viņdien es redzēju Mariju, blakus kapličas taciņai, bez krusta vai kopiņas, uzraksta, guļam uz zemes –

dēla aizmirstā fotogrāfijā.

un muižu bez norādēm, piemiņas zīmēm kā dzeltenu, traktora blietētu klajumu. it kā nebūtu bijis ne mammas, ne tēta, mazās Rundāles gleznaino sienu,[2] gadsimtu likteņu.[3] tikai vējš kā paziņa zibsnījās krāsām, sīku atmiņu fragmentiem.

māsa reiz istabu izberza, iekārtoja - izmeta lupatas (krājām čigānam, māla bļodās, ko mainīt), gultu pārklāja vecmammas strīpās izaustu segu, galdiņu – papīra mežģīnēm, sienu - bildēm no tā laika melnbaltiem žurnāliem,

un viss kļuva īpašs –

smaržoja svaigi ienestiem pļavu ziediem, pārmācot urīna dvaku no spaiņa, kur čurāja.

tagad drīkstēju pamest gultu piekrauto lielo istabu un flaneļa segu, kuras stūrī, zilimelns piesūcies, rēgojās kolhoza zīmogs, un melno kasti virs galvas, no kuras kā sīciņas zvaigznītes, sprakšķēja bailes,

nekam citam tur nebija vietas.

māsai patika dziedāt, viņa dziedāja vienmēr, darot ikdienas darbus, izņemot reizi, kad kāds neveicams ienaidnieks, neredzams mošķis, kāds gara – stāvoklis sliktais aizstiepa prieku. kur tāds uzradās, nebija, bija, kas bija, to nespēju saskatīt, bet man sāpēja vārdi:

mēs vairs nebūsim draudzenes, ja es neprastu klausīt.

vēl atceros pirmoreiz ieraugām sniegu, sniegpārslas virpuļo un melni putni virs muižas, to pārpilns, riņķo un saķērcas, jaucas un sajaucas, putni – sniegpārslas, sniegpārslas – putni, tie muižas sargsuņi, kovārņi: nosaka brāļi.

tik brīdis ļauts ārā, šļūcu pagrabā, jāšķiro tupeņi, puvušo vairāk kā veselo, pirksti kļūst zili, paciešos, drīz tikšu ārā, tur sniegpārslas, kovārņi, virpuļi, attopos istabā, maza un vientiese, nezinu  –

 brāļu vai sargsuņu apmānīta.

tad spītējos augšup pa Tiepeles kalnu, nesu avota ūdeni, nēši par garu, uzmetu kūkumā, saliektos elkoņos spaiņiem caur parku, piebērts ar riekstiem, tie ciedru, vairos mammas dāliju, dažādu krāsu un izskata, tam šobrīd nav laika, māsa pagalmā

melnajā katlā vāra mums konfektes,

smaržo jau iztālēm, tik pietrūcies ūdens.

drīz tumsnēt sāk vakars, tēvs čīkstina garmošku, es, dūmenī iekārtu skatienu, meklēju sikspārņus. tad kumeļa lēcieniem – senlaiku ziņnesis, uzmanu Tiepeli-Talaviju,

un pēkšņi dzimst zvaigznes.

tās tūjas zaros, egļu galos tik uzzibsnī pa vienai, divas, sāk tinkšķināt kā kavējušās zalvēm trinkšķ.

un satumst viss, vairs neatšķirt, kur pamale, kur tūja, egļu zari, kur zvaigznes dzimst.

te atjāj jodi, nedzird taurētāju, [4] kas sargās Tiepeli un Talaviju.

es eglē uzrāpjos, pār mežiem laižu skaņu tauri kā gudra lācene, kas riešas, dzimstot bērniem, tik dziļu velku elpu,

tad pūķī izpūšos un cīnos taurētāja kauju –

es dzenu jodus, glābju Tiepeli un Talaviju.

un visur zvaigznes dzimst, te tinkšķ, tur trinkšķ, it visur tinkšķ un trinkšķ.

muiža glabāja spēles: podiņu krāsns un gleznainu trauku lauskas, vitrāžu gabaliņi - zilzaļi, sarkani, arī dzeltenie, skatot pret sauli, trīsuļoja.

lielajā istabā rīkoja balles. mamma sacepa gaišbrūnas, magonēm pārkaisot bulciņas, posās tēta dāvātu brokāta kleitu, veidoja copi – matus tina ap kaprona apvilktu gumiju, galus pogāja

un mums bija svētki.

tolaik ļaudis daudz dziedāja. dungoju līdzi kaut ko par zilajiem viršiem, vasaras pēdējiem goda vārtiem un mūžzaļo jaunību (lai ko tas viss nozīmētu.)

savos trīs četros copi saucu par bulciņu. laikam darīju mammai, ko labu - viņa tad gaiši un laimīga smējās.

mammu, viņas sešdesmit piecos, ieveda slimnīcā, naktīs daudz runājām (tolaik nebija ierasts lieks maigums).

kad mammas skatiens kā senlaiku pulksteņa rādītājs, lēni un smagi pabīdot laiku, kā gribot mūs pārskaitīt, atmiņā paturēt, apstājās viņai vien zināmā tukšumā, māsa vainoja dakteri, es patvēros mežā,

nespēju piedot sev

to nakšu šaubas un tincināšanu, gadiem vairījos fotogrāfiju.

arī tēvs bija septītais, tas mūs vienoja – maģisks burvju un zintnieku, zāļu sieviņu cipars:

noteica tētis, pārnesdams dzeltenu ķekaru pušķus – deviņu vīru spēku. spēks lieti noderēja, nereti mājup no smēdes viņš, aprāvis dziesmu Zied zilas puķes mežā malā, [5] plirkšķim [6] noblarkšķot, stāvajā muižas puskalnā aizmiga. kad spēlēja garmošku,[7] dejojot slēpos zem lakata, kā zināja atminēt, sauca par Putnoto, šūpojot debesīm paceltās rokās. reiz (vēl nepratu runāt) nevietā nopēra, ilgāk sāpēja siksnas neskartās vietas.

tonakt piesala. tēti atrada agri no rīta, viņš nespēja parunāt,

sanācām visi,

šaurajā palātā lūdzāmies, debesīm pacēlām rokas.

vējš izloka smilgas un atkal tās klāt, manas draudzenes skumjas, noslīd kā ota pār vaigiem, velk pelēkas svītras. ak, garmoška Tuļskaja, garmoška Tuļskaja, kā tukšajā smēdē vējš plēšas tev čīkstina, es sasedzu lakatā.