Jaunā Gaita nr. 111, 1976

 

DZEJA UN "LEITNANTA DZEJOĻI"

Harijs Skuja, Pavasara poēmas turpinājums. Rīgā: Liesma, 1974, 92 lp.

 

Šai krājumā sakopota gan tiešās pieredzes, gan iejušanās dzeja. Vielas atšķirības lielā mērā noteic labākos sniegumus un iezīmīgākos trūkumus.

Tiešās pieredzes vielu Skuja mēdz ieveidot sacerējumos, kas pārliecina ar jūtu īstumu, siltumu, dedzīgumu, bet ne vienmēr pietiekami izdarināti "iekšējās formas" ziņā. Kāds recenzents vairakkārt pasvītrojis, ka Jonās Miesnieks pieder pie autoriem, kas parasti ir "vielas varā"; šāds apgalvojums būtu vēl trāpīgāks attieksmē pret Skujas autobiografiski iekrāsotajiem dzejdarbiem. Izcili dzejnieki reizē jūt un distancēti vēro, apsveŗ, plāno (to ļoti labi zināja Virza: "Ko karsti stāsta sirds, to auksti galva strādā, / Ja dzejniekam to nav, - lai citur darbu gādā.") Skujam distances bieži pietrūkst, tādēļ viņš tikai šad tad atrod pārdzīvojumam visvairāk atbilstošo tēlainību (Eliota "objektīvo korrelātu") un izjūtas bieži sauc vārdā, neradīdams kaut cik plašāku rezonanci. Intuitīvais un daža ziņā mazliet dīvainais Jonāss Miesnieks turpretī sekmīgāks atbilstošas tēlainības sameklēšanā; bez tam, viņa tiešajiem emociju apzīmējumiem, cik atceros, plašāka rezonance (t.i. aiz pateiktā jaušams nepateiktais, vārdiem ir tālejoša ietekme pārdzīvojuma rosināšanā). Kādā no labākajiem dzejoļiem (32. lp.) Skuja sevi raksturo kā "kaŗa laika puiku" Uzkrātā pieredze viņam acīmredzot ir daudzpusīga, kontrastaina; dzejas viela, kas ņemta no šādas pieredzes, veicina cilvēka psīches izgaismošanu un intensīva pārdzīvojuma organizēšanu. Aleksandrs Čaks, būdams reizē emocionāls un distancēts, no līdzīgas vielas mēdza veidot lieliskus dzejdarbus. Harijs Skuja reizēm - par laimi gan ne vienmēr - atgādina "dzejiski" jūsmīgo leitnantu Tomasa Manna stāstā "Tonio Kröger" (...seine Arbeit vorliest, etwas an die Musik und die Liebe, kurzum, ebenso tief empfunden wie unwirksam.), piem.

NĒ, GADU JŪGS
nav joka lieta:
no visa kā ir nedaudz šķīts -
gan sūro dienu taka mīta,
gan prieka saldums izbaudīts.
Bet prati vienmēr - stunda šķība
vai ceriņš zils Tev acīs smej -
ar savu skaidro labsirdību
sniegt gaismu katrai dvēselei.   
(69. lp.)

"Iejūtas dzejai" šai krājumā parasti netrūkst distances, jo šādos vārsmojumos Harijs Skuja visumā nav "vielas varā" un dažus no tiem varētu būt uzrakstījis cits dzejnieks ar to pašu vārdu. Ļoti raksturīgs piemērs 39. lp., citēšu dažas rindas:

KAD NAKTS JAU MELNĀ PARANDŽĀ TĒRPJ DIENU
un ūbeli vairs tikai sapnī dzird,
caur domām slaidi minareti slienas,
smalks, glazēts raksts aiz slēgtiem plakstiem ņirb.
Pa platām kāpnēm kāpju Sahi Zindā.
Ir kāpiens smags un solis jāliek plats,
kur visu nazis izšķīris un inde
un kur no naža kritis emīrs pats.
Es eju Tevi meklēt šajā peklē:
kas zin, kāds harēms Tevi gūstā tur?
Un tomēr man ir Tevi jāsameklē -
kaut vai no mauzolejiem jāizbur.

Eleganti un interesanti - bet pēc nopietnas dzejošanas tas neizskatās! Te patiesībā ir tikai rotaļāšanās ar eksotiskiem priekšstatiem. (Kaut kā nāk prātā Bairons albāņu tērpā...) Nav jūtu īstuma, kas manāms autobiografiskajos dzejoļos. Šķiet, ka "iejūtas dzeja" ir lielā mērā ārpus šī dzejnieka varēšanas robežām, jo mākslotība konstatējama vēl citos eksotikas vai ideoloģijas noteiktos ražojumos.

Labākās vārsmas radušās tad, kad autoram bijis spontāns pārdzīvojums un nav gadījies ieslīdēt sentimentālā vai banāla izteiksmē. Šādiem sacerējumiem pa lielākai daļai autobiografisks skatījums; ar netiešāku iejušanos Harijam Skujam parasti nav diezkā veicies.

 

Gundars Pļavkalns


Jaunā Gaita