Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

 

 

2000. gadā Karogam tika svinēta 60. gadu jubileja. Mani 1999. gadā lūdza uzrakstīt. Māra Zālīte gribēja, lai rakstītājs pats nav iekšā procesos un ne no kā nebaidās. Es, savukārt, toreiz strādāju literatūras institūtā un ar rakstniekiem īpaši nečupojos un arī nedrebēju. Biju ideāla kandidatūra. Tie ir seši turpinājumi. 40, 50., 60., 70., 80. un 90. gadi. Karogs tos arī nopublicēja. [Tie lasāmi 2000. gada Karoga visos nepāra numuros. red] Tracis bija pamatīgs, tomēr pēc tam izdošana Latvijā nevienu neinteresēja, Karogs pats tā kā gribēja, bet tad Māris Čaklais ar lielu vērienu iztērēja visu naudu un sataisīja parādus. Turklāt es viņu nenosaucu par Karoga desmitgades autoru. :) Pēc viņa nāca Kolmane, bet tad vairs nebija naudas, par ko. Nebiju arī tik apsēsts grafomāns, lai pats to grāmatā izdotu. Pat ja to tagad mēģinātu darīt, ir ļoti grūti ar izplatīšanu nodarboties. Negribas sēdēt kā manam vecpapam ar dažiem tūkstošiem reiz izdotiem Jāņa evaņģēlijumiem pagultē. :)

Pievienoju pirmo rakstu. Tam ir pat vecais nosaukums. Neko neaiztiku, vienu izkritušu vārdu ierakstīju beigās. Godīgi varu pateikt – tas, ko man pārmeta, ka neesot dokumentu un arhīvu, bet tos man arī neviens neprasīja – vienošanās turklāt bija par drukātiem tekstiem, un nejūtos vainīgs, ja tajos dažs labs izskatījās diezgan slikti. Vajadzēja domāt, ko raksta. Kopumā tas bija jautri un man patika. Nav jau arī tā, ka es tur uzmetos un visus gribēju nokaut. Tomēr, lai cik dīvaini šķistu, tas kompartijas cerbers Karogs ar visu savu politgrafomānu varzu tomēr deva iespēju publicēties latviski, kas, ņemot vērā „brālīgo PSRS republiku laimīgos” piemērus, bija diezgan liels retums padomijā, kur malienes spieda runāt, rakstīt, domāt un mīlēt krieviski.

Arno Jundze

 

 

Arno Jundze

 

Karogs 1940-1949. Pirmā desmitgade

No sapņa par jaunu pasauli līdz personības kultam

 

 

Mūsu ēna un vēsture ir lietas, kas mūs allaž pavada – vēlamies to, vai nē. Ar ēnu esam spiesti sadzīvot neatkarīgi no tā, vai savā atspulgā saskatām milzi, vai punduri. Turpretim vēsturi dažkārt pārrakstām vai ik pārdienas, cerībā ieraudzīt sevi tādu, kā to pieprasa acumirkļa izdevīgums – esam te balti, te sarkani, te sarkanbaltsarkani: te zili, te zaļi vai vēl nez kādi, aizmirstot mūžseno prātulu par vēžiem un kulītēm. Laiks tomēr ir vienīgais visu lietu un vērtību mērs un saber pa maisiņiem gan ākstus, gan varoņus, gan tos, kas pa vidam. Tas, kurā ķeselē iesvērs tevi, nav vēstures, bet vienīgi tavu darbu, vārdu un domu saskaņas jautājums un vecā bārdainā veča Hronosa untums.

Jaunās tūkstošgades septembrī svinēsim 60. jubileju vecākajam aizgājušā gadsimta latviešu preses izdevumam. Daudziem šī brīža realitātē iestigušajiem tautiešiem par lielu pārsteigumu tā tituls piešķirams žurnālam Karogs, ekonomiski neizdevīgam, no biznesa viedokļa nerentablam žurnālam, kas visus sešdesmit gadus savās lappusēs nesis lasītājiem latviešu literatūru. Dzimis tautai tik liktenīgajā četrdesmitajā kā komunistiskās iekārtas simbols un parādes mundieris, tas pārdzīvojis savus dibinātājus, tirānus, vadoņus, iekārtas. Dievam un cilvēkiem, radot lietas un žurnālus, dažkārt misējas. Solot nest jauno un ārdīt veco, Karogs, tā priekšniekiem negribot, sargājis mūžīgo – tautu, valodu, kultūru. Tiem lasītājiem, kas pēdējo gadu grēku nožēlas un pārkrāsošanās steigā varbūt jutīsies samulsuši vai pat aizskarti, pārlapojot iepriekšējo gadu desmitu numurus, un sauks: „kam mums tas vajadzīgs, negribam nekā par to dzirdēt”, gribu atbildēt: arī Karogs ir mūsu vēsture, to nav iespējams pārrakstīt, izdot no jauna vai noklusēt. Un reiz mums ir jāizlemj – iet tālāk, vēstures kļūdas neatkārtojot, vai kārtējo reizi izlikties, ka visa TĀ nemaz nav bijis un gāzties atkal no grāvja grāvī, no bedres bedrē. Mums nav jāsarkst un jāvaimanā par mūsu vēsturi. Bez tās nebūtu ne manis, ne arī tevis, lasītāj. Mācīsimies un domāsim, kā dzīvot, kamēr mums šī iespēja dota, bet netiesāsim, lai paši netaptu tiesāti.

Un tā 1940. gada vasarā pēc padomju tanku ienākšanas neatkarīgi no tā, vai tos bučoja kreisi noskaņoti bāleliņi, vietējie ebreji, atbrīvoti kriminālnoziedznieki, vai no Maskavas importēti čekisti – latvju tautumeita brīvprātīgi vai piesmieta ar lielām oficiālām urravām, rietumu sabiedrotajiem mīļi smaidot un pirmajiem, cilvēkiem pielādētajiem lopu vagoniem austrumu virzienā izgaistot, pievienojās draudzīgajai padomju tautu saimei. Pazūd lats, Latvijas armija, policisti no ielām, dažs turīgāks kaimiņš, nemaz nerunājot par tādiem ierastiem niekiem kā tradicionālie preses izdevumi. Komunisti sola visu celt un būvēt pa jaunam. Arī literatūru, jo tā, neapzinīgā, līdz šim neesot pievērsusi vajadzīgo uzmanību ne titāniskajiem Marksa un Engelsa pūliņiem, ne apskaužami produktīvajai Uļjanova politiskajai daiļradei un nesaprotot, ka tās augstākais virsuzdevums esot kalpot proletariāta interesēm. (Ļeņiniskā mācība jau no pašiem pirmsākumiem pastiprinātu vērību pievērsusi masu ietekmes līdzekļiem, bet rakstnieki savulaik bija vieni no ietekmīgākajiem sabiedriskās domas paudējiem.) Tāpēc nav brīnums, ka jau 1940. gada septembrī, tieši gadu pēc Otrā Pasaules kara sākuma savas gaitas uzsāk Karogs, izdevums, kas nenoliedzami iecerēts kā padomju Latvijas radošās inteliģences politiskais rupors un virsuzraugs. Lai arī jaunā vara sola visu darīt pa jaunam, žurnāls vismaz sākotnēji kļūst par vecās un dzimstošās pasaules savdabīgu hibrīdu. Ne velti tā titullapā lasām tipisku pirmās neatkarības gadu Latvijas frāzi „Literātūras un mākslas mēnešraksts, kas papildināta ar jaunmodīgo, anatomiski mulsinošo „Latvijas PSR rakstnieku savienības organs. Pirmā numura titulfotogrāfijā gluži mājīga miera atmosfērā savu pīpīti aizkūpina biedrs Staļins, šķiet vadonis nevar sagaidīt brīdi, kad viņš kļūs arī par latviešu dzejas galveno lirisko varoni. Pirmo Karoga redakciju veido A. Upīts (atbildīgais redaktors), Ž. Spure. V. Lācis, J. Lācis, J. Niedre (redaktori), H. Līkums (konsultants mākslas lietās), K. Freinbergs (konsultants teātra lietās), A. Grigulis (redakcijas sekretārs). Kā redzams, četrdesmitā gada jaunās kārtības celtnieki literatūras frontē labprātāk tomēr balstās nevis uz dažiem no centrālcietuma izlaistiem vai Krievijā mītošiem politgrafomāniem, bet gan sabiedrībā pazīstamām personībām, labi saprotot, ka tautu, kas divdesmit neatkarības gados pieradusi pie labas mākslas, būs grūti pievērst padomju literatūrai bez ietekmīgu autoritāšu atbalsta. Tomēr jau pirmā izdevuma lappuse parāda, kas ir īstie noteicēji gan Karogā, gan padomju sistēmā kopumā. Programmatisko ievadu „Darbu sākot” parakstījis ne jau formāli galvenais – atbildīgais redaktors – respektablais rakstnieks A. Upīts, bet gan ne vienam nepazīstamais polituzraugs Ž. Spure. No visiem literatūrai veltītajiem manifestiem šis ir viens no dīvainākajiem, kādu jebkad nācies lasīt – skaidrs un vienkāršs kā gludekļa lietošanas pamācība – atklāti biedējošs un pavēlošs kā cietuma apsardzes uzkliedziens:

„Literatūrā, glezniecībā un skatuves mākslā jāpieteic karš tukšajam formālismam pa labi un kreisi.

Vadošais pamatprincips ir sociālistiskais reālisms. Tā ir mūsu prasība, darbu sākot.

Daudziem vajadzēs atteikties no lieluma mānijas un pašslavināšanās slimības. Prasības būs augstas, un tikai darbs būs vienīgā kritērija katra darbinieka vērtējumam Padomju Sociālistiskajā Republikā.

Karogs būs vadošais žurnāls literatūras frontē, viņa uzstādītās prasības būs saistošas katram literātam. (1940,1,4)

No literārā viedokļa Karogs savā pirmajā dzīves desmitgadē (sācis gaitas 1940. gada septembrī, tas apraujas 1941. gada jūnijā, 1942.-1943. gados izdots Krievijā 3 sējumos almanaha formā un kā mēnešraksts atjaunojas 1945. gadā) nav uzskatāms par monolītu un nedalāmu veidojumu, kas no pirmās dienas konsekventi īsteno tā dibinātāju kursu. (Ne velti 1945. gadā, izdevumu atjaunojot, izskan pārmetumi par 1940.-1941. gada Karoga ideoloģiskajiem trūkumiem. Domāju, ka žurnāla vēstures izpēte būtu biezas monogrāfijas vērta, tai vajadzētu ietvert ne vien publicēto tekstu, bet arī visu arhīvu, PSKP atstātā mantojuma un aculiecinieku atmiņu analīzi.- aut.) Atzītu rakstnieku nevēlēšanās (daži izņēmumi tikai apstiprina šo apgalvojumu) iesaistīties sociālisma celtniecībā (arī piespiedu iesaistīšana) galu galā izrādās galvenais klupšanas akmens padomiskās kārtības organizētājiem, un latviešu literatūra uz vairākām desmitgadēm tiek atsviesta atpakaļ savā vēsturiskajā attīstībā. Karoga pirmie numuri, lai arī neuzrāda īpašas mākslinieciskas virsotnes, tomēr ir labākie šajā desmitgadē, jo brīvvalsts literārās tradīcijas un bailes no vispārēja apsmiekla ir tās, kas attur no atklāti vāju vietējo autoru darbu publicēšanas. Pirmo numuru pašmāju rakstnieku un dzejnieku produkcija patiesībā vērtējama kā vairāk (A. Upīts) vai mazāk (V. Branks) izstrādāti kreisas, reālistiskas ievirzes sacerējumi, kas mijas ar aizsaulē aizgājušu vai vēlāk otrā krastā piestājušu autoru (Rainis, P. Ērmanis, R. Skujiņa) liriku, turklāt vēlāko gadu obligātais sarkanums dažā darbā piesaukts tik vien kā: „Tramvajs sarkaniem uguņiem / aplej mājas un sejas, / Liekas, ka dunošai pilsētai/ pāri ugunsgrēks slejas. (1940,1,42) Latviešu rakstnieki kopumā izrādās slinkāki vai neattapīgāki par citu padomju tautu kolēģiem, un rindas: „Aust plašai pasaulei gaisma, / To Ļeņins ar Staļinu ver, / Bet tumsoņi naidīgā kaismē/ To ļauni iznīdēt cer.” (1940,1,82) Ž. Spures partijas biedriem jāpatapina no lietuviešu dzejnieces Solomejas Neris Poēmas par Staļinu atdzejojuma fragmenta. Ar mūsdienu skatu raugoties, Karoga pirmo numuru veidotājos valda zināma neveiklības, pat kauna sajūta par dažu publicēto materiālu. Tā S. Neris poēmas tulkotājs parakstījies ar kriptonīmu Ve-Ga (Karogs tradicionāli nav anonīms žurnāls), bet J. Sudrabkalns par paša atdzejoto uzbeku dzejnieku Gafura Gulama un Hamida Alimdžana sacerējuma „Lielā Fergānas kanāla racēju vēstule Josifam Visarioničam Staļinam” pēcvārdā raksta: „Tulkojuma tulkojums, protams, ir visai nepilnīga manta”. (1940,2,177.lpp.) Jā, patiesi slikts tulkojums var sabojāt mākslas darbu, bet, ko darīt, ja mākslas darba nemaz nav? Latviešu literatūras vecajiem kadriem 1940.-1941. gada sezona pārvēršas par skolu, kurā gūtās mācības liek norīt ne vienu vien krupīti, un arī tas, izrādās, negarantē drošu izdzīvošanu. Skarbu dzīves un sirdsapziņas universitāti nākas iziet visiem – atzītajam bestselleru autoram V. Lācim, izbijušajam „pastmarku laizītājam” – pasta ierēdnim A. Grigulim, Rīgas pašpuikam A. Čakam, piebaldzēnam un „demokrātam” (P. Ērmaņa apzīmējums) J. Sudrabkalnam, pašam P. Ermanim, konsekventi kreisajam A. Upītim – lielākajam padomju varas ieguvumam. Līdztekus viņiem – vairāk vai mazāk atzītiem, bieži ar patiesu talantu apveltītiem spalvas meistariem, caur Karoga lappusēm latviešu rakstniecībā ieplūst strāvojums, kam citos apstākļos diezin vai būtu lemts spēlēt orķestra pirmo vijoli. Tie ir profesionālie politieslodzītie A. Balodis, V. Branks, M. Rudzītis, partejiskie grafomāni I. Leimanis, Ž. Spure, labās padomju literatūras fejas M. Ķempe, A. Sakse, pārliecinātie cīnītāji V. Lukss, J. Vanags, P. Vīlips. Daļa šo autoru bija pietiekami apdāvināti, citi vienkārši vāji, bet visus viņu vienoja trīs lietas: uzspēlēta vai patiesa ticība komunismam, panākumiem trūcīga pagātne un padomju laika pēckara intelektuālajā vakuumā pavērtā rakstnieka karjeras iespēja, ko šie ļaudis – cits vairāk, cits mazāk – arī nekavējās izmantot.

 

Proza (1940-1949)

Karoga pirmās desmitgades prozu nosacīti var iedalīt divās grupās. Pie pirmās pieder jau pieminētā kreisā spārna reālistiskā literatūra, kuras senās tradīcijas latviešu rakstniecībā turpina galvenokārt A. Upīts. Epizodiski viņam pievienojas J. Jaunsudrabiņš (stāsts „Vīrs kā ozols”(1941)), E. Birznieks-Upītis (stāsts „Kalēju Mikus” (1941)), Lilija Grīva (stāsts „Pētera pēdējā vasara” (1941)). Abi pēdējie rada ideoloģiski izturētas J. Poruka Cibiņa un J. Akuratera kalpa zēna Jāņa padomiskas modifikācijas. Šis strāvojums tomēr nav nedz labā toņa, nedz literārās modes noteicējs. Jau no pirmajiem Karoga numuriem aizvien uzstājīgāk sevi piesaka jaunā par socreālistisko (sākotnēji gan vairums nemaz nezin, kas tas tāds socreālisms ir) dēvētā padomju proza ar dažādajām tā brīža aktualitātēm – sociālistiskās dzīves celtniecību – rūpnīcām, kolhoziem, revolucionārajiem pagrīdniekiem, 17. jūnija notikumu izskaidrošanu, stāstiem par padomju tautu draudzību. Jau 1941. gada numuros šīs grupas darbi ir dominējošie un tie uz ilgiem gadiem kļūst vienīgie padomju varai pieņemamie.

1940./41. gada sezonā prozas kvalitāte piedzīvo smagu kritumu lejup un grimšana katastrofāli turpinās kā Maskavā izdotajā almanahā Karogs, tā atjaunotajā pēckara mēnešrakstā. Šis traģiskais lauzums uz ilgām desmitgadēm negatīvi iespaido lasītāja un epikas žanra attiecības, liekot runāt par latviešiem kā dzejnieku tautu, kas organiski nespējot radīt labu prozu. Šajā laikā aizmetņu formā dzimst visi tie socreālistiskie stāstniecības žanri, kas vēlāk pārpludina biedru un pilsoņu grāmatplauktus. Par literāro darbu varoņiem kļūst politiski izglītoti strādnieki, revolucionārie pagrīdnieki. Gluži kā no laikraksta Cīņa lappusēm izkāpuši, lietojot ne pārāk smalku, bet padomju gados tautā iecienītu teicienu, tie muld kā Trockis un pat krietni labāk. Tā, piemēram, K. Pimbera varonis uzvārdā Ziemelis stāstā „Cēlājs” atradis pļavā kādu vēja pūstu avīzes lapu ar informāciju, ka Padomju Savienība brīdinājusi Lietuvu, savai draudzenei tūlīt nolasa vai veselu referātu par starptautisko stāvokli: „Nē, nē..– karš rietumos…Vai tu domā, ka lielā Padomju savienība var mierīgi noskatīties, kā mūsmāju kapitālisti koķetē ar sev radniecīgiem aiz robežām, aiz Baltijas jūras? Vai tu domā, ka jaunas intervencijas priekšā Padomju savienība, lai tur rokas klēpī?” (1941,6,773) Strādnieka, pagrīdnieka, bijušā politieslodzītā tēls latviešu prozas dārziņā uzzied visai plaši. Šī literārā varoņa popularizācijā lielāku vai mazāku artavu sniedz I. Leimanis, J. Vanags, J. Grants, Ž. Spure. Atkarībā no autoru ieceres tas cīnās jaunās un laimīgās dzīves celtnieku pirmajās rindās (J. Grants „Notikums ar virpu”), revolucionārās pagrīdes avangardā (Ž. Spure „Īsti revolucionāri nelūdzas”) u.tml. Kur strādnieki, tur industriālas problēmas, piecgades plāni un pretplāni. Laikam rakstnieku mūza nekad nav bijusi pakļauta ideoloģijas prasībām kā padomju gadu ražošanas prozā. Par vienu no šī žanra celmlaužiem uzskatāms J. Niedre un viņa sacerējums „Ceturtā fabrika”. Tā fināls ir pietiekami daiļrunīgs: „Šī gada Sociālistiskās ražošanas sacensībā par godu 1. Maija dienai ceturtā ķīmiskā fabrika ieguva pirmo vietu un ceļojošo Sarkano karogu, un seši fabrikas stahanovieši naudas prēmijas.” (1941,5,627) Rūpnieciskā ražošanas tēma vēlākajos gados sazarojas, un no pilsētas (A. Bērzājs „Notikums mehāniskajā cehā”(1949)) tā pārceļas gan uz zvejniekciemiem (J. Grants „Jaunās spailes uzvara” (1948)), gan zemnieku sētām, kur savu komunistiskās uzvaras gājienu sāk kolektīvās saimniekošanas brīnumi – MTS, kolhozi un padomju saimniecības (V. Bērce „Svētki kolhozā”(1948)).

Atdzimstošā feminisma pētniekiem un tā vēstures cienītājiem vajadzētu rūpīgāk pakavēties pie padomiskā feminisma pirmsākumiem mūsu rakstniecībā. Slavenās mehanizatores Pašas Angelinas literārā līdziniece Kristīne Skuja uz dzelzotā četrriteņu rumaka Karoga lappusēs iepukšķina jau 1940. gada nogalē I. Lēmaņa stāstā „Traktoriste Kristīne”. Viņa brauc droši, pārliecinoši un vairs nebaidās pat no ļaunās Vecpēpju saimnieces un tās piepēm apaugušās akas. Turpmākajos gados Kristīnes domubiedrenes un traktori latviešu prozā (arī dzejā) saimnieko itin braši. Rakstot par padomju sievietes tēlu, nedrīkst nepieminēt arī A. Kalviškas tēlojumu „Tautas deputāte” – vienu no pirmajiem pašmāju mēģinājumiem radīt jauno laiku varoņus. Mītoloģizācijai izvēlētā kandidāte ir gana piemērota – PSRS AP deputāte Marta Duškina. Autore ievērojamai tautas priekšstāvei, tai uzzinot par 17. jūnija vēsturiskajiem notikumiem, likusi savam vīram lielā pacilātībā teikt visai zīmīgus vārdus: „I mirt varētu .. Bet ne! Neprātīgi gribas dzīvot un strādāt!” (1941,1,65) Lieki piebilst, ka allaž izdevīgāk sūtīt mirt kādu citu.

Otrais pasaules karš jeb tā laika terminoloģijā Lielais Tēvijas karš Karoga lappusēs ienāk 1942.-1943.gadā. Līdz tam 1939. gada 1. septembrī ar ieroču palīdzību uzsāktā Eiropas pārdale latviešu padomju prozā pieminēta maz un miglaini. Karš ir karš. Frontinieku atmiņas, lai kādas tās būtu, nedrīkst kļūt par to paaudžu ironijas avotu, kuri šo laiku nav piedzīvojuši. Žēl vienīgi, ka ideoloģiskie žņaugi un obligātās klišejas darbus padarījušas bālus un vienādus kā silikātķieģeļus blokmājas sienā, tā arī nedodot iespēju frontiniekiem būt cilvēciskiem, nesamākslotiem un atklātiem līdz galam. Līdztekus kaujas šausmu izbaudījušo atmiņām tomēr jānorāda arī uz otru kara literatūras veidu, ko vēsu prātu raugoties, ne par ko vairāk kā mednieku stāstiem nenosauksi, jo to radītāji par vēsturiskajiem notikumiem rakstījuši, sēžot siltā vietiņā politdaļā. (Ž. Spure „Zemnīcā” (1943), I. Lēmanis „Dzimtenes sargi” (1943)) .

Lielāko tiesu prozas publikāciju žurnālā Karogs veido stāsti, un padomju romāna attīstībā īpašu ieguldījumu žurnāls nesniedz. Blakus tādiem Dievu un cilvēku aizmirstiem darbiem kā J. Niedres ar tādu nosaukumu arī nekad līdz galam nepublicētajai „Peivelišķu salai” (1940/41, grāmatā Puiškānu sala 194) pieminami arī fragmenti no R. Sēļa „Silaines muižas” (1946, grāmatā 1948), V. Lāča Vētrā (pirmie fragmenti jau 1945. g.), A. Sakses Pret kalnu (1947). Abi pēdējie gūst padomju varas ievērību un plašu publicitāti. A. Sakse tolaik augstāko rakstnieka apbalvojumu – PSRS valsts prēmiju saņem 1948., V. Lācis 1949. gadā. (Pirms viņiem Staļina prēmiju saņem A. Upīts 1946. gadā par romānu Zaļā zeme, un viņa darbs atšķirībā no iepriekš minētajiem patiesi ir godalgas vērts.) A. Sakses un V. Lāča romānu panākumus nosaka ne tik daudz to apšaubāmā literārā vērtība, cik mirkļa struktūra un sovjetiskās mašinērijas pieprasījums. Bezpersoniski, melīgi, zooloģisku šķiru naidu un proletārisku pārākumu sludinoši, tumsonīga analfabētisma un falsifikāciju pārpilni tie kā kombikorms kolhoza govij tika nobērti padomju lasītāja priekšā un soli pa solim kaldināja mītus par tautas buržuāzisko cietumu Latvijas republikā, fašistiskajiem nacionālistiem un viņu pakalpiņiem, kas vēl šodien nav zaudējuši aktualitāti dažu politisko aprindu leksikā. Īpaši traģiski, bet likumsakarīgi (jo pīrāga un pātagas politiku staļiniskais režīms bija izkopis līdz pilnībai) – A. Sakses un V. Lāča romānu panākumi nāca laikā, kad kara izvārdzinātā tauta pārdzīvoja lielāko deportāciju vilni tās vēsturē. Nomainījusi kalpošanu mūzai pret kalpošanu partijai, gluži kā Afrodīte tās mīta brutālajā pirmsākumā, no izsūtīto asiņu un asaru putām dzima padomiskā inteliģence – labi prēmētā un citādi atalgotā uzvarētāju paaudze latviešu padomju literatūrā.

 

Dzeja (1940-1949)

Karoga pirmās desmitgades lirika no mūsdienu pētnieka viedokļa ir daudz interesantāka un pamācošāka. Tā pārstāv labāko žurnāla publikāciju daļu un te daudz skaudrāk kā bezpersoniskajā prozā, kur autora individualitāte bieži vien atpazīstama tikai satura rādītājā, varam vērot gan „vecā kaluma” autoru A. Čaka, J. Sudrabkalna dvēseļu lūšanu un pārdošanos padomiskajam Mefistofelim, gan apbrīnojamu padomju procesu ignorēšanu (P. Ērmanis, Ē. Ādamsons), gan pārliecinātu komunistisku patosu (V. Lukss) un bijušo politisko ieslodzīto naivo pārliecību, ka viņu cīņa par taisnības valsti vainagojusies ar panākumiem (A. Balodis), gan atklātus mēģinājumus izpelnīties (J. Vanags, F. Rokpelnis) maksimālu pēckara režīma labvēlību. Četrdesmito gadu dzejas sakarā nedrīkst apiet arī personības kulta izpausmes- spilgtu un neatkārtojamu, bet jau padomju laikos slēptu laikmeta iezīmi.

1940. gadā padomju vara Karoga autoru pulkam piesaista pazīstamos dzejniekus A. Čaku, P. Ērmani, E. Ādamsonu, J. Sudrabkalnu. Šie vārdi jauno izdevumu padara tautas vidū vieglāk atpazīstamu. Četrotnes tālākais liktenis ir visai atšķirīgs. Nesalaužamākais un konsekventākais no viņiem izrādās P. Ērmanis. Viņš atrod spēku nezaudēt savu seju, neslavināt Staļinu un proletariātu un 1944. gadā izvēlas emigrāciju, lai pēc divdesmit gadiem tiktu apbedīts vācu zemē. Tipisks P. Ērmaņa Karoga lirikas paraugs ir dzejolis „Darba biedrenei” – vienkāršas sirsnīgas un nesamākslotas rindas: „Mēs strādājam. Mēs sēdam vienā telpā. / Stīdz laika vītne, mirklis mirkli skar. / Ne vārds no manis nesteidzas uz tevi, / Ne vārds no tevis neatskan uz mani, / Bet tuvu, tuvu izjūtu es tevi: / Dziļdziļi darbs un klusums vienot var.” (1941,489) Apbrīnas cienīga ir E. Ādamsona – ļaunas un neārstējamas slimības novārdzināta dzejnieka – spēja nepievienoties jaunā režīma slavinātāju pulkam. Uz Karogam sazēlušas socreālistisko publikāciju druvas fona tie atgādina februārī izplaukušus ceriņus – skaistus, bet galīgi neiederīgus aukstajai padomijas ziemai. Gods un slava Karoga veidotājiem, pēc dzejnieka nāves žurnālā proletārisku nekrologu vietā publicēta E. Ādamsona rokraksta fotokopija ar rindām, ko varam uzskatīt par viņa atvadu sveicienu latviešu lasītājam: „Ja piedzimstam, lai nomirtu,/ Tad nomirsim, lai dzimtu:/ Mēs dzīvosim – kā es, tā tu-/Vēl daudz, daudz gadusimtu.” (1946,3,227) Arī J. Sudrabkalns rakstā „Erika Ādamsona piemiņai”(1946,3) nemaksā īpašas nodevas padomju režīmam.

Par to, kā lūza un tika lauzts A. Čaks, pēdējos gados lauzts daudz šķēpu. Tomēr nesteigsimies norakstīt it visu, ko dzejnieks šai laikā radījis, jo Karoga lappuses glabā sevī ne vien rindas, kas varētu būt neveiksmīgas „Mūžības skarto” darba skices un žurnālā varbūt nonākušas vienīgi tāpēc, ka savulaik aizkritušas garām mākslinieka papīrgrozam. Te atradīsim arī tādas epizodes, kā, piemēram, fragmentus dzejojumā „Rīgas slavināšana”, ko varam uzskatīt par vienu no veiksmīgākajām pirmo pēckara gadu dzejas publikācijām Latvijā: „Rīga, roze sārta, zelta,/Smilšu zieds, pāvs zili raibs, / Tu – no lašu ikriem smelta, / Smaržīgs rudzu maizes klaips.” (1946,2,144) Piebilstams arī, ka ne visas A. Čaka (tāpat citu autoru) rindas, kur piesaukta jaunā pasaule un tās reālijas, piemēram, granītā iekaltā toreizējā Komjaunatnes krastmala vai kūpoši fabriku skursteņi, uzskatāmas par obligātajiem mesliem padomju varai. Neatņemsim tiem, kas pārdzīvoja divdesmitā gadsimta lielāko katastrofu – Otro pasaules karu – viņu tiesības izjust kaut nelielu prieku par to, ka beidzies sabrukums, no krāniem atkal tek ūdens, ir elektrība, kursē tramvajs un pazūd sabumboto māju drupas.

Četrdesmito gadu nogales publikācijas ir ne vien savdabīga laikmeta liecība tam kā pūloties apvienot savu lirisko savdabību ar padomiskajiem lozungiem pakāpeniski izdzisa A. Čaks ( un ne tikai viņš), tās ir arī „spožs” pierādījums totalitāra diktāta bezjēdzīgumam mākslā. Lai arī latviešu literatūras vēsturē neatradīsim tik skandalozi slavenas un traģiskas epizodes kā krievu dzejā – V. Majakovska un S. Jeseņina pašnāvības, un par mūsu liriķiem nevar teikt, ka viņi labāk izvēlas lodi nevis režīma slavinātāju laurus, tomēr nenoliedzams ir viens – Staļina diktatūra fiziski vai garīgi iznīcina jebkuru radošu individualitāti un personību, pakļaujot to utilitāras kolektīvas domāšanas vajadzībām. Ko līdz, ja J. Sudrabkalns atšķirībā no A. Čaka pieņem spēles noteikumus, upurē savu talantu uz sistēmas asiņainā altāra – arī viņš dzīves atlikušo daļu ir tikai nožēlojama ēna no sava es, kas rada formas ziņā nevainojamus, bet saturiski nebaudāmus darbus. Dīvainā kārtā, četrdesmito gadu socreālisms vienādos mundieros pakāpeniski ietērpj visus, gan tos, kas lūza un mainījās, gan tos, kas cīnījās padomju frontē un nu varēja pelnīti baudīt uzvaras augļus, gan iesācējus – pirmo pēckara paaudzi latviešu dzejā. Vēsturiski, kā zināms, šī bargā skola mūsu kultūrai devusi ne vienu vien izcilu talantu un spožo dzejas zemteksta uzliesmojumu, tomēr četrdesmito lasītājus nav par ko apskaust, jo dominē monotona, padomiska dzeja. Karoga kodolu četrdesmitajos veido V. Rūja, A. Grigulis, M. Rudzītis, A. Balodis, A. Čaks, J. Sudrabkalns, Ē. Ādamsons, J. Vanags, F. Rokpelnis. Autoru lokam pakāpeniski pievienojas V. Rūja, J. Grots, V. Grēviņš, P. Vīlips, M. Ķempe, A. Imermanis, A. Brodele, M. Bendrupe, E. Zālīte arī A. Skalbe un V. Belševica tomēr visai garais autoru saraksts vēl nav ne pusē. Iespējams kādam kareivīgi noskaņotam lasītājam šķitīs, ka nosauktos un arī neminētos dzejniekus nāktos dalīt pareizajos un nepareizajos, tomēr vai šī klasifikācija ko mainīs? Kā teicis kāds pasaules literatūras klasiķis: „manuskripti nedeg”, katrs tajos var saskatīt, ko sirds kāro. Piebilstams vien, ka ne jau visos tā laika dzejoļos (īpaši tajos, kas publicēti līdz VK(b)P 1946.gada lēmumiem par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad, kuri uz vairākiem gadiem nogalina lirikā personisko, emocionālo un poētisko) vērojami vieni vienīgi lozungi, kā to varētu vēlēties tie, kas labprāt šos darbus atdotu sārtam. „Mēs esam tikai tilti / Pār dzīves Daugavām, / kur jūras vēji silti / veļ veldzi druvām tām, / kas tūkstoš atveidos jums saules spēku dos.” 1946. gada Karogā raksta V. Lukss (2,121), un līdz šīm atziņām dažam mūsdienu dzejniekam vēl garš ceļš ejams.

Iespaids par žurnāla pirmās desmitgades liriku tomēr būtu gaužām greizs, ja nepieminētu „odas” Staļinam un jaunajai dzīves kārtībai (lai cik dīvaini, partijas mīlestība nāca vēlāk). Latviešu literatūrā vislielākie nopelni šai ziņā ir F. Rokpelnim un J. Vanagam. Gandrīz piecdesmit gadus Latvijas PSR iedzīvotāji modās, skanot LPSR himnai, kuras vārdus darinājuši abi autori. Pirmos gadus to labprāt arī dziedāja (kā nu nedziedāsi, ja sienām bija ausis). Vēlāk tās pēc personības kulta atmaskošanas teksts negaidīti zaudēja savu politisko briedumu un piedzīvoja labojumus. Karoga lappusēs tas saglabājis vēsturisko, brežņeviskās Patiesības ministrijas neizcenzēto himnas pirmvariantu: „Pa Ļeņina ceļu uz laimi un slavu ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien. / Mēs sargāsim Padomju Tēvzemi savu? Līdz pēdējai asiņu lāsei ikviens.” (1945,7/8,579) Īpašs latviešu dzejas „Gavriliādes” paraugs (nu atkal nekādi nevar iztikt bez Ilfa un Petrova) ir liriskais dokuments „Vēstule Staļinam”. Lai arī tās tapšanā oficiāli piedalījusies LPSR RS elite (A. Upīts, A. Čaks, M. Rudzītis, V. Lukss, F. Rokpelnis, J. Vanags, J. Sudrabkalns), no mākslinieciskā viedokļa šis sacerējums latviešu rakstniecībai nozīmē to pašu, ko kādam franču imperatoram zaudējums pie Vaterlo, jo tas oficiāli paver slūžas ideoloģiski izturētas bezgaumības straumei. Ja kāds līdz 1945. gada augustam, kad dzejojums tiek publicēts, ir naivi ticējis, ka sociālistiskā realitāte paģēr augstu māksliniecisko kvalitāti, tad „Vēstule Staļinam” atdara acis pat neglābjamiem ideālistiem. Vadoņa kultu un totalitāro režīmu interesē tikai pašslavināšana. Lai cik neglābjami diletantiska arī nebūtu, varas acīs pašreklāma allaž ir augstāka par patiesu, tātad brīvdomīgu mākslu.

LPSR Literatūras „lieliskā septītnieka” (pēc neoficiālām ziņām patiesais rakstītāju skaits bijis mazāks par darbu parakstījušo daudzumu) radītā „šedevra” nozīme mūsu pēckara mākslas procesos vērtējama ne zemāk par vēlākajiem biedra Ždanova uzrūcieniem brīvdomīgajiem ļeņingradiešiem. Ar šo kolektīvo sacerējumu padomiskā elite parāda katram, sākot no diletantiska grafomāna līdz četrdesmito gadu nogales jaunajiem talantiem, kā tās lietas darāmas. Un recepte izrādās pavisam vienkārša: vispirms paslavējam Staļinu un pie viena beidzot atrodam tēti mūžīgajai bārenītei – latviešu tautai. ( Nu cik tad ilgi var ar to folkloras mīļo Māru vien?) „Mēs sūtam sveicienus Tev, tautu glābēj Staļin, – / Tu latvjiem tēvs, mums padomjļaudis brāļi.” (1945,7/8,580) Tad kaļam rīmes tautas dziesmu metrikā (vai sliktākā gadījumā piesmejot kādu klasisku strofu) : „Lai piedošu, kam piedošu – / Šogad, citugad, / Vācietim nepiedošu / Mūžam, itnekad.” (1945,7/8,596) Rezultātā, četrdesmitajos gados par Staļinu, bet vēlākajos par partiju raksta katrs, kam nav slinkums – cits apzināti karjeru veidojot, cits svēti komunisma būšanām ticot, cits meslus maksājot. (Jā, piebilstams, ka vēlākajās šai laikā tapušo dzejoļu publikācijās Staļina vārds aizstāts ar partijas vai vēl kādu neitrālāku jēdzienu, tomēr Karoga lappuses atšķirībā no sešdesmito un septiņdesmito kopotiem rakstiem un antoloģijām darbus glabā to pirmatnējā versijā, kas žurnālu padara par neaizstājamu palīgu totalitārisma literatūras pētniekiem.

„Kur tad palikusi pretestība padomju režīmam, iekšēja opozīcija un visas tās pēdējos gados publicētās lietas, kas atklāj mūsu inteliģences lielo traģiku?” Vaicās dažs izbrīnīts lasītājs, saklausījies stāstus par to, kā viens otrs, sākot no „piespiedu” iestāšanās Ļeņina mazbērnu – oktobrēnu rindās, grāvis padomju iekārtu. Šis pētījums nav par graušanu, bet radīšanu. Karogs, patīk tas mums vai nē, sava mūža pirmajās desmitgadēs bija padomju iekārtas cēlājs, tās radošā seja, inteliģences simbols un uzraugs vienlaicīgi. Izdevuma lappusēs šaubām, no oficiālā viedokļa atšķirīgām domām nebija vietas. Savas sirdsapziņas ēdas, ja kādu tā mocīja, personisko pārliecību, vai atmiņas par vecajiem laikiem, izejot no mājas gluži kā halātu autoriem nācās atstāt vannas istabā uz nagliņas. Postmodernistiskā prātula „teksts rada autoru”, attiecināta uz šo vēstures posmu, ir pat iederīgāka par daudziem tolaik obligātajiem marksisma klasiķu citātiem, jo padomju ideoloģija padarīja rakstniekus un dzejniekus tādus, kādus viņi paši attēloja savu darbu varoņus, – par nelokāmiem komunistiem, īsteniem ļeņiniešiem, cīnītājiem par tautas laimi. (Pārlapojiet padomju presi, kopotu rakstu izdevumus, dzejas antoloģiju un redzēsiet – literātu dzīve ir cīņa par komunismu, bet vēsturiski pirmais šo „tematisko līniju” Karogā aizsāk literatūrzinātnieks K. Krauliņš ar apceri „Jāņa Sudrabkalna ceļš” (1945,1,128)

 

 

Dramaturģija un tulkojumi (1941-1949)

Lai arī dramatisko sacerējumu klāsts Karogā ir ievērojami plašāks par te pārstāvēto romānu daudzumu, šī publikāciju grupa uzskatāma par lielāko socreālisma neveiksmi četrdesmito gadu literatūrā. Žurnāla lappusēm iet secen A. Upīša Spartaks, bet te publicētās lugas un libreti pēc politiski angažētas un tomēr dažkārt visai nīkulīgas eksistences uz teātra skatuvēm nozūd arhīvos un gluži kā Tautu tēvam veltītās poēmas īpaši netiek pieminētas pat padomju gadu izdevumos. Tādi nosaukumi, kā A. Brodeles Sāncense, Upesciema pavasaris, E. Zālītes Vārds sievietēm, V. Lāča Vedekla, A. Kupšes Neļaut aiziet, Pienākums, J. Vanaga un F. Rokpeļņa Rūta mūsdienu skatītājiem neko neizsaka, un diez vai pat pedantie skatuves mākslas kritiķi tajos saskatīs kādas izcilas vērtības. Lai kā cenšas Karogs, atbalstot pašmāju lugu rakstītājus, mūsu dramaturgi un teātri jaunajos apstākļos aklimatizējas lēnāk, turklāt skatuve, lai cik māksliniecisks veidojums tā būtu, necieš samākslotību un nepatiesu tēlojumu. Blakus lugu publikācijām rindojama arī teātra kritika. Četrdesmitā gadā pie teātra dzīves organizēšanas ķeras pieredzējušais K. Freinbergs, šajā laikā top arī pirmās lugu recenzijas. Pēckara gados dramatiskās mākslas analīze ir vai nu vēsturisku apskatu līmenī – raksti par Fonvizinu, Gribojedovu Šekspīru, vai ideoloģisku lozungu pārpilna, piemēram, recenzijas ar visai zīmīgiem nosaukumiem kā, „Laikmetīga luga – ass ierocis cīņā par sociālistisko sabiedrību”. Atzīmējami arī pāris lielā režisora E. Smilģa raksti par teātra vēsturi.

Tulkojumu nodaļa Karoga dzīves sākumā ieņem būtisku un svarīgu lomu. Ar tās palīdzību latviešu lasītājam tiek iedvesta jaunā realitāte, izspēlēta draudzīgās brāļu saimes kārts, praksē skaidrots, kas ir socreālisma literatūra. Procentuāli tulkojumi dažkārt aizņem pat vairāk telpas kā pašmāju autoru ražojumi, sevišķi pirmajā mēnešraksta pastāvēšanas laikā. Tā, piemēram, 1941. gada februāra numurs tematiski atvēlēts lietuviešu literatūrai. (Vēlāk gan kādai atsevišķai republikai veltīti numuri, kā likums, veidoti netiek, un Karoga redaktori priekšroku dod dažādu tautu autoru darbu kaleidoskopiskam apvienojumam.) Biežās tulkojumu publikācijas gluži nevilšus parāda, ka latviešu autori uz citu padomju nāciju fona vismaz sākotnēji nav tik aktīvi nodevu maksātāji un jaunā režīma cildinātāji. (Vēlākie gadi, PSKP CK lēmumi un pašmāju kultūras politdarboņu akcijas, protams, dara savu.) Kopumā raksturojot kvantitatīvi biezo, nacionāli raibo un ārēji daudzveidīgo latviskojumu slāni, tas atzīstams par pelēku un nomācoši vienmuļu esam. Kā uzbeku, tā leišu, krievu un ukraiņu literatūras paraugi atklāj lasītājam lozungiem pārpilnu, visumā tukšu un samākslotu sociālisma celtniecības ainu bez dzīviem raksturiem un spilgtām individualitātēm vai arī neiztrūkstošus un bezgaumīgus Staļina slavinājumus. (Tā vien šķiet, ja dižais vadonis tos būtu spiests lasīt, tad vairums autoru pārceltos uz dzīvi Gulagā.) Vispārējās pelēcības (pareizāk laikam būtu jāsaka – sarkanības) ainavā reizumis tomēr gadās pa kādam spožam un košam krāsas triepienam. Tā 1940. gadā, jaunās politiskās reālijas īsti nepārzinot, Karoga redaktori atļaujas publicēt latviešiem labi pazīstamā, bet varai netīkamā M. Zoščenko satīras par krietni iedzērušiem mācītājiem un ne mazāk dumjiem miličiem. Savukārt tulkotājs V. Dāvids (D. Vecaukums) iedabū žurnālā afroamerikāņa Lengstona Hjūza liriku. Pēckara gados šādi „ideoloģiski pārpratumi” vairs nenotiek. Staļina prēmijas laureāti un citi padomju literatūras varenie pārliecinoši sludina jaunās iekārtas pārākumu, bet, kā vēlāk izrādās, totālā kultūrizolācijā nonākušie lasītāji pamazām ir spiesti noticēt, ka viņiem pieejama progresīvākā un mūsdienīgākā māksla pasaulē.

 

Kritika un teorētiskie raksti (1940-1949)

Karoga kritika un teorētiskie raksti atšķirībā no tur publicētās literatūras vienveidības slēpj sevī ne vienu vien zemūdens akmeni, kas būtu disertāciju tematu vērti. Lai kā mēs tos vērtētu šodien, nav noliedzams, ka padomju literatūras objektīva izpēte nebūs iespējama bez socreālismam veltīto rakstu studijām. Karogs, būdams LPSR vārda mākslas flagmanis, šai ziņā uzskatāms par neaizstājamu palīgu. Pētnieki nevarēs atstāt neievērotu acīmredzamo atšķirību starp 1940. gada pirmo numuru publikācijām (solījumiem par jaunās dzīves nebeidzamajām priekšrocībām) un 1945. gadā atjaunotā žurnāla agresīvo diktatorisko toni (padomiskās realitātes nostiprināšanās). Nevar arī nepamanīt, ka pēckara posmā 1940./41. gadu Karogs saņem vairākus mājienus „ar sētas mietu” par savu ideoloģisko neveiklību: „1940.-41. gada Karogam vēl nebija tās pilnīgās idejiskās nostājas un mūsu vārda mākslinieku apvienotājas sejas, kādu to vēlējāmies un kā tas nepieciešams jaunceļajamajā padomju valstī”. (1945,1/2,3) Šos vārdus dažādās variācijās locītus varam vērot vairākās turpmāko gadu publikācijās, kas iespējams atspoguļo kādas slepenas un noklusētas domstarpības starp topošās padomju nomenklatūras konkurējošām grupām, cīņā par varu un ietekmes sfēru pārdali, jo Karogs, tāpat kā RS vadošie posteņi padomju gados allaž bijuši prestiži un iekārojami. Īpašas sarunas vērta būtu arī politiskā izrēķināšanās ar tautā joprojām populārajiem trimdas ceļus aizgājušajiem kultūras darbiniekiem. Pasludinot tos par nācijas nodevējiem un fašistu līdzskrējējiem, jaunā elite atbrīvojās no nevēlamiem sāncenšiem un sabiedriskām autoritātēm. Bargie un iznīcinošie izteikumi, piemēram, „Vācu iebrucējiem Latvijā ļoti pakalpoja arī Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive. Zenta Mauriņa, kas savā laikā taisīja labus veikalus, publicējot svešus sacerējumus zem sava vārda (piem., grāmata par Dostojevski ir gandrīz visa pārrakstīta no krievu filozofa Berdjajeva grāmatas) vācu okupācijas laikā rakņājās pa vācu fašistu filozofijas mēslieni un vāca kopā visādas pabiras, lai tās, atgremotas un uzsildītas, pasniegtu latviešiem, tā mēģinot attaisnot vācu fašistu teroru Latvijā. Bet katrs godīgs cilvēks novērsās no viņas tāpat kā novērsās no Konstantina Raudives, jo viņu abu kabatās skanēja Jūdasa graši.” (1945,10/11,938) diezin vai ir uztverami kā vienkārša poļitruku gānīšanās par tautā populārām personām. Pelēkās viduvējības rāvās vaiga sviedos, lai atbrīvotos no konkurentiem un padarītu neiespējamu maz ticamo tomēr čekas kabinetos bieži apspriesto ideju par vismaz dažu pazīstamāko trimdas darbinieku atdabūšanu atpakaļ uz dzimteni.

Svarīgs, atmodas laikā pētīt sāktais, bet, pārfrazējot latviešu pasakas par kaķi un peli terminoloģiju, „aizpētītais” jautājumu loks skar bēdīgi slaveno VK(b)P CK 1946. gada augusta lēmumu par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad (un to loģisko turpinājumu – 1948. gada lēmumu par V. Murardeli operu Lielā draudzība). Karogs „ukazu” publicē 1946. gada septembrī, kopā ar leģendāro Ždanova runu, kurā padomju varasvīrs izrēķinās ar jau pieminēto satīriķi M. Zoščenko un dzejnieci A. Ahmatovu. Abiem šiem garadarbiem pievienots ne mazāk interesants anonīms „pašmāju produkts” ar zīmīgu nosaukumu „Par idejiski augstvērtīgu latviešu padomju literatūru”. Šī publikācija nebūt nav uzbrukums A. Čakam, kā to mēģinājuši iztēloties daži atmodas laika pētījumu autori, drīzāk gan uzbrēciens visai latviešu padomju literatūrai sistēmai (rakstnieki, periodika, grāmatas) kopumā un dzejnieks tajā izpelnās vien nelielu piezīmi par formālismu, kas uz vispārējā izteikuma fona izskatās visai bērnišķīga un diez vai viena pati būtu spējusi iedzīt A. Čaku kapā. ––„Rupju kļūdu Karoga redakcija izdarīja, iespiezdama .. Ē. Ādamsona apolitiskos dzejoļus.” (845) „Asu kritiku pelna arī Meinharda Rudzīša un Mirdzas Ķempes dzeju grāmatas”. (842) „Cik šādi individuālisma maldi kļūst bīstami, rāda Cecilijas Dineres un Valijas Brutānes daži dzejoļi”. (843)) Starp norātajiem iekļuvuši arī P. Vīlips, E. Damburs, A. Balodis, L. Purs, E. Zālīte, A. Brodele, t.i., vieglāk ir nosaukt kritikas uzbrukumus neizpelnījušos. Līdz šim vienkopus neatbildētu jautājumu (lai arī publikācijās par atsevišķām tā laika parādībām šis tas atrodams) patiesi ir daudz. Kas konkrēti inspirēja šo rakstu no LKP CK un RS elites? Ar kā svētību tika sastādīti kritizējamo un slavējamo saraksti? Kāpēc politisku nokautu saņēma pat politiski nekaitīgās dievgosniņas kā M. Rudzītis un A. Balodis? Kāpēc nopelto A. Balodi itin drīz ieceļ par Karoga atbildīgo redaktoru? Žurnāls, būdams padomju rakstniecības oficiozs, atbildes uz šiem jautājumiem nesniedz un latviešu literatūras pētniekiem tās meklējamas to gadu arhīvos.

Pārlapojot Karoga pirmajā desmitgadē paveikto (kopā pāri par 8000 lpp.), man kā lasītājam neradās īpašs estētisks baudījums, tomēr nebija arī gaidītās sājuma vai kauna sajūtas, no kā, uzsākot apskatu, baidījos visvairāk. Laikam taisnība tam austrumu gudrajam, kas teicis, ka divreiz vienā upē neiekāpt. Emocijām ir jānoplok un mums visiem reiz jākļūst reāliem, jo nevar vienkārši nosvītrot pusgadsimtu vai vīzdegunīgi paziņot, ka nekā laba tur nav. Aizverot Karoga pirmās desmitgades sējumus, pavisam negaidīti radu atbildi tiem, kas žurnāla lappuses šodien mēģina tulkot kā latviešu inteliģences morālās nodevības vēsturi. Paldies Dievam, Karogs bija, un līdz ar to bija latviešu literatūra, valoda, kultūra, kas galu galā ļāva tautai izdzīvot. Četrdesmitajos nebija pienācis laiks īstenot Gandija nevardarbīgās pretošanās idejas, bet pateicoties padomju inteliģences pazemībai, nācijai gāja secen čečenu, Krimas tatāru, karēļu-somu, baltkrievu, ukraiņu vai kuluāros apspriestais Baltijas apgabala rusifikācijas scenārijs. Un tas ir arī nenoliedzams Karoga nopelns.

 

Jaunā Gaita