Gunita Lagzdiņa


Sargeņģeļi

Nevienam nevajadzētu šādā laikā nekur doties, Ervita jau kuro reizi nodomāja, prātīgi un uzmanīgi vadīdama automašīnu pa sniega putras klāto šoseju. Rīts tik tikko ausa, un redzamība uz ceļa bija stipri ierobežota. Taču ne tikai tāpēc. Par šādiem laikapstākļiem mēdz teikt: zeme ar debesīm iet kopā. Pa nakti bija diezgan pamatīgi uzsnidzis, bet šobrīd plosījās gaužām nemīlīgs smidzenis sniega un lietus veidolā.

Sīkās un asās kā piraiju zobi lietuslāses centās skaisti balto ainavu sakapāt netīri pelēkā dubļu masā. Tikmēr negantais ziemelis trieca tām pretī atskabargainu sniegpārslu zalvi, kas, nonākušas uz zemes, cīņā diemžēl zaudēja. Kaprīzais novembris lika Ervitai ne reizi vien ar nostalģisku nopūtu atcerēties dziļās kupenas dzimtajā Latgales pusē, kur joprojām gandrīz ik gadu gadalaiki mijās klasiskā secībā un, cik nu globālā sasilšana ļāva, arī ilgumā.

Lāgiem, kad ziema tomēr ņēma virsroku, arī piejūras apgabalos dzīvojošie ļaudis varēja gan jūsmot par žilbinoši košām, pastkartīšu cienīgām ziemas ainavām, gan izbaudīt slēpošanas, slidošanas un ragaviņšļūkšanas priekus. Tieši to Ervita kopā ar ģimeni – vīru Munti un dēlu Miku – vēl vakar bija darījusi, ejot mājās no bērnudārza. Iekārtojusies dēlam aizmugurē uz ragutiņām, viņa vienā balsī ar trīsgadnieku gavilēja un ūjināja, skubinot kamanu vilcēju: „Tēti, velc! Velc ātrāk!” Taču šodien uz pilsētu viņai nācās doties vienai, jo vīrs ar dēlu, nepieraduši pie tik ziemīgiem apstākļiem, pamodās ar nelielu iekaisuma temperatūru un aizsmakumu.

Atstājusi abus slimiķīšus mājās ar instrukcijām, ka jādzer daudz šķidruma un jākustas, lai plaušas ventilētos un iekaisums neietu dziļumā, Ervita negribīgi sēdās savā mazlitrāžas auto un brauca uz darbu. Kaut gan ziema viņai ļoti patika, pie stūres šajā gadalaikā viņa tomēr nejutās omulīgi, tāpēc stūrēja ļoti prātīgi un uzmanīgi. Jo īpaši tāpēc, ka ceļš šorīt vēl nebija tīrīts.

Pametusi acis salona panelī, Ervita konstatēja, ka šārīta plānu maiņa iecirtusi pamatīgu robu laika menedžmentā. Viņa kavēja, tāpēc uzspieda zābaka purngalu uz akseleratora pedāļa mazliet stingrāk. Tomēr jau pēc brīža bija spiesta to atlaist, jo pa starpu sniega un lietus virpuļiem pamanīja ceļmalā stāvam tumšu stāvu ar paceltu roku, kas turēja ieslēgtu lukturīti. Sīkā gaismiņa lēnām šūpojās no vienas puses uz otru, raisot asociācijas ar vientuļnieku, kurš pēc kuģa katastrofas nonācis uz neapdzīvotas salas un nupat pamanījis tuvojamies citu kuģi.

“Nekad neņem stopētājus, ja mašīnā esi viena!” Ervita atcerējās Munta pamācību, taču tad ieraudzīja, ka aiz masīvā stāva kūņojas vēl kāds – daudz mazāks un, spriežot pēc spožajām svītrām, kas piepeši iznira no tumsas aizsega, daudz labāk sagatavots situācijām uz ceļa.

Māmiņa ar bērnu, Ervita secināja un, neklausīdama prātā joprojām skanošajai vīra brīdinošajai balsij, tomēr samazināja braukšanas ātrumu, līdz apturēja auto pavisam.

– Labrīt! Vai varat mūs aizvest līdz pilsētai? – atvērusi pasažieru puses durvis, salonā sasārtušu, slapju seju pabāza sieviete apmēram Ervitas vecumā. – Nokavējām autobusu, bet Kadrijai jau pēc pusstundas jābūt kabinetā pie ārsta, – viņa aizelsusies skaidroja, pavilkdama sev priekšā koši sarkanā pufaiciņā un šallē ievīstītu bērneli, no kura bija redzams tikai tikpat sarkans deguntelis un spožas kā asarām pildītas, bet visticamāk vēja sapūstas ačteles.

– Jā, protams! Kāpiet iekšā! – Ervita draudzīgi aicināja, nopriecādamās, ka aizmugurē ir bērnu sēdeklītis un nebūs jāpārkāpj noteikumi par pasažieru pārvadāšanu. Taisnību sakot, meitenīte gan izskatījās drusku vērtāka par viņas Mikiņu, un tai, iespējams, būtu vajadzējis sēdēt uz paliktņa, taču labāk tā nekā, nosprieda autovadītāja, priecīga arī par to, ka nebūs jāturpina brauciens neomulīgā vienatnē. Kompānijā tomēr foršāk.

– Milzīgs jums paldies! – stopētāja sirsnīgi pateicās, sprādzējot meitiņu aizmugures beņķa viducī. Un tad nedroši ievaicājās: – Vai drīkstu iet priekšā?

– Jā, protams! – Ervita piekrītoši pamāja, labi apzinādamās, ka viņas miniauto nevar dižoties ar plašu salonu. Jau viņai pašai, kad pie stūres sēdēja Muntis, aizmugurē tik tikko pietika vietas blakus zīdaiņu kulbai, kur nu vēl tagad, kad to nomainījis masīvais bērnu sēdeklis ar IsoFix sistēmu. Taču stopētāja auguma aprišu ziņā bija vismaz divas Ervitas.

Kad miesās dūšīgā sieviete iekārtojās priekšā, Ervita pagriezās pret mazāko pasažieri un ar smaidu uz lūpām noprasīja: – Vai tev ērti? Varam braukt?

– Jā! – par Kadriju nosauktā spulgām ačtelēm droši atbildēja. – Mēs ar Andželu esam gatavas. – Un, lai svešā tante saprastu, par ko runa, sīkās roķeles pašūpoja acu augstumā lupatu lelli, kas izskatījās tik daudz pieredzējusi un pārdzīvojusi, ka jau sen kā zaudējusi oriģinālo krāsu.

– Andžela ir Kadrijas mīļlietiņa kopš dzimšanas, – kā nolasījusi Ervitas domas, neveikli taisnojās Kadrijas mamma. – Visur tai jābūt līdzi. Mazgāta jau neskaitāmas reizes un pārcietusi neskaitāmas pāršūšanas, bet nomainīt pret citu, frišāku lelli Kadrija nav ar mieru.

– Protams! – Ervita saprotoši pasmaidīja, atceroties, ka pašai bērnībā bija „tāda pati” Andžela, tikai vārdā Dženija. Un viņa gan kā bērns, gan kā mamma lieliski zināja, kas tas par kreņķi, ja ar mīļlietu kas notiek – tā saplīst vai, nedod dievs, pazūd. Tad mieru mājās atgūt, mēģinot iemainīt pret citu spēļmantiņu, ir gandrīz neiespējami. Nelīdz nekas. Vajag to vienu, un viss. Kauns atzīties, bet Dženijas nozaudēšana sāpēja vēl aizvien. Pat pēc tik daudziem gadiem.

– Andželai sāp vēders, tāpēc mēs viņu vedam pie daktera, – mazā braši čaloja, smaida iedrošināta. – Vai tu arī brauc pie daktera?

– Nē, uz darbiņu! – Ervita laipni paskaidroja un, attapusi, ka laiks nestāv uz vietas, iemeta aci paneļa pulkstenī.

Redzētais neiepriecināja. Priekšnieks atkal būs neapmierināts, viņa secināja. Pēdējo mēnešu laikā pārāk bieži bija gadījies kavēt darbu. Septembrī Mikiņš bija uzsācis bērndārznieka gaitas un, kā jau tas ierasts, biežāk dzīvojās pa mājām, jo te saķēra vienu vīrusu, te citu, tā ka mammītei nācās ņemt slimības lapu. Par laimi, šoreiz – cik nu vīra saslimšanu var uzskatīt par laimi – ar dēlēnu mājās varēja palikt tētis. Tāpēc Ervita cerēja, ka darba devējs pārāk nedusmos, arī ja viņa kādu minūti nokavēs. Bet ilgāk čammāties gan vairs nedrīkstēja.

Izgriezusi auto atpakaļ joslā, autovadītāja lēnām uzņēma ātrumu, sodīdamās, ka joprojām nekur nemana ne ceļa tīrītājus, ne kaisītājus. Arī citu spēkratu uz ceļa nebija. It kā viņām vienīgajām būtu nepieciešamība kurp doties tādā nelaikā.

– Tante, vai tu tici eņģeļiem? – piepeši ne no šā, ne no tā ieprasījās aizmugurē sēdošā knīpa, un Ervita ieinteresēta pagriezās pret mazo jautātāju reizē ar tās māmiņu, kura kautrīgi apsauca meitu, acīmredzot gribēdama aizrādīt, ka nepieklājas ar tādiem niekiem traucēt šoferīti.

Nākamajā mirklī visas mašīnā sēdošās apžilbināja spoža gaisma, it kā tām šajā brīdī patiesi pievienotos eņģelis, nolaidies no debesu augstumiem.

Ervita zibenīgi apcirtās otrādi, lai saprastu, kas par lietu, bet bija jau par vēlu – pretī, skaļi taurēdams un starmešus mirkšķinādams, milzīgā ātrumā lidoja kaut kas liels un nenovēršams.
 

* * *

– Vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt? – Aiva vaicāja, apstādinājusi automašīnu pie drāšu pinuma žoga, aiz kura slējās metāllūžņu kalni.

– Esmu! – Ervita izdvesa līdz ar skaļu nopūtu un, lai apliecinātu savu apņēmību, atvēra spēkrata durvis.

– Pagaidi! – Aiva iesaucās un, izlēkusi laukā pa savu pusi, apskrēja apkārt braucamajam. – Es palīdzēšu, – viņa pasniedza pretī rokas un izvilka draudzeni uz ietves, un tad pasniedza no auto aizmugures nodalījuma izmakarētos kruķus.

– Tu domā, ka, redzot to, kas palicis pāri no tava mini, saņemsi kādas citas atbildes? – Aiva, iedama blakus, līdzjūtīgi jautāja.

– Es ceru, – Ervita nočukstēja un apņēmīgi klidzināja uz priekšu. Viņai nebija atmiņu par to, kas notika uzreiz pēc spožās gaismas uzliesmojuma, jo pie samaņas nāca vien dažas dienas vēlāk. Kā tika klāstījis Muntis, kurš savukārt atstāstīja kravas automašīnas šofera teikto, Ervitas vadītais auto pēkšņi esot iebraucis pretējā virziena braukšanas joslā, kur izraisījis sadursmi ar baļķvedēju. Labi, ka pieredzējušais šoferis laikus noreaģējis un pagriezis kravenieku nost no ceļa, tāpēc Ervitas miniauto kā skārdene palocījies apakšā zem nedaudz augstāk novietotās piekabes, nevis cietis frontālā sadursmē – purns pret purnu. Tas esot paglābis sievieti no drošas bojāejas. Un vispār – viņa esot dzimusi laimes krekliņā, jo tikusi cauri vien ar sasitumiem, nobrāzumiem un pāris lūzumiem. Laimīgā kārtā netika skarti ne iekšējie orgāni, ne galva. Tiesa gan, glābēji, kas cietušo griezuši laukā no samīcītās metāla bundžas, domājuši, ka ieraudzīs vien bezveidīgu gaļas pikuci, kuram palīdzēt vairs nav iespējams.

– Bet kas ar Kadriju un viņas mammu? – Ervita asarām acīs bija vaicājusi, apjautusi, ka avārijā vainojama tieši viņa. Visiem tak zināms, ka šoferis nedrīkst novērsties no ceļa ne mirkli, nemaz nerunājot par satiksmi tādos apstākļos, kad redzamība apgrūtināta un droša braukšana teju neiespējama. Viņa taču būtu varējusi acu kontaktu ar mazo knīpu nodibināt atpakaļskata spogulī, nevis grozīties kā vējrādītājs, Ervita turpināja sevi šaustīt. Un šausmināties: ja nu noticis visļaunākais…Viņa tak savu mūžu sev to nepiedotu.

Sākumā Muntis bija nodomājis, ka sieva murgo, piesaukdama cilvēkus, kuru vārdi viņam neko neizsaka. Vieglāk bijis izvairīties no atbildes, izliekoties, ka nesaprot, par ko runa. Taču vēlāk, kad cietusī jau pati spēja pastāstīt par to, kas liktenīgajā rītā notika uz ceļa, teicies, ka par abām minētajām pasažierēm neko nezina. Automašīnā Ervita esot bijusi viena pati.

Domādama, ka vīrs cenšas viņu pasargāt, neatklājot drausmīgās nolaidības sekas, Ervita, kolīdz spēja pārvietoties patstāvīgi, pa kluso bija aizlavījusies un slimnīcas uzņemšanas nodaļu, taču arī tur sastaptā māsiņa apgalvoja, ka torīt stacionēta tikai viena paciente no minētās avārijas vietas. Kad Ervita centās iebilst, visi lūkojās uz viņu kā jukušu, droši vien pieļaudami, ka varbūt tomēr cietusi arī galva, lai gan kompjūtertomogrāfija un citas pārbaudes neko sliktu neuzrādīja.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Ervita bezmaz pa taisno bija devusies uz ugunsdzēsēju depo, taču arī tur puiši, raustīdami plecus, apgalvoja to pašu – avarējušajā auto nevienas citas dvēseles nav bijis. Un esot pilnīgi izslēgts, ka kāds būtu varējis sadragātajā spēkratā palikt neskarts un izkļūt no tā saviem spēkiem.

Ervita jau sāka noticēt, ka tārīta notikumus un jo īpaši abas sastaptās stopētājas patiešām tikai iztēlojusies. Varbūt nosapņojusi, iemiegot pie stūres. Jo – kā gan citādi izskaidrot, ka bez pamatojuma iebraukusi otrā joslā?! Taču atmiņas par mazo Kadriju ar dzirkstīgajām ačtelēm bija tik dzīvas, ka sieviete nespēja tās izmest no prāta.

Un tagad Ervita bija ieradusies metāllūžņu novietnē, kur pēc avārijas tika nogādāts viņas auto. Tā kā pati īpašniece vēl nebija noņēmusi savu kustamo īpašumu no uzskaites, tas nebija iznīcināts un, atrazdamies starp desmitiem līdzīgu vraku, mēmi gaidīja savu likteni.

– Taisni brīnums, ka esat palikusi dzīva, – iesaucās sirms vīrelis ap gadiem septiņdesmit, uzzinājis, kādā vajadzībā abas sievietes ieradušās. Ervita, protams, neatklāja patieso iemeslu, kālab grib savu transportlīdzekli redzēt, bet izmantoja iespēju piekrist izgāztuves uzrauga viedoklim, ka jāredz posta darbi, lai no apdrošinātājiem piedzītu maksimumu. Apsargs gan laikam nebija informēts, ka avārija notikusi minētās autovadītājas vainas dēļ, tāpēc drīzāk būtu jābaidās, vai baļķvedēja apdrošinātājs nevērsīsies pret vaininieci ar regresa prasību. Taču Muntis bija mierinājis, ka kraveniekam nodarītā skāde neesot liela – tā kā Ervitas vadītais auto trāpījis starp riepām, apskrāpēti vien daži dzelži un baļķi. Šoferis bijis laimīgs, ka nav bojāgājušo, bet par bleķiem nepārdzīvojot, savukārt policija negadījumu norakstījusi uz drošībai neatbilstošu ceļa segumu, kā dēļ cietušās personas spēkrats visticamāk sanests sānslīdē. Tā ka tiesu darbi nedraudēja, bet Ervita tik un tā savām acīm gribēja pārliecināties, kas no viņas braucamā palicis pāri un vai patiešām nepastāv nekāda varbūtība, ka izglābies vēl kāds. Viņa gan nespēja iedomāties, ka sirsnīgā sieviete ar meitu varētu pamest izpalīdzīgo svešinieci nelaimē vienu.

– Tas posms jau sen zināms dēļ daudzajām avārijām, – rādīdams ceļu starp auto vrakiem, vīrelis mēļoja, acīmredzami iepriecināts par jauno dāmu sabiedrību. – Ļaudis runā, ka, to ceļot, grants esot vesta no tuvējiem karjeriem, kur pēc Otrā pasaules kara atklāts masu kaps. Smagas avārijas tur notiek ik pa laikam. Vai neatceraties? Pirms kādiem gadiem pāris tur traģiski gāja bojā tā biznesmeņa K-k-k… Kļaviņa… vai Krūmiņa… vot, neatceros… karoč, kaut kāds kuits bij’ uzvārdā… ģimene. Fūre šos aizķērusi un vilkusi zem sevis kādu kilometru līdzi. Norautie locekļi mētājušies pa visu brauktuvi. Esot izskatījies kā pēc kara.

Ervita ar šausmām acīs lūkojās uz mutīgo stāstnieku, nespēdama iebilst ne vārda, ka šādas detaļas labprāt būtu nedzirdējusi.

Tikmēr draudzene kaut ko klikšķināja telefonā, it kā vispār neklausītos.
– Nu, rau! Šitas ir jūsējais?! – Vīrelis labā noskaņojumā, it kā nupat būtu atstāstījis tikai kādu… visai interesantu atgadījumu iz dzīves, norādīja uz vraku, kas līdzinājās kabrioletam, kuram pārbraucis tanks. Sedana jumta daļas nebija vispār, bet durvis mētājās atsevišķā kaudzītē blakus. Neizskatījās, ka tādā pankūkā vispār kāds būtu varējis palikt dzīvs.

– Evakuatorists sprieda, ka jūs paglābis īsais augums. Sēdētu augstāk, būtu pārrauta uz pusēm kā skudra, – lūžņu novietnes uzraugs turpināja uzburt šausminošas ainas.

Tikmēr Aiva piebikstīja draudzenei un pasniedza savu telefonu. – Paskaties! Ziņa par negadījumu tajā ceļā posmā pirms diviem gadiem.

Ervita mehāniskām kustībām paņēma sniegto aparātu, nespēdama aptvert un valdīt emocijas, kas uzbangoja, klausoties večuka briesmu stāstus un iztēlojoties, kā viss būtu varējis beigties.

Eņģeļi… Kadrija bija jautājusi: vai Ervita tic eņģeļiem. Ak dievs! Šādā situācijā tiešām varēja izdzīvot tikai tāds, kurš tic augstākiem spēkiem. Kuram ir savs sargeņģelis.

Aizmiglotu skatienu Ervita ielūkojās telefona displejā, īsti nesaprotot, kas viņai jādara. Jāzvana kādam? Varbūt Muntim, lai brauc pakaļ un ved savu emocionāli sagrauto sievu prom no šīs vietas? Tad viņa ieraudzīja ziņu portāla virsrakstu, kas vēstīja: „Uzņēmējs Kociņš šausminošā negadījumā zaudē sievu un piecgadīgo meitu.” Acis negribot pārskrēja tālākajām rindkopām, bet prāts nespēja (vai, ticamāk, negribēja) uztvert lasīto. Un tad Ervita pamanīja foto pie ziņas. Viņai pretī gaišiem smaidiem lūkojās jauns, slaids vīrietis ar apaļīgu sievieti pie sāniem un viņiem priekšā uz apsedlota ponija sēdēja pārlaimīgs bērns puķainā kleitiņā. Kadrija! Telefona ekrānā gan cilvēku sejas bildē izskatījās mazas, tomēr Ervita viņus atpazina. Kadriju un viņas mammu. Pasažieres, kuras bija uzņēmusi savā auto liktenīgajā rītā. Kā tas ir iespējams?

– Starp citu, mēs izvācām mantas no jūsu auto. Vismaz tās, kurām varējām tikt klāt, – tikmēr kaut kur realitātē turpināja ļurināt runātīgais vīrelis. – Nāciet! Tūlīt atradīšu.

Aiva saudzīgi pagrieza draudzeni izejas virzienā. – Ejam! Tev jāapsēžas un jāiedzer kaut kas nomierinošs. Vismaz ūdens. – Viņa pārņēma vadību, redzot, ka Ervita šobrīd nespēj aptvert, ne kas notiek, ne kas jādara. – Klau, es, protams, tādām lietām ne visai ticu, – Aiva čukstēja, kad abas bija palikušas divatā, – bet ir dzirdēts, ka bojāgājušu cilvēku dvēseles uzturas „nozieguma” vietā un var parādīties citiem kā dzīvi cilvēki. Ar miesu un asinīm! Tu taču arī esi redzējusi „Ekstrasensu cīņas”?!

Ervita tikko manāmi pamāja ar galvu, prātā atbildēdama, ka viņa gan tic šādām pārdabiskām lietām, kaut arī nekad ar neko tādu nebija saskārusies. Līdz šim. Cita izskaidrojuma notikušajam vienkārši nebija. Viņa uz ceļa satikusi spokus. Vai, precīzāk, eņģeļus, kuri stāvējuši klāt briesmu brīdī.

– Nu, lūk, te būs jūsu mantas! – Ervitas virzienā tika pasniegts melns atkritumu maiss, kad abas bija aizklunkurojušas līdz sarga būdai.

Aiva paņēma pustukšo maišeli un aiz elkoņa izvadīja draudzeni laukā no šausmīgo atmiņu uzjundīšanas vietas. Aizvedusi līdz automašīnai, viņa palīdzēja tai iesēsties transportlīdzeklī un grasījās uz aizmugures beņķa novietot melno maisu, kad Ervita iesaucās: – Nē! Dod to man!

Aiva negribīgi pasniedza prasīto, klusībā cerēdama, ka tajā nav nekā tāda, kas draudzeni varētu satriekt vēl vairāk.

Taču kļūdījās.

Pavērusi maisu, Ervita no tā izvilka pluskainu, izbalējušu lupatu, kuru, asi ievilkdama elpu, sažņaudza pirkstos un cieši piespieda pie krūtīm.

Kunkulis, kas palika redzams starp īkšķi un rādītājpirkstu, vedināja domāt, ka tas nav nošņurkāts apģērba gabals vai vecmodīgs kabatlakats.

Aivai pretī raudzījās divas debeszilas pogu acis.

– Kas tas? – viņa nedroši ievaicājās, neatminēdamās, ka Mikiņš būtu spēlējies ar lellēm.– Mana Dženija, – Ervita tik tikko dzirdami nočukstēja un, neko vairāk nepaskaidrodama, piespieda lūpas lupatleļļuka pierei.