Jaunā Gaita nr. 100, 1974

 

DIVI TREŠDAĻAS SAFABRICĒJUMS?

Alberts Sābris, Lokanums un spīts. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974. g. 171 lp. $6.00.

Nebūsim naīvi - divi trešdaļas no šī darba ir viltojums. Pārējais patiešām liekas Latvijā rakstīta, lai gan varbūt šur tur kāda klaidinieka "piešpricēts". To es saku ne kā apvainojumu vai gandarījumu blēžu noķeršanā, bet gan vairāk kā komplimentu un sava veida progresa dokumentāciju, jo iepriekšējais "Grāmatu Drauga" no dzimtenes dziļumiem "iznestais" romāns Daugavā iet ledus bija simtprocentīgs fabricējums.

Šis secinājums par viltojumu man radies vairāku novērojumu dēļ. Esmu cītīgs New York Times un citu Rietumu puses izdevumu lasītājs (starp tiem arī latviešu), un no šīs pieredzes varu teikt, ka Sābŗa grāmatas pirmās 103 lappusēs neko jaunu, neko tādu, ko jau citur nebūtu lasījis, neatradu. Pirmkārt, visi dati jau kaut kur ir redzēti, un otrkārt, kas ir svarīgāk, tonī un idejiskās noskaņās viss jau arī kaut kur citur ir bijis dzirdēts. Pēc savas līdzšinējās saskares ar Rietumos un Padomijā par līdzīga temata rakstītiem darbiem, varu teikt, ka starp tiem bieži līdzības ir lielas, bet nekad vēl nebiju sastapis pilnīgu saskaņu ne datos, ne arī idejās, kā tas ir šā darba pirmajā trešdaļā. Šinī posmā par Latviju rakstīts loti maz, galvenokārt apskatītas dažādās Padomju Savienības tautas un to nostāja pret Krieviju un krieviem. Tonis šinī grāmatas daļā ir tīri ideoloģisks, un nolūks viegli caurskatāms - atsegt vienu Padzemes vārīgu vietu un tad uz to raidīt labi mērķētu spērienu. Autors it kā izceļo caur dažādām nekrievu republikām un novadiem - no Lietuvas caur Ukrainu un Besarabiju līdz Kaukazijai un uzbeku zemei - un atrod, ka visur krievi tiek nīsti un neviena no tautām nekādu kopību ar Krieviju nesajūt. Visumā var teikt, ka spēriens, kāds jau no klaidas polītiķiem un žurnālistiem ir bijuši, nav slikts - vēl drusku nervozs un pārāk sasteigts. Kungs, kas rakstījis pēdējo trešdaļu, ir, kā mēs pusaudžu gados teicām, "svabadāks". Tas, visumā saskan ar maniem novērojumiem par Padzemes pagrīdes autoriem - ja tie raksta propagandu tie to nedara saukļu veidā, - kas daļēji sastopams Sābŗa darbā.

Atšķirībā no pirmās pēdējā daļā runa ir par Latviju, galvenokārt Rīgu. Šī daļa ir dažādu intimu viņešu sakopojums, kuŗu temats nav tik daudz Padlatvijas, bet teiksim mūžīgās Latvijas. Šai daļā arī krievu lamāšana notiek mazāk un daudz delikātākā un saprātīgākā veidā. Ideoloģijā, nostājā un tematā šīs divas grāmatas daļas ir stipri atšķirīgas.

Varbūt kā svarīgu faktoru var minēt, ka pirmās divas trešdaļas ir rakstītas ar stingru pretulmanisku (varbūt sociāldemokratisku) noslieci, un rakstītājs šķiet esam liels Raiņa cienītājs - tendences, kas gluži nav saskatāmas grāmatas pēdējā daļā. Pēdējā daļa ir arī rūpīgāk rakstīta, ir pat dzejiskas vietas, kurpretim pirmā daļa rada žurnālista sasteigta darba iespaidu. Par pēdējo daļu varam teikt, ka tās autors, varbūt, nav nekāds lielais rakstnieks, neticu, ka būtu kāds apslēpts Solžeņicins, bet, salīdzinot ar pirmās daļas rakstnieku, viņš vietām tīri teicami savij simbolu un metaforu mežģīnes. Piemēram, viņete par Rīgas bruģi

Kārniņi no jumtiem tomēr nobirst, pat veco laiku krāsa izbālē un aplūp, tikai bruģis, Rīgas bruģis nemirstīgs.

Asinis no bruģa viegli noskalojamas: 1919. gada maija beigās vāci šāva latvjus, 1941. gada jūlija sākumā latvji šāva žīdus, asinis gan vieniem, gan otriem vienādi sārtas - iz artērijām gaišākas, iz vēnām tumšākas. Laiž virsū ūdens strūklu un bruģis atkal tīrs. Bruģis nav jālāpa, nav jālabo, nav jākoriģē: bruģa akmeņi nemirstīgi un allaž neitrāli vēstures liecinieki.

Šņabja lāses, alus putas, spļāvienu recekļi, papirosu pelni, putekļi, sodrēji, sārņi un asinis - viss noskalojams no Rīgas bruģa.

Paliek akmens: ciets, kluss, mūžīgs. (122. lp.)

Pirmajā daļā šāda veida koncentrēšanos uz lietu detaļām un vārdu spēli neatradīsim. Pirmajā daļā mēs pa lielākai daļai sastopam tikai tiešu stāstījuma izteiksmi bez variācijām un vārdu sabiezinājumiem. Acs, kas redz sakarības detaļas vienā grāmatas daļā, šķiet kļuvusi akla otrā. Kuŗas daļas autors ir labākais rakstnieks, mēs gluži nevarēsim izlemt. Mēs varam gar teikt, ka pēdējās trešdaļas autoram ir zināmas tieksmes uz daiļliterātūru, kurpretim pirmās daļas autoram - vairāk uz vēsturi un ģeografiju - analitiskas prozas paveidu.

Sābris malēniešu izloksnē nozīmējot kaimiņš.

 

Andrievs Ezergailis.

Jaunā Gaita