Jaunā Gaita nr. 104, 1975

 

Velta Toma

 

 

BALTAIS ZIRGS

Šī dziesma ir par jātnieku jaunu,

par jātnieku jaunu, par jātnieku staltu –

viņš kaŗa kumeļu segloja baltu,

jo kaŗā to sauca, kā tēvus sauca,

kā gāja tēvi, tā gāja daudzi –

aiz audzes audze tai kaŗa draudzē,

kur mūsu ciltis, kā jūŗā smiltis –

jo vīri nīda, un vīri cēlās,

tiem zuda mājas, un sievas cēlas

caur gadu simtiem no dzimtas dzimtā

vēl tikpat stipras un tikpat žēlas...

 

Viņš bija jauns, viņš bija stalts,

tam kaŗa kumeļš drasoja balts –

no ciema uz ciemu

pa nāves ziemu,

caur ložu lietu

uz citu vietu –

                  Kumeliņa galvu glaužu

                  ar abām’i rociņām’i;

                      tas iznesa augumiņu

                      caur deviņi zobentiņi.   T.dz.

Tai kaŗā,

kad tanki, lidmašīnas,

molotova kokteiļi, mīnas

cilvēku kaulus, zemi, pilsētas mala –

viņš aizdrāzās salā

kā bruņās kalts

uz zirga baltā –     dzīvs uz brīvību,
jo –

                      laikam pareizais ceļš bija jāts –

                          Dievalaime, ka vadījis prāts,

                          krustceļos, toreiz –

– Jāsi pa kreisi,

jātnieks beigts;

– Jāsi pa labi,

abi;

– Jāsi pa vidu,

zirgs beigts –        senā pasakā teikts.

 

– Man bija balts zirgs –

viņš šobaltdien saka,

un skatās aizbērtā atmiņu akā.

Kā sapnī viņš glāsta senseno stāstu,

un matus sev baltos ar roku brauka –

tai svešā zemē, tai sniega laukā

bij bargas bēdas, bij asins pēdas –

bez elpas kumeļš, kauli, miesa,

ko vazāja vilki vai lapsa liesa –

vai savējie grauza vai naidnieki ēda,

kad badu tiem piebūra kaŗa bēda –

bez žēlabu nebij uz zemes ne pēdas,

bij vīri kaŗā un sievām bēdas –

 

Kā teiksmā lasām: ZIRGS DZINTARĀ MIRGO –

un nevis vairs tirgū –

un tikai pa dzeju tālāk skrien:

ZIRGS ZIRŅOS BRIEN...

Vai Saulgriežu sapnī vadātājs vadā?

ZIRGS JAŅZĀLĒS BRADĀ...

Zirgs, aizzudis veļos, atmiņās auļo –

spožs kumeļš kā saule!

Tam novakars zils

no kakla mauc sakas –

zirgs dzeŗ pie akas,

zirgs dzer no siles –

                             Zirgs zudušais briesmās,

                             balts bubina dziesmā.

 

 

 


 

Baiba Rirdāne

 

 
ALRAUNIS 1973

Ne vairs zem karātavām,

ne vairs tur, kur izlīst pēdējā sēkla,

dzimst alraunis,

bet tur, kur lapsas staigā,

tai vietā, kur lapsa vemj,

no grūtas saknes rūgtajām dzīslām

izlīst mandragora kā fēniks no sevis.

 

            Kad suns tumsā rej

              kad tālu runā

              kad sadreb zeme

              kad nāk kāds

 

zaļās ūdeņu acis sāk skaloties sejā

gaidot, gaidot, pusbailēs cerot

ka grūtsirža pirksti, no asarām sāļi, to meklēs

un paņems, kā jaunavu kliedzošu

mirkļa sāpēšanā.

ALRAUŅA DZIESMIŅA

Tu mani meklēji izsmiekla bērns

rāpodams rasā kā zvērs

nakti pēc nakts

izmisīgs

slapjš

 

Es tevi atsaucu lapsas balsī

neraudi vājais sāļais

bet dusi uz naudas

un nākotnē

skaties

 

pirms

mīlestības prieks tavās dzīslās

kā kumeļi auļo

LAPSAS DZIESMA

Šai vasaras jūŗā,

kas zaļā augšanā un bitēs plūst,

un pa kuŗas virsu tu kā smaidošs Pestītājs staigā,

mana nāves saliņa saulē pūst

 

       – mans akmens tavā rausī –

 

mēs neguļam Dieva ausī,

ne tur,

ne tagad,

ne šeit.

 

 


 

Margita Gūtmane

 

 
* * *

starp ir un nav

tanī laikā jāiekārtojas

savas trimdas paunas

       jāsakrauj Kaktos

(ja kādam tās vēl palikušas

       bēniņos–piemiņai)

jāatraisa auklas kurpēm un

       mugursomai

termosa pudelē kafija auksta

pergamenta papīrs taukains

      no margarīna

kaut kā jau vienmēr ir

ja vēlas iekārtoties

dēļi gar sienām kartotēkas kastēm

velc kuŗu kastīti gribi

visas ir vienādi

       caurumotas

       aprakstītas

       pārbaudītas

un atzītas par nekaitīgām

 

no tevis nedraud briesmas

ja tu rītos paņem piena pudeli

un tūtu ar maizītēm

no durvju sliekšņa

un vakaros esi par nogurušu

lai vismaz reizi nospļautos

varbūt kādreiz naktī tu pamodies

pamani ka spilvens ir par cietu

un nolem nopirkt jaunu

nākamā algas dienā

 

kalnā kāpējs

157 kāpnes uz

– muļķīga doma

  skaidrs

  ka ne uz debesīm –

vienīgi elpa iet straujāk

un kāpts ir

bet nekāds augstums nav sasniegts

nekādi kalni pieveikti

 

aiz manis ved iela tālāk pret kalnu

bet kāpnes šeit beidzas

pat skats nav plašs

koki un ģimenes mājas visapkārt

pametu skatu atpakaļ

varbūt 30 kāpnes vēl redzu

(nav vērts pārskaitīt)

 

iešu citu ceļu atpakaļ

man atpakaļ jātiek

un atkal pierādījums

ka velti kāpts

pa gludo asfaltu

tā nebūs jāuzmanās

jāmet skats atpakaļ uz augšu

vai kāds nepagrūž

pats nejauši neizslīd

un pilnā sparā

man gāžas virsū

es zaudēju līdzsvaru

kā kinofilmās lelles

palēkdamās kūleņo

pa pakalnu lejup

un savās lupatās un zāģu skaidās

palieku guļot

 

pagriežu galvu

redzu ģimenes dārzus un augļu kokus

zaļus cietus ābolus

skābumā man savelkas mute

gribas izstiept roku un dažus nozagt

bet to nedaru

jo tie gadi ir pāraugti

un

nav jau arī vairs tās drosmes

 

plata asfaltēta iela

eju pa to tālāk un atpakaļ

 

 

 


 

Lalita Muižniece

 

 
* * *

Asiņainas ir lāstekas, un tavi pirksti ir asiņaini –

jeb vai tie ir manējie?

to nevar izšķirt, jo mūsu rokas ir satikušās,

un ezera ledus zem mums krāsojas sarkans –

 

tu esi nometis karogu, kuŗā tinies, jo ir ziema

un vispār – šai zemē nav parasts staigāt

                                                  neapsegtam –

es ieeju tavā kailumā,

un tavas acis, kur vienlaicīgi guļ pūpola

                                           maigums un

dubultasmens žiletes skaudrums,

pāršķeļ manas drēbes un manu miesu

(un ledus zem mūsu kājām top arvien sarkanāks) –

savā karsti pulsējošā rokā tu paņem manu dvēseli,

turot to viegli kā sniedzes bērnu,

kas nosalis atrasts,

tavas asinis līst tai pāri un cauri,

līdz ledus grīļojas, padodas un tad šķeļas –

 

 


 

Ingrīda Vīksna

 

ROTAĻA AR ZIRGIEM

 
1

Ar zirgiem

un jāšanos

no laika gala mums bijis posts:

muļķīši,

lieli un mazi,

ganu zēni, ļaunie brāļi

un karaļdēli –

visi grib

stikla kalnā jāt:

     ar sirmi,

                 āzi,

                      meža cūku,

un kādreiz sapņos

pat ar zelta zirgu!

Bet zelta zirga iemauktus

valdīt pat sapnī ir grūti...

 

Un zelta zirgs pa laikam

ganās tais tālajās; smaržīgās pļavās,

kur amoliņš lekns

gar viņa pakaviem pinas,

un margrietas baltas,

smilgas un meža zirņi

gar grāvja malām tinas.

Kā lai sagūsta

zelta zirgu

ganībās šajās?

Un zirgs, laimīgais zirgs,

kā lai viņš zina,

ka ir tas brīnumainais

       Zelta zirgs?

Viņš to pat nenojauš,

un laimīgs purina krēpes

ar zāļu kušķi

mīkstajā purnā.

2

Apsegloju melnu kuili,

ai, melnu kuili! –

Priecīgs uzlēkdams saraiņa mugurā,

tra-tā, .

tra-ta-tā,

saraiņa mugurā,

tautu dēls meitās jāj,

ai, meitās jāj!

– Kas gan tādai cūciņai vainas,

labi barotai saimnieka maizē?

Arī to var apseglot koši

savā reizē!

Jo ar zirgiem,

zirgiem un jāšanos,

no laika gala bijis posts –

kā gan nav mīlēts,

sukāts un posts!

Tas pats sirmītis vecais –

pūkainu purnu pieglaudis plecam,

bet kad to arklā jūdz,

viņš it kā nopūšas smagi

un lūdz:

varbūt zeme vēl cieta,

un tas smagais Zemgales māls

nav nekāds brālis

maniem vecajiem kauliem. –

3

Un āzis ir tāds lopiņš

ar spītīgu āža dabu –

bārdeli sīku, ragiem līkiem,

un, allaž glūnēdams uz kādu kazu,

viņš kāpostu dobes galā

rāda savu

labā dārznieka dabu:

par tādu viņu iecēlis kādreiz

kāds nezināms senču saimnieks.

Bet āzim ir un paliek

nešķīsta āža daba –

ar viņu nekad nav bijusi

jāšana laba.

Pat pasakās visās

tikai līdz pusei stikla kalnā

cērtas viņa nagi,

un jātniekam nelīdz vairs

ne sidraba pieši,

ne āzim ragi –

jo āzis ir lopiņš tāds

ar nelabu smaku un dabu –

ar viņu nekad

nav bijusi jāšana laba.

4

Un kas gan paliek vēl pāri?

Būs jānosukā un jāapglauda

tas pats vecais

sapņu zirgs.

Ar viņu var aizjāt tālu –

visām pļavām,

                   kalniem,

                               un pilīm

gaŗām un pāri.

Tikai par postu

šim sapņu zirgam

ir traki nelāga daba:

nav tā, ka viņš niķīgs būtu vai kostu,

bet saviem pakaviem asiem

viņš speŗ,

un bieži vien jātniekam savam

tieši pa sirdi speŗ.

Nelāgi speŗ...

Bet tad viņš saņemas atkal

un auļo vien tālāk –

     varbūt tāds sapnis

     nav viņa pakava

     spēriena vērts.

 

 

 

Jaunā Gaita