Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Linda Treija

 

Degsme dzīvot, strādāt un mīlēt

 

Eleonorai Šturmai – 95!

 

Raksts ņemts no laikraksta Laiks [red.]

 

Latviešu kultūras laukā, sevišķi nozīmīga sabiedrībai ārpus Latvijas, ir vesela izcilu sieviešu paaudze, pulciņš enerģisku, talantīgu un nenogurstošu radošu personību – dejotāja Vija Vētra, dzejniece Rita Gāle, valodniece un literāte Lalita Muižniece, dzejniece un māksliniece Maija Meirāne, māksliniece Gerda Roze un, protams, mākslas zinātniece Eleonora Šturma, kuras visas, spītējot dzīves gadu skaitļiem, raksta, dejo, dzejo, glezno un dzīvo radošu dzīvi.

12. februāris ir datums, kad 1928. gadā Latgales daudznacionālajā pilsētā Daugavpilī vidzemnieka Kārļa un Leišmales puskurzemnieces Irmas Avenu ģimenē bērnu pulciņam, meitai Irēnai un dēlam Voldemāram pievienojās trešā atvasīte – Eleonora.

Daugavpils ar tur kūsājošo kultūras dzīvi, koriem, deju grupām, teātriem, izciliem māk­slas skolotājiem skolās, un arī vecāku mīlestība uz izglītību un mākslu, radīja pamatu Eleonoras vēlmei vēlāk savu dzīvi saistīt ar divām mūzām – mākslu un mūziku. 1940. gadā pēc Krievijas iebrukuma Latvijā Avenu ģimene devās uz jau iepriekš iepirktajām mājām Saldū, kur tika pavadīts vācu okupācijas laiks. Liekas interesanta sakritība, ka Eleonora savu bērnību un pusaudžu gadus pavadīja divās pilsētās, no kurām nāk izcilie mākslinieki Rotko un Rozentāls. Un varbūt, tikai varbūt – kaut kur gaisā lidinājās Daugavpilī dzimušā Marka Rotko un Saldū dzimušā Jaņa Rozentāla talantu vēsmas, kas ietekmēja gan jaunās Eleonoras, gan viņas brāļa, nākošā gleznotāja un dzejnieka Voldemāra Avena pievēršanos mākslai.

Kā daudziem tā laika Latvijas iedzīvotājiem arī Avenu ģimenei bija jāiziet cauri bēgļu gaitām. 1944. gadā viņi devās uz Ventspili, no kuras tālāk ceļš veda uz Vāciju. Vēlāk sekoja dīpīšu nometnes, ar baltiešu skolām, augstskolām un kultūras aktivitātēm. Eleonora pabeidza Neištates latviešu ģimnāziju 1949. gadā. Kultūras dzīvē un it sevišķi mūzikā ierautās Eleonoras ceļi Vācijā krustojās ar flautistu, mūzikas teorijas skolotāju, vēlāk komponistu Arnoldu Šturmu. Kopš tā laika viņu dzīves nebija šķiramas līdz pat Arnolda aiziešanai mūžībā 49 gadus vēlāk. Kā pati Eleonora saka : „Kas mūs kopā saturēja gandrīz pilnu pusgadsimtu? Noteikti – savstarpējais pievilkšanās spēks, mīlestība un cieņa vienam pret otra darbu. Un kopējā mīlestība uz mūziku, mākslu, dzeju, labiem cilvēkiem, latvietību un Latviju.”[1]

Ierodoties Amerikā, Eleonoru apbūra Ņujorka. Pirmajā reizē bija tikai viena stunda laika, lai sajustu kaut tūkstošdaļu no virmojošās lielpilsētas elpas, jo bija jādodas tālāk uz Viskonsīnu, strādāt pie „galvotāja”, vācu izcelsmes fermera kādā lauku saimniecībā.

Pēc Viskonsīnas Eleonora un Arnolds atkal satikās Nešvilā, Tenesijā (Nashville, TN) un tad jau pavisam drīz, 1953. gadā tika uzsākta dzīve Ņujorkā. Eleonora sāka studijas Ņujorkas pilsētas universitātē (City University of New York) Hantera koledžā (Hunter College). Viņa specializējās mākslas vēsturē un radošajās mākslās – tēlniecībā, glezniecībā un grafikā, un 1960. gadā ieguva maģistra grādu. Mākslas vēsturē maģistra tēžu tēma bija „Simbolistu ideju pārmantojums Vasilija Kandinska filozofijā un darbos (1910-1914)”, jo studente sajuta tuvību ar mākslinieka uzskatiem mākslas un kultūras pasaulē. Kā pati Eleonora raksta, ka „toreizējā intuitīvā izjūta ir pārtapusi par pārliecība, ka – vienīgi vēlēšanās un nepieciešamība iejusties cilvēka radošā gara izpausmēs palīdz cilvēkam pilnveidoties un ļaus nonākt pie atklāsmes, ka cilvēkam piešķirtās radošās spējas ir kaut kas sevišķs, kas mūs paceļ augstāk par citām Dieva radībām.”[2]

Eleonoras saistība ar otu, krāsu un līniju tīri fiziskā plāksnē palika viņas ikdienas maizes darbā, strādājot tekstīliju kompānijā, zīmējot metus.

Savukārt mākslas vēstures studijas un tur dotās iemaņas mākslas analizēšanā, aprakstīšanā un apkopošanā deva viņai iespēju kļūt par vienu no nozīmīgākajām latviešu mākslas zinātniecēm trimdā.

Eleonorai rakstīšana padevās jau no pamatskolas laikiem, kad literatūras skolotājs Kārlis Upmanis, atzinīgi novērtējot skolnieces dotumus eseju rakstīšanā, piedēvēja viņai nākamās Zentas Mauriņas „titulu”. Šo rakstīšanas prieku viņa turpina visa mūža garumā.

Kopš 1960. gada viņa uzsāka savas mākslas recenzentes gaitas avīzē Laiks. Viņa publicējās un bija redakcijas kolēģijas locekle žurnālā Latvju Māksla (1975-2006), kā arī raksta apcerējumus un kritikas daudzos latviešu izdevumos.

Žurnāla Latvju Māksla redaktora Arnolda Sildega raksturojumā Eleonora ir „apveltīta ar teicamu latviešu valodu, bez liekas vārdu kosmētikas jeb streipuļošanas svešvārdu džungļos”. Viņas apceres, kritikas, raksti nekad nav subjektīvi uzbrūkoši, negāciju vai negatīvu emociju paudēji. Mākslas vēsturnieces skata punkts ir objektīvs, mierīgi izskaidrojošs un galvenais, saprotamā, skaistā latviešu valodā rakstīts.

Sarunās Eleonora gan pati pa reizei atminas, ka sākot rakstīt mākslas kritikas tūlīt pēc augstskolas beigšanas, viņas skatījums dažreiz esot bijis jaunības maksimālisma iekrāsots, bet līdz ar gadiem nāca tā tik Eleonorai raksturīgā mierīgi skaidrojošā, izteiksmīgi aprakstošā valoda mākslas apskatos. Lasot viņas aprakstus, bieži var izsekot kāda noteikta mākslinieka radošās dzīves izaugsmei vai kultūras pasākumu, izstāžu vēsturei. Apskatīto mākslinieku saraksts ir garš, bet kā redzamākos var minēt F. Miltu, L. Eglīti, A. Annusu, J. Annusu, E. Šveicu, V. Strazdiņu, A. Treibergu, D. Dagniju, D. Igāli, Ē. Dajevski, L. Linautu u.c.

Viņas apraksti par mākslu grāmatā 50 gadi mākslai pa pēdām (izdevniecība „Mansards”, 2011) ir kā neaizstājams informācijas avots visiem, kas interesējas par trimdas / diasporas mākslu, latviskās identitātes jautājumiem ārpus Latvijas un trimdas mākslinieku personībām.

Mākslas vēsturnieks, šīs grāmatas redaktors Māris Brancis par to raksta:

„(…) viss veltīts pašiem notikumiem, mākslai kā tādai, neuzspiežot rakstītāja viedokli. Tas ir raksturīgi Eleonorai Šturmai, ka viņa neizcentrē sevi, bet visu vērību piegriež galvenajam uzdevumam – apcerēt izstādi vai autora daiļradi.

Viņa ļoti labvēlīgi un saprotoši analizē, nevienu neaizvainojot un visai lietišķi pasakot būtisko vai izklāstot savus iebildumus. Skaidra valoda, tikpat skaidra doma, kas izvijas cauri divdabju birztalām, pievienojot iespraudumu krāšņos vizuļus, līdz teikumu noved līdz punktam, lai no tā dzimtu jauns domas pavediens.”[3]

Eleonora nenogurstoši apmeklē pasākumus, interesējas par jaunumiem mākslas, mūzikas un kultūras dzīvē un ir aktīva ALMAs (Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības) biedre, iepriecinot mūs ar savu klātbūtni ikgadējos rudens saietos Katskiļos.

Viņa vēl aizvien dzīvo Manhetenas pašā augšgalā pie Džordža Vašingtona tilta, kas ved uz Ņūdžersiju un kur Hārlemas upīte ietek Hudzonā. Eleonora dodas pastaigās netālu esošajā parkā, kāpj sešus stāvus uz savu dzīvokli. Reizēm man ir viegls izbīlis, jo nevaru Eleonoru sazvanīt pat ap 9 vai 10 vakarā, bet tad izrādās, ka viņa ir sēdējusi parkā zem ziedošiem kokiem un vakara laternu gaismā rakstījusi par mākslu!

Pati Eleonora atzīst, ka vienmēr varējusi sajust likteņa vai augstākās varas klātbūtni, jo kā gan citādi būtu dota iespēja ātri doties no Daugavpils uz Saldu, tā izbēgot no izsūtīšanas, vai Vācijā palikt dzīviem, saņemot atteikumu palikt Drēzdenē tikai brīsniņu pirms tā tika noslaucīta no zemes virsmas. Eleonora varēja palikt Viskonsīnā vai Nešvilā, kur kopā ar vīru jau uzsāka dzīvot, bet kā nepārvarams magnēts vienmēr tomēr ir bijusi Ņujorka. Kādā intervijā ar Eleonoras brāli Voldemāru Avenu viņam tika uzdots jautājums, kur ir viņa mājas? Voldemārs atbildēja, ka mājas nav ne dzīvoklis, ne savrupmāja Amerikā vai kur citur, bet gan pati pilsēta – Ņujorka. Domāju, ka arī Eleonorai ir tāda pati sajūta par šo pilsētu, kur pavadīta lielākā daļa no mūža.

Kā daudziem pēdējie gadi nav bijuši viegli. Tie saistās ar kovida vīrusa biedu, piespiedu vientulība, mīļā brāļa aiziešana, bet Eleonora turas un dod savu spēku arī citiem.

Kādā no grāmatā rakstītajiem Eleonoras vēlējumiem ir vārdi „(…) latviskās darbošanās degsmi augstu novērtējot (…)”. Tas ir tas, ko mēs no Eleonoras Šturmas varam smelties – dzīves degsmi, kūsājošo enerģiju sarunās un darbībā, dziļo ieintersētību un atsaucību citu cilvēku radošajās dzīvēs un darbos, nerim­stošo zinātkāri par apkārt notiekošo un visvairāk – mīlestību uz dzīvi!


 

[1] Eleonora Šturma. 50 gadus mākslai pa pēdām, 31. lpp. (Mansards, 2011)

[2] Eleonora Šturma. 50 gadus mākslai pa pēdām, 29. lpp. (Mansards, 2011)

[3] ra Branča skatījums. Redaktora piezīmes par Eleonoras Šturmas grāmatu. Laikraksts Latvietis Nr. 164, 2011. g. 12. sept.

 

Jaunā Gaita