Viņa nav debesis traucēja,

viņa ir pazemē kāpēja,

viņa ir sāpētāja –

viņa ir raganās jājēja

viņa ir mājās ūjinātajā

viņa ir gājēja –

                   Naktīs jaušu. Minu dienā –

                   kuŗa? Visas vienā.

Bij bargs laiks.

Zibens saspertu mani

jūs aizmirsāt ierakt zemē –

uz velēnām gulēdama

ilgi skatījos

debesu grodos,

pirms spēju celties.

Es redzu visam cauri.

Manai meitai – jā, man ir meita,

deviņos gados sirdī iznēsāta.

Neesmu vis vējziedētāja.

Mana pārziedējusi,

tagad briest. Manai meitai

būs bērns meitās. Mīlestības

bērns. Tēvs?

Tēvs tāpat kā māte

radīsies reizē ar bērnu –

mīlestības bērnu.

1976.

TĒVAM TRĪS DĒLI

Variācija

par latviešu tautas

pasaku

Tēvam trīs dēli,                  Baļķi ceļ divi.

labi, čakli.                         Lubas nes viens.

Tēvs dara namu,                Atveļ akmeni

dēli palīdz,                       visi trīs.

Nams uzcelts. Logos ārs plaiksnās.

Dēli sāk taujāt tēvu –

tēt, kuŗam šo namu dosi?

Kurš dēls to iemantos?

Tēvs brīdi domā, tad saka tā:

ikviens to varat iegūt,

uzdevums visai vienkāršs:

kuŗš spēs to piepildīt,

lai sienas, griesti, grīda

pilnum pilnīgi tilptu.

Dēli nu domā,

Galvas lauza –

kas tā par mīklu,

tēva uzdotu ?

Liels, kas liels? Plats, kas plats? Milzīgs, kas milzīgs ?

Vecākais dēls ņem no vadža apaušus, iet uz dābola lauku,

atved savu pūra zirgu – rene pār muguru, spalva bližģ

saulē, kājas ceļ dancodams – spēj tik valdīt!

Ved pār slieksni, durvis vēris,

ieradināts seko bēris;

stāv līdz griestiem galvu cēlis.

Nu? – un tēvā skatās dēli.

Nepiepilda!

Kakti tukši! –

Saka tēvs. Lai

nāk dēls otrais.

Otrais dēls nācis pasaulē, kad gaidīta meita; nelaiķes

mātes mazāk lutināts. Domā gausāk, bailīgāks, skatās uz

vecāko brāli, stiepj roku pēc zirga pavadas –

Otrais dēls jūdz zirgu orē,

brauc uz kulu, iekrauj salmus,

atved vezumu un izgāž,

izkliedē pa nama grīdu.

Salmu pulka bijis mūžam –

nebūs salmu, nebūs graudu...

Nams tik tikko nepiepildīts –

kasa bārdu tēvs un domā.

Nava diezgan!

Tukšs pa starpām –

nospriež tēvs.

Lai nāk dēls trešais.

Toreiz vēl Antiņu nebij.

Tēvs nebij mirējs, un dēli

ar godu gaidīja kārtu

uzminēt mīklu, gūt namu.

Tomēr – jau Antiņam radu, jaunākais stāvēja domīgs,

skatījās salmos ir saulē, kas iesēdās zeltītā laivā,

norietā zūdot aiz kalna –

Salmi jau iznesti. Tukšums

no sienas līdz sienai bij namā.

Mijkrēslis līda pa logiem

un atvērtās duravās stājās –

Trešais dēls, šķiet, tukšām rokām,

namā gājis šķīla kramu,

lēca dzirkstele un svece

gaismu meta četrās sienās,

griestos staroja un grīdā

blāzmu izplēta līdz kaktiem.

Vērās tēvs, un tik vien bilda:

nams būs tavs, to piepildīji –

uguntiņa gaismu viesa,

tiek tev tava daļa, tiesa.

1976.

Baiba Rirdāne

MĒNESS BRŪTE

Zem mēness vēsajām lūpām

     viņa aug

  stinga un tvirta.

Siltums, pārtapis miglā,

atpin matu mājošo cirtu,

marmora muti mazgā.

     Pūces čab,

Mēness mācošais skats

  atņem atdevību,

atveŗ saujas kausu,

kas klusā kustībā

Savu tālo pusi

tu klusi nāci man rādīt

mans mēnes!

Biju piemirsusi,

cik sausas un dīvainas jūŗas

tu nes.

TU:       Iedod man tuvumu, lai esmu tālumos tālāks,
tavās robežās tuksnešu pilns līdz malām,
iedod pa skaņai, pa krāsai, lai esmu bāls bālā blīvāks,

            kluss klusā sīvākais.

            Iedod pa daļai, pa pusītei – būšu tev visbrīnumaināks.

ES :                   Tik kluss tu nāc!

Sauc mani diktāk.
Es slikti dzirdu

to, kas nav skaļāks par vārdiem.

Nāc jele

un tevi pārdiešu zaļa.

Piesmiešu tālumus tuvāk.

Iesmiešu ūdeņus jūŗās.

Burošu puķu laivā.

Še – spraud vizbuli nabā –

dabas un mīlnieku zīmi.

Audzē bārdu un apīņus.

Griezies ap vizbuļa asi ...

TU:       ... būšu tev spogulis, laiki un telpas, kur mijas ...

ES :       ... ieliksim mēbeles tavā ceturtā dimensijā ...

Mēness druvā

gaidu mēness lēktu un rietu.

Mēnes, lēc!

Kaut naktī tuvā

teicu: pie tevis ietu

tevis pēc.

Asfalts vārās. Asfalts burbuļo.

Mīksti pļekst, pļaukst, pļekš,

bet saule

maisa to ar manu ēnu, melnā putrā triepj

vēl melnāku sviestu (nē, neesmu ēdusi kaņepes

trīsdesmit gadu).

Staraina astere rokā. Nē, ne saules, manā.

Bet varbūt saules. Vai – saules arī.

Klau – ieklausies – tā pļekšķēšana

pierimst. Apklust. Aizrijas

sevī – (bet tu jau nedzirdi.

Tu gaidi kādu kundzi. Ak Dievs, un grūsti

grāmatu maisu no viena kakta otrā, it kā

nebūtu vienalga, kur grāmatas

atrodas, kamēr tās lasa.)

Jā, protams, zinu, tas viss manā

galvā.

Pierimis nav nekas.

Tikai atkāpies.

Tā var izdzīvot arī. Nenoslīkt

melnajā putrā.

Nu, tu jau TO visu zini.

Vienu gan nezināji:

tavas pēdas glāstīsies tagad

ar manu ēnu

katru saulainu

un arī ne tik saulainu

Kāpu zāles

 piedur

  manu ēnu savām smiltīm

   ēnu pēc ēnas, pēc ēnas

paliec!

Aiz manis

 kāpu zāles kā asmeņi

  pārklājas sāļām

   šļakatām.

Tētukiņ, mamulīt; ik vakarus krustu

ievilkāt sava pedelīša pierītē.

Lai aug labs, ticīgs, godīgs, pats sev

un visiem, visiem, kas pasaulē.

Tētukiņ, māmulīt, bija tāda bildīte,

kur eņģelītis, adventa salā,

spārniņus atvāzis, vada bērniņu,

gar ledus maliņu upītei...

BIJA...

Nuka bija! Krusts pierē

un eņģelītis upītē.

ŠAUBOS:

kādēļ toreiz nebija šaubu,

ne par glābēju krustiņu,

ne par mīlīgā eņģelīša spārniem

manā

       dzīves

              upītē?

Manā upītē bija tikai

manas dzīvības šķidrais ūdentiņš.

Tur peldēja viena vienīga mailīte,

vissīkākā zivtelīte

kas joprojām caurpeld mūs,

pasit ar astīti:

ŠAUBOS...

Iela,

izlaidusies vēderā,

atņirdza zobus,

apčamdīja neona horizontu.

Atlocīja piedurknes,

uzmeta cementa kažoku

appelējušām asfalta drānām,

slacinot darvas odekolonā.

Daudzmaz atguvās

atstiepa dzelzs locekļus,

pirms, visu acu priekšā,

atspērās pret sienu

un atkāsēja

dažādas pabiru kripatas.

Viens divi trīs,

es esmu brīvs,

man brīva dziesma,

vēl neesmu ķerts.

Četri pieci seši,

mēs esam sveši,

ja nīsti tos,

kas kapus mežā apkopuši

jau gadu tūkstošus

spēlē pēdējo pāri ar nāvi.

Septiņi astoņi

galīgi nabagi

līda ik vakarus

pagulti pētīt;

karote mākonī,

zābaki galvās,

visu cauru vasaru

budēļos gāja.

Deviņi desmit,

vēl man nesit,

vēl es nebēgu

savas nāves,

vēl es nesvīstu

pēdējās bailes,

vēl mana mīļā

atnāk ik vakaru

dziedāt ar mani

līgo dziesmas.

Viens divi trīs,

es esmu brīvs,

mana atslēga nav nolauzta.

Kādreiz gribas mežā skriet,

mežā skriet;

un ne tik līdz vidum,

bet tālāk

un dziļāk

līdz tumšākam silam,

bet tas otrs,

tas maita,

skrien līdz.

PŪSTS JAU IR GANA...

Pūsts jau ir gana,

un tie laiki jau tādi,

ka grūtības rada mums pūšamie vārdi

un strīdas nu gudri vīri,

vai pareizāk būtu

ja pūstu

ar koka pūšamiem štrumentiem,

vai pūšamiem koka štrumentiem

un kamēr to noskaidros

netiks vairs pūsts

nemaz.

Vecs večuks piesaulē sēž

ar māla pīlīti raupjajās plaukstās

un smaida.

ZOBS PRET ZOBU...

Zobs pret zobu,

lūpas pret lūpām,

es pret tevi

un tevī.

Sienas ir atvērušās

un tumsa,

tumsa

savā labumā,

pievelk zemi

pie debesīm.

Tavas rokas

novelk mani

tā kā stīgu,

ar kuŗu var šaut

liesmojošu šautru

vistumšākiem ūdeņiem pāri.

Tavas rokas

nostiepj mani

kā stīgu,

uz kuras var

tavi pirksti

spēlēt tās meldijas,

kuŗas zini

tu viena

un varbūt vēl zeme un nakts.

Šī nakts ir laba,

un silti ir tavi pirksti

zem manas čaulas.

Herta Krauja

Es dzeru vasaras vīnu

no nākošo dienu traukiem,

no ziemai atņemtiem strautiem,

no bangainu ūdeņu krācēm.

Es vētrai atņemšu spārnus

un zibenim uguns postu,

es saulei atvēršu dienu

un reibdama, reibdama dzeršu

savas gaistošās vasaras vīnu.

Es dzeru vasaru

no saules zelta kausa,

no kādām maigām saujām,

no kādas karstas mutes...

Es ķiršu dārzos apmaldījos,

kur ziedi, vai taureņi balti

vēju šūpotos zaros snauda?

Bet tikko ogas sārto ķekaros –

es līdzi pārtopu –

es – pati – vasara,

es kvēlu sulu pilna

un smaržām reibinot

es izziedu līdz galam

un vīnā pārvēršos,

kas puto pāri malām.

Juris Kronbergs

kad rudenī cilvēki uzvelk cimdus

koki tos novelk

kailiem izstieptiem pirkstiem gaida

kad ziema pārklās balto segu

stāv savās vietās un ļauj šīm

pārmaiņām notikt

staigā tikai pasakās

īstenībā pārvietojas

kad tos pušu cirstus aizved

koku saknes ir sīkstas

jā

bet galotnes

liecas kad vēji pavēl

atjaunot katru dienu

            ceļā uz jauniem toņiem

dzirdēt kā skaņas pārnesas šajā telpā

            no elpas uz elpu

dzirdēt kā atskan skaņu atskaņas

dzirdēt atbalsi kad balsu vairs nav

klausīties tās skanam pelēkā rudens dienā

            meklēt toņus lietus lāsēs

redzēt saules spektru katrā lāsē

1974. g. 11.novembrī

rīts dūc kā ledusskapis

 bailes šņāc kā ūdenskritums

  dzīvoklis ir zagļu pilns:

telefons grammofons radiofons magnētofons

 visi zog manu laiku

  bet priekšpilsēta mierīgi zem sniega snauž

ezerā, netālu no krasta

 guļ divi pusgrimuši kuģi

  kā sīpolu mizas sasalušā traukūdenī

ceļš izstiepjas kā pēdējais krāciens

 pirms modinātāja zvana

izstiepj savu pirkstu vējš

 dvēseļu lapas šķirstīdams:

  visas labās ieceres sajūk šaubu kaudzē

  šis ir šaubu laiks

 kad šaubas mani saitītē ved pastaigāties

kā suni

 un ļauj šur tur paošņāt

  bet visur redzu citu pēdas

 un saožu viņu smakas

un es domāju:

no kurienes nāk visi šie agrīnie suņi

VII VERMLANDĒ

No cikla „Divpadsmit

liriskas atkāpes”

Zvaigznes atpūšas virs debesu vāka

Neviena mākoņa nevienas zvaigznes

Priedes (lielās vecās un gudrās)

Lēni šūpojas it kā sēdētu milzīgā

Šūpuļkrēslā

Strauts pie mājas čalo čukstēdams

Un skudras strādā virsstundas

Tumsā margrietiņas spīd kā lukturi

Es esmu kukainis starp kukaiņiem

Zāļu stiebrā uzrāpies raugos

Bezgalībā

Runā burvība laukā –

plaukšanas laiks!

mēness dzedrumā dzīvība veŗas

klusējot veŗas

nedzirdamus vārdus runā

runā mūžīgo valodu

maiņa bezgalīgā

klusējot runā...

Kad čūska izlien no vecās ādas

tad viņa slēpjas –

šaura nekustīga tā sūnās guļ

vārīga vārīga

ik krislis ik smilšugrauds sāp –

Un paiet dienas –

Saule spīd

vēji velk –

Raug, āda jau cietāka kļūst

– viņa paceļ galvu:

Meža klusums dienvidū –

saule! –

Dzīvība lēnām atrit ––