Richards Rīdzinieks

1954

Klintis ir cietas.
Asinīs nobrāzti pirksti.
Sausa, plūstoša smilts
Kaisušos plakstiņos graužas.

Aiztaisu acis.

Atmiņu logos
Redzu paugurus zaļus,
Sveķenes smaržo
Dienvida dūmaku pļavā.

Attaisu acis.

Es esmu bēglis

Svešās ielās un ļaudīs;

Skaidas ūdenī peld

Līdz piesūcas mitras un nogrimst.

AIVARS RUŅĢIS

Taisnošanās

Cik daudzas dziesmiņas un ziņģes
Šai pasaulē jau sagudrotas!
Un kas to zin, cik daudz vēl tādas
Mums visai laipnīgi tiks dotas.

Ir tiesa, idejas māc daudzus,
Pauž postā dažs labs sāpes īstas;
Cits brīdī bēdīgā turpretī
Kļūt bēdīgs kā no lāsta bīstas.

Visnotaļ piemetināt tīkas:

Bez mājām cilvēks nevar dzīvot.

Tā dažs, kam ņemtas tās, sev sirdi

Trauc dziesmā rotaļīgā brīvot.

Ledus puķes

Bez smaržas zieds, bez dvēseles:
Uz stikla sastingusi elpa
Pauž brīnumainas pasaules.
Bez smaržas zieds, bez dvēseles -
Tik neparastu mirdzu nes,
Ka plašumu gūst šaurā telpa.
Bez smaržas zieds, bez dvēseles -
Uz stikla nomirusi elpa.

Lielībnieks

Nudien, šis lielībnieks man derdzas!

Gan zinu, smilgu celt nav viegli
pār maijvaboles ēnu;
bet kāpēc tūdaļ dēvēties
par velnišķīgu zēnu.

Es viņam klusītiņām saku:

ei, draugs, ko iedomā pie sevis,
kad noskaties uz blusām,
kas, asins darbus veikušas,
prot aizlēkāt it klusām.

Par skursteņslaucītāju

Kad melns kā moris, saulei riecot, mājup nāku
un nāsīs cepešsmaržas un vēl dūmus jūtu,
no tiesas nokaunos, ka tāds par TEVI domāt saku.
Bet kā lai domas dārgākās es projām sūtu?

Ar ūdeni ir ziepēm noškīstījis sevi
un lējis „Četri septiņi viens viens” uz skausta,
es prātu atstāju uz plaukta, jo pie TEVIS
caur zolēm kāju pirksti paši ceļu tausta.

... velk lomam mēness parka dīķī zelta tīklu:
jau sen pēc sīkas mailītes alkst marmorlācis...
Es klejoju viens pats un prasu sev kā mīklu -
vai labāk kļūtu, ja te būtu neatnācis?..

Kāpēc, diendienā staigājot tik melnam,
man jāsadeg kā praulam dūmos ilgās lielās?
Lūk, darīt tā, kā sak: kāds iztirgoja velnam
reiz savu dvēseli, lai mierīgs ietu ielās!

Kādas nakts glezniņa

Iekvēlojās riets mirkli īsu:
Mirgo zvaigžņu siets vieglu trīsu.

Vērās ceļi ciet, krēslā gaisa:
Viegla migla iet, rasu kaisa.

Rožu reibums tvirts pāri lijis!
Skumjās piemin sirds to, kas bijis.

Bērzi klusi šalc tā kā senāk.

Mīla - sapnis salds - otrreiz nenāk.

Jau pār rītiem klīst gaisma vāra, -
Sapņus barga nīst diena kāra.

Mans vecaistēvs

Ar spieķīti un pīpi
Jauž vecotēvu skats.

- Puis, vienmēr augšā snīpi! -
Man šķiet, sauc viņš vēl pats.

Ai, vecotēv, kam gāji
Uz mūža māju to?
Tu lielu drosmi klāji
Pār šaubās grimušo;

Tev vienmēr acis smēja

Un gaišs bij vecais vaigs;
Tā galva netrīcēja,
Ko baltu vērsis laiks.

Ar spieķīti un pīpi
Man visur līdzi nāc:

- Puis, vienmēr augšā snīpi! ---
Un notiek tāds tavs prāts!

Bija

Ja Tu lasīsi šīs rindas

mājās ---

varbūt ziema būs tad dziļa,
zilām ēnu dobēm āres;
varbūt vasara un tveice,
grīslī zilpelēkas spāres;
varbūt pavasar's ar vēju,
ūdens urdziņas kā dzijas;
varbūt rudens, dziļi lieti;
veļi pulcējas pie rijas...

Bet kad lasīju es rindu

vienu to ---

nemanīju tad, vai ziema,
rudens bij vai pavasaris;
nosmaku kā zieds, kam virsū
biezu velēnu kāds aris.

Kāda vēstule ---

negaidot, kā atnes vēji,
atnesa un atkal sniedza
ābolu ir siena smaržu -
gardumus, ko gadi liedza.

Bet tā teica rindu šo

vienīgo ---

NEGAIDI UZ MANI VAIRĀK...

Es tad ---

kritu lejup vien kā bumba,
ko pret sauli puika sviedis,
kritu klusumā, kāds valda
laukā, kad ir negaiss briedis.
------------------------------

Ko man atbildēt Tev bija?
Sūtīt sveicienu kā skārdu,
lai tas grab, līdz laiks to saēd? ---

Teicu klusi Tavu vārdu.

Un tas bija -
bija viss ---

Baltajam bērzam

Ir tērpis zeltā, purpurā

dažs sapņu karalieni, -

tu pazemīgs pret debesīm

vien zaļu sakšu slieni.

Pār jūŗām un pār tuksnešiem,

pār gadiem aizvadītiem,

vai skatos es pret vakariem,

vai arīdzan pret rītiem,

no tava stumbra dzimtenē

šurp gaisma balta staro

un manas dienas pelēkās

kā liela spuldze baro.

Cik bieži notiek, nezin kā,

es sapnim varu ļauju

un, aizmirsis drīz sārtvaidzi,

tad baltu bērzu skauju.

--------------------------

Kas saulē skatās nicīgi,

tam, laikam, neiestāstīt,

ka arī bērza stumbru var

kā vēsu samtu glāstīt.

Dzintars Sodums

Idille

Zaķis mina vāverīti
Vienā istabā ar ķēķi.
Apguruši kaitējās,
Vilka vienu smēķi.

Viņa sukā brūno asti,
Spriež par dzīvi pats.
Kaktā dūdo skaņu kaste,
Spīd tās zaļā acs.

Dūrēm stīgas plinkšķina,
Kontrabasi rausta.
Skaņu smeldzē piedzima
Melodija lauzta.