Jaunā Gaita nr. 111, 1976

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

SĪKAS DZIESMU SVĒTKU PIEZĪMES

Toronto „Četru gadalaiku” hotelī jaunu ēru iezvanīja mūsu tautieši, kas tur ne vien ieradās, bet šo milzīgo korpusu vienkārši okupēja, kā parasts, pārplūdinot liftus, grīdu segas un piepulkojot istabas ar div-, trij- un pat četrkārtīgu iemītnieku skaitu. Lai aktivitāte neapstātos pat agrās rīta stundās, atskanēja ugunsgrēka zvanu skaņas, kas dažam labam lika pārtraukt svinēšanu, taču gaŗajā bārā zvanam nepievērsa ne mazāko vērību...

 

* * *

Lielā svētku balle jau tradicionāli ir kļuvusi par lielo tautas staigāšanu, resp. par dziesmu svētku maratona polonēzi, kad vieglos un plīvurīgos tērpos aizslij gan tumīgas matronas, gan patievas plūdlīniju jaunavas kopā ar smokingotiem kungiem, garmatainiem zēniem un plecīgiem vidējās paaudzes priekotājiem.

 

* * *

Labu laiku var pavadīt liftos, kuŗos, vienalga cik pilni tie arī būtu, kāds allaž prot iespraukties. Tādā brīdī pārējie „izpūš gaisu”, lai lifta sienas nesāktu spiesties uz āru. Bet arī lifti dažkārt nogurst: tā viens lifts no pārpūlēšanās kļuvis „vājprātīgs”, piestājoties pie ikkatra stāva, un piecas reizes atverot un aizverot durvis, bezgala sajūsminājis braucēju prātus... Lietiskās mākslas izstādē redzamais „tautiskais pulkstenis” tapa nocelts ar vienkāršu paņēmienu. Kāds tumīgs vīrs uzsācis runāties ar dežūrētāju, kamēr otrs asistents atkabinājis pulksteni no sienas un aizlaidies... Tempus fugit, un laiks arī visu dziedē...

 

* * *

Balles laikā, kad notika masveidīgā staigāšana, vietas pie galdiņiem neatrodot, radās iespaids, ka daudzi meklē īsto svētku vietu, kur jānotiek būtu kaut kam sevišķam: tas ir mūsu dziesmu svētku papardes zieda meklēšanas process. Tā iznāk, ka Jāņos mēs vairs tikai cepam desas un dzeram alu un stāvam uz vietas, bet dziesmu svētkos uzvedamies kā īstos Jāņos, aplīgojot, apdziedot un tautiskas ēverģēlības piekopjot. Patika arī tautietis, kas, ballē labu laiku pavadījis, beidzot staigādams nokļuvis lietiskās mākslas izstādē un, veltīgi kaklu izstaipījis visapkārt, beidzot nopietni noprasījis dežurantam: „Bet kas tad te notiek?”.

 

* * *

Mazākiem zēniem un meitenēm „Četru gadalaiku” hotelī patika pa eskalatoriem skraidīt pretējā virzienā, atrodot īsto ātrumu, kad skrienot var stāvēt uz vietas, tā rodot jaunu pierādījumu slavenajai Einšteina tezei par kustības relātīvitāti...

 

* * *

Informācijas centrā pie tāfelēm piesprausts izcēlās kāds precību piedāvājums ar pievienotām krāsu fotogrāfijām, atainojot cēlu jaunu vīrieti košā žaketē, šachu spēlējot. Vai stratēģija izdevās vai ne, to nezinām, taču daži apgalvo, ka uz laiku attēli pazuduši, tā norādot, ka izskatīgais jauneklis savu Dulcineju atradis. Beidzot tomēr attēli no jauna kļuvuši redzami... Varbūt, ka ar pirmo jaunavu viss nebija simtprocentīgi, un tā meklējumu turpināja... Nelikās vis, kā to kāds bija klāt pierakstījis, ka attēli varbūt esot „jaunības bildes”... Kāds Minsteres abiturients uzstājies (Minsteres) absolventu saietā, kur tas visus uzlūdzis uz šampanieša brokastīm. Nejaušā kārtā pudeles korķis ietriecies griestos taisni „sprinklera” sistēmas tausteklī, tā momentā uzsākot lielu zvanīšanu, un beigās vēl gadījumu pagodinājušas trīs ugunsdzēsēju mašīnas...

 

* * *

Daudzi bija vienis prātis, ka tautas deju lieluzvedumā pietrūcis vajadzīgās sākuma un beigu ģeometrijas. Te derētu apsvērt, vai nākotnē nederētu precīzs rakstu zīmējums, kas rādītu dejotājiem viņu atrašanās vietas. Te varētu palīdzēt arī ar pareizu staru kūļu grīdas apgaismojumu. Ir jācer, ka turpmāk nebūs gaismas „velniņu orģijas”, zibsnījot lokveidīgi bez apstājas, tā nojaucot ikkatru kopskata iespēju. Var jau būt, ka kāds mūsu IBM matemātiķis varētu palīgā ņemt skaitļotājus un noskaidrot, kāds grīdas „dizains” ir vajadzīgs, lai derētu visām dejām. Varbūt, ka šis ornaments, ar kommūtātoru izveidots, beigās izrādītos par auseklīti ar saktiņu orbitā...

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

OLIMPISKĀS SPĒLES MONTREALĀ

Tagad zināmā laika atstatumā var vēlreiz izvērtēt olimpisko spēļu notikumus daudz mierīgākā prātā. Pārdzīvojumi ir nogulsnējušies zināmā kārtībā. Kaut kas subjektīvā uztverē ir izzudis no atmiņas kā nesvarīgs, kaut kas, kas sākumā likās nenozīmīgs, ir ieguvis daudz svarīgāku nozīmi. Un arī tas vēl nav pārkaulojies, jo neizbēgami laika ritumā iegūs citu nokrāsu un spriedumu.

Latviju pārstāvēja 9 sportisti, kas ir diezgan kupls skaits šajā vispasaules sporta forumā. Ne tikai pārstāvēja, bet aizveda uz mājām 2 zelta medaļus sieviešu basketbola turnīrā. Olimpiskās čempiones U. Semjonova un T. Dauniene saviem daudzajiem sportiskajiem tituliem pievienoja pašu kārotāko sportista dzīvē. Sasprindzinātā cīņa volejbola turnīrā, kur par favorītiem uzskatītā PSRS izlase finālā zaudēja Polijai, lieku reizi pierādīja, ka olimpiskās sacensībās ir sagaidāmi daudzi pārsteigumi. Tomēr Rīgas „Radiotehniku” volejbola komandas pārstāvja P. Seļivanova izcīnītā sudraba medaļa nezaudē savu olimpisko mirdzumu. Vieglatlētikā, kur Latviju pārstāvēja J. Lūsis šķēpa mešanā, J. Silovs 4X100m stafetes skrējienā un I. Kļimoviča 4X400m skrējienā tika izcīnītas divas bronzas medaļas abos stafešu skrējienos. J. Silovam tā ir jau otra olimpiskā medaļa, toties I. Kļimovičas sportiskajā mūžā tas ir liels notikums. Abus sportistus trenē J. Liepiņš. Es domāju, ka arī viņš izjuta līdzīgu olimpisko pārdzīvojumu, kad abi audzēkņi stāvēja uz goda pjedestāla. Diemžēl − nē, labāk neteiksim tā. Teiksim vienkārši − J. Lūsis šoreiz neizcīnīja medaļu. Bet tā bija viņa ceturtā olimpiada. Iepriekšējās trijās izcīnīja visa kaluma medaļas, J. Lūsis arī šoreiz ieguva tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs, kļūstot par kārtējo PSRS čempionu. Gadi iet, izaug jauni, spēcīgāki sportisti. Bet tāds jau ir teiciens − sports ir jaunība. Tagad atdevis savu olimpisko lauru vainagu stiprākajam, J. Lūsis veltī sūrā treniņa darbā iegūtās atziņas jaunajiem sportistiem Latvijā. Un kas zina, varbūt nākotnē viņš atkal būs uz olimpiskā goda pjedestāla kā J. Liepiņš šoreiz. Mūsu ūdensvīri arī nekrita kaunā. Vairāk − J. Lagzdiņš izcīnīja pirmo olimpisko medaļu airēšanā četriniekā. Ir lielas aizdomas, ka mūsu airētāji sporta biedrības „Dinamo” trenera Sproģa vadībā izbaudījuši olimpisko sudrabu šoreiz gan tikai viena pārstāvja sniegumā − uz vietas nepaliks. Labu veiksmi viņiem! Peldētāju A. Kudi tikai sekundes simtdaļas šķīra no finālpeldējuma 200 m brasā uz krūtīm. Tas ir vērtējams kā liels sasniegums.

Stenda šaušanā ar pistoli trenera A. Lāča audzēknis A. Kuzmiks ierindojās 4. vietā, atpaliekot par 1 punktu no sudraba un bronzas medaļu ieguvējiem. Kā redzat, olimpiskās cīņas ir sīvas. Mūsu dienās tagad izšķiŗ sekundes simtdaļas, punktu desmitdaļas, centimetri. Rezultāti beidzamajos gados ir izauguši neizmērojami. Kas pirms kādiem 10 gadiem likās fantastisks, tagad ir katru sacensību normāla parādība. Sporta rezultātu pareģotāji tagad mazāk cenšas noteikt cilvēka spēju robežas. Tas ir grūti, jo ar katru gadu atklājās arvien vairāk un vairāk cilvēka apslēptās enerģijas avoti − ir psīcholoģiski, ir fiziski, ir fizioloģiski. Un te liels nopelns ir sportistiem. Ziedojot savu laiku un, teiksim godīgi, dažreiz savu veselību, ejot bieži ērkšķainus apkārtceļus, lai sasniegtu augstus rezultātus, attīstot savu gribu un asinot savu prātu, meklējot likumsakarības spēka, ātruma un veiklības izkopšanā. Mūsu dienu vadošos sportistus var savā ziņā uzskatīt par zinātniekiem fizioloģijas, psīcholoģijas, diētas, bio-mechanikas, anatomijas, bioķīmijas u.c. laukos, kur viņi veic eksperimentus paši ar sevi, lai pēc tam iegūtās zināšanas un pieredzi apkopotu un veiktu jaunus atklājumus cilvēka spēju resursu atklāšanā. Šie atklājumi paveŗ daudz īsāku un nekaitīgāku ceļu katram sevis pilnveidošanā un atklāšanā ne tikai fiziski, bet arī psīcholoģiski, t.i. veicina cilvēka garīgās pasaules izaugsmi. Tāpēc arī gods un slava ne tikai olimpiskajiem čempioniem un viņu treneŗiem, bet arī visai pārējai plašai sportistu un treneru saimei visā pasaulē, kur iegūtie atzinumi un likumsakarības veicina veidot nākotnes cilvēku stipru, skaistu un ja gribat ticēt − arī gudrāku. Būsim lepni par Latvijas sportistiem un treneŗiem − arī viņi dod lielu ieguldījumu šajā cēlajā pasākumā!

 

Jānis Doniņš

 

 

MOTOCIKLU VASARA TORONTO

Kur paliek jaunie latvieši? − prasījusi vijolniece Ieva Graubiņa pēc koncerta Klīvlendā. Kur paliek vecākā paaudze? − varēja prasīt pēc Rīgas kinostudijas filmas „Motociklu vasara” izrādes š.g. 24. oktobrī Toronto. Savu iespaidu uz vecās un vidējās paaudzes apmeklētāju skaitu laikam bija atstājusi dažu organizāciju vadītāju neatlaidīgā aģitācija, ka Rīgas filmu izrāžu apmeklēšana kaitējot latviešu kopīgām interesēm. Taču jauniešus, acīmredzot, šis arguments nebija spējis ietekmēt. Uz filmas vēlo izrādi pēc savas pirmās sēdes ieradās jaunievēlētā LNJAK valde ar priekšsēdi Maiju Barušu priekšgalā.

 

Lzs

 

 

ALEKSANDRS ČAKS PIE STUDENTIEM

Ramaves saiets Rīgā, 1939. g.

Pag. vasaras kursos Zviedrijā, Lādvīkā pie Stokholmas, plaša programmas daļa bija veltīta Aleksandram Čakam, attiecīgā aranžējuma vadītājam un referentam Gunaram Saliņam visai pozitīvi vērtējot viņa nozīmi latviešu rakstniecības attīstībā. Savā laikā kāds vecāks (tagad jau miris) latviešu literātūras teicams pazinējs (un arī redaktors) par Aleksandru Čaku ar mazliet nievīgu pieskaņu izteicās, ka viņš, Čaks, jau tā rakstot, jo, lūk, samācījies no krievu imažinistiem. Tamlīdzīgi spriedumi, kam toreiz pieslējās vēl dažs mūsu rakstniecības vērtētājs, tagad, kad mēs laika perspektīvā esam jau labi tālu atkāpušies, Čaka lielo nozīmi nevar aptumšot. Varbūt tikai pamudināt uz dziļākiem sakaru un ietekmju pētījumiem.

Latviešu literātūras pazinējus un studētājus Al. Čaka poēzija, dažā aspektā arī gribēti forsēta, visai interesējusi vienmēr. Arī pats Al. Čaks neatteicās ierasties Latvijas Universitātes studentu pulkā, kur kādi par viņu un viņa dzeju vienā vai otrā skatījumā kaut ko referēja, un tur lasīt savus darbus. Še klāt publicējamais attēls uzņemts 1939. gadā Rīgā, Akadēmiskās organizācijas Ramaves miteklī (tās toreizējais nosaukums − Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu Ramave); bija noorganizēts īpašs Aleksandra Čaka vakars. Pats godinātais autors redzams otras rindas vidū; viņam blakus sēž rakstnieks Arturs Baumanis.


H. Skrastiņa uzņēmums

No tiem Ramaves saimes Rīgas darbības laika locekļiem, kas izkļuvuši rietumu pasaulē un tagad kā literāti, žurnālisti, zinātnieki utt. plašāk pazīstami, uzņēmumā bez Artura Baumaņa vēl redzama Rasma Sināte, Nellija Zālīte, Velta Zante, Velta Draviņa, Jānis Andrups, Kārlis Zvejnieks, Hugo Skrastiņš, Jānis Bičolis u.v.c.

Kārlis Draviņš

 

 


Tiesības uz izglītību vēl nenodrošina izglītības brīvību. Izglītības brīvība ir tiesība apzināt visus pieejamos materiālus akadēmiskiem vai attīstības nolūkiem. Latviešu jaunatnes 2X2, liekas, ir ne tikai vislabāk motivējis jauniešus palikt par latviešiem, bet arī devis labāko iespēju trimdā izglītoties netendenciozā veidā. 2X2 vadītāji vienmēr saņēmuši trimdas sabiedrības uzticību. Piemērām, Anna Ziedare laikraksta Austrālijas Latvietis 1976. g. 30. jūlija numurā raksta:

Ceļojums uz Latviešu dienām Toronto bija ārkārtīgi svētīgs. Tas attiecas ne tikai uz to, kas notika sēdēs un kongresos, bet arī starplaikos. Iepazinos ar daudziem interesantiem mūsu jaunajiem intelektuāļiem dedzīgiem latviešiem, piemēram, prof. Peniķi, prof. Vairu Freibergu, prof. Silviju Miezīti, Dr. Līgu Ruperti. Tie visi ir vecumā no 30-40 gadiem, ļoti ieinteresēti un kompetenti latviskajās izglītības lietās, būdami mācībspēki universitātēs ar pieredzi dažādos līmeņos. Varu tikai vēlēties, lai viņi Amerikā tiktu vairāk un drīzāk pie vārda.

Kā auksta ūdens šalts tādēļ nāk ziņa, ka Toronto 18. novembŗa sarīkojuma rīcības komiteja, kas pārstāvot 19 organizācijas, atsaukusi ielūgumu Dr. Vairai Freibergai teikt galveno svētku runu 18. novembŗa svētku aktā. Vai atkal jaunas raganu prāvas?

Lzs


Jaunā Gaita