Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

 

JAUNIE BRĀĻI, JAUNĀS MĀSAS

Vasarā noslēdzās Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības rīkotā rakstu darbu sacensība jauniešiem zem astoņpadsmit gadiem. Sacensībā piedalījās pieci dalībnieki, katrs iesūtot apcerējumu par tēmu: „Kā man svešos ļaudīs palīdz mātes un tēva dotais padoms?” Sacensības vērtētāji, dzejniece Rūta Skujiņa, dzejnieks Artūrs Kaugars un Jaunās Gaitas redaktors Aivars Ruņģis godalgas sadalīja šādi: pirmo godalgu piecpadsmit dolāru apmērā Ģirtam Ozolam Bergenā, Norvēģijā; otro godalgu desmit dolāru apmērā Mārai Šmitei Kalamazū, trešo godalgu piecu dolāru apmērā Mārcim Voldiņam Bostonā. Abiem pārējiem sacensības dalībniekiem, Viesturam Liepkalnam Bostonā un Veltai Tobīsai Ņujorkā Jaunās Gaitas izdevēji vienojās piešķirt viena gada pasūtinājumu.

Jaunā Gaita priecājas sniegt saviem lasītājiem pirmās godalgas ieguvēja, septiņpadsmitgadīgā Ģirta Ozola apcerējumu.

 

 

 

Ģirts Ozols

KO DOMĀ SVEŠI ĻAUDIS,
TO TU LĪDZI NEDOMĀ

Mūsu „Miera māja”, kur pagājuši mani pirmie četri dzīves gadi, nav man vairs atmiņā. Tuvumā bijis daudz kļavu un aiz tām vecs koka namiņš, kuŗā senā pagātnē, tā sauktajos Mērnieku laikos, dzīvojis dzejnieks Andrejs Pumpurs. Pēdējā laikā tur bijusi lauku krājkase. Tā uzsākusi jauku parašu, dāvājot katram sava pagasta jaunpiedzimušam dažus latus un noguldot tos uz procentēm. Pateicoties vecāku gādībai un viņu ticībai uz atgriešanos mājās, šī zaļā noguldījumu grāmatiņa glabājas pie maniem dokumentiem blakus Jāņa Jaunsudrabiņa, „Piemini Latviju” un Kārļa Skalbes „Šūpojiet mani Daugavas viļņi”.

Tagad svešā zemē, svešā skolā mani pavada vecāku mācība: neaizmirsti savu tēvzemi, latviešu valodu, lai kur tu dzīvotu. Turi piemiņā tos, kas krituši cīņā par dzimtenes brīvību. Atceries varonīgos skolnieku rotas zēnus, kas piedalījās atbrīvošanas cīņās. Tavs cīņas ierocis šodien lai ir stāsts svešiem ļaudīm par to nežēlīgo varu, kas izpostīja mūsu zemi un verdzībā aizveda mūsu ļaudis. „Un teic, ka esi viņas dēls,” (Kaudzītes Matīss) no tās mazās skaistās zemes pie Baltijas jūras. Mīlē zemi, kuŗā esi dzimis un no kuŗas esi svešumā līdzpaņēmis tās dzīvības spēku.

Tagad, slēpojot kopīgi ar saviem skolas biedriem sniega klātajos klinšu kalnos, kur vēji svilpo un pārsteigtie ziemeļbriežu bari aizjoņo tālāk uz sev drošākiem apvidiem, pārdomāju vecāku stāstu par mūsu zemes savdabīgo skaistumu, par apdziedāto Gauju, par Zilo kalnu, kuŗam gaŗām pabraucot 1944. gada 22. septembrī gan to man rādījuši, bet neatceros vairs.

Skolas gaitās blakus materiālai gādībai spēku un izturību dod vecāku stāsti par to, kā senāk ar dzīves smagumu cīnījušies, lai tiktu pie izglītības. Kājām tālus ceļus uz skolu mērojuši, ceļa kulē blakus grāmatām rudzu maizes kukuli līdz nesot.

Velosipēdu pa šauriem, kalnainiem un līkumainiem ceļiem minot, iedomāju arī apstākļus, kādos dzīvojuši senāk mūsu dzimtenē. Pirms 50 gadiem velosipēds bijis reta manta, arī bīstams satiksmes līdzeklis, jo zirgi baidījušies, lēkuši pāri ceļa grāvim, izgāžot no ratiem braucēju. Parasta aina: braucējs izlec no ratiem un uzklāj zirgam uz galvas savus svārkus, kamēr riteņbraucējs tiek garām. Tēvs atstāsta kā vienu no jaukākiem piedzīvojumiem savos puikas gados sekojošo. Istabas priekšā mauriņā, klusā siltā vasaras vakarā, māte paklājusi kādu drēbi, nolikusi vakariņām lielu bļodu piena putras un siļķi krējumā. Kad nu darbā nogurušie ļaudis pusguļus, sēdus sakārtojušies pie ēšanas, viens iesaucies − Valdis brauc! Visi metušies stāvus un, kaklu izstiepuši, raudzījušies uz lielceļu, kur mūrnieks, kaimiņ-Valdis, galvu atcirtis un lepni uz visiem noskatīdamies, ātrā gaitā minis savu velosipēdu (Tad nav vēl bijis brīvgājiena). Tas bijis vienīgais vellapēda − kā toreiz to saukuši − visā novadā. Kaut arī tas izklausās pēc joka, aiz tā saskatāma kādreizējā dzīve. Viss dzirdētais man palīdz orientēties dzīves varbūtībās, sagatavoties grūtību pārvarēšanai svešumā.

Vecāku pamācībās klausoties un mūsu dzimtenē dziļāk ieraugoties, citādi vērtēju arī svešās zemes tāli izslavēto skaistumu. Knuts Hamsuns gan sarakstījis romānu „Bads” senās nabagajās dienās, bet arī vēl tagad vērojam norvēģu sātīgo galdu. Kāds no pašiem ziemeļiem atceļojušais tēvam pārstāstījis par savu uzaugšanu daudzbērnu ģimenē: „... Ko nu par sivēnu runāt! − Viena aita un tas bija viss, ko tēvs rudenī nopirka lielās ģimenes aizdaram visam gadam. Mēs, bērni, rindā gaidījām, kad māte nogrieza katram caurspīdīgu šķēli kaltētas jērgaļas. Iesālīta zivs un smaka, kad to vārīja, bija mūsu dienišķā...”

Arī es dabūju piedzīvot, kad biju mazāks, dažas „sūras dienas”, piepelnoties ar avīžu iznēsāšanu. Rudens vētra, lietus (dzīvoju vislietainākajā pilsētā Eiropā) un smaga avīžu paka. Darbs gadījās klinšainā vietā, kur, no lejas skatoties, mājas izskatās kā rūķīšu namiņi. Numuru viņām saredzēju, bet ne katrreiz tik viegli varēju piekļūt. Kāpjot taisnāko ceļu, mantoju biksēs caurumus un, pāris stundas tā augšā lejā kāpelējot, biju cauri slapjš izlijis. Toreiz gan biju tikai vietas izpildītājs. Gribēju jau šķietami „smago” darbu uzdot, bet māte teica: „Pienākums, ko esi uzņēmies, jāizdara līdz beigām. Vai nu neizturēsi!” Izturēju. Par nopelnīto naudu ieguvu gluži jaunas slidas − ar zābakiem. Prieks bija liels.

„Uz mājām...” dzirdu vecākus bieži runājam. Te ir Eiropas mala. Netālu no mums tā vieta, kur, uz dzimteni atgriežoties, 1917. gadā torpedēts mūsu sabiedriskā darbinieka Brauna-Jansona kuģis. Dzejnieks Plūdonis dzejā viņam Ziemeļjūras dzelmē cēlis skaistu pieminekli:

Zivis zelta spurām

Mēmi raugās logā tavā...

Mani iespaido arī tas, ka tēvs nav čakls uz mēbeļu gādāšanu, bet nopērk pa ceļasomai, aizvien no jauna atgādinot: „Esam ceļā, kaut tālā, ilgā.”

Kā pazūdam savai tautai, nometoties svešā zemē uz visiem laikiem, to labi raksturo mazs piemērs − divu vecu norvēģu saruna: „Mās’, kā mūsu mājām tādi sveši vārdi, mums nesaprotami... Loki, Matiņi... ko nozīmē šie vārdi?” No gultas vārgā balsī atbild vecā Anna „... Tā kā būtu atmiņā... vectēva nostāsts, ka mēs esot ieceļojuši no aizjūras... it kā par Kurzemi to vietu saukuši un viņas valdnieku par hercogu Jēkabu...” Šī saruna ņemta no apvidus, kur hercogam Jēkabam bijušas dzelzsraktuves − ap Eidsvag − un strādnieki nākuši no Kurzemes.

Tev jāredz Baltijas jūŗa kaut no sveša krasta. Tev jādzird vēji no Labraga, Jūrkalnes. Tev jāredz vilnītis no Kolkas...,” tā teica māte, gatavojoties pagājušās vasaras ceļojumam − piebraukt dzimtenei tik tuvu, cik iespējams. Tā savādi bija, kad kuģis tuvojās Visbijai Gotlandē. Nedzirdējām gan latviski runājam, bet dzimtenes tuvumu izjutām tomēr. Gotlandes austrumu krastā Slītē, pirmo reizi peldējos Dzintarjūŗas dzidrajā ūdenī. Ūdens siltāks nekā Norvēģijas fjordā. Redzēju laivas baltām burām braukājot mirdzošos ūdeņos.

Satiku tur arī latviešu zēnus. Pastaigājāmies kopīgi pa smilšaino pludmali un skaistajām Slītes ieliņām, kuŗas apstādītas bērziņiem un atgādinot dažas vietas no mūsu Rīgas jūrmalas. Viens no zēniem gan latviski vairs neprata. Viņa tēvs palicis sargāt savu tēvu zemi, bet otrais tēvs − kā viņš sauc savu patēvu − ir zviedrs.

 

Jaunā Gaita