Jaunā Gaita nr. 111, 1976

 

IESAISTĪTĀ DZEJA

Ausma Jaunzeme, Akmens maize, Ņujorkā: Echo, 1975.

Satura ziņā šis krājums atgādina "jaunlatviešu" centienus tautiskās atmodas laikmetā, jo autore bieži pasvītro iezīmes, kas no viņas viedokļa ir tipiski latviskas. Akmens maizes vārsmās atainojas gan senču pagāniskā mītoloģija, gan dažādi mūsu vēstures notikumi. Pat svešajā var slēpties latviskais:

Senā
Rīga
un tie paši vecie bruģi
        jā, Hanzas pilsēta, Bīskapu pilsēta,
                    Lielā Pēteŗa pilsēta -
        kas viņas mītus un leģendas
                    iedrīkstas aizliegt?
        katrā vaļņa akmenī tie iesūkušies...
        kas var neredzēt Svēto jaunavu
                    Rīgas tornī
        iemūrētu pirms sešsimt gadiem
        pēc raganu tiesas --
pati Laima Māras baznīcā --

Jaunzemes izjūtas šķiet neviltotas, un pret tām nav ko iebilst. Diemžēl, viņas izteiksme vēl joprojām diezgan problēmatiska, lai gan ne ikkatrā dzejolī.

Ieskaņā autore pasludina, ka cepot "maizi no plakaniem akmens graudiem" resp. "vecās mātes plakaniem vārdiem." Seko racionālizācija:

tie neesot skaidri?
varbūt tā labāk
jo tīrus akmeņus kožot neiesvētītiem izlūst zobi
sevišķi daiļruņiem daiļskaņiem
un tiem, kas zīmē perfektas ģeometriskas
        formas uz lapas plakano
                vārdu vietā ---

Cik noprotams, Jaunzeme starp citu parāda gaŗu degunu aistētisma (t.i., daiļuma kulta) atzinējiem. Šādā sakarībā gribētos atkārtot pazīstamo teicienu: Doctor, cura te ipsum. Viegli atklāt, ka Akmens maizes autorei zināmā mērā piemīt slieksme uz izdaiļotu prezentāciju. Šī slieksme paužas kaut vai šādās rindās

es neprasu daudz
vēl vienreiz basām kājām sajust baltās zīda kāpu smiltis
vēl vienreiz iemērkt seju samtainā baltā āboliņa noras rasā
vēl vienreiz brist baltu kristallu oļu strautā
zilās noras, zelta druvas, brokāta atmatas, ziedošie purvi

Gribētos piebilst, ka šai citātā rotājumi nav izdevušies, Ar "zilajām norām" un "ziedošajiem purviem" kaut kā varētu samierināties, bet "zelta druvas" nerada savišķu nelabumu vienīgi tādēļ, ka zeltam blakus ir zils un līdz ar to iztēli rosina krāsu un implicēto noskaņu kontrasti. "Brokāta atmatas", tā sakot: uzspridzina šo rindu un visu dzejoli. Traucē arī zīds, samts un kristalls, jo tiem šeit gaužām "smalks" un banāls efekts. Jaunzeme laikam gan centusies uzburt latviska skaistuma vai skaista latviskuma gaisotni, bet pa rokai gadījušies nolietoti priekšstati (kādus var atsvaidzināt vienīgi rūpīgs sagatavojums kontekstā) un daži no tiem iederas tikai "cienīga, žēlīga lielkunga" nelatviskajā pilī. Vārdu sakot, diezkādas gaumes te nav, bet sava veida aistētisms parādās it skaidri.

Labāk izdevusies, piem., šāda aina:

vientuļais ezers zaļš
kur meklēt niedrēs pelēkas dzērves
un zilo viršu pauguri mežmalās

Ausmai Jaunzemei bijusi vēlēšanās rakstīt t.s. iesaistīto dzeju, daudz nerūpējoties par viscaur poētisku un gaumīgu veidojumu. Galvenais - izjūtu un viedokļu komūnikācija, "māksla tautai". Nav jābrīnās, ka šī krājuma tīri mākslinieciskā kvalitāte ļoti svārstīga - kā nu kuŗo reizi pagadījies... Labākajos dzejoļos autorei veicies ar dzīvas iztēles palīdzību rādīt savus pārdzīvojumus uz vēstures fona, izvairoties no tukšām frazēm, lētiem košumiem un nepārveidotās jēlvielas beigu (t.i. publicētajā) versijā.

 

Gundars Pļavkalns


Jaunā Gaita