Jaunā Gaita nr. 100, 1974

 

Indra Gubiņa

VIENS STARS

(Stāsts)

 

Mazliet pārsteigts viesnīcas nakts dežurants vēl otrreiz noprasa: „Un kundze patiešām vairs atpakaļ nenāks? Istaba jāatbrīvo tikai vienpadsmitos.”

Mirkli viņa skats zīmīgi pakavējas pie lielā sienas pulksteņa, bet Iveta mierīgi atsaka:

„Nē, es atpakaļ vairs nenākšu. Ar labu rītu!”, un viņa pagrūž atslēgu tuvāk jaunajam, glīti koptajam cilvēkam, it kā viņš varētu arī nepamanīt vienīgo atslēgu uz tukšās spožās galda virsas.

Virpuļu durvis sagriežas, un Iveta iekāpj rudens rīta tumsā un aukstumā. Pretim slejas augsti nami, kas aizsedz visu pārējo, nav ne apvāršņa, ne debesu, ir tikai nami ar gaišiem vai tumšiem logiem. Pēc pāris soļiem vējš sagrābj viņas matus un mēteļa stūŗus tādā kā priecīgā niknumā, kā dusmās, ka tik agri kāds iedomājies parādīties uz ielas. Ivetai gar kājām novirpuļo brūnas, sausas lapas. Pa kuru laiku tā izmainījās vakarējais siltums, kas mikls, ar sīku lietu spiedās visapkārt kā suta? Sakurinātā viesnīcas istaba un pa logu ieplūstošais miklums bija mocījis visu nakti, bet nu pilnīgi pretēji - salst! Iveta ierāvās mēteļa apkaklītē, bet maz tā sildīja, maz tā aizturēja vēja niknos pūtienus.

Vēl jau varēja griezties atpakaļ un pateikt tam glītajam cilvēkam: es pārdomāju, varbūt tomēr kādu stundu vajadzētu palikt vēl tepat. Bet netikās atgriezties bezpersoniskajā viesnīcas istabā, kur palika gulta ar izgulētu matraci un kur uz galda blakus vēstuļu papīram gulēja brūnos vākos sieta bībele, it kā visu laiku atgādinādama: lasi, mācies, tici! Var jau būt, ka vajadzēja lasīt, var jau būt, ka tam visam vēl bija kāda nozīme, kāda jēga, tikai Iveta vairs neticēja, vienkārši neticēja. Un tad nakts karstums! Kas gan tā par nejēdzīgu paražu šajā kontinentā - visas publiskās telpas pārkurināt un apsildīšanu sākt pēc kalendāra nevis pēc aukstuma! Tādā siltumā nevarēja ne gulēt, ne atpūsties. Mute kalta, mēle lipa pie žokļiem un pat ar palagu vien bija par karstu, it kā nebūtu jau novembris, bet pats vasaras vidus. Kad atvēra logu, nelielā istabiņa pieplūda ar miklu, smacīgu gaisu, taču vēsāku, svaigāku nekā karstajā istabā, tikai līdzi gaisam ieplūda arī pilsētas troksnis, gan ar skaļiem auto taures pūtieniem, ar tramvaju klaboņu vai cilvēku smiekliem un saucieniem no pretējā krogus. Gulēt nevarēja ne pie aizvērta, ne atvērta loga! Vai brīnums, ja šorīt jau piecos Iveta sāka mazgāties un posties? Ūdens vismaz atsvaidzināja, un radās sajūta, ka kaut ko dara, nevis tikai nīkst gultā, kuras atspere visu nakti grieza mugurā.

Nomazgājusies, saģērbusies Iveta bija vēl brīdi pagrozījusies pa istabu, bet bībeli lasīt negribējās un kam rakstīt - nebija. Istabas karstums un bezdvēseliskums sāka žņaugt tik spēcīgi, ka Iveta vai skriešus izmetās ārā gaŗajā gaitenī, jo pēkšņi likās, ja paliks vēl brīdi istabā, viņa vienkārši nosmaks. Var jau būt, ka smacēja pašas rūgtums, pašas mazliet satrauktās domas, kuŗas nevarēja izdzīt pa atvērto logu, ne nomazgāt. Kad viņa stāvēja pie jaunā, glītā nakts dežuranta, pulkstenis vēl nerādīja pat pilnu sesto rīta stundu.

Tā, un nu viņa salst tukšajā ielā. Ko tālāk iesākt? Laika vēl diezgan, tiesas telpā jābūt tikai desmitos. Būtu bijis pat jauki šīs dažas stundas pastaigāt pa pilsētu, žēl, ka nu sagriezies tik auksts.

Viņa jau pāris reizes ir apgājusi laukumam, kuŗā klusē strūklakas un kuŗa malās nelieli kociņi zemākajos zaros vēl šūpo dzeltenas lapas, kas spuldžu gaismā mazliet spokaini blāv un čab vējā. Vakar tās smagas un miklas čukstēja kaut ko pelēkajam cementam, kas klāj visu laukumu, jo tikai ap pašiem kociņiem atstāts neliels zemes četrstūris. Jā, modernā dzīve savā cementa masā ieslēdz ne tikai cilvēkus, bet arī kokus!

Vējš brāžas garām strūklakām, brīvā skrējienā pāri laukumam un atkal ieķeras Ivetas matos. Viņa nodrebinās. Šeit aizvēju nav ko meklēt. Pagājusi vēl pāris blokus uz vienu, uz otru pusi, Iveta ievēro, ka neviens no tuvākajiem restorāniem arī vēl nav atvērts, un karsta kafija pašlaik nav dabūjama.

Nevajadzēja vis jau atstāt viesnīcas istabu. Vēja pūtieni pieņemas, un mētelis liekas kļūstam plānāks un plānāks, kamēr vēja kniebieni ausīs spēcīgāki un spēcīgāki.

Lieliem, steidzīgiem soļiem viņa aiziet līdz tiesas mājai. Varenas granīta kolonnas drošas kā pati mūžība tur smagos akmens bluķus, zem kuŗiem niecīgas un mazas liekas durvis. Laikam mazam un niecīgam jājūtas tam, kas pa šīm durvīm ieiet! Tiesa, likumi, tiesāšana, notiesāšana! Mirkli Iveta skatās varenajās kolonnās. Desmitos viņai te jābūt. Protams, viņa šeit būs, viņa ieies pa zemajām durvīm sīka un maza, jo tādēļ vien jau braukusi šeit uz šo svešo, nemīlīgo pilsētu, lai desmitos aizšķirtu un pāršķirtu kādu lapu savā dzīvē.

Iveta atkal nodrebinās. Salst, nav prātīgi tā stāvēt, kaut kur jābūt aizvēnim vai kādam atvērtam restorānam. Kādā tornī nozvana sešas reizes. Šur tur aizspurdz auto un vientuļi kā negribēdams tukšajā ielā aizklab tramvajs ar dažiem cilvēkiem aiz dzeltenajiem logiem. Iela ved lejup, un Iveta veicīgi soļo, cerēdama pilsētas zemākajā daļā nejust tik spēcīgus vēja brāzienus. Bet vējš nu sitas sejā, pa slīpo ielu kāpdams augšup un mēģinādams aizlīst aiz mēteļa stūriem. Tā ielas puse, pa kuŗu Iveta, galvu noliekusi, soļo, liekas vijamies ap augstu mūri, bet kad šajā mūrī paveŗas kāpnes, Iveta, daudz nedomādama, dodas pa tām augšup. Kaut vai kāpnēs mirkli pasēdēt, bet izbēgt vējam, šim asajam, griezīgajam vējam! Tomēr vēl viņa neapsēžas, kāpj līdz augšai, kur neliels laukums un baznīca. Viņa mirkli paliek stāvam. Baznīca! Kā gan agrāk neiedomājās, ka ir taču baznīcas, kas vienmēr atvērtas! Nu Iveta iet pāri nelielajam laukumam, kur pretim nopietnas un smagas akmenī iekļaujas trīs durvis. Droši viņa liek roku uz roktura, tas padodas, bet durvis neveŗas, tāpat kā neveŗas ne otras, ne trešās. Taču pie pēdējām durvīm ir siltāks, te neķer vējš. Lūk, ja ieiet lēzeno kāpņu pašā stūrītī, aiz lielā pīlāra var iespiesties kā nišā. Starpa ir tieši tik plata, lai tajā iekļautos Ivetas augums. Brīdi viņa stāv, muguru piespiedusi mūrim, un akmeņi nu viņu sarga no trīs pusēm. Ir siltāk un labāk, tikai kājas salst. Iveta apsēžas, pievelk ceļgalus sev klāt un mēģina tos apklāt ar mēteļa stūŗiem.

Pilsētas mošanās troksnis liekas tāls, klusums šeit saudzīgāks nekā karstajā viesnīcas istabā, un ir labi mirkli galvu uzlikt uz saviem ceļgaliem. Nakts tumsa pamazām izklīst, pelēks rīts taustās ap baznīcu un pāris kokiem, kuŗu zari pavisam kaili. Pa nelielo zālāju mētājas brūnas lapas, tās, pakļaujoties vēja pūtieniem, veido lokus kā rotaļā. Ivetai, skatoties lapu skrējienos, kļūst mirkli pat jautri, tepat tuvu, tuvu ir viegls, bezrūpīgs prieks, tepat tuvu dzīvība dala savu skaistumu pat mirstot. Dažas lapas uzskrien uz baznīcas kāpnēm, pieslīd pie durvīm, bet tad kā atskārzdamas, ka ienākušas ar savu rotaļu vieglumu nepiedienīgā vietā, aizvirpuļo atpakaļ uz zālāju.

Mēteļa stūri tomēr kājas nesedz, tās salst un vēl vairāk nekā pirmīt soļojot, bet celties un iet atkal vējā Iveta gan pašlaik nevēlas. Viņa iedomājas, ka somā taču ir naktskrekls, kaut arī plāns nailona, to tomēr var aptīt ap nosalušajām potītēm. Viņa darbojas, tīdama kreklu ap kājām, tad ieraujas dziļāk mētelī, sakņūp pār saviem ceļgaliem un skatās dienas pelēkumā. Brīdi viņai jāsmejas, vienkārši jāsmejas pašai par sevi. Te nu viņa tup pie svešas baznīcas svešā pilsētā, aptinusi ap kājām plānu ceriņkrāsas krekliņu! Mazliet nožēlojami, mazliet komiski, bet te neviena nav, kas uz viņu skatītos, te ir tikai baznīca, un cilvēkiem nav vajadzības tik agri kāpt šeit augšā, jo citi bez vajadzības neklaiņo pa ielām tā kā šorīt viņa pati! Iveta smejas gan, bet patiesībā viņai pašai sevis ir drusciņ arī žēl.

Diena mostas lēni, novembŗa rīta aukstums tinas vēl ilgi ap baznīcas smagajām durvīm un Ivetas sakņupušo augumu, kas nu šķietas kļuvis smagāks par pelēkajām debesīm. Nedomāt! Bet ar gribu vien domas nevar aizdzīt ne tās, kas saistās ar vakardienas braucienu uz šejienes tiesas namu, kur pulksten desmitos šķirs viņas jau gadiem izšķirto laulību. Patiesībā, šīs domas nedrīkstētu ne apbēdināt, ne satraukt, jo pie tām jau pierasts. Šis brīdis tiesas namā būs tikai formalitāte sadzīves kārtības formalitāšu ķēdē. Izjukusi dzīve. Nu jā, bet Ivetai tā neizjuka ne šorīt, ne vakar, tā jukusi jau gadiem ilgi, jau tad, kad Andrejs pirmo reizi vakarā nepārnāca mājās. Un tas ir sen, tik sen, ka nav pat vērts atcerēties ne tās tālās negulētās nakts rūgtumu, ne visu turpmāko gadu strīdiņus, gaidīšanu, pārmetumus, piedošanu un tomēr vēl kaut kādas cerības. Ar cerībām dzīvot var diezgan ilgi, bet jābūt kādam pamatam, kādam salmiņam, pie kā pieķerties, kam ticēt. Un kad nu pārlūza pēdējais salmiņš, Iveta vairs nemēģināja glābt pajukušo laulību. Ja divi cilvēki vairs nevar sadzīvot, tad ir taču prātīgāk iet katram savu ceļu. Un tā viņi gāja. Andrejs atbrauca dzīvot šeit, svešā tālā pilsētā. Droši vien, tā bija labāk, jo, abiem paliekot vienā pilsētā, nejauša satikšanās būtu palikusi kā pastāvīgs bieds. Un ja jau reiz beigas, tad - pilnīgas beigas.

Bet kas tad ir beigas? Katrā ziņa – sākums kaut kam jaunam, jo īstās, pilnīgās beigas būs tikai pašās beigās, neapzinātajās beigās, un par to pašlaik domāt nav vērts. Protams - viņas laulības beigas bija sākums vientuļai, saraustītai dzīvei. Un šī dzīve, viņai atvēlētās dienas jau arī nav nekas taustāms, nekas saturams, jo katrs mirklis aizslīd un liekas nereāli un neticami, ka vakardiena vispār bijusi, ka tās vairāk nav. Bet nav, palikušas vairs tikai atmiņas par aizritējušām stundām, sīkas drumstalas, ko var salikt kopā kā mozaīkā, un teikt - lūk, mana dzīve. Bet no šīs atmiņu mozaīkas tik viegli izsviest kādu stikliņu, vai salikt cieši blakām vienas krāsas drumstalas, lai tad veidojas tāds liels laukums, kas it kā būtu dominējis aizgājušās dienas. Un arī šo salikto mozaīku redzēt var vienīgi viņa pati. Neviens cits, absolūti neviens cits nevar ieskatīties viņas dzīves ainā pilnīgi, un neviens nevar saprast, kādēļ vienai mirkļa drumstalai tāda, otrai citāda krāsa; tās jau ir tikai viņai apjaušamās un izprotamās krāsas, un pat viņa tagad izbrīnījusies var jautāt: vai tiešām tā bija viņa pati, Iveta, kas kādreiz kopā ar Andreju aizvadīja skaistus, priecīgus brīžus? Tagad gribas saukt: nē, nē, tā bija cita Iveta, tā - sen laika mijā aizplūdušā, izgaisusī Iveta, ne šī te, kas sēž pie baznīcas durvīm, ar naktskreklu aptinusi kājas un salā drebinās.

Jau aizritējuši seši gadi, kopš Andrejs vairs nav viņas vīrs, kopš nedzīvo kopā, un šajos sešos gados tik bieži Iveta sev jautājusi, ko darīt tālāk, gaidīt Andreju atpakaļ, sākt jaunu dzīvi, ieplūst vientulībā? Likuma priekšā Andrejs vēl līdz šai dienai skaitās viņas vīrs, bet droši vien tagad viņš nolēmis precēties otrreiz, un nu vajadzīgs tas papīrītis, kas viņus arī likuma priekšā atšķir. Varbūt ar šo formalitāti pazudīs bezcerīgums, varbūt šis mirklis būs kā bēres, kuŗās aprok ne tikai pagātni, bet arī nākotni? Papīrītis - neliels papīrītis, kuŗam sadzīvē tik liela loma! Jā, un tas tomēr vajadzīgs, lai indivīds drīkstētu savu dzīvi tālāk veidot, lai drīkstētu citam tuvoties mīlestībā un uzticībā. Modernā cilvēka dzīvi sen vairs nekārto viņa paša spriedums vai goda prāts, tos aizstāj papīri, jo tic tiem, ne cilvēkam pašam.

Iveta savelk ap kājām ciešāk naktskreklu, atspiež galvu pret baznīcas mūri un aizveŗ acis. Locekļos ielijis gurdenums, stīvums, varbūt no tupēšanas, varbūt, no aukstuma, bet kustēties netīkas.

Ne no šī, ne tā, bez kādas loģiskas sakarības prātā ieskrējušas domas par Jūliju, par cilvēku, kam ar Ivetas paputējušo laulību nav nekāda sakara. Domas par Jūliju vienmēr ir siltas un gaišas kā tās vasaras, kas sev nesa līdz tālo bērnu dienu bezrūpību un prieku. Vienā īsā mirklī noplaiksnījās apziņā laiks, kad Jūlijs ar viņu plosījās tāpat kā ar jaunajiem kucēniem, un kad Ivetas krusttēva mājās vasaras izvērtās vienā vienīgā priekā un brīnumā. Protams, šo prieku Jūlijs prata pastiprināt, viņam patika draiskoties, un viņa piecpadsmit gadi nebija nemaz nopietnāki par Ivetas toreizējiem deviņiem. Ivetas? Nē, nē, toreiz tur visi viņu sauca par Ieviņu, Iveta nāca vēlāk, kad vairs nebija mājas, kad par krusttēvu un viņa dēlu Jūliju nekā vairs nezināja.

Ieviņa - cik silti gan šis vārds vēl tagad skan, tikai tagad neviens vairs to nelieto, jo arī Ieviņas sen vairs nav, tikai šajā vārdā vēl smaržo kaut kas no Vasarsvētku rūgtā baltuma, kaut kas tāds, kā toreiz, kad Jūlijs viņai gar degunu vicināja nelielu ievas zaru, saukdams: Ieviņa, sieviņa, man ir balta ieviņa! Tad viņai jau varēja būt gadu trīspadsmit, četrpadsmit, un krusttēva sieva Jūlijam uzsauca: Ar Ieviņu tā vairs neķircinies, nav vairs nekāds bērns!

Bērns, protams, nebija arī vairs Jūlijs pats, viņš bija pieaudzis puisis, kas pamatīgi nopētīja jaunās meičas, taču Ieviņa viņam vēl likās tāda pakaitināma pilsētas meitene laukos. Cik Jūlijam gan bija gaiši smiekli! Vienalga, kur viņš bija, vienalga, ko viņš darīja, ap viņu viss it kā salīgojās priekā. Pat tas brīdis, kad bēgļu rūgtumā un saltumā, pelēkumā un izsalkumā, svešos ļaudīs aiz kādas skumjas barakas stūŗa pēkšņi atskanēja sauciens - Ieviņ! Jūlijs! Kā toreiz viņi apkrita viens otram ap kaklu, raudāja un smējās reizē, un - garāmgājējiem varēja likties; ka divi mīlnieki beidzot viens otru atraduši! Kad - pēc pirmā tikšanās prieka bira jautājumi par radiem, par mājām, kur kuŗais bijis, kā šeit nokļuvis, kad posts un neziņa izbira dažos teikumos, un Jūlijs zināja par Ieviņas tēva nāvi, viņš silti un apņēmīgi teica: Nekas, es par tevi parūpēšos. Parūpēsies? Kā gan viņš, no gūsta iznācis kaŗavīrs, varēja parūpēties par skolas meiteni, kas kopā ar māti un citām skumjām sievām pelēkā nometnes istabiņā aizvadīja savas dienas? Tomēr bija labi zināt, ka netālu ir Jūlijs, ka kaut kur skan viņa gaišie smiekli un siltā balss. Jūlijs - krusttēva dēls ar vasaras un saules pilno vārdu un sirdi taču bija Ieviņas bērnu dienu neatņemama daļa.

Bēgļu nometņu laikā Ieviņa - toreiz jau saukta Iveta - ar Jūliju satikās reti, viņa mācījās skolā, kur skolas dzīve kopā ar pašu jauniešu prieku aizklāja rūgto un pelēko īstenību ar saulainām cerībām un paļāvīgu gaidīšanu.

Vēlāk Jūlijs aizbrauca uz Angliju, Iveta ar māti uz Ameriku, un tikai vairāk nekā pēc desmit gadiem Iveta saņēma Ziemsvētku apsveikumu no Jūlija, pirmo ziņu pēc ilga laika. Tad mātes jau vairs nebija, tad Jūlijam jau bija sieva un bērni un Ivetai - sašķobījusies laulība. Kāds toreiz bija prieks par šo sveicienu, par tām nedaudzajām rindām, prieks, ko Andrejs nesaprata.

- Kas par Jūliju, kas par krusttēva dēlu, kur tāds pēkšņi gadījās? Kā var teikt - mīļā Ieviņ? Vai viņš tevi mīl? -

- Protams, mīl. Arī Iveta taču mīl Jūliju, tikai Andrejs to nevarēja saprast, viņam tas likās aplami un nepieņemami, ja sieva var priecāties par kādu svešu vīrieti un var mierīgi teikt - mīļais Jūlijs. Pēc kartītes sekoja vēstules, ne bieži, bet lielos vilcienos viņi izsekoja viens otra dzīvēm, un Jūlija vēstules bija gaidītas, jo tajās aizvien vēl sprēgāja kaut kas no tiem laikiem, kad krusttēva mājās viņi plosījās ar jaunajiem kucēniem.

„Ieviņ!” Skaļš, izmisīgs kliedziens. Iveta satrūkstas. Varbūt viņa kādu minūti bija iekritusi miegā, bet sauciens likās tik tuvs, tik tiešs, ka viņa atslējās taisni un skatījās, vai tuvumā nav Jūlijs. Tā taču bija viņa balss, kas izkliedza viņas bērnu dienu vārdu, tomēr šajā kliedzienā nebija nekā no Jūlija balss parastā gaišuma un prieka. Šis sauciens atbalsojās Ivetas sirdī ar tādu savādu smagumu un bailēm.

Pelēkais rīts ar pelēkām mākoņu svītrām un ar vēju švīkst ap baznīcu un ap to dažu koku kailajiem zariem. Kaut kur zemāk nodārd smagās kravas mašīnas. Iveta skatās kā tikko atmodusies, skatās, kā nezinādama, kur atrodas, kaut gan viņa loti skaidri apzinās sevi svešās pilsētas aukstajā rītā.

Kā gan viņa bija sākusi domāt par Jūliju, te taču nav nekā no saulainajiem mirkļiem krusttēva mājās, nekā no tās drošības un siltuma, kad viņas meitenīgajiem pleciem uzgūla Jūlija roka: Ieviņ, es par tevi parūpēšos. Tās dienas ir pagājušas, tāpat kā visas tās gaišās un labās kādreiz kopā ar Andreju. Rudens. Vasara pagājusi, aizgājusi, tāpat kā visas viņas iespējamās vasaras ir pagājušas! Protams, arī Ivetai jāiesoļo savā dzīves rudenī, bet ne jau uzreiz novembrī, ne šajā aukstajā pelēkumā, vēl ne tajā! Veļ gribētos pabūt zeltota oktobra gailēšanā ar koši dzeltenām vai sārtām krāsām, vēl gribas kaut ko no atvasaras siltuma.

Iveta paskatās debesīs. Starp baznīcas sienu un kokiem iekvēlojies sārtums, bet ari tajā ir smagums, tāds smagums, kas spiež, kas liek rauties ciešāk čokurā, ciešāk piespiesties akmens sienai. Viņa vēro mākoņu starpās sārto gaismu, un ienāk prātā dzejolis par kāda cilvēka vārda saukšanu līdz pamale kaist. Pašlaik kaist debesu pamale, vai kāds sauc viņas vārdu? Jūlij, vai tiešām tu mani sauci? Jūlijam ir pašam sava dzīve, savi pienākumi, savi prieki un raizes, un tikai šad tad viņš parunājas ar Ivetu, kas dzīvo kaut kur pāri okeānam, jo viņa tomēr ir - cilvēks no mājām.

Jūlijs pat lāga nezina, cik muļķīga ir Ivetas dzīve. Kad nu liekas, ka visi grūtumi aiz muguras, ka nupat, nupat varēs sākt dzīvot, kaut kas sajūk, sabrūk, un dzīve velkas kā tāda pelēka, bezgaismas diena.

Te nu viņa tup baznīcas aizvējā un gaida desmito rīta stundu, lai noklausītos patiesībā zināmu spriedumu, lai parakstītu kaut kādus papīrus un no šī brīža sauktos - šķirtene. Kāds tvirts, ciets vārds, mazliet ar tādu kā nicinājuma pieskaņu! Un kāpēc viss tā iznācis? Kas to pateiks, kas izskaidros? Te viens mezgliņš, te otrs, te pamet, te parauj, un dzīves gludais kamoliņš sapiņķējies mezglu mezglos. Atsiet, pārraut, sākt no gala? Nav tik vienkārši atsākt, nē, nav!

Debesis kaist lecošās saules blāzmā, bet mākoņu vāli peld strauji un lieli, tie aizsedz staru gaismu, tie neļauj dienai atvērties tās varbūtējā skaistumā, tikai savās malās atspīdina zeltītas svītriņas, kā solot laimi, kā aicinādami ticēt austošajai dienai.

Ticēt? Iveta stingu skatu raugās debesīs un grib saukt: es neticu nekam! Kā var ticēt bez sirds? Viņa sēž gan pie baznīcas durvīm, bet krūtīs jūt kaut ko akmenim līdzīgu, kaut ko, ko nevarētu vīs par sirdi saukt. Sāp debesu gailēšana, sāp pelēkie mākoņi, sāp domas par Jūliju, par Andreju, sāp nosalušie un notirpušie locekļi.

Un tad kaut kas notiek. Pavisam vienkārša un parasta lieta - kokā sācis vīterot putns. Var jau būt, ka arī viņam salst, bet viņš dzied ar visu savu mazo putna sirdi, lēkā pa zariem un pat neievēro vēja pūtienus. Sīkā putna dziesma Ivetā atbalsojas ar simt dažādām balsīm, ar simt dažādām ainām, ar kaut ko tādu, kas pašai liek justies sīkākai un mazākai par pašu dziedātāju. Pēkšņi asaras ir acīs, tās plūst pār vaigiem, tās drebina augumu rūgtās elsās un kaut kur kopā ar putna balsi skan izmisīgs, tāls kliedziens: Ieviņ!

Iveta aizklāj ar plaukstām seju un raud. Žēl savas dzīves, žēl pagājušo skaisto brīžu, un žēl to, kas vēl nāks. Nekā gaiša nākamajos mirkļos jau nevar sagaidīt, viss pašlaik liekas pelēks un auksts kā šis rīts. Nespēdama ātrumā sameklēt kabatas lakatiņu, viņa pavelk uz augšu naktskrekla stūri un slauka seju tajā, un atkal viņai uznāk tādi kā smiekli, kā izmisīgas elsas. Kāda gan viņa izskatās, un kāpēc viņa vispār te vēl tup!

„Vai jums kas kaiš?” Negaidīta mierīga balss prasa, un Iveta sajūt uz drebošā pleca uzgulstamies kādu roku. Viņa nedzirdēja un neredzēja neviena pienākam. Tagad viņa paceļ gan galvu, bet asaras vēl acīs, tās aizmiglo skatu, un neērta sajūta, gandrīz kauns viņu pārņem, kas savukārt liek asarām plūst vēl vairāk.

„Vai varu jums palīdzēt?”

Iveta papurina noraidoši galvu, un nu mēģina somā atrast kabatas lakatiņu. Kad tas izdodas, viņa noslauka seju un paskatās, kas ar viņu runājas. Tas ir kārtīgi ģērbies kungs.

„Vai jūs kādu gaidāt?” Iveta atkal papurina galvu. „Vai jums nav kur palikt?”

Tagad viņa pamāj, ievilkdama dziļu, saraustītu elpu.

„Un jūs esat nosalusi!”

Klusums. Putns atkal ievīterojas, un vējš nošņāc gar baznīcas kāpnēm.

„Iesim, paskatīsimies kādu vietu, kur pasēdēt siltumā. Tase karstas kafijas jums noteikti derētu!”

Sveša roka palīdz Ivetai piecelties, svešs cilvēks stāv pretim, bet Iveta ļaujas, lai šis cilvēks viņu ved. Viņa nedomā par Amerikas briesmu stāstiem, par brīdinājumiem, neiet nekur svešiem vīriešiem līdz, viņa bez prasīšanas seko svešajam, rāmajam vīram. Kad viņi jau pie kāpnēm, kas ved lejup uz ielu, vējš spēcīgi sapurina Ivetas matus.

„Aplieciet ap galvu, būs siltāk!” Svešais, noņēmis savu kaklautu, sniedz Ivetai, un viņa paņem to, apliek ap vēja izpurinātajiem matiem, kas iekļaujas kaklauta siltumā tāpat kā viņas elkonis svešā vīra rokā. Mīkstais vilnas kaklauts silda.

Viņi iet. Ivetai ir vienalga kurp. Saraudātās acis neļauj visu skaidri saskatīt; un elpa vēl saraustīta elsās, un locekļos sēdēšanas un salšanas stīvums. Ir labi, ka var atbalstīties, pieturēties pie kāda, kaut arī pie sveša cilvēka!

Viņi paiet gaŗām viesnīcai, kuŗā Iveta pārlaida nakti, laukumam ar apklusušajām strūklakām un lielam preču namam, kur kādā restorānā spīd jau gaisma.

„Vai neieiesim?”

Iveta atkal noraidoši papurina galvu. Nē, vēl viņa nevar gaismā sēdēt, vēl nevar skatīties cilvēkos un mierīgi dzert kafiju, vēl visā viņas būtībā guļ tāds milzīgs smagums, un ausīs vēl skan tas izmisīgais kliedziens.

Vairāk neko svešais vīrs nesaka, viņš tur saudzīgi Ivetas elkoni un ritmiski soļo viņai blakus. Iveta mēģina atcerēties, kad pēdējo reizi tā gājusi ar kādu kopā, tā, droši paļaudamās rokai, kas vada? Tas noteikti ir ļoti, loti sen. Pēdējos gadus viņa visur gājusi viena vai ar gadījuma pavadoņiem un vienmēr kaut kādā steigā, kaut kādā savādā trauksmē. Tagad viņi solo rāmi, taču pietiekami veicīgi, lai locekļos ielītu kustību siltums.

Ivetai aizsitas kāja nelīdzenākā vietā un viņa nedaudz sagrīļojas, taču svešā vīra roka satur viņas elkoni, pievelk viņu ciešāk sev klāt.

„Uzmanieties, te ietve izsista, nelīdzena!”

Ievilkdama dziļu elpu, Iveta pamāj ar galvu. Viņa taču svešajam nav vēl teikusi ne vārda, bet viņš jau arī nekā netaujā, viņš tikai droši un mierīgi ved. Kur, arī tas nav svarīgi. Un šajā mirklī Iveta skaidri sajūt, ka pašreizējais sieviešu kliedziens pēc patstāvības, pēc pilnīgas vienlīdzības ar vīrieti ir tikai vārdi, ķircināšanās. Ir taču tik labi uz kādu paļauties, kad pašai vairs nav spēka, ir labi sajust gādību un drošību, ir labi paļauties un ļauties vadīties. Var jau būt, ka tā domā tikai vājas sievietes, taču katra, sieviete būtībā ilgojas patvēruma un drošības. Gluži neapzināti Iveta pieliekusi galvu tuvāk svešā vīra plecam, un tikai tagad viņa sāk elpot mierīgi un skaidri saskatīt, kurp viņi iet.

Tas pats pulkstenis, kas vēl tumsā noskaitīja rīta sesto stundu, nu nosit astoņas reizes, bet pirmītējo saules spraukšanos mākoņi aizturējuši pavisam. Diena var sākties arī bez saules, var pamest uz rudenīgās zemes blāvu, nemīlīgu gaismu ar aukstumu un pelēkumu, jo nekādu gaismu no šīs dienas jau Iveta nevarēja sagaidīt, no dienas, kas ir oficiālas beigas kādam viņas dzīves posmam.

Priekšā paviz tāds kā plašums, beidzas namu augstās sienas un pārsteigta viņa ierauga upes vizēšanu. Tagad viņa paveŗas ciešāk cilvēkā, kuram tik paļāvīgi soļojusi blakus, kuŗa kaklautā sildās un kuŗam bija pieglaudusi galvu. Tas ir vīrs pāri pusmūžam, un viņa sejā atspīd pašlaik upes vizēšanas gaisma un miers.

Pamanījis Ivetas skatu pievērstu sev, svešais pagriežas pret viņu tieši un uzsmaida.

„Vai kļuva mazliet siltāk? Mēs jau soļojām tīri knaši!”

„Jā, ir silti,” Iveta atsaka un turpina tādā pašā ritmā iet pretim upei. Un tad paveŗas ne tikai upe, bet tilti! Viens no tuvākajiem tiltiem ir tāds kā pazīstams. Pirmajā mirklī Iveta neatceras, kur īsti tādu tiltu redzējusi, bet tas ir redzēts. Un tad viņā asi un spēji ieskanas Jūlija kliedziens: Ieviņ! Nu viņa uzreiz zina, kur šādu tiltu redzējusi. Tie bija pēdējie dziesmu svētki, kad viņa pēc turpat divdesmit gadiem atkal vaigu vaigā redzēja Jūliju, un tas bija uz tāda tilta. Toreiz viņai gaŗām pagāja grupa cilvēku, un pēc dažiem brīžiem, kad viņa jau gandrīz bija gaŗā tilta galā, kāds sauca: Ieviņ! Viņa strauji atgriezās, jo kopš mātes nāves neviens viņu šajā vārdā nebija saucis. Viņa skatījās, kur stāvēja pirmītējie gaŗāmgājēji, un nu viens no viņiem nāca pretim. Ieviņ! Viņš sauca vēlreiz, un tikai tad viņa pazina Jūliju. Aizgājušie divdesmit gadi tomēr bija pārvērtuši gan Jūlija seju, gan augumu, tikai balsī bija tas pats priecīgais siltums, kas lika sadrebēt Ieviņas bērnu dienu skaistumam. Tāpat kā toreiz pie pelēkās barakas, Iveta metās Jūlijam pretim, apkrita ap kaklu un raudāja un smējās, un bija tāda sajūta, ka beidzot viņa ir mājās. Kādās mājās? Šajā dažu minūšu brīdī viņa skaudri izjuta, kā sāp pazaudētās bērnu dienu mājas un neuzceltās, izjukušās viņas ģimenes mājas. Un tad jau ap viņu bija pārējie - Jūlija ģimene, sieva un bērni, un viņi visi zināja, kas ir Ieviņa, viņi visi sirsnīgā priekā ieņēma viņu savā ģimenīgajā siltumā. Kaut Jūlija sieva bija tikai pirmo reizi sastapta, taču likās tuva un pazīstama, tāpat kā tikai fotogrāfijās redzētie bērni. Pēkšņi nebija ne svešuma, ne izjukušu māju, bija vienkārša, droša iekļaušanās kādā sirsnīgā ģimenē, kur atkal ar saviem smiekliem viņu ķircināja Jūlijs.

Un lūk, nu priekšā tāds pats tilts, tikai uz tā neviena nav! Kā Ivetas domas apstrīdot, pašā tilta vidū pēkšņi uzzibsnī saules stars, viens vienīgs stars, kas liek vidus daļai izcelties saulē, kamēr tilta gali smagi un tumši ieplūst pelēkajos krastos. Upe pie tilta viz spožā sidrabainā gaismā, kā gribēdama tieši Ivetai pamest sīko vilnīšu atspulgas.

„Vai tā stāvēdama nenosalsit atkal?”

Tas ir svešais vīrs, kas tā prasa, saudzīgi vēl aizvien turēdams viņas elkoni.

Spožais stars dziest, mākoņu vāls to aizslauka, un tilts atkal vienādi pelēks savieno abus krastus. Iveta skaidri jūt, ka šajā mirklī viņā ir ielijis miers. No spožā stara pār tiltu tas ielijis cauri svešā vīra siltajam kaklautam viņas matos, viņas augumā, viņas domās. No saules vizēšanas viņā palicis kaut kas no tā siltuma un gaismas, kas viņu apņēma toreiz, kad tās dažas dienas iekļāvās Jūlija ģimenes priecīgajā saskaņā, iekļāvās tajā kā Ieviņa, ne kā Iveta.

„Tas saules stars uz tilta bija tik ļoti skaists!” Iveta svešajam vīram nu pasaka pirmo teikumu, un arī viņa smaidā nu atspīd kaut kas no sidrabainās vizēšanas.

„Tādā lielā pelēkumā reizēm pietiek ar vienu staru, lai ieraudzītu arī ko skaistu,” svešā roka tomēr droši un noteikti pagriež Ivetu uz otru pusi, „bet iesim vien projām no upes, te ir krietni aukstāks nekā pilsētas centrā.”

Un viņi iet. Kad jau nami ielas abās pusēs, Iveta vēlreiz atskatās uz upi rīta pelēkajā gaismā. Tiltus no šīs vietas vairs nevar redzēt, bet viņa domās redz to vienu tiltu, to, kuŗa vidū īsu mirkli uzkrita sidrabains saules stars, un nu viņai liekas, ka šajā vizmā stāv arī Jūlijs, tikai viņš ir viens un ap viņu nav parastā priecīgā siltuma.

Iveta noskurinās, kā nokratīdama netīkamu sapni. Kādēļ viņa visu laiku domā par Jūliju? Jūlijam dzīvē ir pašam sava vieta, tālu projām, silta, droša vieta, un ar savu nestabilo dzīvi Ivetai jātiek galā pašai.

Kad viņi atkal nonākuši pie atvērtā restorāna, Iveta pamāj ar galvu, un droši iet līdz svešajam. Viņi dzer kafiju un nu sāk arī runāties, vispirms par pilsētu, par aso vēju, par vakardienas siltumu un par pēdējām lapām koku zemākajos zaros. Viņi brokasto lēni, viņi neprasa viens otram nekā, it kā viņi sen pazītos, it kā kopā viņi tā būtu sēdējuši jau gadiem. Kad pulkstenis nositis devīto rīta stundu un Iveta jūtas pilnīgi nomierinājusies, atsilusi un paēdusi, viņa saka:

„Tagad man jāiet. Tas nav nekas priecīgs, kas man jākārto šajā pilsētā, no kuŗas jau pēcpusdienā aizbraukšu, bet ar patiesu sirsnību es atcerēšos jūs un to savādo mirkli pie upes. Tas man kaut ko atgādināja. Paldies jums par to, paldies par līdznākšanu.”

Svešais neprasa, ko viņai īsais saules mirklis atgādināja, neprasa ne viņas vārdu, ne kur viņa aizbrauks, viņš tikai ar abām plaukstām saņem Ivetas roku un saka:

„Ar laiku par visu tomēr var pasmaidīt, arī tad, ja par to ir raudāts, un smaidā noteikti ir vairāk siltuma nekā asarās.”

Iveta piekrītoši pamāj ar galvu. Viņa noņem silto, mīksto kaklautu un sniedz atpakaļ: „Paldies, tas tik tīkami sasildīja. Bet tagad man ir jāiet. Ardievu.”

 

    *

Tikai pēc vairākām nedēļām, kad tā aukstā, pelēkā novembŗa diena svešajā pilsētā bija jau tikpat kā aizmirsusies, kad Ivetas laulība nu bija arī oficiāli izšķirta, pienāca vēstule no Jūlija. Turot to rokās vēl neatvērtu, Iveta sajuta savādu smagumu un mirkli pat kavējās vēstuli atplēst. Bet tad viņa to lasīja, un vārdi savirknējās skumjā ziņā. Nomirusi Jūlija sieva, pēkšņi, negaidīti - nav vairs. Bēres bijušas piektdienā, un tā bijusi viņa mūžā tā smagākā diena, jo tikai tajā mirklī tā īsti aptvēris, ka nu aprok uz visiem laikiem viņa sievu, viņa mūža līdzgaitnieci, viņa bērnu māti, un tajā brīdī viņam licies, ka kapā aprok ari viņa dzīvi. Māja tagad esot tukša un klusa, un vēl no visiem stūŗiem, no visiem plauktiem un lietām pretim raugoties ar sievu kopā pavadītie mirkli. Skapī vēl karājoties viņas tērpi, uz kumodes stāvot dzintara krelles, bet ne viņš pats, ne bērni nespējot aizkārt un nolikt viņas lietas, it kā cerēdami, ka tomēr vēl kādā dienā pavērsies durvis un viņa atkal ienāks mājā un tā kļūs mājas, siltas, gaišas mājas! Ar prātu jau zinot, ka nekad, nekad viņa vairs neienāks, un esot grūti, ļoti grūti, bet neviena diena vairs neesot tik rūgta kā tā bēŗu piektdiena.

Iveta paskatījās kalendārā. Tā bija tā piektdiena, kad šķīra viņas laulību, tas rīts, kad viņa pie svešās baznīcas durvīm sevī juta smagumu un satrūkās no Jūlija kliedziena, kad uz tilta saules gaismā it kā stāvēja Jūlijs viens pats.

 

Jaunā Gaita