Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Bieza migla, reizēm jau smalks lietus, zvārojās pār Rīgas namiem. Jauneklis, kas pāris minūtes bija stāvējis nama durvīs, nervozi smēķēdams, pacēla mēteļa apkakli un izgāja drēgnajā gaisā. Pāris gaŗāmgājēju sieviešu noraudzījās viņā, tad šķībacainajā mongolī, kas ar šauteni plecā stāvēja sargbūdiņā pie durvīm, un, saskatījušās, pārgāja uz ielas otru pusi. Nams bija Valsts Drošības Komisariāta, saukts latviešu vidū par čeku jeb - vienkārši - Stabu ielu. Veci ļaudis mēdza pārkrustīties, to pieminot, vīri sakoda zobus, bet jaunie nodrebēja, nodrebēja un apklusa.

Jauneklis nīgri iesmējās, nospļāvās un nometa cigareti, noskatīdamies, kā dzirksteles izšķīda un izdzisa uz slapjās ietnes.

Viņam bija silti. Viņš nedrošiem soļiem apmetās stūrim un piespiedās pie stabiņa, uz kā trīs nummuri vēstīja, ka te piestāj 1., 2. un 12. līnijas ielu dzelzceļš. Ceturtais nummuriņš bija noņemts, un jauneklis gluži neskaidri atcerējās, ka tur bija stāvējis 11.

Bremžu čīkstoņa aiz muguras viņam tā lika sarauties, ka apkārtstāvētāji izbrīnējušies viņā noskatījās; bet rīdzinieki šinī desmitajā sarkano okupācijas gadā vairs par maz ko brīnījās. Tramvajs bija pa miglu pienācis klusu un gandrīz neredzams. Gaidītāji iekāpa, un kasiere, vairāk skatīdamās viņiem pāri nekā virsū, saņēma naudu un izdeva biļetes. Jauneklis smagi iezvēlās viena sola kaktā un aizsmēķēja.

Tramvajs paslīdēja atpakaļ un tad uz priekšu, pasviezdams braucējus pret cietajiem soliem; tad nobremzēja, un jauneklis līksmi noņirdza: "Lupatas!" kad dažs labs ķēra ar rokām pie priekšējā sola, lai nepakristu. Tramvajs tagad slīdēja mierīgi. Pelēkās namu rindas likās nereālas; miglas apņemtie jumti šķita peldam gaisā. Ielās bija: maz gājēju - migla solījās pārvērsties lietū. Pāris reizes, barā saspiedušies, gaŗām pagāja ieceļotāji no austrumiem; tie vēl arvien plūda uz Latviju, jo te pat tagad sīkstā tauta prata dzīvot labāk nekā Krievijā. - Latvieši gāja pa vienam, savas bēdas nesdami; tikai baznīcas pildījās tā, ka likās, ka visa tauta zem dievnama pīlāriem sūdz savu postu Dievam, lūdz Viņa palīdzību.

Jauneklis, sūcot cigareti, stīvi skatījās uz durvīm, uz diviem melniem uzrakstiem: "Ņekuriķ!" un zemāk "Smēķēt aizliegts!"

Tramvajs pēkšņi bremzēja, un šoreiz visi pieķērās kādam balstam.

Tramvaja vadītājs, izliecies pa durvīm, nikni lamāja pusmūža vīru, kas bija kā neredzīgs gājis zem tramvaja. Nelikās, ka viņš dzirdētu vai redzētu arī tramvaja vadītāju, kas, nepārprotami nikni nospļāvies, strauji apmeta kloķi apkārt, un tramvajs sāka kustēties.

Jauneklis pamanīja tikko nesabraukto vīru turpat ielas malā stāvam un ātri apmetās apkārt. Neklausīdamies uz kasieri, viņš izlēca no nu jau diezgan ātri ejošā tramvaja, gabaliņu paskrēja līdz, tad apgriezās, uzgāja uz ietnes un sāka soļot atpakaļ. Piegājis vīram no muguras, viņš apstājās un brīdi smīnēdams skatījās. Vīram visas drēbes likās būt krietni par lielām. Gluži baltie mati savādi nesaskanēja ar jauneklīgo seju. Krietni pagarais augums bija stipri salīcis uz priekšu, bet ne tā, kā dažkārt gari cilvēki mēdz salīkt, kā sava auguma kaunēdamies.

Jauneklis ar acīmredzamu prieku atbīdīja naģeni pakausī, nometa cigareti, uzsita vīram uz pleca un teica: "Kas tad nu, Vanag, pašnāvību vai gribēji taisīt?" Vīrs sarāvās, kā kad auksta odzes galva būtu pieskārusies viņa plecam, un, kā to aizdzīt gribēdams, viņš pārvilka roku matiem. Lēni apgriezies, viņš skatījās jauneklim pāri - vai cauri, un tikai viņa rokas, lēnām sažņaugdamās dūrēs, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti, liecināja, ka viņš pazīst to, kas rokas kabatās sabāzis, ņirdzīgām acīm mēroja viņa stāvu.

Vanags novērsās, un, kā nekā neredzējis, sāka soļot gar pašu sētmalu. Jauneklis pāris reizes apgriezās uz papēža, redzami aizkaitināts, tad naski piesoļoja Vanagam līdzās. Nenocieties, uzrunāja viņu atkal: "Kā tas nāk, ka tāds kaitnieks kā tu vēl ir Rīgā?" Kad Vanags nelikās dzirdam, jauneklis pats atbildēja: "Visā Latvijā neesot tāda bioloģijas speciālista kā tevis; varbūt; bet vai tad mūsu brāļiem citās republikās bio-, jā, bioloģiķistu nevajag ?" Vanags viņu pat nelikās redzam. Jauneklis ieskatījās vīra sejā. Vanags gāja uz priekšu mechaniski, pievērtām acīm. Vai viņš zināja kurp iet? Vai gāja ierastu ceļu? Jauneklis nu jutās kā nekaunīgs šunelis, kas lēkā ap lāci; bet tas kaut jau malu mednieka aizšauts, un tuvu sava ceļa galam, vēl dveš varonību, apņēmību aizstāvēties un draudu uzbrucējam. Nevarēdams no Vanaga ne vārda izdabūt, jauneklis kļuva oficiāls: "Pilsoni Vanag, vai Jūs nezināt, ka Jums ar milicijas rīkojumu jābūt katru vakaru piecos mājās?" Pirmo reizi Vanags viņam cieši ieskatījās acīs. Tad pagriezās pie pelēkas mājas' durvīm, atvēra tās un teica: "Esmu - mājās!"

Jā, viņi gluži nemanot bija nonākuši pie namiņa, ko jauneklis labi pazina. Iegājis pa durvīm, viņš nemaldīgi nogriezās pa kreisi un iegāja palielā istabā. Istaba bija ledus auksta, un jauneklis neviļus nodrebēja. Varbūt ne no aukstuma, bet no skata, kas viņam pavērās. Norauts logu aizkars bija kā ar meistara roku apmests postamentam, zem kā gulēja dzelteni vāpētas vāzes lauskas. No āra puskrēslas bāla ielas spuldze šūpojās turpat pie loga un atspīdēja liela sienas pulksteņa stiklā brīžam vāji un brīžam stipri. Pulkstenis bija apstājies uz vienpadsmitiem, un tā sarautās ķēdes gulēja vienā kaktā uz sagraizītiem dīvāna spilveniem, kamēr citur spocīgā gaisma aiz loga apspīdēja papīru kaudzes no salauztajām rakstāmgalda atvilknēm. Kā kad vētra būtu pāri gājusi. Bet nē; visā šai chaosā bija miers - bieza putekļu kārta pārklāja visu istabu kā auts. Tātad Vanags te nebija kāju spēris kopš tās nakts.

Nē, Vanags te nebija nekā aizkāris kopš tās dienas, kad jaunekļa atvestie čekisti bija meklējuši un jaukuši visu un - aizveduši Alīsi.

Jauneklis bija Vanagu ļaunais gars kopš tās jūnija dienas 1940. gadā, kad viņš, vēl mazs puika, bija ieskrējis šai pašā istabā līdz ar pirmo sarkanarmijas tanku dārdēšanu Rīgas ielās un lepni paziņojis: "To jūsu sarkanbaltsarkano lupatu es jau norāvu!" Vanags bija nekauņu svētās dusmās izmetis no mājas, un viņš promiedams bija skatījies atpakaļ kā gribēdams ievērot tā vīra seju, kas bija uzdrošinājies pielikt roku uzvarētāju ciltij.

Līdz ar krievu ienākšanu Rīgā 1944. gadā bija atgriezies arī jauneklis Koļa, kā viņu sauca draugi, citi čekas ziņotāji.

Viņš bija uzmanījis katru Vanagu ģimenes soli, bet nevarēja viņiem nekā darīt, līdz miliči notvēra Alises brāli, kas bija visus šos gadus bēguļojis pa mežiem. Viņa kabatā bija atrasta Alīses rakstīta vēstule un mājas atslēga. Tā pietika! Kad vēlu naktī uz sliekšņa noklaudzēja smagi zābaki un Vanags redzēja uniformēto vīru vidū Koļu, viņš zināja, ka Koļa ir panācis savu. Izjaukuši māju, čekisti apcietināja Alīsi un aizgāja. Vanags pats vēl bija pasargāts - komūnistiem viņa vēl vajadzēja. Bet kopš tās dienas viņš vairs nebija pats.

Ienācis virtuvē, kur Vanags stāvēja pie loga, raudzīdamies kailajos koku zaros, kas sitās pie rūtīm, Koļa noņēma naganu, nometa to uz galda, un atzvēlās krēslā. Brīdi gaidījis; uzrunāja Vanagu: "Zini ko jaunu?" Tad aizsmēķēja cigareti pie sveces, ko Vanags bija aizdedzinājis uz virtuves galda. Koļa teica, izbaudīdams katru vārdu: "Alīsi šorīt nošāva."

Kā ar karstu dzelzi Vanaga sirdī un galvā iededzināja vārdus: "Alīsi nošāva ... Viņš apsviedās un - klusēja. Likās, ka virtuves pulkstenis arvien skaļāk tikšķētu: "Alīsi nošāva ... Alīsi nošāva ... " Aiz loga čīkstošs slēģis mēdījās: "Alīsi nošāva ... Alisi nošāva ... " Šajā brīdī Vanaga domas bija tālu projām. Viņš bija atkal Gaujas malā ar Alīsi kā tai 1938. gada karstajā vasarā. Alīse bija iekāpusi laivā, un vējš bija izpurinājis viņas matus.

Viņa pacēla roku, lai tos sakārtotu un tā palika stāvam, jo no niedrām turpat pie laivas izpeldēja pīle ar astoņiem dzelteniem cālīšiem. Vanags būtu varējis veselu mūžību raudzīties šai mierīgajā ainā. Tad skats mainījās: viņi bija turpat Gaujas lejā, bet nu vēlā pavasarī. Alīse bija iespiedusi seju kuplā ievu krūmā un, acis aizvērusi, klausījās lakstīgalu pogošanā. Vanags nezināja, kas reibināja vairāk - ievziedu rūgtā smarža vai lakstīgalu dziesmas, kam līdzīgu gan nava nekur citur pasaulē.

Tad ausīs atkal ieskanējās: "Alīsi nošāva ... Alīsi nošāva ..." Prāts sāka drudžaini malt vienu domu: "Atrieb !" Vanags paspēra pāris soļu, atspiedās pret krēslu un stīvi skatījās Koļā. Tas, nelietis, smīnēja! "Alīse, mana Alīse !" kā zibens pāršķēla Vanaga apziņu; pāršķēla, apgaismoja, apskaidroja. Es būšu drīz pie Alīses! Tagad, tūliņ!

Pēkšņi paliecies uz priekšu, viņš norāva galdautu. Nodzisa svece un Koļas nagans skanēdams noripoja uz grīdas. Ozola krēsla atzveltne vēsi un gludi iegūla rokās. Ar dusmu spēku Vanags pacēla krēslu un - zvēla. Krēsls šķēla gaisu un smagi pret kaut ko atsitās. Tumsā atskanēja gaŗš vaids, tad kas smags nogāzās uz grīdas un viss atkal apklusa.

Brīdi klusi stāvējis, kā klausīdamies, Vanags uzrāva sērkociņu, sameklēja pistoli un, brīdi raudzījies Koļas stāvā, kas gulēja kā groteska lelle, kam pārrautas auklas, pārkāpa tam pāri un izgāja pa durvīm, tās rūpīgi aizslēdzot.

Nu viņu pie šīs dzīves vairs nekas nesaistīja. Visas cerības uz jaunu, labāku dzīvi bija izplēnējušas, kā izplēn ogles, kas ilgi kvēlojušas. Alīses vairs nav ... Vai arī mani? ... Nē, tagad atlika tikai tie ceļi, ko viņa klusā daba bija līdz šim noraidījusi, cerēdama, gaidīdama ... Aci pret aci, zobu pret zobu! Viņu nepaņems tik viegli kā Alīsi. Saslējis apkakli, Vanags aizgāja tumsā stalts un nesalauzts.

Lija smalks lietus, un ielu ugunis blāvi mirdzēja kā vadātāja acs ...

 

 

Jaunā Gaita