Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

 

Vajag saprast spēles noteikumus!



Daumants Znatnajs, Guntis Keisels. Daumants Znatnajs. Disidentus sporta vidē neatceros. AS Latvijas Mediji, 2023., 287 lpp.



Iemīļota lasāmviela kopš seniem laikiem ir grāmatas par sabiedrībā populāriem cilvēkiem, piemēram, talantīgiem skatuves māksliniekiem un leģendāriem sportistiem, kuru vārds komentārus neprasa. Ielūkoties kādas personības biogrāfijā, lai kopā ar viņu „izstaigātu ceļu” līdz panākumiem, atzīšanai, vārdu sakot, slavas virsotnei, daļai lasītāju vienmēr šķitis vilinoši. Šādu grāmatu autori to labi zina, tāpēc biogrāfiskas ievirzes darbu grāmatnīcās netrūkst. Nesen šis piedāvājums ticis papildināts ar sporta žurnālista Gunta Keisela grāmatu Daumants Znatnajs. Disidentus sporta vidē neatceros.


Šoreiz lasītāja uzmanības centrā ir nevis sportists, bet sporta funkcionārs – sākot no fizkultūriešu kolektīva priekšsēdētāja Grenčos, tad Latvijas Sporta biedrību un organizāciju savienības komitejas vadītājs, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas sektora vadītājs, kopš 1980. gada marta – Latvijas PSR Ministru Padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas (FKSK) priekšsēdētājs, kopš 1996. gada – Latvijas Sporta veterānu savienības prezidents un Lielupes Tenisa centra vadītājs. Daudz amatu, cits par citu daiļskanīgāks, līdz ar to arī daudz goda. Viens gan ir jāatzīst, proti, izlasot šo grāmatu, netop skaidrs, kāds bija mērķis, to izdodot. Vēl vairāk, ja jau bija nolūks vēstīt par sportu laikā, kad Latvija bija okupēta, Znatnajs varēja būt mazliet atklātāks. Izlikšanās par Nezinīti Saules pilsētā, turklāt pietiekami bieži, rada komisku iespaidu.


Par vienīgo šīs grāmatas vērtību varētu uzskatīt kaut paviršu, bet tomēr ieskatu Latvijas sporta vēsturē, sākot ar pirmās brīvvalsts laika sportistu panākumu pieminēšanu (kaut garāmejot, bet tomēr), kas, pieļaujams, daļai lasītāju nav zināmi, un beidzot ar Siguldas kamaniņu un bobsleja trases būvniecību un nodošanu ekspluatācijā, kā arī LOK izveidošanu, Latvijai atgūstot neatkarību.


Darba galvenais varonis, kurš ir arī tās līdzautors, kā pats vairākkārt atzinis, kopš agras jaunības ielāgojis dažas likumsakarības, kas bija un dažkārt arī mūsdienās ir ceļš uz panākumiem, atzinību, veiksmīgu karjeras attīstību. Runa ir par zināmiem noteikumiem, kurus diemžēl līdz galam nav izdevies iznīdēt vēl joprojām. Viens no tiem – visu var dabūt par blatu. Ja nepatīk tik atklāta valoda, var izmantot svešvārdu „barters”, kas, būsim godīgi, nozīmē to pašu. Daumants Znatnajs: „Man bija garš saraksts ar vēlmēm, kam ko vajag, un zināju, pret ko šos labumus var iemainīt. Tolaik ‘cietā valūta’ bija biļetes uz ‘Dinamo’ spēlēm, vēlāk arī ielūgumi uz ‘Sporta laureāta’ pasākumiem, kas astoņdesmitajos gados bija otri populārākie pēc ‘Mikrofona’ aptaujas noslēguma koncertiem. [..] Visu varēja sarunāt, vajadzēja tikai zināt, ar ko un kā. [..] Visi sapratām spēles noteikumus un pēc tiem arī darbojāmies.” (102. lpp.) Ko tur slēpt, prasme „šiverēt” arī Znatnajam pašam bijusi ļoti izdevīga. Atklāti tas gan nav pausts, taču vērīgāks lasītājs to izlasīs starp rindām.


Viens no padomju sportistu lielākajiem motivētājiem startēt pēc iespējas labāk un gūt pēc iespējas augstāku vietu, bija iespēja tikt uz ārzemēm, tai skaitā pūstošā kapitālisma valstīm. Viens no lēmējiem, kuru sportistu drīkst palaist ārpus „dzelzs priekškara” un kuru ne, bija arī Daumants Znatnajs. Kļūst smieklīgi, lasot, kā darba galvenais varonis neaizmirst paslavēt arī pats sevi: „Katrā ziņā latviešu sportisti uz ārzemēm tika vairāk nekā Elsberga (Rihards Elsbergs – iepriekšējais FKSK priekšsēdētājs) laikā. Elsbergs necīnījās, es cīnījos, turklāt cekā un čekā man uzticējās.” (145. lpp.)


Tiekot ārā no krātiņa, var rasties risks, ka pašsaprotamu iemeslu dēļ cilvēks tajā vairs nevēlēsies atgriezties. Gadījumu, tiesa – ne ar latviešiem, kad izcilnieks neatgriežas padomju dzimtenē, bijis vairāk nekā pietiekami. Znatnaja uzdevums bija rūpēties, lai ar Latvijas izlases sportistiem šādu gadījumu nebūtu. Un tomēr bez starpgadījumiem neiztika: Padomju Savienībā neatgriezās džudo tiesnesis Dzintars Rudzītis un 1989. gadā bobslejists Rodžers Lodziņš. Vēstījot par šo tematu, Znatnajs atklāj: „Spēlēju pēc tajā laikā pieņemtajiem noteikumiem. [..] Zinu, ka sportisti no manis baidījās.” (145. lpp.)


Viens no ļoti „kutelīgiem” tematiem sportā ir dopings. Pagājušā gadsimta 70. gados PSRS bija normāla prakse sporta veidu, kur nepieciešama liela izturība, kā, piemēram, ātrslidošanā, airēšanā un citās disciplīnās, pārstāvjiem tika izmantota asins pārliešana. To sauc par „asins dopingu”, un ir pētījumi, ka šāda rīcība ne vienam vien izlases sportistam palīdzējusi uzvarēt. Daumants Znatnajs: „Sportisti bija parakstījušies, ka zina, uz ko iet. Piemēram, lodes grūdējs Jānis Bojārs – saujām ēda tabletes un tikai atmeta ar roku: man divi bērni jau ir, vairāk nevajag, tāpēc veselību varu netaupīt. Jānis Lūsis gan neko nelietoja, jo bija tik augstas klases sportists, ka viņam nemaz nepiedāvāja.” (151. lpp.) Plašāka dopinga temata izklāsta grāmatā diemžēl neatrast.
Tāpat neatradīsit arī iztirzājumu vairākiem ar Latvijas sporta dzīvi saistītiem skandāliem, kuru aizkulises sava ieņemamā amata dēļ Znatnajs zināja ļoti labi, taču grāmatas tapšanas laikā izvēlējies pārtapt Nezinītī Saules pilsētā.


Lai vēstījums būtu daudzveidīgāks, izdevumā tiek citēti raksti un intervijas no dažādiem Latvijas laikrakstiem, piemēram, Padomju Jaunatne.


Pieļaujams, ka Daumanta Znatnaja grāmata pašam par sevi ir viens no neskaitāmi daudziem izdevumiem „viendienīšiem“, ko lasītājs aizmirsīs uzreiz pēc tā nolikšanas plauktā.


Lāsma Gaitniece
 

 

Jaunā Gaita