Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

          

IV

Puiši un meitas

Par puišu un meitu attiecībām patiesībā nebūtu ko rakstit: viss, kas noticis senlatviešu laikos, notiek ari tagad, un ar cilvēces nesamērigi labprātigo atbalstu notiks arī uz priekšu. Mainijušies tikai daži tīri mēchaniski aspekti, piem., tas, kā puisis pie meitas nokļuvis. To gribu te apskatīt.

Senlatvietis šai ziņā bijis tikpat irracionāls kā pašreizējais anachroniski supersofistikētais un tomēr romantiski tikpat neldzigais modernais letiņš. Precību kārs senlatvietis izrīkojies pagalam aplam tā, ka:

                Pār jūru pāri braucu,
                Zeltenes lūkoties;
                Pie niedres laivu sēju,
                Pie auzas kumeliņ,

un bez lielām grūtībām pazaudējis abus savus braucamos. Un modernais latvietis, kas meties uz meitām? Viņš loti līdzigā veidā novieto savu automašīnu tur, kur to nedrikst atstāt un atgriežoties atrod, ka tā aizvilkta prom, pie tam vēl uz ipašnieka lēses. Ja niedres un auzas visnotaļ nepiemērotas laivu un zirgu piesiešanai, tad ūdens hidrants vēl daudz sliktāks automašīnām.

Tā redzam, ka technika ir tā pati, mainijušies tikai apstākļi.

Kā tad senlatviešu puiši īpaši nokļuva pie savām izredzētām un kas ar to saistās?

Vispirms, ja iecerētā meita dzīvoja tai pašā mājā, satikšanās problēmas bija niecīgas. Problēmas gan, kā zinām no tautas dziesmas par vainadziņu un zobentiņu, bijušas citādā ziņā. Taču pašu māju romances lielā mērā attiecās uz "gājējiem" un arī vispār nebija populāras, laikam tā paša amerikāņu sakāmvārda dēļ, ka zāle zaļāka otrpus sētai. Meitās tāpēc jāts vai braukts. Protams, tādā veidā bija iespējams izrādit pasaulei un - īpaši - iecerētai meitai, jaunos braucamos atribūtus. Toreiz skaitījies varen eleganti iegāzties līdz ar milzu putekļu blāķi māju pagalmā, un, pieraujot zirga galvu pie pašas muguras, apturēt to spriža attālumā no staļļa durvim. Tikpat eleganti galu galā kā tagad: noņemt riepām desmit procentu mūža vienā rāvienā, nobremzējot, kā saka, uz feniņa daiļavas durvju priekšā. Un ka meitām tas viss tikpat daudz nozimējis toreiz kā tagad, to redzam šai tautiskajā ijabiādē:

        ... Nu tā man vairs nesolās;
        Nu solās tam puišam,
        Kam ir bēri kumeliņ,
        Ko man darīt, nabagam,
        Man nav bēru kumeliņ.

Tas, ka mūsdienu puiši, šo dziesmu dziedot, bēru kumeliņu vietā liek "Bjuik konvertibel", laikam nav nekāda sagadīšanās.

Protams, ne jau visas senlatvietes tādas bijušas. Tā, piemēram, kāds tautu dēls varējis solīt:

        Ligo mana ligaviņ',
        Šorudeni kājiņām,
        Tad uz citu rudentiņ',
        Tevi stalti vizināš'.

Sevišķi grūti ar transportāciju klājies tā sauktajiem dzērājpuišiem. Tautas dziesmas zina vēstit, ka tie, laikam taču to pašu grūto financiālo apstākļu dēļ, transportam lietājuši kuiļus un kazas. Vai nu šo satiksmes līdzekļu vai citu iemeslu pēc dzērājpuiši bijuši ļaužu galīgi neieredzēti, un ir pamats domāt, ka sabiedrība no tiem mēģinājusi tikt vaļā. Pārdomājot tautas dziesmu

        Balta puķe ezerā,
        Tā dzērāja līgaviņa,

secināms: vai nu citādi ļaudis būtu mēginājaši dzērājiem iestāstit, lai tie dzītos ezerā kādai puķei pakaļ, ja ne ar nolūku nabaga cilvēkus noslīcināt? Ak laiki, ak tikumi!

Katrā ziņā, ar zirgiem bija jāapietas prātigi, lai nesariebtu meitām, jo,

        Es neņemtu tā puisīša,
        Kas kuļ savu kumeliņu.
        Kas kuļ savu kumeliņu,
        Tas kuļ savu līgaviņu.

Visu laiku man bija pagalam neskaidrs, kādu sakaru, pie tāda secinājurna nākdamas, meitas atradušas starp sevi un zirgu. Paskatoties uz jaunajām frizūrām un ievērojot veco patiesību, ka modes atkārtojas, daudz kas tiek skaidrāks.

Tāpat kā tagad, meitām reizēm bijis itin sīvi jāsacenšas ar puišu auzu motoriem:

        Ko bij man nu darit,
        Nu man bija div' prātiņi.
        Viens prātiņš, sievu ņemt,
        Otrs, pirkt kumeliņu .

Neba jau nu daudz par iznākumu būtu jāprāto, jo:

        Kliedziet, ļaudis, kam ir vaļa,
        Vilks ēd manu kumeliņu.
        Es būt' kliedzis, man nav vaļas,
        Ligaviņa mutes dod.

Beidzot, jāatzimē, ka puiši līdzigi šolaiku mašinistiem zirgus lietājuši nevien turp aizkļūšanai, bet ari prom tikšanai. Kā gan citādi varētu izskaidrot veselu sēriju dziesmu, kas sākas ar

        Kumeļā sēdēdams,
        Meitu godu noskatiju ...

Redziet: ja tas gods bijis tāds pavājš, tad tautu dēlam bijis jākāpj zirga mugurā, lai tiktu prom. Tas prasa laiku un izskaidrošanos, tāpēc bieži precinieks drošības pēc palicis kumeļa mugurā, lai varētu vajadzības gadijumā iespējami ātri pazust.