Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

„Tukuma prozas fermentācijas 2022” konkursā bija iesniegti 18 darbi. Piedāvājam žūrijas piecus visaugstāk novērtētos stāstus. Žūrijā bija literatūrzinātnieces un kritiķes Bārbala Simsone un Jūlija Dibovska, kā arī rakstnieks un publicists Osvalds Zebris.

 

 

 

Guntis Tālers

 

spoži iemirdzējās latviešu literatūras zvaigznājā 2022. gadā, kad gada laikā iznāca četri romāni (Zvaigzne ABC un Latvijas Mediji). Šī gada sākumā iznācis jau piektais romāns. Raksta detektīva un šausmu žanrā. Stāsts ieguva galveno – Žūrijas balvu – prozas konkursā-lasījumos Tukuma prozas fermentācija”. 2023. gada pavasarī uzņemts Latvijas Rakstnieku savienībā

 

Tauriņa spārnu vēziens

 

Jaunas dienas rīts atnāk ar klusi pakšķošām lāsēm un miklu, drēgnu zemes elpu.

Sēžu un raugos cauri nokarenajiem egles zariem uz miglas klāto pasauli, kurā bikli ielavās blāva dienas gaisma. Mākoņi noslīguši teju vai līdz pašai zemei. Kaut kur augšā virs tiem spīd saule, bet te, lejā valda klusums un nenoteikta pelēcība.

Visu klāj migla kā kūpoša ugunskura dūmi. Tik bieza, ka netālo ezeru nevar pat saskatīt, vien dažas krastmalas krūmu skupsnas spocīgi rēgojas cauri bālganajiem tvaikiem. Migla iekļuvusi arī mūsu patvērumā, ar aukstu rasu pārklājot mugursomas un segas, zem kurām esam pārlaiduši kārtējo nakti. Cik tādu nakšu te pavadīts? Cik rītu sagaidīts? Nezinu. Laika skaitīšanu esam pārtraukuši jau sen. Kalendāra vairs nav, ir tikai eksistences brīdis, bezgalīgs mirklis, laika kapsula, kurā esam dzīvi, kustamies, elpojam un ēdam. Visam pārējam nav nozīmes. Un tā, savā kapsulā mēs slīdam un slīdam cauri vienaldzīgajai laika dimensijai, līdz koku lapas sāk dzeltēt un gaiss kļūst aizvien dzestrāks. Tātad drīz sasniegsim rudeni. Pēc tam būs aukstums un ziema. Un tad mēs mirsim. Ja neko neizdomāsim. Bet vienīgais, ko varam izdomāt, – sameklēt ko ēdamu. Šodien. Par rītdienu raizēsimies rīt. 

Smagnējie, līdz zemei nolīkušie egļu zari, kas veido mūsu patvēruma sienas, ir pilni nakts un miglas valguma. Pa skujām ritošās lāses krīt sūnās. Ir tik viegli iztēloties, ka esam tūristi, kas nolēmuši pārnakšņot mežā zem klajas debess. Tūliņ iekursim ugunskuru, pagatavosim brokastis. Pukosimies par laika ap­stākļiem un to, ka sinoptiķi atkal visu salaiduši grīstē, bet pa to laiku pannā čurkstēs sīki sagriezts speķis ar sīpoliem un olām, uz šķīvja sarindotas biezas rupjmaizes šķēles un siers…

– Egle raud, – Sigrijas miegainā balss mani satrūcina. Noriju siekalas. Ilūzija un brokastu smarža pagaist, atstājot vien smeldzošu sajūtu kuņģī, un tas mani dara ērcīgu. Kas to skuķi dīdīja tik agrā rītā? Varēja taču gulēt. Mums, cilvēkiem bez mērķa un nākotnes, nekur nav jāsteidzas.

– Es jutu, ka esi jau augšā, – viņa turpina mazliet vainīgā balsī. – Atvaino, ja iztraucēju. Par ko domā?

Paraustu plecus.

– Par ēdienu. Ko gan citu? – noburkšķu un pacilāju mugursomu. Labi zinu, ka tajā nekā nav. 72 stundu cerības beigušās jau sen, tāpat kā pieticīgie pārtikas krājumi. Somā palikusi vien pirmās palīdzības aptieciņa, šķiltavas, sērkociņi un mans nekam nederīgais mobilais tālrunis ar lielo „power bank” akumulatoru. Kāda gan tam jēga, ja nestrādā operatoru torņi? Signāla nav. Un laikam arī nebūs. Īsziņa par to, kas jādara, kurp jādodas, tā arī neatnāca.

– Ejam meklēt brokastis? – Sigrija atmet sānis folijas segu, izlien no guļammaisa un izstaipās. No meitenes uzvēdī ass sviedru aromāts. Gaišie mati, kas reiz krita uz pleciem dabiskās, skaistās cirtās, tagad kļuvuši netīri pelēcīgi. Mans līdzpaņemtais ziepju gabaliņš beidzies, un citu tā arī neesam atraduši. Varētu, protams, aizlavīties līdz pilsētai un izmēģināt laimi pamestajās mājās un tukšajos veikalos, bet tur… Nē! Nedrīkst. Pilsēta ir aizliegtā teritorija, kur valda nāve. Reiz jau mēģinājām. Pietiek. Labāk sirot tuvākajā apkārtnē, kur vēl aizvien gadās atrast pamestās mugursomas. Kas noticis ar īpašniekiem, mēs nezinām. Ķermeņu nav. Tikai somas. Ja paveicas, tajās var gadīties pa kādai konservu kārbai vai sauso makaronu paciņai. Mums ir vesela saliekamo nažu un bļodiņu kolekcija, baterijas un lukturīši, dvieļi, nauda, aptieciņas un pat kaitinoši šņācošs radio aparāts, kurā velti meklēt kaut vienu raidošu radiostaciju. Reiz atradām arī paku ar mitrajām salvetēm. Bet neviena ziepju gabaliņa, nevienas šampūna pudelītes. Nu jā…

– Es eju čurāt, – Sigrija izlien no paslēptuves un nedrošā solī dodas veco tranšeju virzienā aiz biezajiem lazdu krūmiem. Meitene ir daudz sīkstāka par mani, bet arī viņas jaunajā ķermenī jūtamas ilgstošas badošanās sekas. Ar katru dienu viņa kustās lēnāk un nedrošāk.

Man jāpaliek sardzē. Tā vienmēr darām. Kamēr viens kārto dabiskās vajadzības vai mazgājas ezerā, otrs stāv sardzē. Ausis un acis vaļā! Tāds ir izdzīvošanas likums. Patruļas ir retas, taču vienmēr jābūt gatavībā slēpties zem folijas segām. Tas palīdz. Viņiem laikam ir kāds skeneris, kas jūt cilvēka ķermeņa siltumu vai ko tādu, un metāla folija kalpo kā atstarojošs ekrāns.

Sigrija pazūd miglā. Es vēroju, klausos un plānoju, kurp doties. Mežā meklēt ēdienu nav nozīmes. Te nekā nav. Ne ogu, ne sēņu, ne riekstu. To laiks jau sen pagājis. Medīt un cilpas likt mēs nemākam, un nav jau arī īsti zvēru, ko medīt. Visi kaut kur pazuduši. Vēl varētu mēģināt izvilināt kādu zivi no aizaugušā, purvainā ūdensbaseina. Bet iespējams, tur zivis nemaz vairs nedzīvo. Pirms gadiem četrdesmit, kad vēl biju bērns, – tad gan. Toreiz te izskatījās pilnīgi citādi. Atceros, ka meža ieskautajā ielejā mirguļoja gluds ūdens spogulis, ezerā ziedēja ūdensrozes, plunkšķinājās zivis un peldējās cilvēki. Un tad kaut kas notika. Laikam jau mazpamazām, dienu no dienas bija darbojušies kādi mums neredzami procesi, līdz vienas paaudzes laikā skaistais ezers pārtapa purvā. Rietumu galā, kur reiz bērnībā puikas makšķerēja karūsiņas, nu var lasīt dzērvenes. Tiesa, tagad arī to vairs nav, visas esam apēduši.

Sākumā mēs vēl bijām trīs. Es, Sigrija un Valērijs, mūsu kaimiņš. Kopā paguvām aizbēgt no pilsētas, kad viss sākās. Valērijs bija izglītots, un viņam patika filozofēt. Siltajos vasaras vakaros, gaidot, kad apklusušajos telefonos ieskanēsies tā arī nesagaidītais īsziņas signāls, mēdzām spriedelēt, kas īsti atgadījies.

– Tam jau sen vajadzēja notikt, – Valērijs prāto, skrubinādams sausiņu. – Dienu pēc dienas, gadu pēc gada mēs lēnām un nemanāmi uz to esam gājuši. Mēs bijām kā tādas draņķa drozofilas, kā augļu mušiņas! Esat pamanījuši, kā tas notiek? Pašpārliecināti draņķīši, kas rij un vairojas, un domā, ka dzīvos mūžīgi. Vesels miljons to sīkaļu ņemas pa virtuvi, un nekādā galā ar viņām nevar tikt, bet tad pēkšņi, vienā jaukā dienā, – hopā! Visas ne no šā, ne no tā ņem un pazūd. Daba noliek visu vietā. Mums kādreiz to mācīja ekoloģijā. Dabiskie mehānismi populācijas ierobežošanai…

– Kāds tam sakars ar dabu? – es vaicāju. – Mums taču uzbruka. Vai tad ne?

– Visam ir sakars, – Valērijs neatlaižas. – Mēs paši esam vainīgi. Padarījām sevi par vājiem, no tehnoloģijām atkarīgiem radījumiem. Mazākais satricinājums, un mūsu vairs nav. Un vēl es tā iedomājos, – mūs var salīdzināt ar raugu, – viņš turpina mēļot. – Ziniet taču, kā taisa brāgu, vai ne? Silts ūdens, cukurs, mazliet rauga. Tad viss sāk rūgt, un rūgst un rūgst, līdz pienāk destilācijas laiks. Bet, ja raugs ir bojāts vai process bijis pārāk ilgs, viss beigās saiet dēlī. Brāga saskābst, sāk smirdēt, un tad atnāk saimnieks un izlej to visu ārā.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Mēs esam bijuši kā nepareizais raugs. Visu sačakarējām. Pārāk ilgi rūgām savā sulā. No destilācijas nekas nesanāks. Mūs izgāzīs podā kopā ar visiem pārējiem sūdiem, ko esam savārījuši. Un sāks visu no jauna.

– Kas tad būs tie podā gāzēji? Viņi? No patruļām? – Iesmejos, bet īsti jautrību nejūtu. Iekšējā balss saka, ka Valērija muldēšanā slēpjas patiesības grauds.

– Varbūt viņi. Varbūt kāds cits…

Un Valērijs izplūst garos prātojumos par visa notiekošā likumsakarībām. Par to, ka viss dabā saistīts neredzamām saitēm, cēloņi un sekas, tauriņa spārnu vēziens Dienvidamerikā, kas izraisa zemestrīci Eiropā, un tamlīdzīgi. Godīgi sakot, man mazliet pietrūkst Valērija filozofēšanas. Reiz aizgāja uz pilsētu pēc pārtikas un vairs neatgriezās. Pievienojās divkājaino drozofilu vairākumam. Un kādudien pienāks arī mūsu kārta, kad nāves tauriņš novēzēs savus melnos spārnus.

Satrūkstos, jo izdzirdu ducināšanu no ceļa puses. Tur kāds brauc. Patruļa. Trīs reizes skaļi sasitu plaukstas. Signāls, lai Sigrija žigli taisās atpakaļ.

Ducināšana tuvojas. Pamazām jau virzos uz slēptuves pusi, kad pēkšņi man kāds no mugurpuses uzklūp. Kā dzelzs stangām sagrābj aiz rīkles un sāk žņaugt. Tik negaidīti, ka nepaspēju ne iekliegties, ne kā citādi reaģēt. Pretoties nejaudāju, nav spēku. No kurienes gan lai tie rastos, dzīvojot pusbadā? Toties uzbrucējs ir stiprs kā lācis. Jau pēc mirkļa jūtu zaļganu miglu acu priekšā. Ceļi saļogās, un es atslēdzos. Tik vienkārši.

Kad pamostos no īsās bezsamaņas, skābeklis atkal brīvi pieplūst manām plaušām. Kakls sāp pēc negantā tvēriena, bet citādi šķiet, ka viss kārtībā. Patruļa laikam ir prom, dunošais troksnis pagaisis. Droši vien aizbrauca pa otru ceļu. Bet kas te tikko notika?

Pieslejoties pussēdus, redzu svešu vīrieti. Guļ zemē uz muguras, rokas un kājas smieklīgi iepletis, gluži kā beigta jūraszvaigzne. Netīri, padiluši un ieplēsti džinsi, dubļaini šņorzābaki gariem stulmiem un biezām zolēm, zaļa, bieza jaka… Šī noderēs. Ar katru dienu kļūst aizvien aukstāks. Tāpat kā zābaki. Izskatās man pa kājai. Svešinieka seju klāj mežonīga, nekopta bārda. Pāri pierei no ievainojuma tek asinis. Biezas, kūpošas…

– Ar ko tu viņu? – vaicāju Sigrijai, bet tūliņ ieraugu dūres lieluma šķautņainu akmeni, kas mētājas turpat blakus. Parādu Sigrijai atzinīgu žestu, bet viņa uz mani pat neskatās. Stāv, dusmīgi saviebusies. Strauji elpo un blenž gulošajā svešiniekā. Un tad negaidot metas viņam virsū gluži kā pantera. Uzgāžas, uzguļas gareniski, sagrābj vīrieti aiz matiem un… pieplok ar muti pie sarkanās brūces galvā.

Vīrietis sakustas un ievaidas.

Pāris soļu tālāk sūnās iezaigojas metāls. Mednieku nazis. Laba trofeja. Pierāpoju un paņemu to. Spals patīkami iegulstas delnā. Ērts satvēriens, perfekti trīts asmens, nav kaut kāds lētais nieciņš, kādus parasti atrod pamestajās somās. Kāpēc viņš mani uzreiz nenodūra, kāpēc izklaidējās ar žņaugšanu? Baidījās, ka iekliegšos? Kļūda, draudziņ!

Kamēr priecājos par nazi, Sigrija kā tāda vampīru mātīte šmakstinādama ņemas gar sava upura pārsisto pieri.

Sajūtu spīvu dvaku no vīrieša drēbēm. Dūmi… un vēl kaut kas. Hm… Tāda kā nesen ceptas vai kūpinātas gaļas smarža sāk kairināt nāsis. Vaigi iesāpas, siekalu dziedzeriem burtiski uzsprāgstot.

Notupstos blakus saldajam pārītim un pagrūžu Sigriju nost. Šī neapmierināti ņurd kā suns, kas sargā ēdiena bļodiņu, bet paklausa tomēr. Iebikstu vīrietim ar nazi sānā.

– Celies, veco zēn. Rādi, kur tavs midzenis.

Šaurās acu spraugas paveras. Aha. Pamodies. Sāk grābstīties pa sūnām. Rokas izskatās spēcīgas. Labi barots tēviņš. Kur ņēmis gaļu? Noteikti šim slēptuvē ir kādi krājumi. Bija. Tagad būs mūsu. Tikai negantnieku vispirms jāsasien. Zābakšņores izskatās gana labas šim nolūkam.

Sāku darboties ar auklām. Rokas – tā kārtīgi, kājas – mazliet vaļīgāk, lai var paspert mazus solīšus. Sigrija noslauka asinis no mutes un palīdz bez mudināšanas. Ošņā gūstekņa drēbes, tātad arī saodusi gaļas smaržu. Nu tā. Gatavs. Klients iepakots un gatavs ceļam.

– Celies lempi, ejam pastaigāties.

– Uz kurieni? – beidzot šis ierunājas. – Balss ierūsējusi, čērkst kā vecam žūpam.

– Neizliecies. Ejam ciemos pie tevis. Ja negribi, apraksim tepat. Kāpēc uzbruki? Mums nekā nav.

Vīrietis nošņācas, bet neatbild. Labi, lai nerunā, bez piecām minūtēm mironim ir tiesības klusēt. Kopīgiem spēkiem uzraujam viņu kājās, un šī īsā piepūle mūs tā nogurdina, ka labu brīdi grīļīgi stāvam un atpūšamies.

– Aiziet, mīļumiņ, – iespiežu asmeni gūstekņa treknajos mīkstumos. – Iesaku nemuļķoties. Mums nav noskaņojuma. Ēst gribas, saproti? Ja stīvēsies, atdošu vampīrmeitenei. Izsūks sausu kā krizdoli.

Draudi iedarbojas, un lēnām sākam kustēt. No malas droši vien izskatās nožēlojami. Viens, asiņainu ģīmi un sapītām kājām kā jērs grīļojas sīkiem solīšiem gājiena priekšgalā. Divas vārgas radības tenterē no muguras, viens otru balstot kā dzērāji, no kroga nākdami. Varētu pasmieties, ja no bada nemāktos virsū nelabums. Bet nekas, šoreiz tauriņa spārnu vēziens tālajā Dienvidamerikā bijis mums labvēlīgs. Divas mazas mušiņas nākamo rītu sagaidīs jaunā miteklī, ar pilniem vēderiem, un draugam Valērijam uz mūsu draudzīgo kompāniju nāksies vēl mazliet pagaidīt. Gan jau reiz tiksimies, bet šodien izbaudīsim vēl vienu dzīves dienu. Ar to taču pietiek, lai cilvēks justos laimīgs, vai ne?

Jaunā Gaita