.
Kāpēc es izvairījos? Es mīlēju tevi. Un lietusgāzei
Mazgājot baltus, kopā sažņaugtus, mūs apsmēja
viena no visļaunākām vistērijām,
Kalsnajam kokam saplaukstot bēdās. 

 

 

(1962)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Denisa Līvertova

(Denise Levertov)

 

PRĀTĀ

Manā prātā mājo sieviete,

kas ir nevainīga, bez greznības

 

bet glīta paskatā un smaržo

pēc āboliem vai zāles. Viņa nēsā

 

utopisku apvalku, un viņai

ir gaišbrūni, gludi mati. Pati tā

 

ir ļoti tīrīga un ir laipna

bez izlikšanās,

                   bet viņai

trūkst iztēles.

                 Un tad tur ir

vētraina mēness apmāta meitene

 

vai veca sieva, vai pat abas,

tērpta opālos, skrandās, putnu spalvās

 

un saplēstā taftā,

kas zina daudz dīvainu dziesmu –

 

bet viņa nav laipna.

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 

(1963)

 

 


 

Diana Vokoski

(Diane Wakoski)

 

 

UZ ĀRU

NO IEKŠIENES

 

Es eju pa mēļu paklāju tavā acī

nesot sudraba sviesta trauku

bet smagā mašīna brāžas gaŗām,

          atstādama melnas riepu zīmes man uz kājas

un vecas ainas    durvju sietiņa klabēšana

                                              svelmīgā pēcpusdienā

     un muša lidojot pāri izlietnei izgāztam dzeŗamam

pamirdz kā atspulgas metalla virspusē.

 

Ienāc, tu aicināji,

savās gleznās, savā asins fabrikā, senās dziesmās,

kas ierakstītas tavās rokas līnijās, tavās acīs,

kas mainās kā sniega pārslas ik sekundi,

spinātu lapās ar vienu smilšu graudu,

kaķa ūsās,

tavā vecajā micē, un galvenais, tavā mutē kuŗā tu

samal krāsas ar zobiem, gleznodams

ar sasistu pudeli uz grīdas, un gleznodams

ar strausa spalvu uz mēness, kas izripo man no mutes.

 

Tu nevari ļaut man pa tevi staigāt par ilgu tavās

vēnās, kur mana mazā kāja aizsniedz

dziļumus.

Tev jāiesniedzas sevī un jāizvelk mani

kā sudraba lodi

no savas rokas.

 

 

(1965)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 

 


 

Ričards Šeltons

(Richard Shelton)

 

 

PIECAS TENKAS PAR

MĒNESI

 

1

Pilns mēness dienā

Viņa ir plikgalve. Kliedzienus „Uguns!”

padzirdusi, viņa izmetas no mājas

bez parūkas. Viņa apmulst

pūlī un ieskrien nepareizā ielā.

Mēs izliekamies to neredzam, bālu un trauslu,

kā pogu kas pazudusi kreklu meklē.

 

2

Dilstošs mēness sirpis

Viņa ir jauna, eleganti slaika. Iet viņa

bieži uz viesībām, bet nedejo,

vismīļāk iegrozīdamās uz dīvāna,

ap ko tad drūzmējas vīrieši.

Katrs no viņiem labprāt uz sava pleca

ļautu atspiesties viņas smalkajai pēdai. Viņa mīl

nelaimīgi, tikai neviens nezina, kuŗu.

Kad viņa skumji smaida, arī viņiem sirds pārplūst.

Dodas viņa agri uz mājām un viena.

 

3

Pusmēness

Viņa savu vīru mīlēja. Tai dienā, kad viņš to

pameta citas dēļ, puse no sejas viņai

sastinga. Tagad viņa aizgriež to pusi

projām un pasaulei rādās tikai profilā.

Patiesi, ir netaisni, ka no visām sievietēm

tieši viņai ir romiešu deguns,

bet nav zoda.

 

4

Tukšs mēness

Viņa pazaudējusi ne vien naudu, bet arī figūru,

ir bezpalīdzīga otras šķiras greznībā.

Taču viņa dara, ko spēj, lai saglabātu

savu cieņu, un turpina iet no vienas vietas uz otru

kā agrāk. Bieži, kad viņa nonāk

pareizā adresē, nosvīdusi

un par vēlu, neviena nav mājās.

 

5

Pilns auglības mēness

Viņa nevērīgi valkā zeltlietas, jo to no viņas

sagaida, tomēr izceļas pati no sevis. Un kaut gan

allaž stipri vien aizņemta, pils priekšnama drūzmā

izturas tā it kā nemaz nebūtu steigā.

Vīriešiem aizsitas elpa viņas skaistuma priekšā,

un sievietes nobāl kā sāpēs. Savu soli uz durvīm

nepagausinot, viņa vēl katram veltī

pa siltam vārdam, pa zīmīgam skatienam.

 

 

(1975)

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 


 

Deniss Danns

(Denis Dunn)

 

 

ZVAIGZNE 61

 

 

            CYGNI

ir 11 gaismas gadus

                             p

                               r

                                    o

                                           jām

ja tu sāc tagad

                      tu tad no              i

                                    n      ks

                                       ā            r

                                                  u   p

                                                t        u

 

                                         v

                                           a

                                              k

                                  a

                                    r

                   d

            ie

       n

tu

     do

          dies

                 iz

                   p

                      l

                        a

                          t             u

                               ī           m

                                  j

                                         ā

                                  neraudi

 

                             pa

                                r

                

                      s                    k

                        e               o      i

                   n             m   k           e

                      a      ie                           m

                          j               

 

 

 (Pirmā lp. no MAZĀ GULBJA ZVAIGZNĀJA 61. ZVAIGZNES)

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

 


Jaunā Gaita