„Ai laiki, ai tikumi!” reiz sauca senie romieši, kad parādījās jauns kaŗaratu modelis vai Plauts sarakstīja kādu neiespējamu komēdiju. Ai superdupermatiskie laiki! mums jāsauc tagad, par tikumiem nerunājot, jo tie laika steigā un modes maiņās pazūd kā blusas, sunim kasoties. Laiki pieaug pretēji proporcionāli tikumiem: jo vairāk laika paiet un jo ātrāk tas steidzas, jo mazāka iespēja noķert atpalikušos tikumus un no-tikumus. Piemēram, „Rakstu” 13. nummurs, kas „iznāca” oktobrī un beidzot pienāca decembrī, starplaikā nonākdams kopš Saeimas laikiem nepiedzīvotās pretrunu krustugunīs, stāsta par 3. ALJAs kongresu, kas notiks mēnesi pirms žurnāla pienākšanas. Tā laiks aprij tikumu un notikumu, kamēr pāri paliek tikai vāki kā nelaimīga gliemeža pēdējās atliekas.

Bet vākus neviens vairs nepērk par spīti to izdevēja oratorijai, kas pārspēj Demostena mēģinājumus aizkliegt jūŗas šalkas. Tas nenozīmē, ka es kritizētu redaktorus, ka es ļauni domātu par „Rakstiem”, kuŗos bija daudz rakstu, ierakstu, sarakstu un parakstu. Tajos parādījās pirmie drosmīgie mēģinājumi literatūrā asimilēt amerikānisko kultūru, ko aktīvi apliecina vārds „Actionalisms”. Nē, es tikai domāju, ka izdevējs un redaktors pazaudēja, nenoskriedams savus kritiķus, kuŗi tagad ņirgājas par laika un satura disproporcijām tikai tādēļ, ka mainījušās modes.

Mani cienījamie redaktori bijuši daudz uzmanīgāki, nesolot modernus rožainus vākus ar melnām pumpām, bet dziļdomīgi ņurdot: „Ja būs, tad būs.” Lai nenomaitātu tikumu un notikumam atstātu spēku, viņi turējuši laiku savā varā, paskaidrodami, ka rakstu krājums iznākšot nedēļu ātrāk nekā to gaida pesimisti, bet nedēļu vēlāk nekā to domā optimisti. Šo filozofisko pieeju problēmām varētu saukt par optimistisko pesimismu vai, matemātiski izsakoties, par 2 x 2 = 4 1/2.

Tomēr šie paši apdomīgie redaktori − es negribu viņus kritizēt par to, ka man ierādītas rakstu krājuma beigas, jo parasti vienmēr sāk lasīt no otrā gala − šie paši redaktori piemiegtām acīm pagājuši gaŗām jaunajam mūslaiku mākslas virzienam, straumei, ko bija pamanījis viņu priekštecis. Meklēdami vai nu romantiķu zilo puķi dzejnieku vārsmās vai klasisko ideālo cilvēku drāmā, vai naturālistu noteku pie ostmalas kroga stāstos un romānos, mēģinādami iesprostot latviešu valodu un kultūras uztveri šaurā nacionālisma krātiņā, viņi pierādījuši savu nespēju domāt par nākotni. Cēlāki un tālredzīgāki domātāji un meklētāji jau sen attīstījuši latvisko kultūru tādos perspektīvas plašumos, ka tā gatava uzņemt sevī un asimilēt amerikāņu kultūru ar visiem debesskrāpjiem. Lepni sniedzu pierādījumu par šo mūsu kultūras uzvaras gājienu, citējot izrakstu no jaunatnes mēnešrakstā „Lāpa” publicētas vēstules:

„Un kā tev iet par brīnišķīgo, zēnu pilno ‘Pīļu ciemu’? (Tas nav labs vēstules iesākums, bet neko labāku vēl neesmu sadomājusi). Pulkstens patlaban šeit ir 11:14 1/2 P.M. kad es sāku šo vēstuli. Well, skola nu beidzot ir cauri (too bad, tikai uz 1/2 m.) un tā man ir mazliet laika rakstīt. You ought to be honored, after all mans fāters lika rakstīt visiem mūsu radiem un frendiem un es tev rakstu p i r m a i. Es nupat pārnācu no kino. ‘I sneaked out to it of course. I’m such a little angel you know! Vai tu esi redzējusi ‘Torch Song’ un ‘All I Desire’? Tās bija labas filmas un man especially patīk ‘All I Desire’.

„Vai Tev ‘boy-friend’ vēl arvienu tik grūti izdzenams no tavas mājas, ‘or has he settled down to live in your joint?’”

Vai sirds nenodreb, lasot šo vēstuli, kuŗa skaidri norāda, kā latviešu valodā pazūd viss Vebstera leksikons, kā latviešu kultūra uzsūc sevī visu, pēc kā tā kāro, ka latviešu tauta pieaug, uzņemot neatlaidīgus cittautu pielūdzējus savā vidū ar visiem „karstajiem stieņiem” (lasi un brīnies: Kadiljakiem) par spīti dziesmiņai , kas brīdina:

„Uz ceļa stāv Kadiljaks varens;
Tam motors ir spēcīgs bet garens.”

Toms Bezmērs, rakstot par latviešu vidusskolnieku žurnāliņu „Šis un tas”, stāsta par kādu rūpīgu māti, kas izprot šīs latviskās kultūras misijas svarīgumu. Lai lasām laikmeta dokumentu!

„Kādu dienu nejauši sastapu pagalam izmisušu māti: „Sakiet, vai nu jums nav kārtīga krāsns, kur šito ‘draņķi’ varētu sadedzināt!” Viņa vicināja pāris aprakstītas papīra lapas man gar pašu degunu un vaidēja: „Šitādu smagu, nedzirdētu kaunu! Nu jau nonācis tik tālu, ka viņi nekaunas manam bērniņam, manam saldam ‘hanītim’, manai dārgai meitiņai dot šitās latviski aprakstītās lapeles. Vai jūs maz varat iedomāties, kas notiks, ja skolotāji tās redzēs pie viņas? Tā ir smaga noziedzība, ja viņi iedomājas drukāt latviešu valodā tādas nekaunības par dzeršanu un dot manai meitiņai lasīt! ... Mana meitiņa, mans ‘hanītis’ stāsta, ka arī skolā viņi latviski vien buldurējot savā starpā cits ar citu ... Kur tas novedīs? ...

− Paldies Dievam! − es domāju pie sevis − ka mums latviešiem ir šādi gaiši tēvi un mātes, kas ar trīcošām sirdīm prot kalpot kungiem, kaut arī to maz nav, bet tikai viņu bagātā fantāzija tos uzbūrusi. −

„Dodiet tik šo ‘draņķi’ šurp!” es teicu. Es to lielās dusmās saplēsīšu smalkās drumstalās, tad ar ‘skačtaipu’ atkal salīmēšu kopā, lai var apliet ar bencīnu un pēc tam sadedzināt!”

„Jums ir ‘brēnes’, dēls, jūs būtu īsts jaunatnes vadītājs.”

„Vai ne!”

„Bet klusāk, klusāk gan, ka kāds nedzird, ja mēs runājam latviski”, nelaimīgā māte pukstēja..

Tad es nopirku sarkanu vadītāja kaklautu un apsēju un sāku lasīt, ‘Šis un tas’.”

Tā, lūk, pasaules kultūra kļūst par latvisko kultūru, tā rodas jaunie internacionālās latviešu valodas rakstnieki un viņu aizstāvji, tā cīnās varoņi par savu svēto lietu, ko redaktori un citi tālumnieki apzinīgi kavē. Līdzīgi Ludviķim Svētajam un inkvizīcijai viņi labprātāk iznīcinātu dokumentus, kas liecina par pasaules pārlatviskošanos, nekā tos laistu tautā. Lai tāpēc slava pārdrošniekiem, kas nebaidās to darīt visas kārklu latvietības vārdā. Pārāk ilgi ar piemiegtām acīm tauta nosodījusi šo kultūras virzienu, kas vispirms mēģināja asimilēt vāciešus, tad UNRRAs direktorus, tagad amerikāņus šeit un komūnistus ar visu Kremli un Ļeņina mauzoleju tur.

Bet modes mainās, un es esmu pārliecināts, ka augstākās kultūras intereses uzvarēs ar laiku, ko mani cienījamie redaktori mēģina sagrābt savā varā, lietojot tādus divdomīgus izteicienus kā, „kad būs, tad būs.” Dilstošu tikumu saglābt gribēdami − mēs redzējām, cik veltīgs šāds pasākums − viņi starp vākiem iesprauduši pat latviski aprakstītas lapas. Ai laiki, ai tikumi! „Rakstus” iznīcināja laika gars un apsvaidīgās modes. Mani cienījamie redaktori darītu labi, ja viņi skrietu laikam pa priekšu, atmetot pagātnes solījumus un mērķus, Es viņus nekritizēju; nē, es tikai jautāju, kāpēc viņi neizjūt lielo kultūras maiņu un neraksta uz vāka „Jaunais Trots.”

Radīsies vēl dejas solis.

Un galvenais − rakstu krājums nezaudēs savu nozīmi, laikam aprijot tikumus, ja vien nenāks jauna reakcija, kas ņirgāsies par vākiem.

Antons A. Acuraugs I.

 

Redakcijas piezīme:

Mūsu ļoti cienījamais filozofs lūdz paziņot, ka viņš vēlas saņemt no lasītājiem interesantus stāstus, nostātus un pastāstus par jauniešu dzīvi, uzdzīvi, sadzīvi un nesadzīvi, ko izlietot „ar piemiegtām acīm”. Vēstules sūtāmas uz redakcijas adresi cienījamam A.A.A.I.