Jaunā Gaita nr. 110, 1976

 

 

Iepazīsimies ar arabu dzejnieku al-Ma’arrī (A,D, 973-1057). Tāpat kā Omārs Chaijams, viņš bija brīvdomīgs, izglītots cilvēks. Novēroto savā dzejā viņš sakausēja ar saprātu un filozofiskām tieksmēm. Toties, kamēr Chaijams bieži vien no dzīves likstām izeju meklēja jutekļu pienestā izpriecā, Ma’arrī pievērsās askēzei, atturībai, Cēlonis − aklums jaunībā. Neraugoties uz to, viņš teicami izskolojās, taču karjera Bagdades metropolē neveicās, un viņš jau spēka gados bija dzīves sarūgtināts. Vairāk nekā pusi dzīves viņš atdeva studijām, mācīšanai un rakstniecībai, Ma’arrī „Meditācijas” apcer to laiku pasauli ar prātu un sirdsapziņu. Autoritāšu un tradīciju ietekme atstāta otrā vietā.

1.

Stundu zārkā

Dziļi slēpti notikumi

Gaida sarga − Varas

Vāka pacelšanu.

Un Radītājs neaprobežots −

Kuŗam dziesma ir Laiks −

Nav spiests tajā ieaust

Dzirdētas atskaņas.

Naktis tā aiziet −

Mēmas balsis −

Neizjūtot, nezinot

Nākošo.

-  -  -

Dieva gribas vadīts

Nemaldīgs

Ass laika dzelonis

Mūs atrod.

Viņš piešķir aizdevumu

Un atkal atprasa;

Ar viņa doto priecājas

Cilvēka ģeķība.

 

2.

Neizvēlējos nedz dzimšanu, nedz vecumdienas, dzīvi:

Ko Pagātne nedeva − vai Šodiena dos?

Te jāpaliek, Likteņa rokās aizžņaugtam,

Un jāiet tad, kad aiziešanai nolikts laiks.

Jūs − no tumšiem maldiem gribat mani pestīt −

Melojiet − tas stāsts dej sajukumu.

Vai, kauna zīmi iededzinot, spējat kaut ko mainīt?

Vai nepaliek viss tā kā bijis ?

 

3.

Ir baušļi, kuŗus daži aprēķina lēti, −

Bet neviens nezinās, kam lemta iznīcība.

Muhameda grāmata, jā, un Mozus −

Marijas dēla stāsts, Dāvida psalmi −

Viņu aizliegumus tautas neklausīja, zuda gudrība:

Velti − un tā reiz zudīs visi ļaudis.

Cilvēkam pieder divas mājas, Dzīve −

Tilts, nemitīgi krustojams starp abām.

Mājvieta pamesta un redzi, − kaps sameklēts:

Mājas, kapu vietas − abas neizturēs.

 

4.

Gadsimti, gadsimti tumši skrien

Rītausmai neseko saule.

Maiņas un pārejas − pasaule neliecas

Ne rietumu, austrumu aulos.

Spalva rakstīja, pavēles pildīja −

Tinte žuva Likteņa elpā,

Cheopss vai savus satrapus saglāba,

Cēzars augstmaņus − no kapa?

 

5.

Bēdīgi diezgan − reiz brīvi klejojošam

Dienas pamāj: zūdi tagad kapā:

Cik reizes mūsu putekļainās kājas nemin

Pārgalvīgo pieres, bezrūpju galvas kausus!

 

6.

Es sveicu Nāvi viņas sākumos un pārnākšanā −

Lai viņas drānu pārmērība mani apsedz.

Šai saulē dzīvojošiem, ja vēl pie pilna prāta,

Nepiederas aizgājušos apraudāt.

Neskaitāmas posta reizes tā mums rāda:

Zem viņas rokas, viņas elpā − vēl cik gaida:

Tā pāršķeļ mūs ar zobeniem un notriec zemē, šķēpu durtus,

Un atrod mājas solī mūs ar bultām drošām.

Uzvarētāji, kas brīža varu, bagātību guva

Ir tuvu tiem, kas viņas balvas zaudējuši.

-  -  -

Un dīvaini, cik karsti katrs no mums grib Dzīvi −

Gan reizē viņu izlamājot brīvi.

 

7.

Ja Laiks tev dod uzvaru, − ļaus arī

Naidniekam atriebties pilnīgi.

Dienas zenīta karstums zog rītausmu

Dāvāto, veldzīgo rasu.

 

8.

Ādama dēls, tu nometņo un tomēr esi ceļā,

Tu guli starp saviem un tomēr visu nakti ej.

Visi, kas te mīt, cer uz peļņu

Bet dzīvs cilvēks ir drošs zaudētājs.

Austrumu un rietumu aklie

Kā bagātību skaita savus ceļa spieķus.

 

9.

Kad es savas vēlmju pērles virknē veŗu

Dzīves īsā šķiedrā pietrūkst vietas,

Gudri raksti nespēj satvert manu cerību −

Jo dzīve vien ir kopsavilkums cietais.

 

10.

Pāri daudziem skrējieniem saules tīkli izmesti

Un visas pērles un kostīmi savākti,

Šī šausmu Pasaule mūs apbuŗ; visi viņas bērni,

Mēs dzeŗam no viena mirstības trauka.

Ļaunumu izvēle: kuŗu drīzāk gribēsi?

Pazust − vai dzīvot sāpīgi?

 

11.

Zemiski motivēts

Kancelē uzkāpis

Kaut neticot augšāmcelšanai, viņš nu

Ticīgos drebina

Ar šausmu nostāstiem

Par Pēdējās Dienas asiņainumu.

 

12.

Tavas domas iekūra liesmu, kuŗa blakus tev rādīja

Ceļu, − kamēr vadošu gaismu tu meklēji.

Burvis, pareģis, astrologs, − tie visi liekuļi

Kas viltīgu mantkāri pasmaidot paslēpj,

Lai kā veca ubaga roka trīc −

Tā ir atvērta ziedojumam. Rīts.

 

13.

Patieso bagātais apsauc un dimdina Kļūdaino balsi

Un visas ciltis ar prieku tam noliecas.

Musulmanis vairs neziedo naudu, dēļ ticības almas skalsies

No mošejas un meklēs labāko baznīcu.

 

14.

Kas mani izglābs no šīs dzīves pilsētā

Kur mani slavē nepelnīti ?

Gudrs, bagāts, svēts − tā mana slava lētā −

Vēl šķēršļu daudz − ja gribu pret to dzīties.

-  -  -

Es biju neziņai parādā − tomēr gudrs likos dažiem −

Vai tā nav brīnuma lieta?

Jo tiešām mēs visi − visi esam liekuļi

Ne dižs es − ne zema jūsu vieta.

Mans ķermenis Dzīves spīles tikko panes −

Kā lai tuvojos Puvumam? Apkampju?

Nāves lielās dāvanas! Pēc sāpēm − miers.

Pēc trokšņiem atnes − klusumu.

 

15.

Meties ceļos sava Kunga priekšā, noliecies

Un kad tu vari apliecināt, liecini.

Ir labi dārgos kviešos dalīties

Ar kumeļu, kas tevi godam nesis;

Pašam − rozīņu, gaišas eļļas jaukums,

Paskops, tomēr saldens mielasts.

Ņem māla krūku dzērienam: tur nevēlies

Ne zelta kausu, sudraba.

Pietiek ar to, kas vienkārši miesas segs

Vasarā, un ziemai − drānas paša austas.

Tiesneša amatu es aizliedzu; nesprediķo

Nedz vadi aizlūgumus mošejā;

No cēliem izvairies, atmet pletni,

Tāpat kā algādža aso zobenu.

Šīs lietas rados, draugos neciešu −

Deldē vai saudzē dvēseli, ka gribi.

Man kauns no dažu ļaužu uzmanības:

Drīzāk Viņa aizgādībā dodies;

Lai tava sieva izrotājas Svētās bailēs −

Mirdzošāk kā pasūtinātās rotās.

Lai Viņam slava: paklausies, kā kraukļa ķērciens,

Sienāža trīšana dod Viņam apliecību svētu −

Tavs gods lai mīt, kur slava sabiezē:

No ielejas kāp augšā − kalngalā.

 

16.

Cilvēcei − kuŗā labākais

No šīs saules dārgumiem iemiesots −

Doti vadoņi valdoši −

Kā mēneši austoši, rietoši.

Ja saviem dēliem gribi pierādīt

Darbos cik viņus mīli −

Tad katra gudra balss teiks: pagaidi,

Nedod mūs vēl pasaulei ķīlā.

 

17.

Divi likteņi mūs cieši tur:

Nākotne, pagātne;

Divu milzu trauku skaujās peldam:

Laika un Telpas,

Kad prasām − ko īsti

Mūsu Radītājs gribējis ?

Visādas balsis dzird čīkstam,

Bet patiesa vārda neviena.

 

18.

Ja noziedznieki bija nolemti −

Tad nepareizi noziegumus sodīt.

Kad Dievs radīja rūdas,

Viņš zināja, ka reiz

No viņām izkals zobenus −

Tie asiņaini zib pār zirgu krēpēm:

Zirgi −dzelžos kalti, pakavoti.

 

19.

Ķermenis, kas tavai dzīvei iedod formu,

Ir tikai tava vāze: neapmānies, dvēsele!

Lēts ir tas trauks, kur medus tavs var krāties,

Bet dārgs jo dārgs − tam trauka saturam.

 

20.

Mēs smejam − bet neveikls mūsu prieks,

Mums derētu raudāt, un raudāt gauži −

Mums − kuŗus kā stiklus satriec

Un pēc tam vairs nenoglauž.

 

Atdzejojis Juris Mazutis

Jaunā Gaita