Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

 

Kaspars Zalāns (1994) raksta dzeju (debijas krājums gaidāms pie Valtera Dakšas), tulko (Sudraba tintnīca par H. F. Lavkrafta stāstu tulkojumu), rediģē citu grāmatas (skatīt, piemēram, Viļa Lācīša Ar skatu uz universitāti), strādā kā zinātniskais asistents Vācijā un reizēm nodarbojas ar boksu un kikboksu.



Kaspars Zalāns

 


Rīga

Ko tu tielējies,
Ko tu liedzies, piegulētāja?

Atpletusi bulvārus plaši,
Kurš var izskaitīt, cik soļi ir mērkti
Tavu ielu darvā,
Cik valodās čuksti ir skanējuši
Sīrupainus glaimus un dzestrus darījumus
Zem pareizo un nepareizo ticību kupoliem.

Tu sedzies aiz stiklotiem plīvuriem,
Renovāciju maskaras, lepni norādi 
Uz pasaules plašuma pazīšanām.

Redzīgai acij tik un tā nekas garām nepaslīd,
Nepaslīd tavi līkie un sarepējušie locekļi,
Vienlīdzīgo austrumnieku roku lauzīti,
To atstātās herpčovkas,
Gadu desmitiem nedziedētās.

Tevī ir maz kā skaista,
Varbūt tikai zem pareizā apgaismojuma.
Ir klaji klāts, ka tavs lepnums
Vien smiņķis mazvērtībai.

Tevi izmanto un aizmirst jau pēc stundas,
Tavs siluets ir neizteiksmīgs,
Tava vēsture ir piemīlīga, taču ne neordināra.

Tomēr līdzās divkosībai, trulumam, 
Lētumam, paštaisnumam un neizteiksmībai
Kaut kur tevī ir arī vienkāršība.

Svešs tev Londonas vai Amsterdamas tirgoniskums;
Tu nespēj domāt tik tālu, 
Lai ar viņām sacenstos,
Tu esi pārāk savpatīga un skarba,
Lai būtu tik pieejama, cik Berlīne vai Madride,
Tu vari būt nejauka, bet tu nekad nebūsi
Tik nežēlīga, cik Maskava vai Ņujorka.

Tu esi grimusi, apmaldījusies lauku meiča
Bez virziena vai stājas,
Bez manierēm vai izteiksmīguma.

Es riebumā novēršos, kad tu,
Divvalodīgi švepstot, kaitējies
Ar katru, kam kabatas kaut mazliet par biezu.

Bet tad no rīta tu man uzsmaidi
Savu prasto, sadrumstaloto smīnu,
Steidzīgi nobraucot brunču priekšu,
Lai tecētu vien tālāk.

Un, gribot negribot,
Uz to vienu trulo, bezdomīgo mirkli,
Tu man esi glīša,
Mana Rīga.

 



* * *


caurumiņš zeķē
ar mazo ruksīšgalvu spraucamies
vīteņojam pēc piena un pa ceļam kādu sierbulciņu
ar

kamēr balkoni virknēm krīt un citi ruksīši viļņos plunčājas
kamēr mašīnas meklē stāvvietas
atrast kāpnītes uz zvaigznīti
kur pakūkot
ar

 



* * *


čūskas ādas kaklasaite
mirkst ikrīta kapučīno

krokodilādas portfelis
nokož līguma
zemsvītru

 



* * *


apredzēšana piemetās
izsitās pārliecība
nositās poņa

 



* * *


nakts paplašinājās
jaunieši plūst zemūdeniski

 



* * *


kā lai nosauc tieši to mirkli, kad attopies, ka esi aizmirsies, kā bija mīlēties ar kādu kādreiz sensen dikti, dikti iekārotu un baudītu?
vai ir vārds brīdim, kad aizmirsti, kā sauc cilvēku, kuru centies iepazīstināt kādam citam, un reizē attopies aizmirsis vārdu arī otram?
vai ir nosaukums sajūtai, kad aizkaitinājums uz vecākiem līdzvērtīgs mīlestībai pret tiem vai arī kad tu gribētu vienu dienu pavadīt ar precīzu sevis dubultnieku?
kā aprakstīt vēlmi stundu atrasties pirmsorgasma kairinājumā?
kurā vārdnīcā rodams apzīmējams vēlmei spēt pēc izvēles sev izraisīt stāvokli starp miegu un pamošanos?nākotne ir zābaks, kas mūždien triecas kādam sejā,
nākotne ir zābaks, nabags, kam mūždien jātriecas kāda sejā

 

 

 

Jaunā Gaita